Sapņu zeme – Tunisija

 09. jūnijs 2009 16:00 Raksts

Skaidrs, ka tādas paradīzes nemaz nav. Un ja ir, tad tā ir mirkļa sajūta. Balta un mazliet nereāla kā sapnis, kas apsteidz realitāti Šai paradīzes sajūtai nepieciešamas dažas realitātes iezīmes; tai jābūt atpazīstamai detaļās. Pragmatiķiem taisnība, viņi nekad neatgriežas pagātnē, jo katra atgriešanās jau ir cita tikšanās, zaudējot savu neskarto pirmatnības iepazīšanās mirkli. Bet sāksim ar citu uztveres dimensiju un notikuma vietu. Kūrortā restorāns Tunisijā. 1957. gads.



Autores foto


Divdesmitgadīgā Josephine Rose
Viņa iegūst karalienes titulu Tunisas skaistumkonkursā, balvā saņemot ceļojumu uz Venēcijas kinofestivālu. Pēc gada Rosē jau filmējas kopā ar Omāru Šerifu savā pirmajā kinolomā, kas skaistajai sievietei paver jaunas iespējas filmu biznesā. Džozefine jeb Klaudija Kardināle sešdesmitajos kļūst par Fellini un Serdžio Leonos aktrisi. Kino ir cita realitāte, kas romantiskas dvēseles spēj saindēt tāpat kā bērnības pasaku realitāte. Mana paradīze - tā savu dzimteni Tunisiju Kardināle no sauc memuāros. Bet nu par Kardināli vairs ne vārda.
Pirms gadiem divdesmit pasaku grāmata Tunisija mani laikam fascinē vairāk nekā šovasar atgriežoties. Tās ir atmiņu ainas, kas iesēdušās smadzenēs kā kustīgas pastkartes. Vīrieši, kas piecos no rīta koloniālā stila viesnīcās melnos uzvalkos un baltos kreklos mazgā majestātiskas marmora trepes, kas ved uz viesu istabām ar skatu uz jūru. Balta pilsēta, ko saules gaisma tin dūmaku plīvurā. Kamieļu izjādes jūras krastā un austrumu tirgus piekraste, kur ikviens tirgotājs izsver tavu lētticības pakāpi, ļaujot to izvēlēties pašrocīgi.

Viss notiek kā Tati filmās; sievietes slepus vēro konkurentes, vīrieši novērtē situāciju, kas cerību sola apaļīgām blondīnēm jebkurā vecumā.

Atceros lauku kāzas, kur viss ciems seko jauna para kāzu ceremonijai, dāvinot naudu kā realitātes garantu jaunajai laulību savienībai. Neskaitāmas ziediem izpušķotas viesu karietes, kas eskortā dodas cauri ciemam uz līgavas māju, kājām palicējiem veidojot nepārredzami garu sveicēju rindu, kas stiepjas cauri visam ciemam. Un pacilājošo satraukumu, kas svētsvinīgi virmo gaisā. Atceros tējnīcas ceļa malās, kurās atkal sēž tikai melnos uzvalkos ģērbti vīrieši, un neredzīgo Ahmeda vecomāti, kas nosaka visas ģimenes lietas. Es vēl atceros, kā viņa man pieskaras, iznesta dārzā pie viesiem uz raibi austā tunisiešu paklāja. Jūru. Un tuksnesi kā zāles pret vientulību. Tās ir manas Tunisijas pagātnes atmiņu ainas, kas kārtojas kā Ali Babas pasaku grāmatā. Tikai nav izdomātas, bet īstas.
Vel atceros rokas, kas stāsta vairāk nekā sejas. Rokās ir mīlestība un notikušas sajutās. Cilvēki ar skaistam rokām ir valdzinošāki par tiem, kas lepojas ar nevainojamiem vaibstiem. Vīriešu rokas ir darbs un kaislību pieskārieni. Sievietes plaukstas glabā maigumu un spēku.
Rokas pastāsta vairāk par acīm, jo runa par notikušo. Tās ir kā bijuša liecības, kas nevar samelot.

 

Kūrorta restorāns. Tunisija 2007
Viss notiek kā Tati filmās; sievietes slepus vēro konkurentes, vīrieši novērtē situāciju, kas cerību sola apaļīgām blondīnēm jebkurā vecumā. Aiz loga jūra un palmas. Septiņi no rīta. Brokastis tiem, kas nemaz nav gājuši gulēt, un tiem, kas vienmēr baidās kaut ko nokavēt. Pie balti klāta brokastu galda vietas ieņem divas skaistas sievietes, tikai viena ir vecāka. Viņas ir tik līdzīgas. Vieta pie galda starp viņām ir brīva, šķiet, viņas neuzdrīkstas sēdēt blakus.
Vīrieši melnos uzvalkos novāc brokastu traukus. Tas viens, kas ieņem vietu pie galda starp sievietēm, varētu abām būt mīļākais kā Dirā romānos. Un tomēr es kļūdos, tā ir tikai mana iedoma. Vīrietis apsēžas, sāk darboties ar galda instrumentiem sadzīviskā noteiktībā kā ģimenes tēvs, kas atbraucis uz kūrortu kopā ar sievu un meitu. Manas skaistās brokastu fantāziju ainas sabrūk.
Kamēr celulītu, tauku kluču un citu pliko miesu parāde turpinās, ieņemot pozīcijas pie blakus galdiņiem, abas sievietes dzer tēju, lēni, nesteidzīgām kustībām veidojot brokastu rituālu.

Kamēr celulītu, tauku kluču un citu pliko miesu parāde turpinās, ieņemot pozīcijas pie blakus galdiņiem, abas sievietes dzer tēju, lēni, nesteidzīgām kustībām veidojot brokastu rituālu.

Tūlīt sāksies pludmales parāde
Uz izejas pozīcijām jau nostājas pludmales krēslu nesēji, augļu, gliemežvāku, kaklarotu, tepiķu, sviestmaižu, cigarešu, sporta un romantisko izklaižu pārdevēji ar saviem nebeidzamajiem izsaucieniem un uzmācīgajām uzrunām, kas iemācītas visās, vismaz piecās, iespējamajās valodās, lai atpūtu pie jūras padarītu pilnīgi neiespējamu. Atliek tikai nepārtraukti uzmanīties, lai ar noraidošu kustību un konsekventu No atvairītu uzbrūkošo tirgotāju karavānu. Dažreiz noliedzošā attieksme nepalīdz. Tomēr lielāko dalu pārdevēju var izsist no līdzsvara, izmetot kādu frāzi, kas neatbilst pirkšanas un pārdošanas programmai. Ja Tomēr lielāko dalu pārdevēju var izsist no līdzsvara, izmetot kādu frāzi, kas neatbilst pirkšanas un pārdošanas programmai. Ja sacītais neietilpst ierastajā komunikācijas šablonā How much un How many, li's cheep, tad pludmales patruļa apmulst. Tad visa armija ar Hallo, hallo, madam, bezpalīdzīgi noplāta rokas un dodas tālāk. Vīrietis manā sapņu zemē noteikti ir izredzētais. Sievietei tuvoties viņa klātbūtnē neviens vairs neuzdrīkstas bez viņa atļaujas. Bet, kamēr tunisiešu vīrieši pludmalē pelna iztiku ģimenei un puiši mēģina aizsākt savas angļu, vācu, franču vai krievu valodas zināšanu sākumstundas romantiskā gaisotnē, baltajās, gaišajās mājās ar palmām, kaktusiem un rododendriem dārzā bērni un sievietes, aizsegtām sejām, mazgā veļu milzīgos koka kubulos, sapņo par skaisto, tālo pasauli aiz jūras, kur pēc nedēļas vai divām atkal pazudīs viņu pavēlnieka sapņu princeses, aizvien vēl ilgojoties pēc kādas citas un skaistākas dzīves, kuru neviens tā īsti nav redzējis un nepazīst.

Tomēr lielāko dalu pārdevēju var izsist no līdzsvara, izmetot kādu frāzi, kas neatbilst pirkšanas un pārdošanas programmai.

Abdula sieva Sara
Viņa strādā hotelī par istabeni. Vienmēr smaida un klusē. Sara savāc netīros palagus un drazas, kas paliek viesu istabās pēc aizbraukšanas. Dzeramnaudu viņa nesaņem, varbūt kāds atstāj izlasītu grāmatu, konfektes vai vecus žurnālus, kas vairs nenoderēs atpakaļceļā. Tajos var redzēt puskailas sievietes krāsainos attēlos un svešas zemes bez kamieļiem, tuksneša, palmām un jūras.
Savu vīru un pavēlnieku viņa redzēs mājās tikai tad, kad beigsies kūrorta sezona. Bet pagaidām vīrietis pieder biznesam. Viņš ir labestīgs. Viņam nepiemīt itāļu mednieka uzvarētāja privātīpašnieciskais instinkts. Viņš nav sevī iemīlējies francūzis. Viņam sveša skaļā krievu bravurība. Tunisija glabā sevī mīlestības noslēpumu, kas pieskaras pirmatnējām dzīves teātra lomu spēlēm. Vakars kūrortā pieder animatoram ar konservu dziesmiņām par nepiepildītiem sapņiem un laimi, kas vieš cerības sieviešu kārtas atpūtniecēs, traucējot pārējo viesu naktsmieru. Labāk gulēt, lai no rīta atkal ienāktu neaizskaramajā baltajā pilsētā, dzirdot tālumā kluso lūgšanu kori un sajustu laiku, kas uz mirkli apstājies solītā pasaku zemē.

Vakars kūrortā pieder animatoram ar konservu dziesmiņām par nepiepildītiem sapņiem un laimi, kas vieš cerības sieviešu kārtas atpūtniecēs, traucējot pārējo viesu naktsmieru.

Kad tūristi aizbrauks
Ahmeds sievu un bērnus vedīs uz jūru un meitenēm neļaus iet peldēties bez virsdrēbēm, lasu līdzpaņemtajā Klaudijas Kardinales grāmatā Mana paradīze. Aktrises dēls Patriks dzimis Tunisija. Viņš jau ir pusmūža vīrietis, dzīvo Ņujorkā un modelē rotas bagātai klientūrai.
Džozefīnes Rosas pirmdzimtais nāk pasaulē kā ārlaulības bērns. Viņai ir astoņpadsmit gadu. Itālijas konservatīvi katoliskajai sabiedrībai tas nebūt nav pieņemams fakts jaunās kinozvaigznes biogrāfijā, un tā Patriks kļūst par Klaudijas Kardinales lielāko dzīves noslēpumu, ko filmu producenti cenšas uzticīgi glabāt.
Vai Patriks atceras sapņu zemi Tunisiju? Jūras krasta karstajās smiltīs vējš steidzīgi pāršķir lapas grāmatai. Jāiet peldēties.

 

Autore: Ilona Brūvere 

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.




0 Pievienot komentāru

Kategorijas