Un kurš teicis, ka ugunskuram jābūt uz zemes?

Jāņu dienas rīts atausa lietains un pavisam nemīlīgs, un nez kāpēc visiem garastāvoklis bija galīgi drūms. Paēdām brokastis, paspēlējām tā brīža topa spēli Katanas ieceļotājus un vienkārši nīkām pa istabu.
Uz vakarpusi laiks noskaidrojās un noskaņojums arī. Tāpēc nolēmām realizēt sākotnējo plānu – doties ar kajakiem vizināties pa jūru. Domāts darīts. Nonākot pie jūras, plānam radās modifikācijas, proti – mēs taču varam uztaisīt ugunskuru, ko jūrā arī aizdedzināt. Kamēr jaunākie pasākuma dalībnieki turpināja ļauties vilnīšu valdzinājumam, mēs divatā devāmies atpakaļ uz mājām pēc iekura.

Neviltots bija pārsteigums, kad plāns neizdevās, jo… sērkociņi bija kļuvuši mitri. Ko darīt?

Brauciens izvērtās neticami garš, jo Saulkrastos bija sastrēgums. Lieki piebilst, ka ne pirms, ne arī pēc tam vairs neko tādu tur neesmu redzējusi!
Lai pagatavotu iecerēto ugunskuru, sarūpējām šādas lietas –
•    Vairākus dēļus, no kuriem veidot ugunskura klāju.
•    Skrūves, kas noderēja gan klāja, gan malkas saskrūvēšanai.
•    Akumulatora urbjmašīnu – jo bijām pārāk slinki, lai skrūvēšanas darbus veiktu ar rokām.
•    Makgaivera cienīgu armētās lentas rulli, ar ko piestiprināt nepaklausīgākās malkas pagales.
•    Izturīgu striķi, kas noderētu ugunskura šlepēšanai.
•    Krietnus sešus klēpjus sausas malkas.
•    Un protams, nepiemirsām sērkociņus un pudeli ar degšķidrumu, bez kura kārtīga jāņotāja ekipējums nav iedomājams.

Lai gan šādu ugunskuru montēšanā nevienam nebija pieredzes, darbiņu paveicām samērā ātri – nieka pusotrā stundā. Būtu ātrāk, ja nebūtu haltūrējuši un katru pagali pie nākamās pieskrūvējuši uzreiz. Gala rezultātā vienkārši uzliktās pagales, ugunskuru kustinot, krita nost un peldēja kur nu kurā. Tik tiešām – armētā lenta te lieti derēja. Kad nu viss bija galā, sākās ceļš jūrā. Ar to visšvakāk gāja mazajai māsai, kura neapdomīgi bija pieteikusies ugunskuru vilkt aiz sevis līdz galamērķim. Pārējie pa to laiku riņķoja ap nabaga māsu un skubināja – varbūt tomēr var nedaudz ātrāk. Kad krasta līnija bija krietni attālinājusies, un pamazām skatam pazuda sakaru torņu ugunis, metām mieru. Ugunskura aizkurināšanas brīdis bija klāt! Vismaz mums tā likās. Neviltots bija pārsteigums, kad plāns neizdevās, jo… sērkociņi bija kļuvuši mitri. Ko darīt? Smēķētāju mūsu starpā nebija, līdz ar to arī šķiltavas ne. Bet mūsu starpā bija pāris trakie un neatlaidīgie.

Visapkārt izgaismojās zaļi ūdeņi, tumšie briesmoņi ienira dzelmē, un sirdīs ielija gaišs prieks.

Nolēmām, ka brašā šlepētāja un vēl viena māsa uzņemsies garo ceļu atpakaļ uz krastu cerībā, ka kāds līgotājs par mums apžēlosies un iedos šķiltavas vai sērkociņus. Jums noteikti radās jautājums, kā viņas mūs atrada, kad airēja atpakaļ? Vienkārši – nekad nedodieties tumsā jūrā, ja līdzi nav spēcīga pieres lukturīša! Nu lūk! Tāds bija arī mums, kas kā bāka bija redzams pat no krasta.
Un vēl – uz krastu labāk sūtiet nepacietīgākos, jo gaidīšana tik tālu no krasta ir patiešām grūta. Atliek tik vēl parunāt par dažādiem tumšos ūdeņos dzīvojošiem mošķiem, kad dūša pavisam papēžos.
Liels bija prieks, kad māsas atgriezās ar šķiltavām azotē ar nosacījumu, ka tās neskartas atdosim atpakaļ likumīgajiem īpašniekiem. Un vēl lielāks prieks bija, kad ugunskurs iedegās ar spožu liesmu! Visapkārt izgaismojās zaļi ūdeņi, tumšie briesmoņi ienira dzelmē, un sirdīs ielija gaišs prieks.
Kad devāmies krastā, pamale jau bija kļuvusi gaiša, viļņi bija kļuvuši ņiprāki un mēs – ļoti izsalkuši. Vēl tagad atceros fantastisko skatu, kā klusi slīdējām mājup.

Mājās, spītējot klasikai, cepām kotletes, nevis šašlikus un dzērām kokakolu nevis alu!
 

Iesūtījusi Laima Lieckalniņa