Skolotajas piezīmes: Kas jāmāca - mammas vai bērni?

Nupat runāju ar vienu vecmāmiņu. Šī bēdīga – angļu valodā dabūjusi 1. Prasu – kā tad tā gadījies. Mazdēls atnesis darbu pārbaudīt, viss bijis pareizi ierakstīts. Bet  nav parādījis uzdevumu, un tur, izrādās, galvenais akcents likts uz uzmanību, un puišelis to palaidis garām. Nabaga  vecmāmiņa!

FOTO: Shutterstock.com

Atcerējos citu nabadzīti. Tai mammai bija astoņi bērni, un gandrīz visi mācījās pamatskolā. Viņa tiem palīdzēja, kā nu prata, bet ar domrakstiem bija tīrais posts. Tos nemācēja rakstīt ne māte, ne bērni. Rezultāts: man jāizvēlas, apmācīt māti vai bērnus.  Izvēlējos pēdējo. Puišelim burtnīcā ierakstīju: “Paldies mammai par palīdzību, bet citreiz raksti pats.” Aizbraucu pie mammas (bijām pazīstamas) un uz visstingrāko aizliedzu rakstīt jebko bērnu vietā. Paskaidroju, ka varu uzlabot vissliktāko darbu, bet nevaru uzlabot pliku NEKO. Viņa aiz laimes ,mani vai nožmiedza – tā esot apnicis rakstīt to palaidnieku vietā.

Droši vien šo pašu brīdi tūkstošiem mammu un vecmāmiņu, tētu un vectētiņu (un citu radu un draugu) sēž, nolīkuši pār domrakstiem, uzdevumiem, praktiskiem darbiem utt. un aizmirst, ka mēs, skolotāji varam bērnam palīdzēt uzlabot gan darbu, gan atzīmi, ja vien viņi dara paši. Radi lai pastāv pie ratiem un drusciņ piestutē, bet jākrauj un jāvelk gan bērniem pašiem.

 

Skolotāja Māra Ozola savas pārdomas un novērojumus par skolu dzīvi raksta arī savā FaceBook profilā un blogā Pedagogs.lv

Reklāma
Reklāma

 

Saistītie raksti