Teiksma par alabaju jeb nopietns suns nopietnam cilvēkam

Dzēsts lietotājs

Par šo sugu ir tiešām daudz labu vārdu dzirdēts un arī redzēti darbīb.
Bet es varu padalīties ar savu pieredzi ar nedaudz citādākas sugas suņos novēroto. Mums ir 2 laikas, ne tās populārākās (kuras rāda filmās - zilām acīm) bet no otra atzara (jo cik lasīts dažādās literatūrās iedalās Austrumsibīrijas un Rietumsibīrijas laikas). Mūsējās arī ir lielas skaustā un ar ievērojami masīvu ķermeni. Bet pats interesantākais ir viņu raksturs. Tā kā ir divas māsiņas, tad abas atšķiras ne tikai krāsu ziņā - viena balta, otra melna, bet arī raksturā, cik viena mīlīga, tik otra kašķīga..un kā jau parasti - kopā ir viens ideāls suns :) Vēl no bērnības sekojām līdzi visām pamācībām, ka nedrīkst maziņas pie ķēdes likt, nelikām arī - izbūvējām viņām savu sētiņu lielās sētas iekšienē. Nākamajā dienā atklājās skats - abas ir ārpus savas sētas un sēž uz istabas lieveņa, jo viena kā kaķis pārlīda pāri gandrīz 2m drāšu sētai, bet otra ar masīvo ķermeni iztaranējusi balstu, jo neprata pārkāpt pāri sētai tā kā māsa.
Nākamais punkts - komandu paklausība. Nekādos kursos nav vestas, tik vien cik viņām 3..6 mēnešu vecumā tika mācīts un godīgi sakot, varu droši teikt, ka uz apmācības laiku tika ļoti vien lažots - aptuveni 5 minūtēs pietika, lai apgūtu jaunu komandu. Un kas pats labākais - pietika mācīt to vienai no māsām, lai nākamajā dienā abas darītu vienādi. Protams, spītīgākā no abām mēdz reizēm "pakoķetēt" - varbūt tomēr nevajadzēs darīt ko saimnieki liek.. :) bet tas nav ilgi un pēc nepaklausības neizskatas.
Viņas arī nav mācītas kādu no ģimenes īpaši aizsargāt vai uzmanīt, un reizēm liekas, ka viņām būtu vienalga kas notiek, bet bij man atgadījums, kad es biju ļoti ar viņām lepna: es ar draugu un manām meitenēm gājām pa mežu izskrieties, viņas protams ka bij palaistas lai izskrienas savā nodabā..te no kurienes uzradās vīrietis ar dobermani (abi no labsirdīgajiem nebija). To ceļa gabalu es gāju labu gabaliņu pa priekšu, un visi pārējie aiz manis. Tad tajā brīdī, kad man rūkdams nāca virsū tas dobermanis un saimnieks uz manu lūgumu atsaukt suni tikai pasmējās, manas meitenes bij momentā man priekš kā vairogs šķērsām nostājušās un ieņēma perfektu kaujas pozu ar sānu mani stumjot atpakaļ. Domāju, tur no tā dobermaņa diezkas daudz nebūtu palicis, ja tas uzkluptu kaut vienai. Kaut arī laikas pajūgu suņi, viņām ir ļoti spēcīgs žoklis (viena no viņu bērnības izklaidēm bij palekties, ieķerties ar zobiem ābeles zarā un tur kratīties, kamēr zars lūzt - tādu skatu neviens tīri no smiekliem nevarēja atturēties nepārtraukt :)) ) Arī žurkas un putni tiek ķerti.

Nezinu kā lai īsti nosauc šīs suņu iezīmes, ko uzskaitiju, bet manuprāt ir svarīgs pats ģenētiskais materiāls, cik apdāvināti un attapīgi ir bijuši vecāki.

Kategorijas