“Es pandēmijai gatavojos 20 gadus…” stāsts par sajūtām, kādas šobrīd piedzīvo daudzi

“Es sapratu, ka gatavojos šai pandēmijai 20 gadus,” saka BBC reportieris Pīters Gofins, kurš jau daudzus gadus sirgst ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem (OKT) un lielu daļu sava mūža pavadījis, baidoties no mikrobiem un netīrības. Viņš padalījās ar pasauli savā stāstā, kas daudziem var palīdzēt saprast, kāpēc viņi šobrīd nejūtas labi.

FOTO: Shutterstock.com

Viņš stāsta, ka šī psihes īpatnība, kas likusi ciest daudzus gadus, viņu koronavīrusa pandēmijai lieliski sagatavoja, jo Pīters labi zina, kā ievērot higiēnas noteikumus, kā arī terapijas laikā ir atradis veidus, kā kontrolēt savu trauksmi.

“Kad es sēdēju uz virtuves grības un ar dezinfekcijas līdzekli tīrīju kukurūzas pārslu iepakojumu, pār mani nāca atklāsme: es gatavojos Covid-19 epidēmijai teju 20 gadu,” viņš iesāk savu stāstu.

OKT diagnozi Pīteram noteica pusaudžu gados. Kā tas izpaužas? Lielāko savas dzīves daļu viņš paniski baidījies no mikrobiem – vienmēr pārdzīvoja, ka tie tiek nodoti tālāk, prātoja, kā ar tiem cīnīties. Tomēr šobrīd visai pasaulei ir jāievēro noteikumi, kuri viņam jau sen bijusi normāla ikdienas sastāvdaļa.

“Dažos savos dzīves posmos es izvairījos no sociāla kontakta, mazgāju rokas uzreiz pēc pieskaršanās kādai virsmai, kuru aiztikuši citi, dezinficēju produktus, kurus atnesu mājās no veikala. Savas prasmes es izkopu līdz pilnībai,” viņš klāsta.

Pīters turpina: “Pandēmijas apstākļos es pamanīju, ka daudzas manas ierastās dezinficēšanas darbības ir kļuvušas par normu. Bet vēl vairāk man ir zināma pastāvīga, nepārejoša trauksme, kas rodas saprotot, ka nav iespējams sevi pasargāt no infekcijas. Tūkstošiem, bet varbūt pat miljoniem cilvēku uzdod vienu un to pašu jautājumu: “Vai tas cilvēks veikalā nepienāca man par tuvu?”; “Vai es gana ilgi mazgāju rokas?”; “Vai ziepes nogalinās visus mikrobus un vīrusus?"”

“19. gadsimta vidū franču ārsti, kuri sāka pētīt OKT, nosauca šo traucējumu par “la folie du doute” jeb “šaubu neprāts”. Šī frāze vislabāk apraksta sajūtu, kas pārņem mani smagākajos brīžos. Un daudzi no mums šo emociju izjūt pandēmijas laikā. Viss sākas ar šaubām, vai esmu gana tīrs. Varētu šķist, ka mums jābūt pārliecinātiem par savu drošību, ja ievērojam distanci, mazgājam rokas un ievērojam karantīnu. Patiesībā mūs vajā nepārejošā nepārliecinātība un šaubas, ka tā tas nav, bet līdz ar šaubām atnāk trauksme,” viņš apraksta.

“Kad es augu, jau no ļoti agra vecuma man bija grūti kontrolēt bailes un trauksmi, no piecu vai sešu gadu vecuma. Līdz tam brīdim, kad man palika 12, šī trauksme pamatā pārauga nemierā par tīrību un mikrobiem. Īpaši mani satrauca viss, kas saistīts ar ķermeņa izdalījumiem: siekalu pilieni, kas izlido no mutes runāšanas laikā, mikrobi, kuri izplatās, ja cilvēks pēc tualetes apmeklējuma nenomazgāja rokas, un citas baktērijas, kuras manā izpratnē mani ieskāva,” viņš stāsta.

Galu galā Pītera vecāki pamanīja, ka zēns izvairās pieskarties durvju rokturiem un gaismas slēģiem, kā arī neprātīgi mazgā rokas. Vīrietis tagad atzīst, ka viņam ļoti palīdzēja tas, ka vecāki bija ļoti gādīgi un toleranti. Tika nolemts, ka zēnam jādodas pie psihologa. Tāpat viņam tika nozīmēti antidepresanti, kurus viņš aizvien lieto.

Ar laiku gan terapija, gan paši traucējumi kļuva par ierastu dzīves daļu, lai gan OKT un to izpausme īpaši sarežģīja dzīvi, kad viņš bija pusaudzis un jaunietis.

Reklāma
Reklāma

“Atgriežoties no stundām vai lekcijām universitātē, es daudz ilgāk domāju par to, kā lai nomazgā nost mikrobus nekā par mācībām. Reizēm caurām naktīm mazgāju drēbes un gāju dušā otrreiz vai pat trešo reizi, jo man šķita, ka es neesmu gana tīrs. Turējos pa gabalu no daudziem saviem draugiem, jo baidījos no mikrobiem, kurus viņi pārnēsā, bet visvairāk man bija bail, ka viņi uzzinās par manām īpatnībām. Pēdējo piecu gadu laikā es iemācījos kontrolēt savus OKT un ar tiem saistītu trauksmi. Es nepagurdams cenšos apzināties savas bailes un cīnīties ar tām. Es no visa spēka cenšos noteikt, kādi pārdzīvojumi man nāks par labu, bet kādi ir tikai manas apziņas pārspīlējumi un kaitē man. Man ļoti paveicās, ka mans tuvais cilvēks tik pacietīgi un saprotoši pret mani attiecas, un atgriež mani pie saprāta, kad man tas ir vajadzīgs,” viņš stāsta.

Daudzi kļuvuši mierīgāki

Viņš norāda: “Izskan ziņas, ka daudzi cilvēki, kuri baidījās no mikrobiem arī pirms pandēmijas, tagad saka, ka kļuvuši mierīgāki,” skaidrojot, ka, iespējams, tas ir tāpēc, visi apkārtējie cilvēki arī tagad ievēro tos pašus noteikumus un mācās dzīvot augsta stresa apstākļos.

“Zināmā mērā tas attiecas arī uz mani. Bet pandēmija man atnesa jaunas problēmas, proti, atdzīvināja tās. Visas šīs sociālās reklāmas tikai nostiprināja pārliecību, ka mikrobi viegli tiek nodoti tālāk no cilvēka cilvēkam, pat tad, ja jūs pagājāt garām viens otram uz ielas. Rekomendācijas, kā pareizi mazgāt rokas, liek man raizēties vēl vairāk par to, vai tās ir gana tīras. Bet aiziet pēc produktiem ir īstas mocības,” viņš atklāj.

Pīters izklāsta: “Es vienmēr devu priekšroku iepakotiem produktiem, lai būtu drošs, ka pirms tam tos neviens nav aizticis. Bet kopumā pret pārtiku attiecos visai brīvi. Taču koronavīrusa dēļ es atkal sāku būt maksimāli piesardzīgs, līdzīgi kā pirms desmit gadiem, kad mana psihiskā veselība bija īpaši trausla. Tagad, kad no lielveikala atnesu mājās produktus, es salieku tos istabas stūrī, kur reti eju. Turpat lieku apavus, ja nejauši biju uzkāpis uz izlietota plākstera vai košļenes.”

Viņš stāsta, ka rūpīgi dezinficē katru iepakojumu un apstrādāto produktu novieto citā pusē, tad atkal mazgā rokas, bet pēc tam preces saliek skapī vai ledusskapī. Tie visi ir viņa vecie ieradumi, par kuriem viņš cerēja, ka tie ir palikuši pagātnē.

“Tagad, kad daudzas pasaules valstis domā par karantīnas atvieglojumiem, man ir aizvien grūtāk palikt mierīgam un rīkoties saprātīgi, lai gan tieši tagad tas ir ļoti svarīgi,” viņš norāda, paužot pārliecību, ka visas šīs bailes un trauksmes vēl ilgi pēc Covid-19 ieskaus pasauli.

“Terapijas un pašizolācijas gadi iemācīja mani, ka trauksme ir kontrolējama. Man ļoti palīdz mierīgi un atklāti runāt ar cilvēkiem, kuriem uzticos, par manām jūtām. Nav svarīgi, viņš ir kvalificēts profesionālis vai tuvinieks. Es izgāju kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) kursu sākumā Kanādā, bet tad Lielbritānijā jau pieaugušā vecumā. Galvenais šīs terapijas mērķis ir dot pacientam prasmes apzināties un pamanīt domas vai darbības, kuras no loģiskām vai noderīgām kļūst par toksiskām un kaitīgām,” viņš saka.

“Protams, labāk šīs metodes apgūt ar profesionāli, bet ir daži elementi un tehnikas, kuras var izmēģināt pats. Piemēram, var izveidot sarakstu ar visu, kas jūs satrauc, rūpīgi aprakstīt, kāpēc tas jūs satrauc, un kādas sajūtas jūs pārņem. Pēc tam var rūpīgi paraudzīties uz sarakstu un apdomāt par reālajiem iemesliem, kuru dēļ šīs trauksmes vai problēmas patiesībā ir nepamatotas, pārspīlētas vai atrisināmas,” viņš padalās.

Pīters stāsta: “Karantīnas laikā daudzi izjūt trauksmi un raizes par veselību, sociālo izolāciju, baidās zaudēt darbu vai vienkārši ilgojas pēc normālās dzīves. Ja jūs izskatīsiet katru trauksmi atsevišķi, jūs redzēsiet, ka dažas problēmas ir iespējams atrisināt, un stresa līmenis samazināsies. Piemēram, ja jums ir vientuļi, ieplānojiet regulārus videozvanus ar ģimeni vai draugiem. Sāciet plānot atvaļinājumu vai organizēt lielu ballīti, kas notiks, kad pasaule atgriezīsies vecajās sliedēs.”

“Varbūt jūs nomierinās ekspertu teiktais, ka vairums ar koronavīrusu sasirgušo atveseļojas. Varbūt jūs mierina zinātnisks pierādījums tam, ka ādas attīrīšanai pilnībā pietiek ar ziepēm vai trauku mazgājamo līdzekli, bet pēc veļas mazgāšanas vīrusa uz jūsu drēbēm nebūs. Sliktajās dienās šaubas un trauksme burtiski iznīcina manu pašvērtējumu. Es pats sev šķietu dīvains un muļķīgs, it kā būtu vienīgais cilvēks uz Zemes, kurš piedzīvo tādas sajūtas. Atcerieties, ka tagad mēs vienā vai otrā veidā ciešam Covid-19 dēļ. Jā, lai pārdzīvotu šo krīzi, ir vajadzīga pašizolācija, bet mēs to darīsim kopā,” viņš noslēdz savu iedrošinošo stāstu.