Viena situācija, divi stāsti — vedeklas un vīramātes 15

 17. jūlijs 2009 11:00 Raksts

Man laikam ir veicies — bērnībā audzinātāja bija mammas vecāmamma, kuru mēs ģimenē mīļi dēvējām par mammuku. No mazām dienām viņa mani mācīja — katrai lietai ir vismaz divas puses, katrai rīcībai ir vismaz divi izskaidrojumi. Tieši mammuka man ierādīja, ka ne vienmēr tas, kas izskatās ļauni darīts, ir slikti domāts. Ne vienmēr tas, kurš tevi sāpinājis, to darījis tīšām.



Foto: mammamuntetiem.lv


 

Kad pavisam nesen kādā no sarunām tika aizsākta tēma par sliktajām un neko nesaprotošajām vīramātēm, pirmajā mirklī it kā apmulsu: vai arī man ir tāda pieredze? Laikam jau, pieturoties pie senās mācības, daudzas nepatīkamas situācijas domās esmu pratusi attaisnot: ne jau no |auna prāta, vien pa savam labu darīdama un dēlu pa savam mīlēdama viņa tā ir darījusi... Ieklausoties Egitas stāstā, pie sevis domāju — arī uz šo stāstu varētu palūkoties vismaz no divu vai triju cilvēku viedokļiem, kā šoreiz — no Egitas, viņas vīra un vīramātes.

 

EGITA

Paši jau vien vainīgi bijām — par agru apprecējāmies! Divdesmit gados sākt ģimenes dzīvi bez sava stūrīša ir neprāts. Bet tā laika lielā mīlestība un dzīves pieredzes trūkums uzlika rozā brilles, un šķita - vīra vecāki tik jauki, vai nu četratā divās istabās nesadzīvosim? Un tomēr... Kā ienācēja šajā ģimenē es visu darīju citādi: ēst gatavoju pa savam, drēbes mazgāju un gludināju pa savam, dēlu audzināju un vīru mīlēju tā, kā tas bija mācīts manā ģimenē. Lai ari mana dzives pieredze bija neliela, centos no sirds, jo kāda gan man vajadzība ķildoties ģimenē, kura nu bija manējā? Tomēr pārmetumi nerimās. Zupai burkāni ne tā sarīvēti, gaļa ne tā sagriezta un sacepta, krekli ne tā salocīti, kartupeļiem miza par biezu. It kā sīkumi...

Es biju gatava mācīties — parādiet, kā jādara!

 

Ar laiku apjautu, kas ir tās lietas, kuras varu pat nemēģināt darīt, jo vienalga Ženijai nebūs pa prātam.

 

Bet vīramāte, dažus vārdus pār plecu izmetusi, parasti aizsūtīja mani prom un darīja pati. Virs Arvis tādās reizēs samiernieciski teica: „Nomierinies un paskaties televizoru, mamma pati tiks galā." Citā dienā, pamanījusi vēlreiz no jauna pārgludināto drēbju kaudzi, sapratu, ka atkal kaut ko esmu izdarījusi nepareizi. Izrādās, vīramāte Ženija veļu loka tā, lai ērtāk plauktā nolikt, nevis tā, kā pareizāk. Citreiz pati gludināšot. Vīrs savukārt mierināja: „Ja jau gribi ko izgludināt, ir manas un tavas drēbes — tās tu vari locīt kā gribi."

Kādu dienu, notīrījusi logus, sapratu, ka arī aizkari jāizmazgā. Kamēr tie žūst, negribējās logus atstāt neaizsegtus. Atradusi skapi citus līdzgus noņemtajiem, vīram vēl pajautāju — ko teiks mamma, ja apmainīšu. „Ai, ko viņa var teikt —logi tīri, aizkari pielikti." Bet mamma, īsi pēc pusnakts atnākusi mājās no darba, smagi apsēdās uz gultas malas un nopūtās: „Vai, mīļā, sitos gan nedrīkstēja likt pie loga — veci, izbalējuši, ņem tūlīt nost!" Dēls vēl mēģināja ko iebilst — kādi veci!? Pirms gada pirkti, rīt noņems...

Tikmēr rosīgā vīramāte jau pati gludināja vēl miklos aizkarus un bija gatava rausties uz palodzes. Ar laiku apjautu, kas ir tās lietas, kuras varu pat nemēģināt darīt, jo vienalga Ženijai nebūs pa prātam. Lai arī pēc katra aizrādījuma jutos aizvainota, centos saprast, ka viņa to dara tikai tāpēc, ka nespēj atkāpties no saviem ieradumiem. Arvis, būdams kā sīks graudiņš starp diviem dzirnakmeņiem, joprojām centās ieturēt neitrālu pozīciju. Arī viņa tēvs mūsu sarunās, kuras ne vienmēr varēja dēvēt par sarunām, bet drīzāk par īsu un lakonisku frāžu apmaiņu, neiejaucās.

 

Kad piedzima dēls, šis mūsu stūris izzuda vispār — bērnu pieskatīja un audzināja visi. Lai ari kā centos pastāvēt uz savu un dēla teritoriju, paliku nesaprasta.

 

Ar laiku mūsu abu ģimenes stūris nelielajā divistabu dzīvoklī sarāvās arvien mazāks, un teritorija, kurā varēju justies kā mājās, protams, arī. Manu noslēgšanos sevī Ženija uztvēra pa savam, cenšoties arvien vairāk izklaidēt. Visbiežāk ar sarunām, kas risinājās pēc atnākšanas no nakts maiņas. Bet es, lai arī pēc dabas būdama izteikts cīrulis, kas radis agri iet gulēt un agri celties, kaudamās ar miegu, pacietīgi ļāvu viņai izrunāties.

Kad piedzima dēls, šis mūsu stūris izzuda vispār — bērnu pieskatīja un audzināja visi. Lai ari kā centos pastāvēt uz savu un dēla teritoriju, paliku nesaprasta. Bet man taču būšot vieglāk, ja tik daudz pieskatītāju! Sīkas domstarpības radās nepārtraukti. Es klusēdama centos ar tām sadzīvot. Jau sen bija skaidrs — ir jātiek savā dzīvoklī. Vienalga kādā, bet savā.

Lai arī pēc laika tas izdevās, attiecības daudz nemainījās. Uz pusdienām un vakariņām visai bieži tikām aicināti uz turieni, kur tikām labi pabaroti, jo es jau diez vai esot iemācījusies gatavot... Vīram gan iebildumu pret manu pavāres prasmi nebija, bet mammai pretim viņš nerunāja. Mazdēlu arī vecvecākiem visai bieži gribējās palutināt. Ja sestdienā, svētdienā nedzīvojām pie viņiem, viramāte apvainojās... Tās pat nevar saukt par nesaskaņām, jo es neiebildu. Tikai nemitīgi centos pielāgoties, jo biju mācīta cienīt vecākus cilvēkus.

Pēc piecu gadu kopdzīves es salūzu no tā visa. Jutos iztukšota un nespējīga vairs dzīvot pati. Kādā dienā, paņēmusi pie rokas dēlu, es aizgāju — uz īrētu dzīvokli, kur drīkstēju būt pati. Bija jāpaiet gadiem, lai atgūtos no šīm attiecībām. Tad es satiktu cilvēku, kas man un dēlam ļāva dzīvot citādāku dzīvi. Kurā es pati drīkstēju pieņemt lēmumus, kurā nevaldīja sikumainība un principi. Es beidzot jutos pieaugusi un patstāvīga un tādu gribēju redzēt izaugam arī dēlu. Māris prata būt manam dēlam tēva vietā — kopā iet un kopā darīt, ne tikai mācīt viņam, bet pats mācīties no septiņgadīgā ķipara, paskatoties uz pasauli ar bērna acim.

Māra māte, lai arī regulāri sazvanījās ar savu dēlu un pie viena laipni aprunājās ari ar mani, nekad nemācīja. Gandrīz nepamanīta, viņa prata būt blakus brīžos, kad vajadzīgs.

 

ŽENIJA

Egitiņa bija laba vedekla. Ar Arvja otro sievu Lolitu ne salīdzināt. Ja pirmā bija klusa, paklausīga un strādīga, tad šī tikai pulēja nagus un krāsoja matus. Egitiņa bija ļoti čakla, pat pārāk. Visur gribēja savu roku pielikt. Zinot, ka viņai dzīvē nav klājies viegli, centos palīdzēt, kā pratu. Lai jau jaunie atpūšas un izklaidējas. Lai jau jaunie iet uz koncertiem, uz dejām. Darbus, kas mājās, es pati varu padarīt. Ne reizi vien viņai tiku teikusi: „Es pati." Darbs skolā jau arī prasīja daudz pūļu - strādāt ar bērniem nekad nav bijis viegli. Kad Egitiņa reiz ieminējās, ka viņas ģimenē ierasts par visu izrunāties, centos vakaros, no darba atnākusi, pajautāt viņai — kā pagājusi diena, kādas jaunas blēņas pastrādājuši desmitgadnieki. Man jau patīk parunāties. Arvis laikam bija greizsirdīgs, vienmēr mani sūtīja gulēt — viņiem miegs nākot. Kas gan jauniem cilvēkiem tas par miegu — pirms pusnakts! Kad piedzima Agrītis, uzreiz jutu, kā jaunība atgriežas kaulos. Tā gribējās to bērnu paauklēt, atcerēties, kā loloju savu bērnu pirms divdesmit pieciem gadiem! Egitiņa gan man aizrādīja, ka nevajagot tik bieži uz rokām nēsāt, pieradīšot, bet vai tad es savu dēlu slikti esmu audzinājusi? Tās naktis, kad viņš modās un raudāja, ņēmu mazdēlu pie sevis lielajā gultā — lai jaunie izguļas, viņiem uz darbu jāiet.

 

Nesaprotu, kāpēc Egita izdomāja aiziet... Es taču viņai neko sliktu nedarīju?

 

Pavisam tukša palika māja, kad jaunie pārcēlās uz savu dzīvokli. Naktīs, kad pārnācu no darba, nekādi nevarēju aizmigt — grūti bija pierast, ka nav ar ko parunāties.

Vīrs parasti jau deviņos iekrita gultā un gulēja lāča miegā. Kad pie mums dzīvoja Egitiņa, ar viņu vienmēr bija par ko parunāt. Visvairāk jau pietrūka Agrīša. Tad nu izdomāju, ka tās divas brīvās dienas viņi var dzīvot pie mums. Kā kūrortā! Viņiem labi, un mums ar Kārli tiek Agrīti paauklēt. Tad centos vienmēr ko īpašu pagatavot.

Nesaprotu, kāpēc Egita izdomāja aiziet... Es taču viņai neko sliktu nedarīju? Centos kā pratu — katru kukurznīti no ceļa novelt. Manīju, ka viņiem bija kādas nesaskaņas ar Arvi, bet dēls man neko sīkāk negribēja stāstīt. Žēl, ka tā.
 

Arvja stāstu par šiem ar Egitu kopā nodzīvotajiem gadiem nemeklēju. Un tas jau arī būtu cits stāsts — ne par vīramātēm.

Redzu, ka Egita ar bijušo vīru palaikam satiekas, jo Agris taču ir abu dēls, un varu iedomāties, ka arī Arvim šie gadi nebija viegli.

 

Autore: Iveta Krūmiņa

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.




15 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas