Foto: Shutterstock.com

Kāda dzīve ir Bruknas kopienā, var spriest tikai tas, kas tur ir dzīvojis, nevis atbraucis ekskursijā.


Pieredzes stāsts par dzīvi Bruknā, ziņo LTV ziņu dienests

 28. augusts 2020 13:10 Ziņa

"Par to, kāda dzīve ir Bruknas kopienā, var spriest tikai tas, kas tur ir dzīvojis, nevis atbraucis ekskursijā," - tā LTV Ziņu dienestam saka kāds bijušais kopienas loceklis. Pēc mēnešiem pārcilvēciska darba un skarbas dzīves skolas viņa dzīve pašlaik rit prom no kopienas un brīva no atkarībām. Tomēr nevienam citam līdzīgā situācijā viņš dzīvi Bruknā neieteiktu. To skarbi vērtē arī kāda nu jau mirušas kopienas locekles tuviniece.



Košas dālijas Ģirta dārzā ir vienīgais, ko pusmūža vīrietis atļauj nofilmēt. Visu pārējo ne – kāds var atpazīt un saprast, kāds ir viņa īstais vārds un kur viņš dzīvo. No publiskiem apvainojumiem par nepateicību viņš bīstas.
 
Tāpēc par piedzīvoto Bruknas kopienā viņš gatavs runāt tikai aizkadrā, turklāt neatklājot savu balsi. Ģirts nodzīvojis Bruknas kopienā daudzus mēnešus. Viņš uzskata, ka posms Bruknā palīdzējis, bet, kas tieši no visa, viņš nezina.
 
"Man ir bijis neskaitāmas reizes, ka es vienkārši esmu gribējis aizbēgt un aiziet," saka Ģirts.
 
Ģirts vēlāk norāda, ka gribējis pabeigt iesāktos darbus. Salīdzinot ar citiem, viņam esot paveicies – viņš bijis gan fiziski, gan psiholoģiski stiprs.
 
"Ja tur aizbrauc vājš cilvēks, izturēt to ir grūti gan psiholoģiski, gan fiziski. Es domāju, ka tur cilvēku sačakarē vēl vairāk, nevis kādam kaut ko palīdz.
 
Esmu redzējis, kā aizbēg naktī. Vienkārši no rīta tu nezini, kur tas cilvēks ir palicis. Viņš naktī pazudis bez naudas," stāsta Ģirts.
 
Bruknas ikdiena ir pārcilvēciski smags darbs, režīma trūkums, bailes un sods. Bijis psiholoģiskais spiediens.
 
"Tev visu laiku ir no kaut kā jābaidās, ka, teiksim, nebūsi pietiekami daudz izdarījis vai tu būsi kaut ko nokavējis. Tur jau pat tādās galējībās, ka tu jau baznīcā vairs nezini, kur rokas likt, vai tev viņas šitā jātur, vai tev šitā jātur," atceras vīrietis.
 
Ģirts stāsta, ka laikā, kad dzīvojis Bruknā, tur uzturējušies vidēji 10 bērni. Viņaprāt, vecumā no astoņu gadu vecuma. Viņus raksturojot, saka – normāli puikas, dzīvē gājuši caur uguni un ūdeni. Par to, ka viņa laikā tur sastaptie bērni būtu atkarīgie vai noziedznieki, ar kuriem nevar citādāk, kā ar brutalitāti, Ģirts noliedz. No rītiem, īpaši ziemā, zēni raudājuši, jo negribējuši lēkt upē, kas bijis jādara visiem bez izņēmuma. 
 
"To tu redzi katru rītu, ka viņš ir pārbijies. Nabags nāk pa taku, pa puteni, pa to slapjdraņķi, pa dubļiem velkas uz upi tas knēvelis. Nu, protams, ka viņa ir žēl. Viņš taču nav nekāds desantnieks bijušais," saka Ģirts.
 
Viens no soda veidiem bijis arī gavēnis. Ne vien tas, kas visiem obligāti trešdienās ar maizi, ūdeni, ievārījumu un medu, bet, vienam kopienas loceklim pārkāpjot noteikumus – tikai maize un ūdens visu dienu visiem pārējiem, arī bērniem. Un arī fiziski smags darbs, garas darba stundas arī bērniem un pusaudžiem.
 
"Teiksim, ja bērns tagad atnāk no skolas un viņam pēc tam līdz 12 naktī jāstrādā - malka, piemēram, lielie bluķi jānes uz kurtuvi... Man liekas, ka tas ir necilvēcīgi," uzsver Ģirts.
 
Sods bijis arī regulāra kaunināšana un lamāšana. Un nereti pusaudžu kaunināšanu pavadījusi arī skaļa pliķēšana pa pakausi.
 
"Paņem tevi baznīcā priekšā. Sākumā jau nostrostē, cik tu esi slikts - tas bērns konkrēti. Un - tu jau tāds pats kā tavi vecāki un tāds pats draņķis izaugsi. Kaut kādā šitādā garā apmēram. Vēl plus tie vecāki, cik viņi ir debīli, kā viņi tevi nemāk audzināt. Un nu tādā garā," atceras Ģirts.
 
Līdzīgs novērojums par piedzīvoto ir nu jau mirušas sievietes tuviniecei. Arī bailēs no personiskiem uzbrukumiem viņa baidās rādīt gan seju, gan atklāt balsi. Sievietes tuviniece Bruknas kopienā nodzīvoja gandrīz divus gadus. Sākotnēji ar dzīvi Bruknā bijusi apmierināta, vēlāk tur piedzīvojusi arī vardarbību, aizstāvot vājākos. 
 
"Baznīcā visus tos sprediķus vienkārši drausmīgi bija klausīties; ja reiz cilvēks ir apņēmies viņus kaut cik, kā saka, vest uz ceļa vai līdzēt viņiem, nevar visu laiku apsaukāt viņus," uzsver sieviete.
 
Kundze šo divu gadu laikā tuvinieci apciemojusi un nereti pat vairākas dienas dzīvojusi uz vietas. Viņa redzējusi, kā ziemas mēnešos cilvēki sēdējuši ilgstoši uz auksta klona baznīcā uz ceļiem, sodīti par pārkāpumiem. Viņas tuviniecei dzīve kopienā nav līdzējusi. Un arī Ģirts norāda, ka lielākā daļa no atkarīgajiem, kas dzīvojuši vienlaikus ar viņu, nonākuši atpakaļ atkarībās.
 
KONTEKSTS:
Veicot pārbaudi biedrībā "Kalna svētību kopiena", kas darbojas Bruknas muižā Bauskas novadā, VBTAI kopā ar Tiesībsarga biroja pārstāvi konstatējuši, ka bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no desmit līdz 12 stundām dienā bez iespējas saņemt medicīnisko palīdzību un pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu. Pārbaude veikta, reaģējot uz privātpersonas sniegtu informāciju par iespējamajiem bērnu tiesību pārkāpumiem, tostarp fizisko un emocionālo vardarbību. 
 
Informācija par pārbaudē konstatēto atbilstoši kompetencei nodota tālākai izvērtēšanai Valsts policijai, Pārtikas un veterinārajam dienestam un Valsts darba inspekcijai (VDI).
 
Bruknas muiža ir plaši pazīstama kā vieta, kur kopš 2001. gada darbojas sabiedriska organizācija “Kalna svētību kopiena” – vieta, kur tiek atveseļoti dažādās atkarībās nonākuši cilvēki. Rehabilitācijai pamatā ir lūgšanas un darba terapija, un, pateicoties tai, jau daudzu gadu garumā rit muižas ansambļa atjaunošana, sakopšana un labiekārtošana. Kopienas dibinātājs un "Kalna svētību kopienas" garīgais vadītājs ir priesteris Andrejs Mediņš.  
 
Mediņš konstatētos pārkāpumus sauc par meliem. 
 
LTV sižetu skaties šeit: 
 
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas