Neiecelt par karali! Zīdaiņa vieta lielajā saimē un attiecības ar citiem ģimenes locekļiem

Aiz muguras tie laiki, kad cilvēki dzīvoja lielās saimēs, kur bērni pieskatīja cits citu, vidējā paaudze devās maizes darbos, bet vecākā paaudze saimniekoja mājās. Tagad jaunās ģimenes, kurās dzimst bērni, dzīvo savrup. Taču pilnīga izvairīšanās un atsvešināšanās no pārējiem ģimenes locekļiem nav vēlama – cilvēks tomēr ir sociāla būtne. Kā vislabāk veidot zīdaiņa attiecības gan ar pašiem tuvākajiem, gan citiem ģimenes locekļiem, bezmaksas žurnālā vecākiem "Mammam un tetiem. Zīdainis" konsultē psiholoģe, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas eksperte Iveta Aunīte.
Mazuļa pirmais dzīves gads un jo īpaši pirmie mēneši būs tie, kuros vecāki var nodrošināt savai atvasei drošās piesaistes veidošanos.

FOTO: Shutterstock.com

Mazuļa pirmais dzīves gads un jo īpaši pirmie mēneši būs tie, kuros vecāki var nodrošināt savai atvasei drošās piesaistes veidošanos.

Vecākiem – neatkarīgi no tā, vai bērns aug plašā ģimenē vai tikai ar vienu no vecākiem, – jāatceras bērna pamatvajadzības pirmā gada laikā. Bērnam ir svarīgi, lai:

    • viņš justos mīlēts;

    • viņš būtu fiziski aprūpēts;

    • viņa emocionālās vajadzības būtu apmierinātas.

 


Zīdainis un vecāki  

Pirmās dienas gan jaundzimušajam, gan vecākiem rada stresu, tomēr daba parasti parūpējas, lai vecāki instinktu līmenī justu, kas ir nepieciešams mazulim. Pirmajos mēnešos tās būs jaundzimušā fiziskās un emocionālās pamatvajadzības, uz ko jākoncentrējas. Tomēr, kā norāda eksperte, galvenais, kļūstot par vecākiem, nepadarīt bērnu par savas dzīves vienīgo centru. Jā, tas ir liels un brīnišķīgs notikums jaunajā ģimenē, bet ir veselīgi saprast, ka mazulis ir viens no ģimenes locekļiem – tāds pats cilvēks kā vecāki. Jā, bērns ir dzīves turpinājums, cerība un jēga, bet tāpēc viņam nav jāpiešķir karaļa loma.
 

 

Pirmā gada prioritāte – drošās piesaistes veidošana

Mazuļa pirmais dzīves gads un jo īpaši pirmie mēneši būs tie, kuros vecāki var nodrošināt savai atvasei drošās piesaistes veidošanos. Vēlākajos gados pie šā jautājuma atgriezties un kaut ko mainīt vai uzlabot būs sarežģīti. Tas ir svarīgākais, kas jaunajiem vecākiem ir jāapzinās, aprūpējot savu mazuli. Viss, ko vecāki ieliek bērna pirmajā gadā, vēlāk atspoguļojas bērna personībā, un nebūs cita laika, kad vecāki varēs iedot turpmākajai dzīvei tik svarīgo drošības sajūtu.

 

Drošā piesaiste ir pamats veselīgai bērna turpmākai attīstībai, tā ir emocionālā saikne, kas veidojas starp zīdaini un mammu vai citu primāro bērna aprūpētāju. Tā ir pieredze, kad primārais bērna aprūpētājs pozitīvi un aktīvi reaģē uz zīdaiņa vajadzībām un signāliem. Praktiski tas nozīmē neatstāt bērnu vienu raudam, atsaukties uz viņa vajadzībām un sniegt mierinājumu, kad tas vajadzīgs. Drošo piesaisti veicina gan bērna fizioloģisko, gan emocionālo vajadzību savlaicīga apmierināšana – mazuļa ņemšana rokās, kas apmierina vajadzību pēc ķermeniska kontakta, zīdīšana ar krūti pēc pieprasījuma, acu kontakts, runāšanās, mīļošana, ucināšana.

 

Drošā piesaiste palīdz cilvēkam pēc tam vieglāk socializēties un justies dzīvē drošākam. Bērns savos turpmākajos gados jutīsies tieši tik drošs, cik ir juties ar mammu vai tēti savos pirmajos dzīves gados. Ja māte vai tēvs ir ilgstoši atstājuši bērnu novārtā, nav reaģējuši uz mazuļa raudām un vajadzībām, bērns apgūs, ka no apkārtējiem cilvēkiem nav vērts gaidīt pozitīvu reakciju un savas vajadzības ir jāpatur pie sevis.

 


Ņem vērā! 

    • Zīdaini nevar izlutināt ar pārāk biežu mīļošanu vai ņemšanu rokās.

    • Jaundzimušā sekmīgai attīstībai ir ļoti svarīgs ķermeniskais kontakts.

    • Glāstu, pieskārienu, skūpstu un acu kontakta zīdainim nevar būt par daudz! Protams, kad bērns ir noguris, viņam jāļauj gulēt un atpūsties.

 


Kas ir primārais aprūpētājs

Parasti zīdainim par primāro aprūpētāju kļūst mamma – zīdot un uzņemoties lielāko daļu rūpju par mazuli. Mamma bērnam ir svarīgākā persona pirmajā dzīves gadā – viņam tā ir visa pasaule, un sākotnēji mazulis pat nespēj nošķirt sevi no mammas, viņš vēl kādu laiku jūtas ļoti cieši saistīts ar mammu kā viens vesels.

Tomēr, ja mamma kādu iemeslu dēļ nevar rūpēties par mazuli, zīdainim ir svarīgi veidot ciešas un uzticības pilnas attiecības ar kādu citu primāro aprūpētāju – personu, kas baro, apkopj, mīļo un audzina viņu. Tas ir svarīgi drošās piesaistes veidošanai – nodrošināt vienu cilvēku, kas uzņemas galvenās rūpes par zīdaini. Pirmā dzīves gada laikā bērns ir spējīgs dalīt uzmanību starp maksimums divām trim primārajām aprūpes personām, tāpēc nav vēlams, lai pieskatītāji mazulim mainītos pārāk bieži. Bērnā tas radīs nedrošības sajūtu.

Lai arī kādu saskarsmes veidu tētis izvēlētos, galvenais ir veidot un regulāri uzturēt savas attiecības ar bērnu jau kopš pirmajām dzīves dienām.

 

Ideja! Kā rotaļāties ar zīdaini 

Jauka rotaļa, kuru var spēlēt ar dažus mēnešus vecu zīdaini, – paslēpes ar auduma autiņu vai lakatiņu. Mamma paslēpj savu seju aiz autiņa un prasa mazulim: “Kur mamma?” vai tamlīdzīgi. Pēc īsa mirkļa mamma atkal parādās. Tas ne tikai mazulim būs patīkami, bet rādīs sakarību: mamma var uz laiku arī pazust no viņa redzesloka, un tas nav nekas slikts – pēc prombūtnes viņa atgriezīsies. Šī rotaļa veicina arī smaida attīstību, kas ir viena no pirmajām prasmēm, ar kuru mazulis priecē vecākus apmēram mēneša vecumā.


Tēva loma

Lai arī zīdainim pirmajā dzīves gadā pirmajā vietā parasti ir mamma, arī tētim ir sava svarīga un īpaša loma viņa dzīvē. Parasti tas, ko iesaka jaunajiem tēviem, ir pastaigas ar ratiem, vannošana vai pusdienu gatavošana jaunajai māmiņai. Bet ir arī citi ceļi, kā jaunais tētis var iesaistīties un veidot attiecības ar pašu zīdaini. Lielisks ir ķermeniskais kontakts, kad mazulis var sajust tēta smaržu (tā ir atšķirīga no māmiņas smaržas!), sajust tēta ādu, kas arī ir citāda, raupjāka vai rugājiem klāta, arī balss tembra atšķirība mazulim pavērs plašāku skatu uz pasauli. 

 

Atrašanās tēta rokās bērnā raisīs citādas izjūtas un bagātinās viņa pasauli. Tētis var palīdzēt arī pie mazuļa barošanas – ja bērns tiek zīdīts ar pudelīti, tad var turēt rokās un barot viņu vai arī palīdzēt iekārtot mazo ērtākā pozā, ja māte viņu zīda ar krūti. Lai arī kādu saskarsmes veidu tētis izvēlētos, galvenais ir veidot un regulāri uzturēt savas attiecības ar bērnu jau kopš pirmajām dzīves dienām.

 

Vai zināji? 

Zīdainim ir nepieciešams ne tikai kontakts ar vecākiem, bet arī laiks vienatnē. Tāpēc, kad mazulis pats dod signālu, ka vēlas atpūsties no apkārtējās vides impulsiem, ļauj viņam pabūt savā nodabā. Sākotnēji bērnam patiks vērot gaismas un ēnas, istabu, savu gultiņu un mantiņas, kas ir tuvumā. Vēlāk viņš pētīs savas rokas un būs gatavs atklāt pasauli.


Kā jaunie vecāki var sev palīdzēt

Katra mamma savam mazulim ir laba pati par sevi. Un pasaulē, kurā ir tendence tiekties pēc ideāliem, ir bīstami pakļauties iedomātām vīzijām par to, kādam ir jābūt labam vecākam. Speciāliste iesaka jaunajiem vecākiem neapjukt plašajā materiālu klāstā par bērnu audzināšanu, izvērtēt pieejamos informācijas resursus un izvēlēties pieturēties pie dažām lietām, kas šķiet derīgas un atbilstošas jaunajai ģimenei, nevis censties lietot visas pamācības. Pieturēšanās pie šīm konkrētajām lietām liks vecākiem pašiem justies pārliecinātākiem par savu jauno lomu un ļaus noticēt sev kā mammai un tētim. Tāpat nevajadzētu sev kā mammai un tētim izvirzīt pārāk augstas prasības.

 

Interesants fakts 

Agrāk, kad tika izmantoti auduma autiņi, to biežā mainīšana nodrošināja mazulim gan pietiekami biežu ķermenisko kontaktu, gan arī izvingrināšanos. Lietojot autiņbiksītes, iztrūkst vajadzība tik bieži pārtīt un pārģērbt zīdaini, līdz ar to var uzskatīt, ka ar vecāku ērtību iegūšanu tiek mazināts mazuļa saskarsmes laiks ar aprūpētāju. Ja citkārt saskarsme tika nodrošināta dabīgā veidā, bērnu apkopjot, tad tagad, komforta laikmetā, kad ir pieejami dažādi sadzīvi atvieglojoši palīglīdzekļi (autiņbiksītes, barošanas krēsliņi, elektroniskie šūpulīši), saskarsme ar zīdaini ir jāieplāno apzinātāk.
 

Zīdainis un lielākie brāļi un māsas

Katra nākamā bērna gaidīšana sievietei var būt mazāk satraucoša, jo ir jau piedzīvota grūtniecība un dzemdības, un ir zināms, kam gatavoties, piedzimstot mazulim. Taču tas, kā uz jauno ģimenes locekli reaģēs jau esošie bērni, iepriekš nav paredzams. Psiholoģe Iveta Aunīte ir pārliecināta – bērna ienākšanai ģimenē ir vēlams gatavoties laikus un, mazajam piedzimstot, pats būtiskākais vecāku uzdevums ir nodrošināt katram vecākajam bērnam nedalītu abu vecāku uzmanību.

 

Lai arī kādā vecumā būtu vecākais bērns, ir vērts jau laikus parūpēties, lai viņam veidotos pozitīvas emocijas par jaunā ģimenes locekļa gaidīšanu. Mazākiem bērniem patiks sajust mazuļa kustības mammas vēderā, klausīties stāstus par laiku, kad viņi paši bija tikko piedzimuši. Varbūt kādam patiks dziedāt dziesmiņu gaidāmajam mazulim, bet lielākam bērnam būs interesanti, ja mamma padalīsies, kā notiek mazuļa attīstība vēderā. Ir jauki, ja, mazulim piedzimstot, arī vecākajiem bērniem tie ir svētki – ir vietā, ja viņus apdāvina ar nelielām dāvaniņām jaunā ģimenes locekļa dzimšanas dienā. Citiem patiks priekā par māsiņas vai brālīša piedzimšanu dalīties ar saviem bērnudārza vai skolas biedriem un aiznest cienastu draugiem. Būtiskākais moments ir mazuļa piedzimšanu saistīt ar pozitīvām emocijām.

 

 

Nevajadzētu vecāko bērnu kaunināt par vēlmi tikt pabarotam ar karotīti vai uzsvērt, ka viņš tagad pēkšņi ir kļuvis liels un viss jādara pašam.

 

Ja bēbīti gaida bērnudārznieks

Visbiežāk, lai arī vecāki mēdz jau esošajam bērnam skaidrot, ka bēbītis būs gaužām mazs, bērnudārznieki savās fantāzijās tomēr gaidāmo mazuli uzbur kā savu rotaļu biedru un sagaida, ka varēs ar viņu rotaļāties. Mazajam bērnam, kas pēkšņi kļūst par lielo brāli vai māsu, tās ir milzīgas pārmaiņas. Būtu vēlams to visu iepriekš skaidrot, pat ja liekas, ka viņš to līdz galam nesaprot. Vērtīgs ir ieteikums, pirmo reizi lielajam bērnam satiekoties ar maziņo, mammai nevis turēt bēbi rokās, bet atvēlēt savas rokas, lai apskautu un samīļotu vecākos bērnus – iespējams, ka pēc dzemdībām ir pagājušas vairākas dienas un vecākie bērni tikpat ļoti, kā grib satikt mazuli, vēlas satikt un samīļot arī mammu.

 

Lai arī bērnudārznieks parasti ir aktīvs un kustīgs, būtu labi viņu iesaistīt mazuļa apkopšanā, ja bērns par to izrāda interesi. Bērni ar prieku palīdzēs atnest autiņbikses, izvēlēsies drēbes, kas jāvelk mazulim, un palīdzēs stumt ratus. Ļoti svarīgi ir nodrošināt ierastās dienas aktivitātes lielajam bērnam, nepakārtot ikdienas ritmu tikai ģimenes jaunpienācēja vajadzībām. Tas nozīmē ik uz soļa neapsaukt vecāko bērnu par pārāk skaļu uzvedību, pēc iespējas saglabāt vecākajam bērnam viņa nodarbības un dienas ritma rituālus.

Reklāma
Reklāma


Agresijai nē! 

Agresija no vecākā bērna pret jaunāko nav pieļaujama. Ja ir tādas izpausmes kā sišana, košana, spiešana vai jebkāda cita apzināta pāri darīšana, vecākais bērns ir jādistancē no mazuļa un bērnus nedrīkst atstāt nepieskatītus. Vecākiem ir jāstāsta un jāskaidro situācija. Dažkārt vecākie bērni šādi izpaužas, lai pārbaudītu vecāku robežas. Vecākiem svarīgi ievērot konsekvenci un nodrošināt katram vecākajam bērnam nedalītu uzmanību un pēc iespējas saglabāt viņu ierasto dienas ritmu.


Vecuma starpība vairāk nekā 6 gadi

Ir uzskats – ja bēbim ar iepriekšējo brāli vai māsu ir vismaz sešu gadu starpība, idejiski viņš augs kā vienīgais bērns ģimenē. Tas gan nenozīmē, ka mazulis neizsauks greizsirdību vecākajos bērnos – greizsirdība ir normāla izpausme bērniem ar jebkādu vecuma starpību. Ļoti svarīgi, mazo gaidot, vecākajam bērnam stāstīt, kas ģimenē mainīsies un kas paliks pa vecam, kad mazulis piedzims. Ir jāizskaidro, ka, piemēram, mammai nebūs tik daudz laika spēlēt spēles, bet noteikti mammai būs laiks vakara pasaciņai. Tāpat saglabājas nepieciešamība katram bērnam saņemt nedalītu uzmanību no abiem vecākiem. 


Nereti vecākiem šķiet, ka sākumskolēns jau ir gana liels, lai pats parūpētos par sevi. Šeit jābūt uzmanīgiem – iespējams, ka vēl viena bērna ienākšana veicina vecākā bērna patstāvību (kas ir ļoti labi!), taču ir jāraugās, lai vecākā bērna ikdiena neaiziet pašplūsmā (piemēram, pārmērīgi lietojot viedierīces, skatoties TV, ēdot ātrās uzkodas vai pārāk daudz laika pavadot pie draugiem). Šis nereti ir laiks, kad skolēniem sāk pasliktināties sekmes, jo vecākiem vairs nav tik daudz laika, lai sekotu līdzi mācību vielas apguvei.


Pusaudzis un bēbis

Reizēm pusaudži, kas ir vienīgie bērni ģimenē, ilgojas pēc otra mazuļa ģimenē, lai viņiem nebūtu jāuzņem visa vecāku uzmanība un lai viņi iegūtu lielāku brīvību. 

Tomēr nereti gadās, ka pusaudži tieši nevēlas mazāku brāli vai māsu. To varētu skaidrot tieši pretēji – kā pāraprūpētu bērnu gadījumā – ar nevēlēšanos dalīties visos labumos, kas bērnam tiek. Tas ir gan vecāku laiks, uzmanība, gan materiālie labumi, varbūt istaba. Pusaudzim varētu šķist mulsinoša doma, ka sava ierastā dzīves telpa būtu jādala ar zīdaini. Pusaudzim ir jāļauj dumpoties. Bieži tieši vienīgie bērni visā dzimtā, ne tikai ģimenē, grūti panes jaunākā bērna piedzimšanu. Tā var būt gan traumatiska, gan tajā pašā laikā arī audzinoša un turpmākajai dzīvei noderīga pieredze.

 

Lai arī Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka jaunietis no 13 gadu vecuma ir tiesīgs pieskatīt bērnu, kas jaunāks par 7 gadiem [1], nodot savu jaunāko bērnu pieskatīšanu vecākajam kā regulāru pienākumu nevajadzētu. Tas atņem pusaudzim laiku savām nodarbēm un pāragri uzliek nevajadzīgu atbildību. Pusaudzim ir jānodarbojas ar savām lietām – mācībām, hobijiem, sociālo prasmju attīstīšanu.

Lielajam brālim vai māsai nav mazais visu laiku jāmīl – vecākiem ir jāpieņem arī citas lielā bērna emocijas.

 


Vecākā bērna regresija ir normāla izpausme!

Ģimenē ienākot vēl vienam bērnam, pilnīgi normāla vecākā bērna izpausme ir regresija. Lielais bērns pēkšņi sāk vāvuļot bēbīšu valodā, grib, lai viņam parāda grabulīti, lai nēsā uz rokām, un pēkšņi var aizmirst, kā ēst vai staigāt. Par to vecākiem nav jāuztraucas – ir jāļauj vecākajam bērnam izdzīvot šo posmu. Regresijas izpausme vairāk ir raksturīga bērnudārza vecuma bērniem, retāk skolēniem. Caur šīs uzvedības atzīšanu vecāki dod bērnam resursus labāk pārdzīvot jaunos apstākļus. Ja vecāki pieņem šādu lielā bērna uzvedību, viņš jūtas mīlēts un nomierinās. Noteikti nevajadzētu vecāko bērnu kaunināt par vēlmi tikt pabarotam ar karotīti vai uzsvērt, ka viņš tagad pēkšņi ir kļuvis liels un viss jādara pašam. 


Kritiskais posms – kad bēbis sāk pārvietoties

Kad mazulis jau sāk mērķtiecīgi pārvietoties, bieži rodas pirmās strīda situācijas māsu un brāļu vidū. Mazuli parasti ļoti interesē, ar ko nodarbojas vecākais bērns. Nedrīkstētu pieļaut, ka mazais jauc lielā bērna uzbūvētās pilis, mašīnas vai citas rotaļas. Vecākiem ir jāsargā, lai mazulis tam visam netiktu klāt. Šīs mantas uz laiku ir jānovieto mazajam nepieejamā vietā vai jāatrod kāds cits risinājums. Šis vecums ir izaicinājums visai ģimenei – nevar prasīt ne no mazā bērna, lai viņš nejauc (jo tā viņš spēlējas!), ne no vecākā bērna, lai ļauj mazajam izjaukt viņa rotaļas (jo tas vecākajam bērna ir svarīgi!). Vecākiem ir jāprot atrast kompromisu. 
 

 

Lūdzu, atceries! 

   • Jaunāko brāli vai māsu nedrīkst likt pieskatīt vecākajiem bērniem. Bērns ir vecāku atbildība.

 • Vecākiem ir svarīgi akceptēt iespējamās vecākā bērna negatīvās reakcijas (dusmas, aizvainojumu, netaisnības sajūtu), izņemot agresiju, kas vērsta tieši pret mazuli.

   • Piedzimstot mazulim, katram bērnam jāvelta nedalīta uzmanība.

    • Ja vecāki parāda, ka viņi saprot vecākā bērna izjūtas (bailes, dusmas, greizsirdību), viņi dod reālu atbalstu vecākajam bērnam un tādējādi palīdz viņam pārvarēt šo stresu.

    • Lielajam brālim vai māsai nav mazais visu laiku jāmīl – vecākiem ir jāpieņem arī citas lielā bērna emocijas.

    • Vecākā bērna regresija ir normāla izpausme. Par to nedrīkst bērnu kaunināt vai rāt.

   • Parasti brāļi un māsas tiecas viens pēc otra un labprāt laiku pavada kopā, un vecāku uzdevums ir laikus sagatavot vecāko bērnu pārmaiņām un atbalstoši ievadīt tajās.

    • Līdz trīs gadu vecumam bērns ir orientēts uz pieaugušajiem. Tikai sasniedzot trīs gadu vecumu, bērniem svarīga kļūst socializācija ar citiem bērniem.

 

Zīdainis un vecvecāki

Agrāk bija ierasta prakse jaunajai ģimenei nodot bērnu auklēšanu vecvecāku rokās – vai uz garākiem laika posmiem, kamēr vecāki strādāja, vai uz laiku, kad vecākiem bija nepieciešama atelpa. Šodien situācija ir mainījusies – ir gana daudz strādājošu vecvecāku, kas pie mazbērniem dodas ciemos, nevis viņus audzināt vai pieskatīt. Tomēr jaunajiem vecākiem palīgi bērnu audzināšanā ir vajadzīgi. Ir loģiski un lieliski, ja šie palīgi var būt bērnu vecvecāki. Kā mūsdienās, esot ar tik dažādām pieredzēm, vecākiem un vecvecākiem vienoties par bērnu pieskatīšanu? Konsultē psiholoģe, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas eksperte Iveta Aunīte.

Būtu vērtīgi atsaukties uz kādu autoritāti – ārstu, grāmatu vai speciālista viedokli par jautājumu, kurā uzskati vecākiem ar vecvecākiem dalās.

 

 

Gadās situācijas, kad vēl pirms mazuļa piedzimšanas jau rodas strīdus situācijas par dažādiem ar bērna audzināšanu saistītiem jautājumiem starp vecākiem un vecvecākiem. Tas jaunajiem vecākiem var radīt stresu un reizēm vēlmi norobežoties. Taču ir jāatceras, ka visveselīgākais situācijas risinājums ir atklāta un godīga saruna. Piemēram, ja jaunā mamma nevēlas, ka viņa un mazulis tiek apciemoti, vēl dzemdību iestādē esot, tas godīgi un bez pārmetumiem ir jādara zināms pārējiem. 

 

Var teikt: “Es nejūtos droša par sevi, neesmu vēl pieradusi pie jaunās lomas, tāpēc ciemos aicināsim vēlāk.” Var pieminēt nevis noteiktu laika posmu, kad varēs nākt ciemos, bet paskaidrot – ciemiņus gaidīsim, kad mazulis turēs galviņu vai velsies –, lai apkārtējiem ir skaidrs jaunās mammas rīcības motīvs un šāds atteikums uzņemt viesus uzreiz netiktu uztverts personīgi. Tāpat var izteikt vēlmi nedot mazuli rokās citiem cilvēkiem – mammas bailes ir jāņem vērā, un fakts, ka kāda radiniece vai draudzene ir izaudzinājusi vairākus bērnus, nav pamats atļaut turēt jaundzimušo rokās, ja mamma nejūtas par to droši. Šeit var arī argumentēt, ka bērnu turēt citiem uzticēsiet tad, kad mazulis turēs galviņu vai tamlīdzīgi. 

 

Apvainošanās par šādiem atteikumiem ir otras puses atbildība, un jaunajiem vecākiem par to nav jājūtas vainīgiem.

Tomēr, ja ir tik saasināta situācija, ka jaunie vecāki nevēlas ciemos redzēt vai dot bērnu rokās konkrētam cilvēkam, tad jārisina jautājums nevis par bērna nodošanu rokās, bet gan par attiecībām ar šo cilvēku.
 

Mazuļa galvenie aprūpētāji ir vecāki, un viņi ir arī galvenie lēmēji par sava bērna dzīvi. Ideāli, ja vecvecāki pieņem lūgumu mazbērnu aprūpēt noteiktā veidā, respektē un ievēro vecāku vēlmes.

 

Ievadīt jaunos vecvecākus bērna aprūpes principos

Lai nebūtu jāstrīdas par to, ka agrāk visi bērni ir labi izauguši arī pēc vecajām metodēm, vislabākais būtu, piemēram, parādīt vecvecākiem, kā turēt, nēsāt vai pārtīt mazuli. Tāpat jāpaskaidro, ka ārsta norādes barošanā ir tieši tādas un jaunā ģimene negrasās barot bērnu pēc metodēm, kas tika lietotas pirms 30 gadiem. Būtu vērtīgi atsaukties uz kādu autoritāti – ārstu, grāmatu vai speciālista viedokli par jautājumu, kurā uzskati vecākiem ar vecvecākiem dalās. 

 

Ir vērts savu gribu turēt bērnu konkrētā veidā izteikt lūguma formā, paužot vēlmi ievērot to arī pārējiem, piemēram: “Esam nolēmuši bērnu aprūpēt un nēsāt šādi, lūdzu arī jūs darīt tāpat.” Labāk ir iemācīt vecvecākiem principus, pēc kuriem vecāki plāno aprūpēt bērnu, lai vecvecāki varētu iesaistīties mazbērnu auklēšanā un veidot savas attiecības ar mazbērnu. Vecākiem ir nepieciešama atpūta un laiks divatā, tāpēc vecvecāku iesaiste ir ļoti vēlama. Lielākā vecumā bērnam laiks ar vecvecākiem dod jaunu dzīves pieredzi, bet zīdaiņa vecumā sniedz gandarījumu vecvecākiem par savu iesaisti mazbērna dzīvē un ikdienas soļa atvieglošanu jaunajiem vecākiem.


Ja vienošanās netiek panākta

Mazuļa galvenie aprūpētāji ir vecāki, un viņi ir arī galvenie lēmēji par sava bērna dzīvi. Ideāli, ja vecvecāki pieņem lūgumu mazbērnu aprūpēt noteiktā veidā, respektē un ievēro vecāku vēlmes. Tomēr, ja ir situācija, ka jaunie vecāki nevar uzticēties vecvecākiem, atliek palīgus bērnu pieskatīšanā meklēt no malas. Piemēram, nav pieņemama situācija, ka vecvecāki, neņemot vērā vecāku norādes, ievieš korekcijas bērna ēdināšanā, pārmet zīdainim pārmērīgu raudulīgumu, nēsā neatbilstošās pozās vai mēģina mazo staidzināt. 

 

Tomēr arī šādos gadījumos, ja vecvecāki neieklausās vecāku norādēs, nav nepieciešams norobežoties no vecvecākiem. Tāpat vajadzētu apciemot vecvecākus un būt klāt šajās tikšanās reizēs, lai turpinātu uzturēt bērna un vecvecāku attiecības, vienlaikus esot droši, ka viss notiek pēc labākajiem aprūpes principiem. Iespējams, bērnam pieaugot, vecvecāki spēs pieņemt, ka mūsdienu audzināšanas metodes ir mainījušās.

 

 

Literatūra:

1. Bērnu tiesību aizsardzības likums.    
2. Daži fakti par bērnu enurēzi. 

3. Donald, W. Richardson, Clinical Director at the North Shore Counseling Center. Birth Order and You. Self-Counsel Press; 2nd edition, Oct. 2000.

4. Pantley, E. The Dictionary of 1,000 Parenting Tips. Lincolnwood, Ill: Contemporary Tips, 1999.

5. Having a Second Baby: What to Expect.    
6. Sibling Relationships and Influences in Childhood and Adolescence

 

Saistītie raksti