Piecu bērnu māmiņa Viktorija Ozola: "Viss pāriet! Visas grūtības ir pārejošas"

 25. maijs 2020 6:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Viktorija Ozola, bloga par Montesori pedagoģiju espats.lv un Instagram konta veidotāja, ir piecu mazu bērnu mamma, kas kopā ar vīru Uģi audzina 9 un 7 gadus vecus dēlus, 4 gadus vecu meitiņu un 1,7 gadus vecus dvīņus - brālīti un māsiņu. Ir ko turēt ne tikai šobrīd, kad viss dzīvīgais bērnu pulciņš ir mājās jau trešo mēnesi, bet ik dienu un ik stundu, kad rit parastā dzīve bez Covid-19 izraisītiem ierobežojumiem.

 




Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju veido interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī ir lasāmas spēka intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus.


Viktorija Ozola, bloga par Montesori pedagoģiju “espats.lv” un “Instagram” konta veidotāja, ir piecu mazu bērnu mamma, kas kopā ar vīru Uģi audzina 9 un 7 gadus vecus dēlus, 4 gadus vecu meitiņu un 1,7 gadus vecus dvīņus – brālīti un māsiņu. Ir ko turēt ne tikai šobrīd, kad viss dzīvīgais bērnu pulciņš ir mājās jau trešo mēnesi, bet ik dienu un ik stundu, kad rit parastā dzīve bez Covid-19 izraisītiem ierobežojumiem.

Viktorija pēc izglītības ir ainavu arhitekte, bet mīlestība pret Montesori pedagoģiju sākās, kad piedzima pirmais bērns. Viņa apguva 3–6 un 6–12 gadus vecu bērnu apmācību pēc Montesori principiem, un šī metode kļuva par sirdslietu, tāpēc izvēlējās savu nākotni saistīt ar pedagoģiju un nolēma studēt Latvijas Universitātē speciālo pedagoģiju un logopēdiju. “Patika arī ainavu arhitektūra, bet tur, lai strādātu no sirds, vajadzēja piespiesties mazliet vairāk. Toties prasme skaisti noformēt ierakstus un veidot mācību materiālus ir palikusi no ainavu arhitekta profesijas,” pastāsta Viktorija. Šobrīd kaislība pārvēršas uzņēmējdarbībā. Strādājot no mājām, ko apvieno ar bērnu audzināšanu, drīz blogā “espats.lv” parādīsies arī internetveikala sadaļa ar dažādiem mācību materiāliem, kurus darbā ar bērniem varēs izmantot gan vecāki, gan pedagogi.


Vai jūsu ģimenes dzīvē vispār kaut kas ir mainījies, ja ikdienā gan mamma, gan tētis dzīvo mājās?
Nevar teikt, ka pilnīgi viss ir izmainījies un ir citādi nekā iepriekš. Vīrs ir saistīts ar IT jomu un strādā no mājām kopš 2016. gada. Es pati, tāpat kā iepriekš, strādāju pusdienlaikos un bieži vien arī vakaros. Lielā ģimenē visi ir pieraduši pie trokšņa, burzmas un tā, ka mājās vienmēr kāds ir. Bet šobrīd mājās visi ir visu laiku – tas tomēr nogurdina. Nav atslodzes, kad lielākie bērni aiziet uz dārziņu un skolu un mājās paliek vienīgi dvīņi. Ja mājās ir tikai dvīņi, liekas tāds “tikai” sīkums... Kad mājās ir arī skolēni un bērndārzniece, troksnis ir daudz lielāks. Visi grib darboties, runāt... Un viņi grib ēst! Visu laiku jāgatavo!


FOTO: Ozolu ģimenes fotosesija

 


Vai pašvaldība jums siltas pusdienas nepieved? Ir vietas, kur mammas ļoti novērtē skolas pusdienu atvešanu mājās.
Dzīvojam Rīgā, un te par katru skolēnu un bērndārznieku ģimenē tiek piešķirta dāvanu karte nepilnu 29 eiro apmērā produktu iegādei. Bet dažreiz mēs arī pasūtām ēdienu uz mājām. Septiņu cilvēku ģimenei šāds prieks izmaksā dārgi, tāpēc biežāk izvēlamies gatavot paši. Tagad ar pasūtījumiem un bezkontakta piegādi smieklīgi ir tas, ka jaunākajiem bērniem ir izveidojies priekšstats, ka pārtika vienkārši uzrodas pie durvīm, turklāt piezvana pati. Piemēram, pica reizi nedēļā nolemj mūs iepriecināt – piezvana pie durvīm un stāv kastēs!


Ar diviem skolēniem mājās ir arī attālinātās mācīšanās pieredze. Kā tiekat galā?
Attālinātā mācīšanās nu jau ir daudz vienkāršāka nekā bija pirmās trīs nedēļas. Tad mūsu, vecāku, iesaiste bija daudz intensīvāka. Tagad bērni lielāko mācību vielas daļu apgūst tiešsaistē. Skolotājs strādā ar nelielām bērnu grupiņām “online”, pēc tam pa dienu viņi tikai pabeidz to, ko nav paspējuši. Ļoti gaidām vasaru, tad būsim mazāk ierobežoti ar noteiktiem skolas tiešsaistes sarunu laikiem. Un ļoti ceru, ka skola septembrī tomēr atsāksies parastā režīmā.

 

Liela ģimene iemāca pavisam citu skatījumu uz to, kas ir svarīgs un kas – nav. Nesatraucamies par kaut ko, par ko satraucāmies, kad bija pirmie bērni. Piemēram, kad bērns beigs aizmigt uz rokām, kad atradināsies no knupīša. Ir lietas, kas notiks pašas no sevis. Tam nav jātērē enerģija, jo tas notiks dabiski.

 


Montesori pedagoģija ir jūsu sirdslieta. Tās vadmotīvs ir ļaut bērnam vairāk darboties pašam. Vai tas palīdz arī šobrīd?
Montesori ir metode, kas vienlaikus ir arī dzīvesveids. Tā palīdz uz daudz ko skatīties vienkāršāk un vieglāk. Mūsu bērni ir pieraduši, ka daudz ko darām kopā. Viņi ir raduši, ka mantas savācam kopā, ka tas nav tikai mammas pienākums. Pēc ēšanas paši piebīda krēslu, ieliek traukus izlietnē. Tas ir iegājies modelis, kas bija jau pirms krīzes. Tas, protams, atvieglo ikdienu. Daudzbērnu ģimenē citādi nemaz nevar.


Liela daļa vecāku šo laiku neuztver viennozīmīgi kā pozitīvu laiku ģimenes vērtību stiprināšanai. Ir grūtības, nogurums. Kādi ir jūsu ieguvumi no tik ilgas, ciešas kopā būšanas?
Mēs redzam savus bērnus stipri vairāk. Visvairāk to jūtu ar četrgadīgo meitu. Iepriekš viņa agri devās uz dārziņu, atnāca mājās pulksten 17. Līdz vakara gulētiešanas laikam, kas ir ap 20, jāpaspēj gan uztaisīt, gan paēst kopā vakariņas, jāsavāc rotaļlietas, jānomazgājas… Tam visam pa vidu kopīgām spēlēm un sarunām laiks bija ļoti īss. Šobrīd mēs varam būt kopā daudz vairāk un pilnvērtīgāk. Ar skolēniem ir citādi, jo viņiem mācības beidzās agrāk, kopā bijām vairāk arī parastā ikdienā.
Ir viena atziņa saistībā ar vecākajiem bērniem. Iepriekš vairāk uztraucos par ekrānlaiku – likās, ka viņi viedierīcēs pavada pārāk daudz laika. Tagad es par to vairs tik ļoti nesatraucos, jo redzu, ka komunikācija “WhatsApp” ar draugiem viņiem ir nozīmīga, tā ir vienīgā iespēja socializēties. Vēl pirms ārkārtas stāvokļa lasīju par Z un Alfa paaudzēm – viņi vairs neizjūtot atšķirību, vai komunikācija notiek reāli vai attālināti. Tagad es pat ceru, ka tā tiešām ir taisnība un viņu uztverē tas ir praktiski tas pats, kas atrasties viens otram blakus. Šobrīd man nav nekas pretī, ka, darbojoties ar “Lego” klučiem, viņiem blakus stāv telefons un viņi runā vēl ar kādu draugu vai pat vairākiem. Viņi arī man ir iemācījuši, kā vacapā izveidot grupas videozvanu – tā bija lieta, ko iepriekš nemācēju un pat nebiju iedziļinājusies, bet bērniem tas tik dabiski izdodas un pamāca arī mani.
 

Kā esat vienojušies, kā plānot dienu, lai cits citam neuzkristu “uz nerva”? Ilgstoša būšana kopā ir pārbaudījums ikvienam pārim un ģimenei.
Vīrs strādā no mājām jau vairākus gadus. Viņa ikdiena nav īpaši mainījusies – ieslēdzas savā kabinetā, un bērni to respektē.
Viņam grūtāk ir brīžos, kad es ar dvīņiem izeju pastaigāties, bet pārējie trīs bērni paliek mājās. Tad viņš atstāj vaļā durvis, bet tas faktiski nozīmē, ka nevar ne pilnvērtīgi pastrādāt, ne ar bērniem pakomunicēt. Esam vienojušies, ka dažreiz arī tad, kad manis nav mājās, durvis var aizslēgt un ļaut bērniem mājā palikt savā nodabā. Nekas jau ar viņiem nenotiek, tētis ir turpat, tikai aiz slēgtām durvīm.
Vecvecāki ārkārtas stāvokļa ierobežojumu dēļ šobrīd palīdzēt nevar, pat tikušies neesam. Iepriekš palīdzība bija no vīra vecākiem. Liels atbalsts ir aukle, kas nāk četras reizes nedēļā un ir kopā ar mums. Tad mēs ar vīru atļaujamies izskriet 30 minūtes sportiskā aktivitātē, tas ir mums vitāli nepieciešamais laiks diviem vien.


Kā jūs ar vīru vispār atrodat laiku randiņiem, audzinot piecus bērnus?
Pieaugot bērnu skaitam, stipri labāk saprot, ka laiks divatā ir ļoti svarīgs. Mēs to sapratām pie trešā bērna. Mums kā piecu bērnu vecākiem randiņu ir bijis stipri vairāk nekā tad, kad bijām viena bērna vecāki. Ar vienu bērnu likās, ka īsti neklājas lūgt palīdzību. Šķita – kas tad tur ir? Tikai viens bērns, pašiem ar visu jātiek galā. Patiesībā arī ar pieciem var tikt galā un lieliski funkcionēt, taču mēs saprotam, ka negribam izšķīst vienīgi mammas un tēta lomā. Mēs tomēr esam arī pāris, mēs viens otram patīkam un gribam pavadīt laiku kopā. Jāsaprot arī, ka ģimenes kodols esam tieši mēs abi. Ja mēs ļautos tikai bērnu iegribām, tad no mums nekas nepaliktu pāri. Visu laiku kādam ir, ko teikt, kāds vēlas sēdēt klēpī, kāds grib, lai palasa priekšā, un vēl kāds – lai atrodu superīpašo pazudušo rotaļlietu, par kuras eksistenci es pat nenojautu. Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad mēs ar vīru pat ar vairākiem piegājieniem sarunu nevaram pabeigt, jo ir tik daudz citu “pieprasījumu”. Neatceros vārds vārdā, bet man ļoti patīk Vitas Kalniņas teiktais par to, ka neviena bērna interesēs nav, lai vecāki izšķirtos, tāpēc par attiecībām ir jārūpējas apzināti. Nepārtraukti.


Ir kādi knifiņi, kā sakārtot dienu tā, lai tas laiks atrastos ikdienā?
Mums ir ļoti strukturēta diena ar noteiktu ritmu, noteiktām ēdienreizēm, ar salīdzinoši agru bērnu gulēt likšanas laiku. Ziemas sezonā ap pulksten 20 visi ir gultās, vasarās, protams, vēlāk, bet tāpat 21.00–21.30 visi jau guļ, lai vakars būtu mūsu abu rīcībā. Dienas ritms vispār ir svarīgs ar jebkuru bērnu skaitu, bet ar pieciem tā ir nepieciešamība, ja grib vēl laiku sev un darbam.
Liela ģimene iemāca pavisam citu skatījumu uz to, kas ir svarīgs un kas – nav. Nesatraucamies par kaut ko, par ko satraucāmies, kad bija pirmie bērni. Piemēram, kad bērns beigs aizmigt uz rokām, kad atradināsies no knupīša. Ir lietas, kas notiks pašas no sevis. Tam nav jātērē enerģija, jo tas notiks dabiski. Mēs arī nevaram atrisināt visus strīdus un izklaidēt katru bērnu. Vecāki ir ģimenes līderi, kas ieliek vērtību pamatus.

Ar pirmajiem diviem bērniem izgājām cauri visam tam, kam iet cauri 1–2 bērnu vecāki, pēc tam katrs nākamais bērns ienāk tādā kā gatavā sistēmā, kurā jau ir pārbaudīts, kas strādā un kas ne, nekas jauns nav jāizdomā. Drīzāk tas, kas mūs pārsteidz, ir tik ļoti atšķirīgie bērnu raksturi vienā ģimenē, bet ne sadzīve un organizatoriskās lietas.

Pasakiet kaut ko, kas jums palīdz tikt pāri grūtībām? Kādu atziņu vai domu, kas stiprina un kas noderētu arī citām ģimenēm.
Viss pāriet! Visas grūtības ir pārejošas. Viss ir tikai fāzes. Nevajag satraukties un ieciklēties, jo ar laiku viss tāpat nostājas savās vietās.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas