Pieczvaigžņu telts ar laivu upes krastā 1

 09. jūnijs 2009 17:00 Raksts

Cilvēks pie komforta pierod ātri un tikpat ātri ikdienas piedāvātie labumi viņu izlutina. Tomēr dažas vērtības paliek nemainīgas. Mūsu kompānijai jau gadiem patīk uz dažām naktīm nomainīt dzīvokļa ērtības pret guļammaisu teltī un doties ar laivām pa kādu no Latvijas upēm. Kāpēc? Tur var iegūt visu: brīvdabas trenažieru zāli (airēšana, laivu un mugursomu nešana), vitamīnus (milzum daudz svaiga gaisa, saules un lietus), izdzīvošanas prasmes (malkas gādāšana, ugunskura kurināšana, zivju iegūšana, ēdiena gatavošana pat lietus apstākļos, glābšanās, laivai apgāžoties), romantiku (ūdensrozes, putni, alas, kraujas, klintis, ugunskurs, saulriets, saullēkts).



Aleksandrs Ivanovs


Tos labumus varētu uzskaitīt vēl un vēl. Kārtējā svētdienas pēcpusdienā izkāpjot krastā, nedaudz smeldz rokas. Gribas mājās! Bet jau nākamajā rītā kādam no mums pār lūpām izsprūk: „Un kas var būt labāks par šo!!!" Līdz ar saukli tiek prātots, kura upe būs nākamā.

 

Gauja
Agrs rīts. Līņā. Sapakojam mantību ūdensizturīgos maisos un dodamies upē. Krastos sasveicināmies ar makšķerniekiem un apjautājamies, kā ķeras. Te daudz līdaku un brekšu. Gauja ir mierīga. To gan dēvē arī par bīstamu upi, jo straumes ātrums un smiltīm klātā gultne maina gan atvaru, gan sēkļu vietas. Ik pa brīdim interesanti izkāpt krastā. Vienā vietā atsedzas devona sarkanīgie, citviet dzeltenīgie māli. Kas par skatu no upes uz Sietiņiezi, Ērģeļu (Ērgļu) klintīm, Sarkanām klintīm un Kūku iezi!
Mums priekšā vairākas koka laivas. Puiši vizina meitenes. Kad paejam garām, ar saukli: „Nu, jaunieši, saturas!", viens sasparojas un metas tik azartiskā sacensībā, ka koka airis neuztur puiša spēku un salūzt. Vispārēja jautrība un ceļš turpinās katram savā tempā.
Pusdienlaikā pamatīgi līst. Viens no Jāņiem (mums šoreiz viņu ir trīs), iegūdams iesauku Skauts, jo ugunskuru iekurina ar pēdējiem sausajiem pāris sērkociņiem un bez degmaisījuma.

Mums priekšā vairākas koka laivas. Puiši vizina meitenes. Kad paejam garām, ar saukli: „Nu, jaunieši, saturas!", viens sasparojas un metas tik azartiskā sacensībā, ka koka airis neuztur puiša spēku un salūzt.

Noairēti turpat vai 40 km. Tuvojoties Turaidai, satiksme tāda pati kā pa Brīvības ielu Rīgā. Gumijas laivu īpašnieki uzsāk sarunu ar iedvesmojošo: „Paņemiet mūs tauvā!". Viņiem tas process krietni lēnāks nekā ar kanoe. Maršruta beigās, kur upē nav straumes, brauciens šķiet apnicīgs. Upes vidū uzsēžamies uz sēkļa. Vienu laivu izdodas nošūpot, otrai šūpošana nepatīk un protestējot tā apgāžas ar visiem pasažieriem. Atliek izkāpt upes vidū un izsmelt no laivas ūdeni. Skatītājiem smiekli, slapjajiem dusmas. Mirkļa vājums: „Vairāk nekad nebraukšu!" pāriet jau pēc brīža.

Abava, Venta un Naba
Nākamajā reizē priekšroku dodam Kurzemes upēm. Sākam ar Abavu, turpinām ar Ventu, līdz nonākam Nabas ezerā. Mums ir divvietīgās Campo kanoe laivas. Piedzīvojam gan sauli, gan lietu. Abavu dēvē par vienu no romantiskākajām upēm. Te ir gan Kuršu pilskalns, gan ozolu birzs. Arī vairākas muižas, Velnala un Velna akmens, Dzelzs siena un Baltie kalni, Novadnieku un Prāmnieku klintis. Otrajās brokastīs pagatavojam smalkmaizītes gluži kā restorānā. Ir gan saturs, gan garnējums. Smalki. Toties ar makšķerēšanu neveicas. Mūsu makšķerniekam Egonam izdodas noķert vienu vienīgu asari, un tas arī viss.

Vieni ceļ krastā laivas, otri pako mantas, trešie kurina ugunskuru un vāra zupu. Cik pasakaini viss garšo!

Līdz iekārtotai apmetnei netiekam, piestājam citā vietā. Kad laivas un mantas uznestas stāvajā krastā, vīrieši dodas malkas meklējumos. Izdodas atrast kritušu koku. Baļķa nesēju pietiek. „Iepriekšējie tūristi bērziem visas mizas nodīrājuši", šķendējas Jānis un Edgars.
Abava, tuvojoties Ventai, bagātīgi piebārstīta ar akmeņiem. Pēdējā posmā svarīgākais ir atrast pieteku Nabu, kas savieno Lielo un Mazo Nabas ezeru ar Ventu. Upe tik sīka un sekla, ka vietām nākas iet kājām un stumt laivu. Virs ezera pamatīgs melns mākonis. Šķiet negaiss teju, teju klāt. Kamēr tiekam līdz krastam, parādās saule. Laika apstākļi mainās ik brīdi. Vieni ceļ krastā laivas, otri pako mantas, trešie kurina ugunskuru un vāra zupu. Cik pasakaini viss garšo! Atliek vien nopeldēties, atlaisties zālītē un gaidīt, kamēr Campo atbrauks pēc laivām un mūsu auto šoferus nogādās līdz mašīnām. Vēl viens maršruts izbaudīts!


Salaca
Ierastā komanda Daiga un Jānis, Rita un Intars, Aiva un Egons, Ilga un Edgars, Linda un Linards, es (šo rindu autore) un Jānis dodamies pa Salacu. Šoreiz piebiedrojas Artūrs. Laivā pie Ilgas un Edgara. Laiks silts un saulains. Salacai ir gan mierīgi posmi, gan krāčaini un akmeņaini. Skaistākās vietos pie Mazsalacas un Skaņā kalna. Eņģeļu ala. Bezdelīgu klintis. Skaņaiskalns (Skaņākalna klints). Sarkanās klintis. Mērnieku dzirnavas. Vecsalacas muiža un parks. Mierīgās vietās viena ekipāža uzsāk līgodama upe nesa. Turpinājumā seko Strauja, strauja upe tecē) ar interpretējumu uz citiem vārdiem un komentāriem, kas izraisa smieklus.

Esam pamatīgi noairējušies. Šoreiz neviens nemakšķerē, tāpēc tradicionālajai zupai savlaicīgi iegādāta karpa. Jaunā paaudze to nezina. Kad zivs tiek izcelta no ūdens, Artūra pārsteigums ir neviltots: „Tik ātri noķērāt?"

Upē daudz putnu. Vērojam pīles, gārņus. Ik pa brīdi piestājam krastā. Vienu brīdim Ilga iesēžas laivā kopā ar Lindu. Viņas pamestajā laivā paliek trīs vīri. Šie izdomā uzrīkot sacensības un, kad paliek vieni no pēdējiem, ņemas airēt, iedzīt mūs. Artūrs sauc: «Ceturtie, trešie...!" Pie trešie visi airi vienlaikus ir kreisajā pusē un laiva apgāžas. Zem mums 4 m dziļš. Skats smieklīgs. Aina jau reiz redzēta, tikai citos apstākļos. Cik spējam, visu cenšamies izvilkt krastā. Izdodas. Pazudis vienīgi Linarda džemperis. Toties viss, kas bijis ūdenī, ir slapjš. Lūk, ko nozīmē saulainā laikā neslēpt mantas ūdens necaurlaidīgos iepakojumos! Vēl nākamajā rītā saulītē tiek žāvēti izjauktie mobilie telefoni, mašīnas pults, dokumenti, nauda un drēbes. Arī krekliņš No stress. Esam pamatīgi noairējušies. Šoreiz neviens nemakšķerē, tāpēc tradicionālajai zupai savlaicīgi iegādāta karpa. Jaunā paaudze to nezina. Kad zivs tiek izcelta no ūdens, Artūra pārsteigums ir neviltots: „Tik ātri noķērāt?" Oi, kā aplauzās! Vispārēja sajūsma! Kad zupa tikpat kā gatava, tajā tiek ieliets šņabis (nedaudz) un nodzēsta malkas pagale. Gudrība nāk no iepriekšējā brauciena pa Latgali. Garšo lieliski!

 

Autore: Mārīte Šperberga

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.




1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas