Lipsku ģimene joprojām, pat pēc desmit gadu ilgas darbošanās, vien retu reizi noalgo palīgu ārpus ģimenes loka, jo patiesībā, kā saka Ilze, “visu varam izdarīt, ja tikai dara”.Foto: Jevgeņijs Šuļins, speciāli Mammamuntetiem.lv.


Absolūts Ēd saimniece: Omei solīju, ka nekad mūžā neravēšu!

 20. novembris 2020 11:30 Sigita Āboltiņa, Mammamuntetiem.lv Intervija

Ja pajautā, kas ir zīmols “Absolūts Ēd”, vairums atbildētu – diedzēti zaļumi. Taču zīmola radītājas Ilzes Lipskas lielā kaislība un talants ir viegli, ātri un neparasti pagatavoti dārzeņi. "Studēju filozofiju un, ja man tolaik kāds būtu teicis, ka es reiz kļūšu par zemnieci, neticētu!" Mammamuntetiem.lv smejot teic dārzeņu pavēlniece un četru bērnu mamma Ilze Lipska.



Interviju sēriju "Vietējie dārgumi" ar pašmāju ražotājiem atbalsta mazumtirdzniecības veikalu tīkls Rimi.

Dienā, kad “Mammamuntētiem.lv” viesojas Krimuldas pusē “Absolūts Ēd” saimniecībā, astoņas lielās siltumnīcas un novāktie lauki atgādina milzu lainerus nemierīgos ūdeņos. Nemierīgos tāpēc, ka laukā plosās ziemeļvējš, purinot visu, kas pagadās ceļā. Arī mūs, tāpēc saruna notiek vienā no šiem laineriem – siltumnīcā, kas pēc padarīta darba devusies pelnītā atpūtā. Viss redzamais – siltumnīcas, skaistā māja, pārējās saimniecības ēkas un iekoptie lauki – ir Ilzes un Jura Lipsku roku darbs. Turklāt viņi joprojām, pat pēc desmit gadu ilgas darbošanās, vien retu reizi noalgo palīgu ārpus ģimenes loka, jo patiesībā, kā saka Ilze, “visu varam izdarīt, ja tikai dara”. Un viņa paspēj arī izvadāt bērnus uz skolu Siguldā, pagatavot ģimenei kādu interesantu maltīti, palasīt grāmatu un visam pa vidu atbildēt uz daudzajiem klientu telefona zvaniem. Jo Ilze kūrē loģistiku, bet Juris veic mikro zaļumu un sezonas dārzeņu piegādi klientiem.  

FOTO: Kas un kā rada "Absolūts ēd"

Kā jūs tikāt pie tādas varenas saimniecības? 
Šo īpašumu mantojām no vīra mammas. Kādreiz te bija māja, kas 60. gados nodega, bet zeme nebija izmantota kopš kolhoza laikiem. Te bija liela, aizaugusi pļava. Izdomājām, ka varētu sākt to apstrādāt, audzēt dārzeņus un veidot savu biznesu. Viss redzamais ir mūsu roku darbs, arī māju uzcēlām. 
Atceros, kad bērnībā dzīvoju Siguldā un manai omei bija privātmāja ar mazdārziņu, ko man pa reizei vajadzēja paravēt. Es viņai solīju, ka nekad mūžā neravēšu! Un tagad tā ir mana ikdiena. Pašu spēkiem tiekam galā ar četriem hektāriem, jo atrast darbiniekus ir grūti. Tie, kas ir darītāji, dara paši. Dažreiz palīgā atskrien mana draudzene, bet tagad vīra mamma palīdz fasēt pulverus, jo savainoju roku, jau kādu laiku sāp. Mēs rēķināmies tikai ar sevi, lai jebkurā situācijā varam paši tikt galā. 

Ilze Lipska iesaka fantastiski gardu dārzeņu vafeļu recepti:

Vai tiešām tas ir iespējams? Cik zinu, jūsu produkciju iecienījuši gana daudzi, lai darba būtu pārpārēm...
Izmantojam arī ārpakalpojumus, piemēram, pulveru smalcināšanai, un lielākoties darbi rit nepārklājoties. Man mēdz jautāt, kā es visu paspēju. Atbildu, ka tik daudz ko nepaspēju, bet koncentrējos uz to, ko paspēju. Filmas neskatos, taču man patīk lasīt grāmatas un tam es laiku atrodu gan. Protams, gribētos vairāk, bet, ja grib, tad var.

Viens no "Absolūts ēd" saimniekiem - Jānis.

Droši vien arī jūsu četri bērni palīdz... 
Ernestam ir 13, Intrai 11, Jānim 7 un Egijai 5 gadi un, jā, katram ir savi pienākumi ģimenē. Mēs te dzīvojam kopā, arī pārtiku sev audzējam, zāle ap māju jānopļauj, kamīns jāiekurina, tāpēc katram ir jāiesaistās ģimenes darbos. Arī šorīt vecākais dēls pirms savām mācību stundām iekurināja kamīnu. 

Liela saimniecība, liela ģimene – tā ir nejaušība vai piepildīts meitenes gadu sapnis?
Sapnis noteikti ne. Studēju filozofiju un, ja man tolaik kāds būtu teicis, ka es reiz kļūšu par zemnieci, neticētu. Apprecējāmies pēc studijām augstskolā un mums uzreiz bija plāns, ka gribam bērnus jaunībā, nevis tikai tad, kad būs izveidota karjera, būs māja, mašīna... Man bija 21 gads, kad mēs ar vīru izdomājām, ka mums līdz 30 gadu vecumam būs četri bērni. Egija piedzima, kad man bija 30! Patiesībā es būtu gribējusi vēl mazāku gadu starpību bērniem. Pirmajiem diviem ir gads un trīs mēneši starpā, otriem diviem – gads un desmit mēneši. Man ar māsu ir trīs gadu starpība, un skolas laikā šķita, ka mums īsti nav nekā kopīga. Manai draudzenei ar brāli bija viena gada starpība, un tas likās tik forši, tāpēc gribēju bērnus ar mazu vecuma starpību, lai ir kopīgas intereses. Tagad, kad viņi strīdas... Ir grūti to pieņemt. Kad ik pa laikam kāds saka – oi, kā manējie plēsās, bet tagad ir tik forši, –  tas mani mierina, ka reiz būs labi. Tik tagad jāiztur. Ir reizes, kad saku viņiem, lai plēšas, kad mamma nedzird. 

Un tomēr – ne katrs var tā kļūt par lauksaimnieku...
Kad apprecējāmies, es vēl iestājos maģistratūrā, man ļoti gribējās turpināt savas filozofijas studijas un gribētu joprojām, varbūt kādreiz dzīvē sanāks. Grūtniecības problēmu dēļ paņēmu akadēmisko gadu un tā arī neatgriezos universitātē. Tolaik es gan vēl nenojautu, ka lauksaimniecība būs tā, ko es varētu darīt. Manam vīram Jurim bija tādi plāni. 

Ziemā mūsu produkcija ir mikro zaļumi, vasarā un rudenī tie ir dažādi dārzeņi, bet jau piekto gadu mūsu produkcijas klāstu papildinājuši kaltēti ogu, dārzeņu un sēņu pulveri un pavisam nesen arī sukādes.

Kad piedzima vecākais bērns, sākām eksperimentēt. Audzējot te šo, te to, bet tā pavisam nopietni te saimniekojam desmito gadu. Nolēmām, ka šis būs vienīgais, ko darīsim. Ziemā mūsu produkcija ir mikro zaļumi, vasarā un rudenī tie ir dažādi dārzeņi, bet jau piekto gadu mūsu produkcijas klāstu papildinājuši kaltēti ogu, dārzeņu un sēņu pulveri un pavisam nesen arī sukādes. Mums ir tiešā piegāde – divreiz nedēļā vīrs brauc pie klientiem, es vairāk pa mājām saimniekoju. Mūsu darbības pirmsākumos, kad vecākie bērni vēl bija mazi, sapratām, ka brīvdienu tirdziņi nav domāti mums. Darbdienās tāpat jau strādājam un tad vēl brīvdienās būt prom no mājām... Tas nav mūsu ceļš, mums ir svarīga ģimene, tāpēc nedēļas nogalēs un svētku dienās lielākoties esam mājās visi kopā. Šogad gan esam sākuši braukt uz Siguldu, kur reizi mēnesī tiek organizēts biotirgus. Man ļoti patīk ideja, ka tur nevar tirgoties kurš katrs gribētājs, bet tikai zemnieki no uzticamām, zināmām saimniecībām. Uz tirgu līdzi brauc arī vecākie bērni. 

Vai sanāk kopā izbraukt arī atpūsties? 
Vasaras sezonā ikdiena paiet, daudz darbojoties uz vietas, bet pēdējos gadus veiksmīgi izdevies atrast dažas dienas nedēļā, lai aizbrauktu pie dabas. Citreiz puiši makšķerē, dažreiz to darām visi kopā. Tāpat diezgan regulāri braucam uz jūru pastaigāt, bet Lieldienās mums ir tradīcija kaut kur aizbraukt pie dabas, iekurt ugunskuru un krāsot olas. Lai gan jaunākais dēls ir Jānis, vasaras saulgriežus nesvinam. Vienkārši atpūšamies, aizbraucot uz jūru. Šogad gan jūras krasts bija pilns ar svinētājiem, jo Covid dēļ laikam daudzi vairījās no svinēšanas lielā pulkā. 
Mums patīk arī sēņot, un vīrs māca bērniem izdzīvošanas knifiņus. Spilgti atceros to reizi, kad viņi pārnāca no meža un viens no bērniem sajūsmināts pastiepa roku sakot: “Mammu, ņem pagaršo!” Viņam rokā locījās tārpi... Izrādās, Juris bija bērniem mācījis, kurā vietā zem mizām var atrast ēdamus kāpurus. Ir forši, ka bērni redz dabu, kā viss notiek. 

Ilze ar savām jaunākajām atvasēm – Jāni un Egiju. Foto no personīgā arhīva.

Kamēr daudzi pilsētnieki, iespējams, neatšķir kāli no kolrābja...
Esmu dzirdējusi runas, taču pati neesmu sastapusi tādus bērnus. Pirms Covid-19 laika pie mums brauca daudz skolēnu un arī es braucu uz skolām – mani patīkami pārsteidz, ka bērniem garšo dārzeņi un viņi tos atpazīst. Arī kolrābjus zina, drīzāk pieaugušie mēdz tos neatpazīt. 
Uzskatu, ka dārzeņiem ir jābūt uztura pamatā, un mēs paši ēdam tos virs vidējā rādītāja. Patiesībā saprotu tos cilvēkus, kuri dārzeņiem met līkumu, jo vienkārši viņi nezina, kā tos garšīgi pagatavot. Piemēram, nezina, kā apēst fenheli. Savukārt man patīk eksperimentēt un man gribas parādīt dārzeņu  daudzveidību citiem. Es, piemēram, savulaik neēdu ķirbi, pat biezzupu ne, jo ģimenē to negatavoja un man tas negaršoja. Šo dārzeni sāku lietot tikai savu bērnu dēļ, bet tagad arī pašai garšo.

Saprotu tos cilvēkus, kuri dārzeņiem met līkumu, jo vienkārši viņi nezina, kā tos garšīgi pagatavot. Piemēram, nezina, kā apēst fenheli.

Ja man ir jāgatavo gaļa, eju pie plaukta un meklēju idejas pavārgrāmatā. Savukārt ar dārzeņiem man domāšana raisās rekordātri. Citreiz pa ceļam no dārza līdz mājām esmu jau desmit reižu pārdomājusi, ko gatavošu no konkrēta dārzeņa. Vadu arī meistarklases, stāstot, kā var izmantot vērtīgos lakstus, kurus visbiežāk izmetam. Arī vafeļu panna ir ideāla veselīgu našķu pagatavošanai. Visus dārzeņus var cept vafeļu pannā, ja zina receptes. Piemēram, gatavoju kabaču vafeles, pievienojot biešu lakstus... 

Veicat piegādes divreiz nedēļā līdz mājas durvīm. Vai veikaliem neuzticaties?
Mūsu produkcija ir nopērkama arī veikalos, bet zaļumi tikai tādi, kas ir izturīgāki. Saprotam, ka tirdzniecības vietās, kur blakus ir daudz citu zaļumu, nevar kā īpaši aprūpēt tieši mūsējos, lai tie saglabātu savu svaigumu. Taču mēs gribam, lai produkti ar mūsu vārdu, logo pie klienta nonāk svaigi un atbilst augstākajai kvalitātei, tāpēc savu produkciju lielākoties piegādājam paši. Divreiz nedēļā vīrs veic piegādes, veltot tam visu dienu. 

Vai ir bijuši brīži, kad šķiet – nav jēgas te ņemties, negribu neko? 
Protams, ir bijuši. Viens tāds brīdis bija pagājušā gada jūnijā, kad krusa iznīcināja pilnīgi visu, kas bija uz lauka. Parēķinājām, ka zaudējumi bija aptuveni 3000 eiro apmērā, taču grāmatvedība nepieļauj to norakstīt zaudējumos, jo tā ir negūtā peļņa. Kad man kāds saka – apdrošini laukus, tad vienmēr prasu, lai parāda, kurš to darīs. Es nezinu tādu kompāniju. 
Jā, pagājušā gada zaudējums pamatīgi izsita no līdzsvara, bet sējām visu no jauna un gaidījām, kad izaugs raža. Tas bija emocionāli smagi, bet tajā pašā laikā saproti, ka šī ir tava vieta. Lai cik grūti būtu, šis rūpals ir tavējais!

Vasaras raža.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti




Kategorijas