Lecīgs kā ēzelis, droši vien rīdzinieks. Un ļoti kaislīgs

Gribu pastāstīt par viņu. Vīrieti, ar kuru kopā esam mēģinājuši būt trīs reizes un nevienu reizi nepalikām kopā pavisam. Nebija lemts, bet mūsu dēku burvība bija kā remdējošas zāles brīžos, kad mana sirds smeldza no sāpēm, kad citi vīrieši atstāja tajās brūces.
Viss sākās pavisam nevainīgi. Beidzu vidusskolu, aizgāju mācīties augstskolā. Grupā bijām 56 meitenes un seši puiši. Sākumā arī visus šos puišus uztvēru kā meitenes, jo mēs bijām vairākums – pat vairāk nekā vairākums. Man tajā brīdī bija 18 gadi, mājās mani gaidīja mana pirmā lielā mīlestība, ar kuru draudzējos jau vairāk nekā gadu. Biju pārliecināta, ka viņš ir mans īstais un vienīgais un ka citu manā dzīvē nebūs. Un negribējās jau arī...

Es nevaru beigt skatīties uz Tevi...
Pirmajā mācību dienā man gadījās saķerties ar kādu čali, viņš deva gudrus padomus, kā attaisīt auditorijā logu, bet es viņam ieteicu atnākt un parādīt, kā tas jādara, ja jau viņš ir tik gudrs. „Lecīgs kā ēzelis, droši vien rīdzinieks,” es nodomāju. Man sāka nepatikt augstskolas dzīve.
Bet pāris dienas vēlāk lekcijas laikā uz manu telefonu atnāk SMS: „Es nevaru beigt skatīties uz Tevi, Tu esi tik skaista. Man pie kājas visas tās mārketinga gudrības, ko pasniedzējs stāsta, Tu esi iemesls, kādēļ es nāku uz skolu”. Ja nebūtu sniegts ieskats tā brīža lekcijā, es domātu, ka mani kāds āzē, vai mana mīlestība mani vienkārši pārbauda, cik uzticīga es tai Rīgā esmu. Bet viss bija tik reāli. Paskatījos apkārt, auditorijā četri puiši. Un viens no tiem man raksta?! Kur vispār var dabūt manu numuru, ja ir tikai pirmā mācību nedēļa? Biju nesaprašanā un nedaudz iebiedēta. Bet nelauzīju galvu, jo mani īpaši neinteresēja, kas to varētu rakstīt – man taču bija mana lielā mīlestība.

Viņš pienāca man klāt, apķēra un noskūpstīja. Tas bija tā, ka vēderā viss sagriezās un es biju gatava uz līdzenas vietas viņam atdoties.

Tavs draugs ir ļoti, ļoti, ļoti laimīgs
Aizbraucu mājās un parādīju SMS mīļotajam, mums nebija noslēpumu vienam no otra. Viņš teica, ka man ir pielūdzējs, pasmējās, teica, ka viņu tas nepārsteidz, jo es esot skaista. Zemapziņā biju vīlusies, cerēju, ka viņš kļūs greizsirdīgs, mēģinās izdibināt, kurš tas ir... Bet nekā. Tā nu palika šī SMS. Gāja laiks. Pirmais mācību mēnesis jau tuvojās beigām, kad atkal atnāca SMS no tā paša numura: „Tev ir spogulītis? Ja ir, paņem, lūdzu, un paskaties tajā, tad Tu ieraudzīsi kaut ko brīnumaini skaistu. Man ir tā laime redzēt to.” Biju nedaudz satraukusies, bet diezgan skaidrs bija fakts, ka tas ir kāds no manas grupas, atbildēju: „Man ir draugs, esmu aizņemta un mani neinteresē dēkas”. Atpakaļ saņēmu atbildi: „Tavs draugs ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīgs, pasaki viņam to!” Ar to arī mūsu sarakste uz kādu laiku beidzās, ik pa laikam saņēmu veiksmes vēlējumus kontroldarbos, semināros, bet īpaši nelikos traucēta.

Puisis grib „pamēģināt citus labumus”
Bija pagājusi sesija, sākās jauns semestris. Pienāca pavasaris. Ar lielo mīlestību gaidījām savu draudzības divu gadu jubileju, bija palikuši vairs tikai pāris mēneši. Tagad es jau dzīvoju Rīgā, bet mājās braucu tik bieži, cik varēju. Arī pavasarī ik pa laikam saņēmu patīkamas, pieklājīgas SMS, komplimentus, par kuriem draugam vairs nestāstīju, jo nebija vērts. Turklāt man jau bija aizdomas par to, kurš varētu būt šo ziņu sūtītājs. Jo pēc pirmās sesijas no grupas atsijājās divi puiši. Palika vairs tikai četri varianti. Bet es tēloju muļķi, ka es neko nesaprotu, ka man neinteresē SMS autors, jo man taču bija mana mīlestība. Bet kādā naktī mana mīlestība paziņoja, ka mums ir jāšķiras. Viņš raudāja, teica, ka neizsakāmi mani mīl, bet tā kā esmu viņa pirmā sieviete, viņš grib arī paskraidīt pa pasauli, pamēģināt arī citus labumus. Es biju šokā. Abi raudājām visu nakti. Brīžiem es smaku nost. Mēs bijām izšķīrušies, bet kaili gulējām viens otram blakus. Es visu nakti neaizvēru ne acu, cerēju, ka no rīta, kad pamodīsimies, viss būs mainījies. Bet nebija. Tā nu mēs viens no otra savācām savas mantas un šķīrāmies.

Slepenais pielūdzējs atklāts!
Es iekāpu vilcienā, lai brauktu uz Rīgu, uz kopmītnēm, negribēju palikt savā gultā, negribēju, ka mamma redz, cik es esmu nelaimīga... Visu ceļu raudāju. Vienā brīdī iedomājos nosūtīt SMS savam Slepenajam pielūdzējam, tā viņu iesauca mana draudzene, kuru vienmēr informēju par saņemtajām SMS. Aizrakstīju kaut ko bezsakarīgu, šobrīd pat neatceros ko, bet atbilde bija: „Kur Tu esi?” Atbildēju, ka pagaidām vilcienā. Sarunājām, ka viņš mani gaidīs Rīgas stacijā. Sirdssāpes pierimās, bet biju manāmi satraukusies, jo biju raudājusi 10 stundas no vietas, biju aizpampusi, sarkanām acīm, bet man drīz būs iespēja satikt Slepeno pielūdzēju. Pienāca vilciens un es drebošām rokām devos pie pulksteņa. Skatījos apkārt, bet nevienu sakarīgu būtni tur neredzēju, pāris EMO un divus krievus treniņtērpos. Domāju, ka esmu izgāzusies. Bet tad atskanēja telefona zvans, kurā patīkamā balss tembrā, bet aizelsies čalis ziņoja: „Piedod, es kavēju, bet es skrienu, tūlīt būšu”. Aizskaitīju līdz 60 un viņš iznira no tuneļa. Tas bija mans lecīgais kursabiedrs ar smukajām bedrītēm vaigos. Viņš mani apskāva, it kā mēs būtu seni draugi. Viņš teica: Tev ir smaga soma, es panesīšu. Viņš mani pavadīja uz kojām. Gājām un runājām gan par to, kur viņš dabūjis manu numuru, gan to, kāpēc mani ievērojis. Mums bija tik jautri, ka es pat smējos, es spēju aizmirst visas nebūšanas un pat to, ka pirms 12 stundām mani pameta lielā mīlestība.

Gatava atdoties tūlīt...
Aizgājām uz kopmītnēm, piedāvāju viņam pavakariņot ar mani, ik pa brīdim nobira kāda asara, bet es jutos salīdzinoši labi. Visu laiku rosījos, satraukusies smērēju maizītes, bet viņš pienāca man klāt, apķēra un noskūpstīja. Tas bija tā, ka vēderā viss sagriezās un es biju gatava uz līdzenas vietas viņam atdoties, man vairs nebija ko zaudēt. Bet veselais saprāts lika saņemties, viņš izstāstīja par savu draudzeni, kas viņam ir kā koferis: panest grūti, atstāt žēl. Tomēr viņš nolēma, ka grib būt kopā ar mani, bet pirms tam viss ir jāizbeidz. Tā nu viņš aizgāja. Un, kad es paliku viena, atkal sākās sirdssāpes, asaras un smakšana. Naktī saņēmu SMS: „Viss ir beidzies, esmu brīvs. Es esmu brīvs un Tu esi brīva, tagad varam būt viens otram!” Es nebiju gatava jaunām attiecībām, bet dēkai, kas palīdz aizmirsties, jo mums kopā bija jautri, labi, interesanti. Bez viņa man visu laiku bija jāraud un jāsēro pēc lielās mīlestības.

Pēc pāris minūtēm iebrāzās viņš, pieskrēja pie manis, tā noskūpstīja, ka es aizmirsu visu uz pasaules, viņš pacēla manus svārciņus, norāva savas bikses un notika TAS, augstskolā, auditorijā.

Pirmā reize augstskolas auditorijā...
Aizgāju uz skolu, bija pavasarīga diena un man mugurā bija rozā, kupli, bet īsi svārciņi. Saņēmu SMS: „O, svārki! Fantastiski. Tiekamies 298. auditorijā? Vispirms izej Tu, tad es...„ Es izgāju ārā un devos meklēt auditoriju. Iegāju auditorijā un zīmēju uz tāfeles puķītes. Pēc pāris minūtēm iebrāzās viņš, pieskrēja pie manis, tā noskūpstīja, ka es aizmirsu visu uz pasaules, viņš pacēla manus svārciņus, norāva savas bikses un notika TAS, augstskolā, auditorijā, kur bija gaidāma nākamā lekcija. Bet par to mēs tai brīdī nedomājām, galvenais bijām mēs. Mūs neuztrauca arī fakts, ka mūs jebkurā brīdī var pieķert, mēs bijām tikai viens otram... Pēc brīža, kad viss bija beidzies, mēs atrāvāmies viens no otra, atguvām elpu un devāmies atpakaļ uz lekciju.  Vispirms atgriezos es, tad viņš. It kā nekas nebūtu bijis. Mēs satikāmies kādu mēnesi. Lai aizmirstos. Un tad kādā naktī saņēmu SMS: „Ir noticis tas, ko es negribēju – mēs ar viņu atkal esam kopā. Ja gribi, varam satikties tāpat!” Es atbildēju: „Neinteresē!” Manī nebija nekāda rūgtuma, es tikai dziedēju savas brūces svešos apskāvienos. Augstskolā izlikāmies, ka nekas nav noticis, diez vai kāds kaut ko nojauta.

Līdzīga dēka atkārtojās pēc gada, arī pavasarī. Es joprojām biju aizmiršanās procesā, vēl ļoti mīlēju savu lielo mīlestību, bet nemēģināju būt ar viņu kopā. Lai jau dzīvo kā vēlas, es sakodu zobus un cerēju, ka sirds reiz beigs sāpēt. Bet kāda pārpratuma dēļ atkal mūsu ceļi krustojās. Bija piektdiena, skolā studentu bija pavisam maz. Es braucu mājās no lekcijām, kaut arī visas vēl nebija beigušās, konstatēju, ka ir pazudušas dzīvokļa atslēgas. Tā kā viņš joprojām bija skolā, aizsūtīju SMS: „Vai manas atslēgas gadījumā nemētājas auditorijā, kaut kur zem soliem?”. Atbilde bija: „Ar baltu piekariņu? Ir. Ja tās ir Tavējās, tad brauc uz skolu, atdošu.”

Kaislību velniņš turpina kurināt savu ugunskuru
Vēderā skraidīja skudras un kaislību velniņš manī kurināja savu ugunskuru. Es ieskrēju veikalā un nopirku četras (!) kastītes ar prezervatīviem. Pati nesaprotu, kāpēc. Bet kaut kas manī notika un lika tā darīt. Aizgāju uz skolu, paņēmu savas atslēgas. Viņš piedāvājās pavadīt. Es nespēju atteikt. Izlēmām iet ar kājām. Visu ceļu pļāpājām, kas mainījies pa šo laiku, man lielākās sirdssāpes jau bija rimušās, viņš bija izšķīries no draudzenes pavisam. Nebija neviena iemesla, lai es atteiktu viņa piedāvājumam atnākt ciemos. Vairs nedzīvoju kojās, bet dzīvoklī, man pašai bija sava istaba. Mūsu runāšana nebija gara, kaislību velniņš kurināja savu ugunskuru manā istabā, es degu no kaislības. Man galva no kaisles griezās. Pēc brīža jau bijām kaili manā gultā... Viņš piedāvāja sākt visu no jauna, atkal kā pirmajā reizē. Es piekritu. Cerēju aizmirsties. Tā mēs sākām draudzēties.

Līdz es atklāju, ka viņš „niekojas” ar narkotikām...
Viss bija skaisti, pastaigas vakaros, burvīgas naktis, nokavētas lekcijas un daudz kaislīga seksa. Līdz es atklāju, ka mans Slepenais pielūdzējs niekojas ar narkotikām. Viņš lietoja zālīti. Un diezgan bieži. Mani tas nedaudz biedēja. Bet es zināju, ka mēs nepaliksim kopā pavisam, tāpēc pievēru uz to acis, jo visādi citādi viņš bija inteliģents, asprātīgs, simpātisks un kaislīgs. Lielisks mīļākais. Viņš atklāja, ka ar zāli „niekojas” jau sen, arī tolaik, kad mēs sākām pirmoreiz, viņš jau bija zālītes varā. Arvien vairāk sāka kaitināt viņa lēnīgā uzvedība, kad bija pīpējis zāli. Es sāku izvairīties no mūsu randiņiem. Līdz viņš saprata, ka mums nevajadzētu tikties, viņš atsūtīja SMS: „Laikam arī šoreiz viss nesanāks manas vainas dēļ.” Es nejutu ne mazāko nožēlu, tāpēc nolēmu neatbildēt, iespējams, viņš padomāja, ka ir sāpinājis mani. Tā beidzās otrā reize un es sev nosolījos trešo reizi ar narkomāniem neielaisties.

Vēderā skraidīja skudras un kaislību velniņš manī kurināja savu ugunskuru. Es ieskrēju veikalā un nopirku četras (!) kastītes ar prezervatīviem. Pati nesaprotu, kāpēc.

Otrā lielā mīlestība
Pienāca vasara, es devos ceļojumā un iemīlējos. Tā bija mana otrā lielā mīlestība. Iespējams, ka es viņu iemīlēju tāpēc, ka viņš man lika aizmirst pirmo lielo, sāpīgo mīlestību. Kā īsti bija, nezinu, bet atceros, ka mums kopā bija TIK LABI. Bet gāja laiks un atklājām, cik līdzīgi mēs esam, sākās nesaskaņas, kašķi, ķīviņi. Viens bez otra nevarējām, bet kopā būt arī ne. Kad viņš gāja prom, man sirds lūza, es teicu, ka jāmēģina vēlreiz, jāpielāgojas, jālabojas, tā mēs katru nedēļu šķīrāmies un sagājām kopā. Bet uz labo pusi negāja,  mainījos tikai es. Tā es sevi izsmēlu, līdz sapratu, ka no attiecībām nav nekādas jēgas. Es aizgāju pavisam, ar sāpošu sirdi, bet apziņu, ka tam bija jānotiek manis pašas dēļ.

Un tomēr narkotikas
Bija rudens, mācījos, strādāju, izklaidējos – dzīvoju sev un centos aizmirst savu otro mīlestību, tas nebija grūti, jo divus gadus biju aizvadījusi, izsāpot pirmo mīlestību. Kādu dienu cītīgi strādāju un saņēmu SMS: „Ko nenāc uz lekcijām? Kā Tev iet? Vai Tu joprojām esi tikpat laimīga kā toreiz, kad Tevi redzēju ar to puisi?” Slepenā pielūdzēja numurs man nebija saglabāts, bet zināju to no galvas. Tas bija viņš. Aizrakstīju, ka strādāju, bet skolu apmeklēju tad, kad viņš neapmeklē lekcijas. Sarakstījāmies par dzīvi, par globālām lietām. Viņš piedāvāja satikties. Kaut arī es zināju, ka nav vērts, es piekritu, jo biju viena, brīva un rudens vakaros nebija, ko darīt. Es dzīvoju tajā pašā rajonā, kur viņš. Izgājām pastaigāties. Runājām par mīlestību, par to, kas bijis starp mums, kas varētu būt. Viņš beidzot bija atradis darbu, strādāja, dievojās, ka vairs nelieto zāli un meklē savu dzīvesvietu ligzdiņas vīšanai. Tā mēs sākām satikties. Es atkal vairāk, lai aizmirstos, viņa iemesli man nebija īsti zināmi. Un mani tas neinteresēja. Man bija  interesanti vakari, skaistas naktis, jautras SMS... Viss notika. Viņš bieži aicināja pie sevis uz mājām, pat tad, kad vecāki tur bija. Es redzēju, ka viņš bija mainījies, pieaudzis. Viņš sāka īrēt savu dzīvokli, uzaicināja mani pirmo nedēļu pie sevis padzīvot, kamēr adaptējas vidē. (Labs iemesls vīrietim, nodomāju, bet sapratu patiesos nodomus. Gribēja mani pie sevis pieradināt). Es piekritu, jo tobrīd man nebija ko zaudēt. Viņš lieliski zināja, kuros brīžos mani notvert un parasti tie bija brīži, kad centos aizmirsties.

Katru vakaru viņš nāca man pretī uz darbu, gatavoja vakariņas, bija jauks pret mani un reiz viņš teica: „Es gribu, lai Tu esi manu bērnu māte. Tu un neviena cita!” Pasmējos par to, bet tas lika aizdomāties un ticēt, ka viņš ir mainījies. Bet kādu vakaru pēc darba man likās pazīstama viņa lēnīgā runa, acu zīlītes, gaita, bet tā kā ļoti maz biju informēta par to, kas notiek ar cilvēku narkotiku iespaidā, nestrīdējos, jo viņš apgalvoja, ka vairs nepīpē zāli, ja gadās, tad ļoti reti. Nākamajā rītā es piecēlos, gāju uz virtuvi un uz galda, kur stāvēja pelnu trauks, atradu zāles maisiņu, kurā vēl nedaudz bija palicis šī „labuma”. Es aizgāju un iesviedu sejā viņam maisiņu, pateicu paldies par pasaciņām. Viņš apsolīja atmest, bet es teicu, ka nelieku atmest – lai nepīpē vismaz tad, kad mēs esam kopā. Liku pa dienu izvēlēties – es vai zālīte. Atbildi – SMS – saņēmu jau pēc pāris stundām: „Tev taisnība, es esmu narkomāns un tur neko nevar mainīt. Pat Tu! Tev nav jācīnās ar mani. Laikam arī šoreiz mums nesanāks.” Aizgāju pēc savām mantām, pateicu ardievu, jo ceturtās un piektās reizes nebūs.

Esmu atradusi savu trešo lielo mīlestību un pie tās arī palikšu, jo trīs lietas ir labas lietas.

Iesūtījusi: Arta, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma