Klaudija Hēla: Par bērna vadītu ēšanu - vai tā ir pareizākā izvēle?

 29. maijs 2020 12:00 Raksts

Jautājums par zīdaiņa piebarošanu vecākiem bieži vien ir ļoti svarīgs. Nav runa par pareizāko vai nepareizāko izvēli, bet droši vien par kādu no izvēlēm. Spiediens, ierosinājumi un jautājumi gan no ģimenes, gan ārstniecības personāla padara vecākus nedrošus un raisa šaubas par līdz šim pieņemto lēmumu pareizumu. Sabiedrības vispārpieņemto uzskatu dēļ vecāki izjūt psiholoģisku spiedienu, un tas liek viņiem šaubīties un neparedz iespēju ieraudzīt bērna vēlmes un gatavību šim piebarošanas procesam.



Foto: Shutterstock.com

Pirmie ēdieni, ko, uzsākot bērna vadītu ēšanu, bērnam var piedāvāt, ir dārzeņi.


Kopš mācos Emmijas Pikleres pedagoģiju, arī manas domas par bērnu vadītu ēšanu ir nedaudz mainījušās, taču vēl arvien uzskatu, ka tā joprojām ir alternatīvs piedāvājums. Jautājums drīzāk ir, kāpēc ierastā metode – uzsākt ar karoti piebarot zīdaini ar blendētu vai ar dakšu saspaidītu ēdienu – rada dažreiz problēmas? Kāpēc bērns nevēlas pieņemt šo jauno ēšanas veidu? Un kāpēc tas jādara tieši tagad? Literatūrā un internetā ir ļoti daudz, bieži pretrunīgas, informācijas un ieteikumu. Vecāki ir pārslogoti ar šī jautājuma risināšanu, kas, protams, nepalīdz uzsākt piebarošanas procesu. Skaitļi, daudzumi, percentiles un kontrole nepalīdz ne vecākiem, ne bērnam, lai piebarošanas uzsākšana izdotos, notiktu ar prieku un baudu.
 
Latvijā, kā arī daudzās citās valstīs, piebarošanu iesaka uzsākt bērnam no pilniem 6 mēnešiem. Latvijas Veselības ministrijas rīkojumā Nr. 201 ir rakstīts:
 
“Līdz 6 mēnešu vecumam zīdainim jāsaņem tikai mātes piens (ekskluzīva zīdīšana). Zīdainim no dzimšanas līdz 6 mēnešu vecumam (ieskaitot 6. mēnesi) pamatuzturs ir tikai mātes piens. Tas vienlaicīgi ir ēdiens un dzēriens. Tas rodas pēc pieprasījuma, un bērns pats regulē tā daudzumu. Zīdīšanas biežumu un ilgumu nosaka pats zīdainis. Bērnu zīda ikreiz, kad viņš to prasa. Tas varētu būt ik pēc 2 – 3 – 4 stundām no 8 – 12 reizēm pirmajā nedēļā līdz 5 reizēm 6 mēnešu vecumā [..]. Sākot ar 6 mēnešu vecumu, 7. mēnesī zīdaiņa pamatuzturam (mātes pienam) pakāpeniski pievieno papildus uzturu.” Tas saskan ar Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, kuros arī tiek minēts, ka līdz pirmajam dzīves gadam pakāpeniski viena ēdienreize jāaizstāj ar papildēdienu.
 
Iemesli, kāpēc jāuzsāk piebarošana, ir pretrunīgi, bieži vien zinātniski nav pierādīti vai ir tikai daļēji pierādīti. Vietējās un starptautiskās konferencēs tiek diskutēts, atkal un atkal izskatīts jautājumus par dzelzs deficītu, vitamīnu un minerālvielu trūkumu mātes pienā, zīdot bērnu, kas ir vecāks par 6 mēnešiem. Pārliecinošas atbildes nav.
 
 
 
Nesteidziniet savu bērnu, bet centieties viņu sagatavot. Parādiet, ko vēlaties darīt, un nekad nespiediet bērnam ēst.
 
Izvēli uzsākt zīdaiņa piebarošanu vajadzētu atstāt bērna ziņā, protams, ja viņš ir vesels. Vecāku uzdevums ir piedāvāt. Bet kad un kā? Lai bērns spētu uzņemt papildu uzturu, procesu atvieglo fakts, ka bērnam ir izzudis aizsargreflekss ar mēli stumt visu ārā no mutes. Bērnam jābūt interesei par ēšanas procesu, bet fakts, ka bērns skatās uz to, kā vecāki ēd, ne vienmēr ir kāda no pazīmēm, ka bērns grib ēst. Bērns šajā vecumā vēro un cenšas atdarināt visu, ko pieaugušais dara, neizprotot tā īsto nozīmi. Tātad lēmums, kad piedāvāt bērnam papildu ēdienu, paliek vecāku ziņā. Savukārt bērna ziņā ir šo piedāvājumu pieņemt vai noraidīt. Ieteicams nepiedāvāt papildu ēdienu, kad bērns jau ir ļoti izsalcis vai arī paēdis. Vai un kad bērns ir gatavs pieņemt jūsu piedāvājumu, bieži ir arī atkarīgs no viņa rakstura. Ir bērni, kuri attīstās ļoti ātri un ir gatavi visu laiku pieņemt jaunus izaicinājumus, un ir bērni, kas labāk 100 reižu apsver, pirms uzsāk ko jaunu. Tas noteikti jāņem vēra, ja vēlamies, lai piebarošanas uzsākšana būtu sekmīga. Nesteidziniet savu bērnu, bet centieties viņu sagatavot. Parādiet, ko vēlaties darīt, un nekad nespiediet bērnam ēst.
 
Viena no senākajām metodēm ir sākt piebarošanu ar dārzeņu biezeni, respektīvi, vecāks baro bērnu ar karoti. Ja tas notiek, pirms bērns pats spēj apsēsties, tad tas būs pussēdus pozā uz vecāku rokām. Izmantojot šo metodi, bērnam ir jāpierod pie vairākiem jauninājumiem (ēdiena konsistences, garšas, smaržas un instrumenta, ar ko viņu baro), tāpēc ir labāk viņu barot klēpī, pie kā viņš jau ir pieradis. Šādā veidā vecāki spēs ātrāk un efektīvāk reaģēt, ja bērns pēkšņi aizrīsies. Piedāvājot bērnam biezeni, jāievēro, ka karote tiek pasniegta no augšas tā, lai bērns spētu to redzēt, un tikai tad, kad bērns ir atvēris muti, tā uzmanīgi tiek ielikta mutē. Ēšanas process beidzas, kad bērns muti neatver. Nemēģiniet pierunāt bērnu vai iespiest viņam karoti mutē. Respektējam bērna rīcību, ja viņš vēlas pārtraukt šo pasākumu. Nav ieteicams ēšanas laikā bērnam piedāvāt rotaļlietas, datoru/viedtālruni vai televizoru tikai tādēļ, lai viņš ēstu. Pirmajās reizēs bērns apēdīs tikai vienu karoti ēdiena, citreiz – vairāk. Paļaujieties uz savu bērnu, viņš tiešām zina un saprot, cik šajā brīdi viņš var un vēlas apēst.
 
Ar šo piebarošanas metodi bērnam nav iespējas pašam izlemt, kādu ēdienu viņš vēlētos ēst, jo viss ir sablendēts kopā un veido viendabīgu masu. Šādā veidā bērns neiemācās atpazīt atsevišķu ēdienu sastāvdaļas. Visbiežāk bērns šo sablendēto ēdienu no karotes “nosūc” un “ievelk”, un tad norij, nevis kārtīgi izkustina mutē. Tādā veidā tiek izlaista pirmā gremošanas fāze, kurā ēdiens tiek sajaukts ar siekalām un sagatavots kārtīgai gremošanai. Tāpat izpaliek mēles un žokļa trenēšana turpmākai ēdiena sasmalcināšanai. Arī rīšanas reflekss netiek trenēts, jo rīšana tiek nodrošināta mēles vidū, kur karote nenonāk, tāpēc bērnam vēlāk var būt aizrīšanās problēmas, ēdot nesasmalcinātu pārtiku.
 
Daudzi vecāki tomēr jūtas drošāk, izmantojot šo metodi, jo spēj labāk kontrolēt ēdiena daudzuma uzņemšanu. Daži bērni piekrīt šim piebarošanas veidam kādu laiku, bet, kad viņi kļūst aktīvāki, bērniem var sākt piedāvāt citu metodi, un tā varētu būt bērna vadīta ēšana.
 
 
Manuprāt, bērna vadītu ēšanu var uzsākt tikai tad, kad bērns jau pats brīvi spēj apsēsties, lai izvairītos no aizrīšanās riska. 
 
Manuprāt, bērna vadītu ēšanu var uzsākt tikai tad, kad bērns jau pats brīvi spēj apsēsties, lai izvairītos no aizrīšanās riska. Nav zinātnisku pierādījumu tam, ka bērni biežāk aizrijas, ja ēd gabaliņu ēdienu un vēl paši nesēž. Tad, kad bērns pats sēž, svarīgi ir izvēlēties piemērotu krēslu – bērna pēdām būtu jābalstās uz kādas virsmas, lai izveidotos neliels sasprindzinājums ķermenī un tādā veidā bērns varētu vieglāk ēst (arī pieaugušajiem pārsvarā ir vieglāk ēst, ja viņu pēdas balstās uz grīdas). Izmantojot šo metodi, bērnam nekad ēdiena gabalus nebāž mutē un nekad viņu neatstāj vienu ēšanas laikā. 
 
Džilas Replijas (Gill Rapley) un Treisijas Murketas (Tracey Murkett) grāmatās par bērnu vadītu ēšanu ir daži ieteikumi, kurus, manuprāt, nevajadzētu izmantot. Piemēram, sākt piebarošanu ar jebkādiem dažādiem ēdieniem, kurus vecāki paši ēd. Sākumā tomēr vajadzētu dot priekšroku dārzeņiem. Bērna vadītas ēšanas laikā bērns ēd ar pirkstiem. Nevajadzētu aizmirst, ka mēs, vecāki, iemācām savam bērnam ēšanas kultūru un izvēlamies veidu, kā mēs vēlētos, lai bērns turpmāk ēstu, – piemēram, ēdienu, kuru nevar ēst ar pirkstiem (putras, zupu), nevajadzētu ļaut ēst ar pirkstiem. Ja vēlaties bērnam dot putru, jūs to varat piedāvāt bērnam ar karoti, ja viņš pats to vēl nespēj. (Jāpiebilst, ka bērni iemācās patstāvīgi ēst ar karoti tikai aptuveni gada vecumā.) Bērnam var piedāvāt kādu mīkstu augli vai ogas (piemēram, avenes), kuras viņš pats spēj paņemt pirkstos, kamēr jūs viņu ēdināt ar karoti.
 
Kādam jābūt ēdienam, ko piedāvā bērnam
  • Pirmie ēdieni, ko, uzsākot bērna vadītu ēšanu, bērnam var piedāvāt, ir dārzeņi, kuri ir labi iztvaicēti vai izvārīti.
  • Ēdiena gabaliņiem jābūt tik lieliem, lai bērns tos viegli varētu satvert.
  • Uz šķīvja vai galda neliek vairāk par trīs gabaliņiem – ideālā variantā trīs dažādus dārzeņus, lai bērnam ir izvēle.  Bērnam līdz gada vecumam viss, kas ir vairāk par trīs, ir nepārredzams, tāpat kā tas ir spēlēšanās laikā.
  • Neļaujiet bērnam ar ēdienu spēlēties – mest zemē, smērēt sev matos, dzenāt pa galdu utt. Bērns drīkst izspiest ēdienu caur pirkstiem un tad iebāzt mutē. Daži bērni ēdienu uzreiz iebāž mutē.
  • Ir ieteicams, ka vecāks tajā laikā arī sēž pie galda un ēd. Bērns ēd no sava šķīvja, vecāks – no sava. Sākumā var likties, ka bērns ļoti maz apēd, bet tā nav problēma, jo pēc tam viņš vēl saņems mātes pienu vai piena maisījumu.
  • Sākumā tiek domāts vairāk par bērna zinātkāri un iespēju pašam izvēlēties, ko viņš ēdīs un cik daudz. Uzticieties saviem bērniem!  Bērni labprāt badā nedzīvo.
 
Vienalga, lai kuru no bērna piebarošanas metodēm jūs izvēlētos, galvenais, lai bērnam un jums saglabātos prieks un bauda par šo procesu. Bērns iemācīsies patstāvīgi un arī veselīgi ēst, ja jūs viņam piedāvāsiet nepieciešamos produktus.
 
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šeit nav runa par pareizu vai nepareizu metodi, bet par bērna patstāvību, pašnoteikšanos, prieku un baudu ēšanas laikā. Lai jums izdodas!
 
 
 

Avots: 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas