Divgadnieks kniebj un kož gan citiem bērniem, gan pieaugušajiem. Kāpēc tā?

Jautājumus par košanu, kaušanos, kniebšanu salīdzinoši bieži uzdod mazu bērnu vecāki. Viņi uztraucas, vai kaut kas nav nogājis greizi audzināšanas procesā. Lai arī komunikācija caur fiziskām izpausmēm ir tipiska bērnu uzvedība, bez ievērības to atstāt nedrīkst. Kā pareizi rīkoties?

Ja bērni savā starpā iedunkā viens otru, te ir runa par to, ka viņiem vēl nav prasmes savstarpēji sadarboties.

FOTO: Shutterstock.com

Ja bērni savā starpā iedunkā viens otru, te ir runa par to, ka viņiem vēl nav prasmes savstarpēji sadarboties.

Meitiņai ir 2 gadi 2 mēneši, ļoti aktīvs bērns, visu laiku kustībā, ļoti reti var nosēdēt mierā. It kā viss ir kārtībā, vienīgi uztraucos par to, ka viņa ik pa laikam ne no šā ne no tā var pienākt iekniebt, iekost, iesist. Arī kontaktā ar citiem bērniem kaut kas uznāk un iet klāt iekniebj vai pagrūž. Mums daudz bērnu parasti apkārt nav. Ja citus satiek, no sākuma viss mierīgi, bet pēc tam uznāk kaut kas un ik pa laikam var kaut ko izdarīt, pēc tam dot rociņu,iedot buču un var turpināt spēlēties. Bet tad atkal kaut kas uznāk, un viņa iegrābties drēbēs vai kaut ko tamlīdzīgu. Arī pieaugušajiem var pieiet klāt iesist, iekniebt. Kāpēc tā?

 

Atbild psihoterapeite, geštaltterapeite, EMDR terapeite Rita Strautmane:
"Valodas attīstība ir cieši saistīta ar uzvedības attīstību. Līdz brīdim, kad bērns iemācās runāt, viņš visas lietas pauž ar fiziskām izpausmēm. Tāpēc mazajā vecumā ir raksturīgi, ka bērni mēdz gan sist, gan kniebt, gan kost. Viņi ir orientēti uz fizisku attiecību veidošanu. 


Ja ir šādas fiziskas izpausmes, ir jāvēro, vai tas notiek tāpēc, ka bērnam tajā brīdī ir kādas emocijas, vai tas ir ar dusmām. Bet reizēm bērns smejas, līdz ar to tas nav ar dusmām vai kādām citām negatīvām emocijām. Šāda rīcība var būt arī tāpēc, ka bērns vēlas pievērst uzmanību, citi runājas, un mazā arī grib iesaistīties. Taču fiziskās izpausmes ir vienīgais veids, kā viņa to prot izdarīt, jo zina, ka otrs uzreiz reaģēs. Tāpat šādus paņēmienus bērni mēdz izmantot pasaules pētīšanas procesā, neapzinoties savu fizisko spēku. Un bērnam nav priekšstata par to, kādas fiziskas sajūtas otrā izraisa viņa rīcība. Tāpat bērnus ir jāmāca, kā pareizi glaudīt dzīvniekus. Vienlaikus, nedrīkst aizmirst, ka fiziskās izpausmes ir arī veids, kā paust dusmas, protestu, neapmierinātību. 

Ja bērns reaģē fiziskajā veidā, vecākiem ir jānovelk robeža, ka šāda rīcība rada sāpes.


Ja bērns reaģē fiziskajā veidā, vecākiem ir jānovelk robeža, ka šāda rīcība rada sāpes. Bet nekad nevajag darīt pretī ar domu – tagad tu redzēsi, kā tas ir, kad sāp. Jo mēs tomēr paužam, ka tā darīt ir slikti. Tas nozīmē, ka paši arī tā nedarām.  Bieži vien no intonācijas un vārdiem viņi saprot, ko pieaugušais mēģina teikt. 


Tas, ko var mācīt ir – kā. Ja es redzu, ka bērns vēlas pievērst uzmanību, tad es varu pievērst bērnam uzmanību un piedāvāt kādu alternatīvu, kamēr esmu aizņemta. Piemēram, paskatīties grāmatu, paspēlēties ar kādu mantu. Ja bērns ir ko ieņēmis galvā, bieži vien nestrādās aizliegums. Daudz veiksmīgāka ir citas alternatīvas piedāvāšana. Citiem vārdiem sakot, mācīt citus veidus, kā apmierināt vajadzību. 

Reklāma
Reklāma

Ja bērni savā starpā iedunkā viens otru, te ir runa par to, ka viņiem vēl nav prasmes savstarpēji sadarboties. Viņiem vēl nav valodas, ar kuras palīdzību vienoties.

Runājot par vēstulē minēto divgadnieku, būtu jāsaprot, kādā stadijā ir valodas attīstība. Jo parasti līdz ar valodas attīstību šāda rakstura problēmas mazinās, jo bērni sāk savu nepieciešamību paust ar vārdiem. Tad arī vecākam ir vieglāk tikt galā ar šādām situācijām. Ja meitenīte kopumā ir aktīvs bērns, tad tiem bērniem ir raksturīgi, ka viņiem ir daudz fizisku izpausmju, reaģēšana ir vairāk caur ķermeni. Un reizēm nomierināšanās arī ir vairāk caur ķermeni – kad viņi ir uzvilkti, viņi meklē fizisku kontaktu. Ja pieaugušais redz, ka bērns ir uzvilkts, tāpēc agresīvs, tad tas, ko var darīt, ir pārslēgt uzmanību uz kaut ko mierīgu – paņemt klēpī, paskatīties grāmatiņu, paspēlēties ar mīļāko rotaļlietu. Ir bērni, kuriem ir ļoti grūti mierīgi nosēdēt. Šiem bērniem šī prasme ir īpaši jāattīsta.  

 

Ja bērni savā starpā iedunkā viens otru, te ir runa par to, ka viņiem vēl nav prasmes savstarpēji sadarboties. Viņiem vēl nav valodas, ar kuras palīdzību vienoties. Ja sākumā bērni pamazām spēlējas mierīgi, un nosacītā konfliktēšana izvēršas pamazām, vecāki var padomāt par to, vai bērns nav pārāk noguris. Varbūt ir iespēja šādas nogurdinošas aktivitātes ātrāk pārtraukt. 
Ir bērni, kuri kļūst agresīvi, jo ir par daudz fiziska kontakta no apkārtējiem. Viņi vēlas lielāku brīvo teritoriju sev apkārt."

 

Saistītie raksti