Foto: Aleksandrs Ivanovs


Dažādu autoru dzejoļi par mīlestību

 16. aprīlis 2010 11:00 Dzejolis

Just to kam robežu nav
Mūsu vārdi un maigie skatieni,
Saldi indīgie kodieni.
Kad savijas rokas un augumi,
Par liesmu pārtop ik pieskāriens.
 



Just to kam robežu nav
Mūsu vārdi un maigie skatieni,
Saldi indīgie kodieni.
Kad savijas rokas un augumi,
Par liesmu pārtop ik pieskāriens.

Tu ieliec sev kabatā akmeni,
Es spalvu no taviem spārniem,
Un diviem dažādiem prātiem
Lemts saplūst un satikties.

Būt tur kur saprāta robežas,
Just to kam robežu nav.
Tik dzīvot pēc principa viena,
Tāda, ka principu nav.
/Jānis Blumfelds/

 

***
Kā tev pie manis nokļūt?
Tu gribi, lai ceļu tev stāstu?
Nāc tāpat, nāc bez ceļa,
Ceļi nav tie,kas ved tuvāk...
Paej garām trim zvaigznēm,
kas tavā logā raugās,
Pagrūd nost Greizos Ratus -
Aiz tiem zied sarkana puķe,
pagaidi, kamēr tā nozied,
Tad dodies pa kreisi uz rudens pusi
Gar pirmo dzelteno bērzu,
Pie otrā apstājies brīdi,
palīdzi lapām nobirt,
Apsedz tulpju dobi...
Un steidzies tālāk bez ceļa -
Ceļi nav tie, kas ved tuvāk.
Un tur, kur iesāksies ziema,
Noskaiti lūgšanu sniegam, -
tikai nesajauc vārdus!
Un tad ej vēl un vēl -
Pāri divpadsmit kupenu kalniem,
Cauri divpadsmit lāsteku vārtiem
Bez ceļa -
ceļi nav tie,kas ved tuvāk...
/Ārija Elksne/

 

***
Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.
/A.Čaks/

 

***
Es vēlētos tavas acis,
Kas nepazīst dusmas un naida,
Bet klaji un uzticīgi
Tik saulei uz ziedonim smaida.

Es vēlētos tavas lūpas,
Kas nepazīst melu un lāsta,
Bet runā tik mīļus vārdus
Un patiesību vien stāsta.
Es vēlētos tavu sirdi,
Ko dzīve nav guvusi ķīlā,
No ciešanām brīva un sāpēm
Kas pukst tikai skaidrākā mīlā.
/Herberts Dorbe/

 

***
Viņš, tevi uzrunādams, saka:- Mīļā!-
Šis vārds ir dziļš.
Bet ieklausies vēl dziļāk,-
Vai dzirdi viņa sirdi tavai sakām:
- Mans draugs un biedri!-
Kad jūs ejat blakām?
Vai teiktu viņš:
-Ne tikai jaunību un prieku
Es tevī mīlu. Arī tavu matu sniegu
Un grumbu vijumu uz tava vaiga
es tevi mīlēšu ar pateicību maigu
Un tavu skatu mūsu bērnu acīs.
Varbūt viņš to tik skaisti nepasacīs.
Bet klusēdami sajutīsiet abi,
Ka tāda j?ūsu mīla.Tad būs labi.
/M.Ķempe/

 

***
Kā neizbēgams bezrobežu rīts
pār vienu sirdi mīlestība nāk,
Un tu, ar visu dzīvo sasaistīts,
jau esi kļuvis varenāks un vērīgāks.
Gar visu daļa tev, jo visa daļa tu,
un simtreizējais viss ir pirmoreiz.
Viss debess zvaigznājs kļūst
pat tavu zvaigznāju kļūst
 un arī dienā mirgot neizbeidz.
Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
kad, kopā sakusušas,
debesis un zeme zied
un tur pa vidu
jūsu mīlestība nāk,
jūs baltu dvēseli
zem kājām viņai
paklājiet!
/O.Vācietis/

 

***
Mans kaimiņš gadiem ilgi esi tu
es sevī dzīvoju, tu dzīvo sevī
mēs esam mēs, kaut mājas sabruktu
es drīkstu vienmēr ielūkoties tevī
es sevī dzīvoju, tu dzīvo sevī
tev logi- zilas neaizmirstules
es drīkstu vienmēr ielūkoties tevī
tu mīli mani, tevi mīlu es
tev logi- zilas neaizmirstules
mēs esam mēs, lai kas te notiktu
tu mīli mani, tevi mīlu es
man līdzās gadiem ilgi esi tu.
/Imme Drosa/

 

***
Es jautāju mūžībai: kas mīlestība ir, kas ir viņa,
Neizprotamā?
Un mūžība man deva atbildi:
Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.
Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.
Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs.
Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.
Mūžība un mīlestība ir viens, un dievība ir viņu mērs.
Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebij
Vārda, ar ko atbildēt…
/Fricis Bārda/

 

***
Manā četristabu sirdī
tu būsi pilnīgā drošībā.
Diezgan plaši apartamenti
un brīva rocība.

Tevi netraucēs it neviens,
varu apsolīt gandrīz droši.

Aiz loga tev manas asinis šalkos
kā oši.

Manā četristabu sirdī
nāc iekšā un noauj kājas.

Un vispār -
jūties kā mājās.
/M.Zālīte/



 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Kategorijas