Pētījums: būt par tēti ir tikpat bioloģiska parādība kā būt par mammu

Diezgan daudziem ir pārliecība, ka, tā kā vīrieša ķermenī nav notikušas neskaitāmas bioloģiskas izmaiņas, kas saistītas ar grūtniecību, dzemdībām un zīdīšanu, viņi nav tik bioloģiski un psiholoģiski sagatavoti mazuļa aprūpei.

FOTO: Shutterstock.com

Rezultātā vīrieši jūtas mazāk pašpārliecināti un apšauba savas spējas būt par vecāku: Vai būšu labs vecāks? Vai man izveidosies saikne ar savu bērniņu? Kā es zināšu, ko darīt?

Taču šī ideja, ka tēti ir bioloģiski nesagatavotāki vecāka lomai, nav gluži patiesa. Būtībā būt par tēti ir tikpat bioloģiska parādība kā būt par mammu.

 

Testosterons šķietami krītas

Testosterons ir lielā mērā atbildīgs par vīrieša motivāciju atrast dzīvesbiedru. Pētījumi vedina domāt, ka vīrietis ar augstāku testosterona līmeni mēdz būt pievilcīgāks potenciālajiem partneriem. Taču būt veiksmīgam tēvam nozīmē fokusēties uz savu iekšieni, uz ģimeni, un turēties pretī vēlmei meklēt citu partneri. 

Kādā piecu gadu ilgā pētījumā, kas tika publicēts 2011. gadā, Filipīnās tika pētīti 624 vīrieši bez bērniem un attiecībām, vecumā no 21 līdz 26 gadiem. Pētnieks Dr. Getlers atklāja, ka, kamēr visi šie vīrieši piedzīvoja normālu, ar vecumu saistītu testosterona kritumu, 465 vīrieši, kuri kļuva par tētiem šajā piecu gadu laikā, piedzīvoja nozīmīgāku kritienu - vidēji 34% - nekā tiem, kuri joprojām nebija attiecībās vai bija vienkārši precējušies.

Šajā pētījumā tika atklāts, ka ja jaunajiem tēviem bija zemāks testosterona līmenis nākamajā dienā pēc mazuļa piedzimšanas, tad vēlāk viņi vairāk rūpējās par mazuli un veica ar aprūpi saistītus mājas darbus. Jo dramatiskāks testosterona kritums, jo lielāks efekts, šķiet, ir vīrieša rūpēm par mazuli. 

Rūpes par savu bērnu rada ne tikai spēcīgu saikni, bet arī neiroķīmisku atlīdzinājumu, izraisot laimes, prieka, apmierinātības un siltuma sajūtas.

 

Reklāma
Reklāma

Izmaiņas smadzenēs

Šķiet, ka arī smadzenēs notiek strukturālas izmaiņas. Arī jaunajiem tētiem tika atklātas tādas izmaiņas, kas jau agrāk tika novērotas jaunajām māmiņām: atsevišķās smadzeņu daļās, kuras saistītas ar pieķeršanos, kopšanu, empātiju un spēju atbilstoši interpretēt un reaģēt uz mazuļa uzvedību, 12.-16. nedēļā bija vairāk pelēko un balto vielu nekā tas novērots 2.-4. nedēļā.

Dakteris Kims, kurš veica šo novērojumu, uzskata, ka tas atspoguļo vecāku prasmju uzlabošanos bērniņa aprūpes un audzināšanas jautājumos. Tākā vīrieši neizjūt hormonālos uzplūdus, kas pavada grūtniecības laikā un dzemdībās, šī mācīšanās izveidot emocionālo saikni ar paša bērnu ir īpaši svarīga, lai kļūtu par tēvu. Tātad šādas smadzeņu anatomiskās izmaiņas atbalsta tēta spēju pakāpeniski mācīties.

2012. gada pētījums rosināja domāt, ka smadzeņu daļas, kuras izmainas, kļūstot par vecāku, gan mammai, gan tētim ir atšķirīgas. Mammām visaktīvākie reģioni bija tie, kas atrodas vistuvāk smadzeņu kodolam. Tie dod iespēju rūpēties, kopt un atklāt risku. Savukārt tētiem šīs smadzeņu zonas, kuras izmainās, atrodas uz smadzeņu ārējās virsmas, kur atrodas augstākas, apzinīgākas kognitīvās funkcijas, piemēram, orientētība uz mērķi, plānošana un problēmu risināšana.

Atšķirīgo smadzeņu zonu izmaiņas atspoguļojas vecāku lomu dažādībā. Klišejiski tiek uzskatīts, ka bērns skrien pie mammas pēc apskāviena, kad ir sāpināts, kamēr tētis ir tikai ‘’izklaidējošais’’ vecāks. Evolūcijas gaitā tēti ir tikuši apveltīti ar vienlīdz lieliskām spējām audzināt bērnus.

 

 

Avots: The New York Times

Saistītie raksti