Bērnam bērnudārzā dara pāri. Kā rīkoties?

 01. jūnijs 2020 11:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Mammas un tēti ir sava bērna lielākie aizstāvji. Uzzinot, ka atvasei kāds vienaudzis nodarījis pāri, gribas situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk. 



Foto: Shutterstock.com


Kā to izdarīt pareizi, skaidro psihoterapeite un smilšu spēļu terapeite Aija Baha-Velvele un psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā un Marte Meo terapeite Gunita Kleinberga. 

Bērnam, kurš sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, parasti nav attīstījušās prasmes tikt galā ar spēcīgām emocijām. Šajā vecumā bērniem vēl tikai veidojas sociālās prasmes, kas sevī ietver arī to, ka ikdienas situācijās konflikti un starpgadījumi ir neizbēgami. Tas, protams, nenozīmē, ka atbalstāmi, tomēr no attīstības viedokļa 1,5–3,5 gadus veci bērni daudz biežāk konfliktēs. Tas parasti sāk mainīties ap četru gadu vecumu. 


Mammu, tēti, man iesita!
Jāatzīst, ka teju katrā bērnudārzā ir gan tādi bērni, kam tiek nodarīts pāri, gan arī pāri darītāji. Visi mācās un aug cits citam līdzās. Ja bērns vakarā mammai vai tētim pastāsta, ka viņam kāds iesitis, iespēris vai atņēmis mantu, vecākiem jāzina, kā uz šo informāciju reaģēt. Bērns notikušajā dalās ar vecākiem, tomēr tas nenozīmē, ka pieaugušajam uzreiz jāatrota piedurknes un jāmetas cīņā. Varbūt tas, ko šajā brīdī vēlas mazais, ir vienkārši padalīties, un viņam ir nepieciešams vecāks, kurš empātiski reaģē, sakot: “Tas izklausās nepatīkami, man žēl, ka tā notika, man noteikti sāpētu.”

Psihoterapeite Aija Baha-Velvele norāda: “Ja bērns stāsta par saviem pārdzīvojumiem, tas nozīmē, ka vecākiem attiecības ar bērnu veidotas uz uzticēšanās, pieņemšanas un atbalsta pamatiem.” Šādā gadījumā bērns, daloties ar saviem pārdzīvojumiem, zina, ka vecāki uzklausīs, ka viņam ir vieta, kur runāt un kur viņu dzirdēs. Jāsaprot, ka divgadīgam bērnam vēl ir grūti pastāstīt, jo nav gana liela vārdu krājuma, tāpēc šādās situācijās mazajiem ir svarīgi, lai vecāks ir blakus. 


Bērns sūdzas. Ko darīt vecākiem?
Pirmais un galvenais, ko var darīt vecāki, – noteikti uzklausīt savu bērnu, būt empātiski. “Atceries, ka bērns var pastāstīt tikai no sava skatupunkta, jo viņam nav attīstījušās prasmes iejusties otra bērna ādā. Ja atvasei ir 5–6 gadi un situācija atkārtojas vairāk nekā vienu reizi, runājot ar bērnu, noteikti pēc saprotošas attieksmes izrādīšanas aicini, lai viņš pastāsta vairāk par to, kā pats rīkojies,” stāsta Gunita Kleinberga. Viņa vērš uzmanību, ja konfliktsituācija bērnudārzā atkārtojas, noteikti pasakies bērnam par atklātību un pastāsti, ka aprunāsies ar audzinātāju. 

Psiholoģe Gunita Kleinberga atgādina, ka svarīgi paturēt prātā – “viena pagale nedeg”. Ja bērnam sit vai bērns ir sitis citam bērnam, noteikti nevainot nevienu no bērniem, bet runāt par atbildību, ka otram nesitam. Ja kāds ņem nost mantu, traucē, apsaukājas, bērns var vērsties pie audzinātājas, var arī teikt pāridarītājam, kas nepatīk, kā arī aiziet no situācijas. Mamma un tētis var iesaistīties un reaģēt tikai tad, ja bērns bijis atklāts un savu bēdu stāstu uzticējis. 
 

ŅEM VĒRĀ! 
Situācija, kad bērns stāsta par pāridarījumu, arī vecākos izraisa satraukumu. Līdz ar to var gadīties, ka mammas vai tēta balss kļūst saspringta, pat spalga un asa. Tomēr svarīgi ar bērnu runāt pēc iespējas mierīgā, bet ieinteresētā tonī. Vecāku miers bērnam radīs drošības sajūtu un ļaus atvērties sarunai. 


Ja bērnam grūti runāt
Ir bērni, kuriem nav viegli runāt par savām izjūtām. Ja atvase vecākiem nevēlas stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, mammai un tētim nevajadzētu vainot sevi. Vienkārši ir bērni, kuriem vajadzīgs ilgāks laiks, lai pastāstītu par to, kas notiek grupiņā. Ja bērns jau ir lielāks (5–6 gadus vecs) un nedalās par notikumiem pirmsskolā, vecāki var uzdot sev jautājumus, kāpēc tā. “Iespējams, kādreiz bērns ir ko stāstījis, bet vecāki to nav uztvēruši nopietni, atbildējuši noniecinoši vai nevērīgi: “Ja man būtu tavas problēmas, tad gan dzīve būtu vienkārša”, “Pagaidi, man tagad nav laika”, “Nav liela bēda, rīt atkal viss būs kārtībā”, “Tas tāds nieks, ir vēl citi bērni, ar ko spēlēties”,” pieļauj Aija Baha-Velvele. No mūsu, pieaugušo, skatupunkta reizēm var šķist, ka bērns pārdzīvo par sīkumiem, bet mēs piemirstam, ka mazajam cilvēkam atšķirībā no mums nav tik lielas dzīves pieredzes un viņa problēmas viņam šķiet kā visa pasaule. Jāatceras, ka pāridarījums ikvienā vecumā ir smags. 

Ja bērns klusē un neko nestāsta, tad, vērojot viņu, var redzēt, ka mazais noslēdzas, ir nomākts, nevēlas iet uz dārziņu vai gluži pretēji – kļūst pārlieku raudulīgs, dusmīgs, pat agresīvs. Psihoterapeite Aija Baha-Velvele akcentē, ka ir bērni, kuriem emocionālie pārdzīvojumi izpaužas somatiskā veidā – bieži sāp vēders, galva, parādās ādas nieze vai enurēze jeb slapināšana gultā. 


Ja bērns vecākiem nevēlas stāstīt, kā klājas bērnudārzā:
    • Var mēģināt izspēlēt dažādas situācijas. Spēlējiet “bērnudārzos” un ļaujiet, lai bērns katram iedala savu lomu. Spēles gaitā noteikti varēs pamanīt vai sadzirdēt to, kas notiek mazā cilvēka ikdienā. Tam jābūt nepiespiesti un neuzkrītoši. Bērns var nedalīties, jo patiesībā viss ir kartībā. 
    • Reizēm palīdz mierīga pastaiga, kuras laikā var pārrunāt ikdienas norises.
    • Dažreiz var arī runāt netieši, piemēram, kopīgi zīmējot. Tad, it kā nejauši, var pajautāt par situāciju dārziņā. Iespējams, ka bērnam būs vieglāk runāt, ja nevajadzēs par sāpīgo jautājumu izteikties, veidojot tiešu acu kontaktu.
    • Ja vecākus māc aizdomas, ka atvasei bērnudārzā neklājas labi, var apvaicāties audzinātājai par bērna ikdienas gaitām.


Kad iesaistīties?
Kad bērns mājās izteicies, ka viņam bērnudārzā kāds nodarījis pāri, vecāku reakcijas var būt dažādas. Kāds uzreiz dosies pie pāridarītāja vecākiem, citi zvanīs iestādes vadībai. Ne viena, ne otra situācija nav labākais risinājums, ja situāciju risinām emocijās. Reizēm vecāki izvēlas arī nogaidīt un ļaut bērnam atrisināt radušos konfliktu pašam. Ja izvēlamies šādu modeli, noteikti sarunājam, kā bērns rīkosies. Vienlaikus lūdzam audzinātāju, lai pavēro bērnus un nepieciešamības gadījumā iesaistās. Aija Baha-Velvele iesaka: “Bieži, aizejot pakaļ savai atvasei uz bērnudārzu, vecāki audzinātājai apjautājas par bērna dienas gaitām. Bet ne vienmēr ir situācijas, kad audzinātājai atliek laiks sīki un smalki pastāstīt. Tāpat runāt par ne tik labām lietām citu bērnu klātbūtnē nebūtu ētiski.” Tajā pašā laikā nav slikti, ka bērns dzird, kā audzinātāja stāsta par norisēm bērnudārzā, jo mazais gūst pieredzi, kā pieaugušie savā starpā runā.


Laiks sarunai
Noteikti būtu vērts savlaicīgi izteikt audzinātājai savus novērojumus par bērna emocionālo stāvokli. Jāapjautājas, kurš būtu ērtākais brīdis, kad vecāki un audzinātāja par šo tēmu varētu aprunāties. Ir ļoti svarīgi nedoties uz bērnudārzu pie audzinātājām, lai pieprasītu tūlītēju sarunu. Respektējot viņu darba laiku un veidojot draudzīgu dialogu, ir jālūdz pēc iespējas netraucēti aprunāties. Vecāki var arī pirms tam palūgt audzinātajai dienu īpaši novērot bērnu, jo tas var palīdzēt sarunā. Tad arī saruna izveidosies dziļāka un patiesāka. 

 

Ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam, ka viņš jebkurā situācijā var nākt un lūgt padomu mammai, tētim vai citam pieaugušajam, kuram uzticas.

 

Vienmēr jāpatur prātā, ka saruna ir vienīgais veids, kā mēs jebko varam sākt risināt. Sarunas laikā varam nonākt pie secinājumiem, kāds atbalsts bērnam ir nepieciešams, varbūt bērnam ir grūti ar gaidīšanu, varbūt viņš neveido acu kontaktu, varbūt nenosauc sevi sociālajās situācijās, varbūt vēl neprot pateikt, ka viņam nepatīk, ka otrs traucē. Ja mēs zinām, kuras prasmes nav bērnam attīstītas, tad pirmsskolā un mājās ir vieglāk strādāt pie konkrētu prasmju attīstīšanas. 


Dari pretī! Vai tiešām?
Kad vecāki uzzina, ka viņu bērnam kāds darījis pāri, emociju uzplūdā var gribēties pateikt: “Dari pretī!” Psihoterapeite Aija Baha-Velvele aicina vecākus mācīt bērnus sevi aizstāvēt, izmantojot citas metodes: “Mēs, pieaugušie, lieliski zinām, ka agresija vairo agresiju. Un patiesībā ir daudz citu ceļu, ne uzreiz kautiņš. Jautājums ir – vai mēs kā vecāki spējam šos citus ceļus bērnam parādīt, jo bieži vien rīkojamies un dodam padomus, izejot no savas bērnības pieredzes, bet tā ne vienmēr ir veiksmīgākā. Ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam, ka viņš jebkurā situācijā var nākt un lūgt padomu mammai, tētim vai citam pieaugušajam, kuram uzticas.” 

Atļaujot bērnam sist pretī vai ņemt nost mantas citiem, vecāki radīs priekšstatu, ka tas ir pareizs veids, kā rīkoties, un te veidosies cīņa, nevis sadarbība. Ja pirmsskolā kāds bērns sit, svarīgi ir pievērst pieaugušā uzmanību. Labs veids, ko mācīt bērnam, ir skaļi teikt – STOP, nedari tā! –, iet pie audzinātājas vai auklītes. Svarīgi vienoties ar audzinātāju, ka uz bērna “STOP” reaģēs arī pieaugušie. Ja mācām bērnu sist pretī, tad ikvienā situācijā arī mūsu bērns ir atbildīgs par savu rīcību. Un tad ne vienmēr ir svarīgi, kurš pirmais sāka. 
 

Ļaut bērnam mācīties
Uzklausot bērnu, vecāki secina, vai ir nepieciešams iejaukties. Reizēm to darīt nemaz nevajag. Ja konflikts radies par to, ka bērni nav sadalījuši kādu rotaļlietu, tad vecākiem vajadzētu ļaut bērniem mācīties un augt; ja bērni konfliktu risina runājot, nevis ar spēku, vecākiem pirms iejaukšanās ir jānogaida. Protams, paturot prātā, ka vecāki ir tie, kas iedod atvasei pleca sajūtu, sakot: “Ja tev nepieciešams padoms, varu ar tādu padalīties, jo man ir idejas, kā šo situāciju atrisināt.” Šāda saruna ir iespējama ar vecākiem bērniem. Konflikta situācijā bērnam primāri ir sajust empātiju no vecāku puse, nevis sadzirdēt padomus.

Ja vecāki bērnam dos tikai padomus, atvase var justies nesadzirdēta. Mēs jau no mazām dienām varam bērnam jautāt, kā tu varētu tikt galā ar šo situāciju. Ja konflikts ir nopietns un skar mazā cilvēka emocionālo vai fizisko labsajūtu, jāiejaucas negaidot.  Svarīgi jautāt audzinātājai, kā bērnam klājas pirmsskolā, kā veidojas draudzība ar citiem bērniem, vai spēlējas un vai spēj tikt galā ar konfliktiem un negadījumiem ikdienā. Ja grūtības netiks apzinātas laikus, var ciest bērna emocionālā pašsajūta, kas ietekmēs arī vēlāk pieauguša cilvēka dzīvi. Psihoterapeite Aija Baha-Velvele atklāj: “Nereti pie manis kabinetā ir pieaugušie, kuri dzīvo šo savu dzīvi un auklē savā sirdī mazvērtības sajūtu, vainu, neticību saviem spēkiem, neuzticēšanos otram. Viņiem ir grūti veidot attiecības – ne tikai ar partneri, bet arī ar kolēģiem, saviem bērniem, vecākiem.”

 

 

No pieaugušo skatupunkta reizēm var šķist, ka bērns pārdzīvo par sīkumiem, bet mēs piemirstam, ka bērnam atšķirībā no mums nav tik lielas dzīves pieredzes un viņa problēmas viņam šķiet kā visa pasaule.



Bērnam vēl nav pieredzes risināt konfliktsituācijas, tāpēc vecāku un pedagogu atbildība ir iemācīt tās saskatīt un rīkoties. Bērns jūt un iemācās veidot attieksmi pret sevi pēc tā, kāda ir vecāku attieksmes pret viņu. Cilvēka priekšstatu par sevi agrīnā vecumā veido cilvēki, kuri viņam ir līdzās, un lielā mērā tie vecāki, ģimene. Vecāku uzdevums – mīlēt bez nosacījumiem, bet tas nenozīmē atļaut visu, respektēt un cienīt bērna viedokli, nolikt saprātīgas, taisnīgas robežas, pamanīt un novērtēt bērna panākumus, akcentu audzināšanā likt uz pozitīvo, nevis negatīvo, ļaut bērnam būt autonomam. 

Kāpēc bērni grib darīt pāri citiem?
Reizēm neizprotams var būt jautājums – kāpēc ir bērni, kuri vēlas darīt citiem pāri un kuri pret saviem vienaudžiem izturas ar necieņu un pat agresiju? Gunita Kleinberga skaidro: “Bērni agrīnā vecumā – līdz 3 gadiem – nespēj kontrolēt savus impulsus, jo nav attīstījusies smadzeņu daļa, kura atbild par to kontroli. Tāpat ir dažādi bērni, kuru reakcijas ietekmē vairākas lietas – ģenētika, temperaments, sociālā vide.” Psihoterapeite Aija Baha-Velvele akcentē pieredzi ģimenē: “Ja bērns redzēs, ka konfliktsituācijā vecāki apsaukā viens otru, pazemo vai fiziski ietekmē, mazais pieņems to kā absolūto patiesību un darīs tāpat, jo viņš nezinās citu veidu. Vēl viens svarīgs fakts – bērni risina konfliktus tā, kā tas ir atbilstoši viņu vecumposmam. Piemēram, divus gadus vecs bērns nevar pārrunāt sajūtas un emocijas, viņam nav nedz vārdu krājuma, nedz valodas, lai pateiktu – es jūtos skumji, kad tu man atņem mantiņu. Viņš izmanto savu ķermeni konflikta risināšanā – kliedz, sit, kož vai vienkārši nedara neko. Šis ir vecums, kad vecāki, esot pacietīgi, rādot savu piemēru un skaidrojot saskarsmes veidus, bērnam māca draudzēties un nesaskaņas risināt. Kādā brīdī bērns to iemācās un lieto savas zināšanas.”


Kā iemācīt lūgt palīdzību pieaugušajam
Tas ir uzticēšanās jautājums. Ja bērns būs audzis ģimenē, kurā var pārrunāt notikušo, kurā tiek respektēti pārdzīvojumi un sniegts atbalsts, palīdzības lūgšana notiks dabiski. Pirmais un svarīgākais paraugs vienmēr būs vecāki. Bērns mācās no redzētā – ja vecāki dzīvo ar ideju, ka allaž ir jātiek galā pašiem, ka lūgt palīdzību nozīmē būt vājam vai gļēvam, tad bērns augs tieši ar tādu pašu pārliecību. Dažkārt mēs piemirstam, ka pārdzīvojumos un sāpēs vai bailēs mums nav jāpaliek vieniem, mums ir tiesības un iespējas saņemt atbalstu, jo “dalīta bēda ir pusbēda”. Bieži vien bērni agrīni piedzīvo, ka prasīt pieaugušajam palīdzību ir sūdzēties vai arī vecāki mudina bērnu pašam tikt galā ar situāciju. Tomēr palīdzības lūgšana ir viens no problēmas risināšanas veidiem.


Vai varam audzināt citu bērnus
Mēs katrs esam tik atšķirīgs – ar saviem uzskatiem par dzīves vērtībām, uzvedības standartiem un pieņēmumiem, kā rīkoties dažādās situācijās. Ir vecāki, kuri ļoti rūpīgi vēro katru sava bērna soli, vērtē viņa saskarsmes spējas un to, kā atvase komunicē ar vienaudžiem. Ja kāds cits bērns pienāk klāt un noņem mantu vai pagrūž, vecāks var gribēt šim bērnam aizrādīt. Tajā pašā laikā ir vecāki, kuri saviem bērniem ļauj brīvu vaļu un neiejaucas šādās situācijās. 

Kā jau tas mēdz būt – patiesība ir kaut kur pa vidu. Pieaugušajiem nav tiesību nosodīt svešu bērnu vai viņam aizrādīt par izdarīto. Ja situācija ir notikusi bērnudārzā, tad tā ir jārisina, iesaistot grupiņas audzinātāju. Tieši viņa ikdienā redz bērnu savstarpējo komunikāciju un spēs objektīvi vērtēt notikušo. Ja konflikts norisinājies kādā sabiedriskā vietā un vecāki redz, ka viņu bērns cieš no emocionālas vai fiziskas vardarbības, bērns ir jāaizstāv, jo atvasei ir jāpiedzīvo, ka pieaugušais viņu aizstāv un parāda, ka var sadarboties. Ja bērnam smilšu kastē kāds cits bērns met virsū smiltis un viņš pats nevar neko pateikt, vecāku uzdevums mierīgi parādīt bērniem veidu, kā sadarboties, nenosodot nevienu, bet novelkot uzvedības robežas. Ja publiskā vietā mūsu bērnam dara pāri, mums ir jābūt spējīgiem savu bērnu aizstāvēt, jo viņš sapratīs, ka pieaugušais nepieņem šādu uzvedību, tomēr tas jādara ar cieņu, nevis kliedzot, moralizējot un pazemojot. 


Vērtīgi! 
    • Māci bērnam nosaukt savas emocijas. Stāsti, kā jūtas bērni, kuriem tiek nodarīts pāri. Tāpat, ja bērns ir dusmīgs, svarīgi ir apzināties savas izjūtas un prast savaldīties, nomierināties un situāciju atrisināt bez fiziska spēka.
    • Mācot bērnam sevi aizstāvēt, var izmantot šādas metodes: ja rotaļu biedrs grib ņemt nost mantu, jāsaka “nē”, “neņem”, “neaiztiec”. Ar savu mantu var doties prom no vietas, kur atrodas pāridarītājs. Ja tas nelīdz, palīgā jāsauc pieaugušais – vecāki, skolotāji vai audzinātāja.
    • Uzklausīt, bet pārbaudīt. Maziem bērniem ir plaša izdoma. Reizēm, lai panāktu vēlamo, bērni var pateikt to, kas patiesībā nav noticis. Varbūt reiz bijusi situācija, kad bērnam nodarīts pāri, un mamma savu atvasi ļoti aizstāvējusi, pēc konflikta viņu mīļojusi, pievērsusi pastiprinātu vērību, kā kompensāciju par pārdzīvojumiem nopirkusi dāvaniņu. Iespējams, ka bērnam šī sajūta bijusi visnotaļ patīkama. Reizēm bērni tikai vēlas pievērst vecāku pastiprinātu uzmanību. Tāpēc jāpadomā – vai mamma un tētis velta pietiekamu laiku bērnam, kopīgi rotaļājoties un sarunājoties? Ja bērns stāsta par konfliktu, kurā viņam nodarīts pāri, atvase noteikti jāuzklausa un jāpasaka, ka šī situācija jau nākamajā dienā tiks pārrunāta ar audzinātāju bērnudārzā.
    • Redzot, ka rotaļu biedri bērnam dara pāri, var mudināt atvasi spēlēties ar citiem bērniem. Pāri darītājs, iespējams, redzēs un sapratīs, ka savas uzvedības rezultātā zaudē draugus, kuriem nu kopā ir interesanti.
    • Ja kāds bērnu fiziski aiztiek – grūž, rauj vai ber smiltis acīs –, viņš drīkst sevi aizstāvēt, aizskārēju ietekmējot atbilstoši savām spējām. Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnu nelietot spēku pirmajam.


Izmantotā literatūra: 
1. Siegel, D. J.; Brison T. O. The Whole – Brain Child. 2011.
2. Gēbels V., Glokere M. Bērns. Rīga: Nordik, 2009.

 


 

 


Latvijas vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" ir izstrādājusi un īsteno programmu “Žurnāls seko bērnam”. Programmas ietvaros izdod žurnālu vecākiem, kam ir bērni bērnudārznieka vecumā. Žurnāla mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos. Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un pirmsskolas izglītības iestādēs.

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas