Čigāni un mielasts! Ziemas saulgriežu vakars Straumēnos

Kādu dienu Straumēnu saimniece paņēma pie sienas pakārto kalendāru, uz kura vāka bija uzbildēti četru gadalaiku darbi, un, sākusi to šķirstīt, ieraudzīja, ka tikai viena nedēļa atlikusi līdz Ziemsvētkiem.

 

Brīvdabas muzejs. Ziemassvētku noskaņas.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Brīvdabas muzejs. Ziemassvētku noskaņas.

Aužot un vērpjot viņa nemaz nebija pamanījusi svētku tuvošanos, jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni, cik lēni aug koks; bet tagad viņa jau sadzirdēja, ka tie drāžas šurp savās kamanās, un ausis viņai pieplūda pilnas zvaniņu skanēšanas.

Baznīcēni, izbraukuši no mājām, dzirdēja pa visu ceļu skanam pulkstentiņus, baltā baznīca saplūda kopā ar piesnigušajiem kokiem, un sveču pilnie lukturi, mirdzēdami caur lielajiem logiem, izskatījās ārā pakārti. Pa durvīm dievnamā nemitīgi nāca kažokos tērpti vīri un vilnas lakatos satinušās sievas, līdz beidzot visa baznīca pieplūda pilna ļaužu, virs kuriem dega pieci lukturi, apgaismodami vecas un jaunas sejas, kas visas skatījās uz altāri, kur liela egle, sniegdamās līdz pašiem griestiem, mirdzēja spožu mirdzēšanu. Caur griestiem tornī vēl arvien varēja dzirdēt zvana dūkšanu, un, kad ienācēji atvēra durvis, skaņas nāca iekšā skaidras, it kā sniegā nomazgātas. Tad piepeši beidza dūkt zvanu skaņas un atskanēja ērģeles, uzsākdamas dziesmu, kurai ar pūlēm varēja tikt līdzi ļaudis, jo tie klausījās tikai savās balsīs. Vēl vairāk par eglītes mirdzumu Straumēnu saimi apvienoja iekšējais mirdzums, un katrā no viņiem dega kāds lukturis, kas visu padarīja gaišu un saprotamu.

Straumēnu radniecības koks bija liels, un visos apkārtējos pagastos iespiedās tā zari, bet, cik tālu tie arī neaizgāja, neviens neaizmirsa vietu, no kuras bija cēlies. Un arī tie, kas Straumēnos nemaz nebija dzimuši, gāja pilni šā mājas gara, jo ar vecāku nostāstiem tas iegāja viņos uz visiem laikiem, tāpēc reizi pa gadu ikviens še gribēja vai nu nopūsties, vai papriecāties un tad atkal doties atpakaļ.

Ciemiņu un saimnieku runas aizgāja atpakaļ uz veciem laikiem, Straumēnu seniem saimniekiem un saimniecēm, un tie viņiem iztēlojās par tādiem nepārspējamiem. Viņu gars bija iebūvējies šinīs ēkās, un līdzi šīm ēkām būvējās arī viņu spriedumi par visām lietām, un neviens no tiem nebija akls. Un tā bija garīgā ēka ko viņi cēla paši par to nedomādami un kamēr viņu istabas laidari un klētis ar laiku nolietojās tā māja kas pacēlās viņu garā pastāvēja un pēc tās viņi izbūvēja savu zemi kuras pamatos bija ierakti viņu tēvi.

Kamēr ciemiņi runāja, saimniece ar kalponēm rīkojās pa virtuvi un ap galdu, kur kūpēja visi ziemsvētku ēdieni, un nosēdušies viesi ap tiem mielojās. Viņu runas aizgāja atpakaļ uz veciem laikiem, Straumēnu seniem saimniekiem un saimniecēm, un tie viņiem iztēlojās par tādiem, ko nevarēja pārspēt. Un tiešām, viņu gars bija iebūvējies šinīs ēkās, taisītās ar vienkāršiem darba rīkiem, un vērbaļķos vēl varēja redzēt cirvju cirtienu zīmes. Un līdzi šīm ēkām būvējās arī viņu spriedumi par visām lietām.
 

Straumēnu seniem saimniekiem un saimniecēm, un tie viņiem iztēlojās par tādiem, ko nevarēja pārspēt. Un tiešām, viņu gars bija iebūvējies šinīs ēkās, taisītās ar vienkāršiem darba rīkiem, un vērbaļķos vēl varēja redzēt cirvju cirtienu zīmes. 

 

Reklāma
Reklāma

Ziemsvētku vakars ātri satumsa, un Straumēnu ļaudis piepeši izdzirda sētvidū lielu troksni, grāpju un trumuļu sišanu, vijoļu un klarinetu skaņas, un pirms viņi spēja atjēgties, istabā sabruka, čigānu izloksnē runādams, liels bars cilvēku. Neviens nebija pazīstams, jo vienam bij dzērves knābis, otram svēteļa deguns, citam vērša ragi un vēl kādam lāča purns. Visi šie putni, zvēri un cilvēki runāja katrs savā valodā, un istaba pildījās zvēru un putnu balsīm tādā sajukumā, ka nekas nebija vairs sadzirdams. Pa starpām skanēja trumuļu dārdēšana, vijoļu un klarinetu spiegšana, un spēlējot kādu danci, visi sāka griezties dejā, bet vecs čigāns ar pātagu rokā dejotājus uzmudināja.

Pēc beigtas dejas saimnieks čigānus pacienāja ar šņabi un pīrāgiem, pēc kam viņi nometa savus putnu un zvēru ģīmjus — un izrādījās ka tie ir Straumēnu kaimiņi. Ēzdami, dzerdami un dejodami, ciemiņi nodzīvoja visu nakti un tikai uz rīta pusi devās katrs uz savām mājām. Kādu brīdi vēl dzirdēja viņu pulksten - tiņu skanēšanu, līdz zirgi, kas gribēja nokļūt ātrāki staļļos, aiznesa tos projām pavisam.

Tā viesus saņemot, un viesos braucot pagāja Straumēnu Ziemassvētki, Jaunsgads un Zvaigznes diena, un kad ļaudis pēc tam skatījās uz vakariem, viņi piepeši ieraudzīja, ka saule tagad noriet aiz pavisam citiem kokiem, pavirzīdamās vairāk uz ziemeļu pusi. Viņa uzsāka atkal grūto ceļu pret stāvo debesu kalnu, un skaidrās dienās lielajā ļaužu istabas grīdā ilgāki gulēja vakaros loga rāmju atspīdums.
 

Fragments no Edvarta Virzas darba "Straumēni"

Saistītie raksti