"Kad man vienreiz būs prieks būt kopā ar bērnu?" Par garlaikotajiem un nogurušajiem vecākiem

 03. aprīlis 2020 19:35 mammamuntetiem.lv Raksts

“Sakiet, kādā vecumā sākas prieks no bērna?” – uztraucas divu mēnešu veca dēla apjukusī māte. “Gada vecuma? Trīs gados. Piecos? Sakiet, kad es beigšu tik briesmīgi nogurt no viņa? Kad beidzas nepārtrauktā spriedze? Kad tas viss pāries?”



Tādi cilvēki nemaz nav retums, bet parasti par šīm savām sajūtām noklusē.


Garlaikoti, nomocījušies un nelaimīgi vecāki.... Par viņiem savā blogā un vietnē Psychologyjournal.ru raksta Izraēlā dzīvojoša psiholoģe, drāmas terapeite Viktorija Raihere. 

"Man ir paveicies ar Dāvidu!  Viņš ir mierīgs, ar dzīvi apmierināts un "ērts". Bet es nesaprotu, ko ar viņu  to darīt. Ko viņš darīja šodien? Pagulēja gultā, tad tēlo pūci. Šādi tika pavadītas divas minūtes. Tad viņš staigāja pa istabu, skatījās pa logu... Pagājušas vēl trīs minūtes. Pakutināja sev pēdas, pasmējās, apskatīja spogulī degunu. Tas aizņēma vēl desmit sekundes no diena... Cik lēni un neizturami velkas laiks," žēlojas cita trīsgadnieka mamma. 

"Antons mani vienkārši besī," ar nožēlu saka Kristīne. "Viņš ēd lēni, aug slikti, reti smaida, un neko neatceras! Man ir apnicis visu atkārtot desmitiem reižu un mācīt "Šis ir kaķis." Un vēl spēlēt tās paslēpes...."

Simptomi var būt dažādi - garlaicība, spriedze, nogurums, aizkaitinājums, dusmas. Mamma ir izsmelta no saskarsmes ar savu bērnu, viņas vienīgā vēlme ir kaut kur aizbraukt, atstāt mazo ar tēvu vai aukli. Vienlaikus viņa jūtās arī vainīga, jo kā gan drīkst nepatikt pavadīt laiku ar savu bērnu! Kāpēc tad tu viņu dzemdēji? Tu esi slikta māte! 

Redzot apkārt sievietes, kas patiešām no visas sirds priecājas par iespēju pavadīt laiku un spēlēties ar mazo ķiparu, rodas domas "Vai tiešām es esmu vienīgā defektīvā, kurai šādas sajūsmas nav? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā? " Nevar taču būt, ka citi plāno un dzemdē bērnus, ja ar viņiem vienmēr ir tik liela spriedze, garlaicība un stress? 

Formāli problēma ir tikai mammai, kuru, turklāt, sabiedrība neakceptē kā vērā ņemamu. Jo tā vienkārši nevar būt!  Arī daloties ar savām sajūtam, ieteikumi ir virspusēji: 

- Izgulēsies, būs labāk! (Bērnam četri gadi, no diviem gadiem viņš pārstāja mosties naktīs, toties tagad strīdas ar vecākiem par katru vārdu)

- Tev ir pēcdzemdību depresija. Ātri dodies pie psihiatra! (Kādai sievietei šāda "depresija" ilga 28 gadus, jo visu laiku, kamēr audzināja bērnus, jutās nomākta) 

- Viss ir normāli, visi tā dzīvo. Pieradīsi! (Ja tā dzīvotu visi, tad cilvēce vairs nevairotos).

Visbiežāk šādus padomus dod tās mammas, kas patiešām nekad tā pa īstam nav izjutušas nomācošo garlaicību un saspringumu. 

Vecākiem, kuriem no dabas viss ir citādi - pozitīvi, šādu problēmu saprast ir grūti saprast pēc definīcijas. Viņi dod padomus no sirds un patiesus, bet izejot no savas, pilnīgi citas, pieredzes. Tie vecāki, kuri gadiem patur negatīvās emocijas pie sevis, pārsvarā klusē, jo ir skaidrs, ka nekas jau īsti nepalīdzēs...

Es necentīšos koncentrēties uz jautājumu, vai šiem cilvēkiem vajadzēja ieviest bērnus. Tas jau ir noticis. "Dzemdēt atpakaļ"  jau piedzimušu cilvēku nav iespējams. Patiesībā ir tūkstošiem ģimeņu, kas piedzīvo šādu bezizejas situāciju - vecāki, kas nespēj emocionāli izbaudīt bērna klātbūtni, un mokās ar vainas sajūtu. 

Pastāv tāds jēdziens “emocionālā pieslēgšanās”. Tā ir iekšējā vajadzība pēc tā, lai kādam būtu labi. Lai kaut kas vai kāds, kas ir tavā dzīvē ļoti vērtīgs, justos labi, būtu laimīgs. Domas par šo cilvēki dod emocionālu siltumu un gandarījuma sajūtu. Tam nevajag ne pierādījumus, ne īpašu rīcību. Vienkārši ir labi, ka kas tāds eksistē, tas dod piepildījuma sajūtu.  Turklāt  emocionāli pieslēgties var ne tikai pie konkrētiem ģimenes locekļiem. Šādu sajūtu var iegūt, domājot par kādu dzīvnieku, grāmatu, notikumu, parādību. Daudziem šādas sajūtas rodas, domājot par saviem bērniem. Bet ir cilvēki, kuriem tā nenotiek. 

Apzīmējums  "pieslēgšanās" nav izvēlēts nejauši. Cilvēki, parādības un procesi, kuriem mēs esam emocionāli pieslēgti, ir mūsu enerģijas avoti. Bet tas, ko mēs darām bez pieslēguma, vairāk atņem spēku, nekā dod. Vecāki, kuri sūdzas par bezgalīgu nogurumu, vainas sajūtu un bezjēdzības sajūtu no saskarsmes ar bērniem, patiesībā sūdzas par to, ka neizdodas emocionāli savienoties ar savu bērnu.
 

Ir tik grūti atzīt - "Man nepatīk mani bērni",  "Mans bērns mani vienmēr kaitina", "Es negūstu nekādu prieku no kopā būšanas ar bērniem" , jo tas viss neatbilst sabiedrībā pieņemtajām normām. 



Ja bērns patiešām ir sarežģīts, tas daļēji var izskaidro kopā būšanas prieka trūkumu. Lai gan arī šajā situācijā vēl ir jāsaprot, kur ir cēlonis, un kur - sekas. Bērns var būt absolūts jaukumiņš - veselīgs, jautrs, gudrs, bet prieka no mazuļa kā nav, tā nav.  Ir tik grūti atzīt - "Man nepatīk mani bērni",  "Mans bērns mani vienmēr kaitina", "Es negūstu nekādu prieku no kopā būšanas ar bērniem" , jo tas viss neatbilst sabiedrībā pieņemtajām normām. 

Vai es esmu nenormāla? 
Pirmkārt
, emocionāla pieslēgšanās ar bērnam nav garantēta, kļūstot par vecākiem. Kādam tā rodas, citam  - nē. Dažiem tā izveidojas pati no sevis, citiem - nerodas vispār. Tas nav atkarīgs ne no vecāka rakstura, ne vēlmes vai uzvedības. To neietekmē arī bērna raksturs vai uzvedības.
Emocionāls savienojums nav nopelns, bet, ja tā nav, tad tā nav bērna, ne mammas vaina. Tā vienkārši notiek.

Otrkārt, emocionālā pieslēgšanās un mīlestība nav viens un tas pats. Tie vecāki, kuriem problēmu ar emocionāli pieslēgšanos nav, atšķirību starp mīlestību un pieslēgšanos neredz, jo viņiem tas līgani plūst no vienas formas otrā bez īpašas piepūles.
Savukārt tie, kuriem emocionālā pieslēguma nav, lieliski saprot, kā tas ir - bērnu var ļoti mīlēt, bet negribēt būt ar viņu kopā. Labāk noalgot aukli vai uzticēt ikdienas audzināšanu vecvecākiem. 
Ir ļoti svarīgi nesajaukt jēdzienus, jo nemīlestību pret bērnu sabiedrība nepiedod, bet emocionālā nepieslēgšanās nenozīmē bērna nemīlēšanu. Visbiežāk ar mīlestību pret bērnu šiem vecākiem viss ir kārtībā, jo tas ir dabas dots instinkts, kas dažreiz rodas uzreiz pēc dzemdībām, bet citiem - ar laiku, bet vienalga parādās. 
 

Mazam bērnam ir svarīgi nevis tas, kā mēs jūtamies, bet gan tas, kā mēs uzvedamies. Mīlošs vecāks viņam ir tas, kurš baro, ģērbj, dod drošību un mājas. 

Treškārt, emocionālā pieslēgšanās vai ne-pieslēgšanās rodas uzreiz pēc bērna piedzimšanas, un tas ir nemainīgi. Tikai pirmajā mazuļa dzīves gadā vēl nevar īsti nodefinēt, vai tas ir noticis vai nav. Pēcdzemdību hormoni, depresija un emocionālās svārstības neļauj skaidri saprast situāciju.

Ceturtkārt, ar katru bērnu var būt savādāk. Ar vienu emocionālā pieslēgšanās notiek, ar otru - nenotiek. Iepriekš to paredzēt nav iespējams. 

Piektkārt, tas, ka kādam no vecākiem nav izveidojusies ar bērnu emocionālā saslēgšanās, nenozīmē, ka bērnam ar viņu kopā nebūs labi! 


Kā ar šo visu sadzīvot, lai ir labi gan pašam, gan bērnam 
Vispirms pašam pieaugušajam jāpieņem, ka viņš nav vienīgais "nepareizais un ledusaukstais". Tādi cilvēki nemaz nav retums, bet parasti par šīm savām sajūtām noklusē. Par labiem un ne visai labiem vecākiem šādus cilvēkus padara rīcība, nevis tas, kā viņi iekšēji jūtās. 

Mazam bērnam ir svarīgi nevis tas, kā mēs jūtamies, bet gan tas, kā mēs uzvedamies. Mīlošs vecāks viņam ir tas, kurš baro, ģērbj, dod drošību un mājas. No vecākiem tiek prasīta uzticamība, stabilitāte, paredzamība un siltums. Šīs lietas var paust ar apzinātu rīcību. 

Tātad, lai audzinātu bērnu mīlestībā, bet bez emocionālas pieslēgšanās, tas ir jādara apzināti saprotot savu īpatnību, un ievērojot taisnīguma principu. Taisnīguma princips nozīmē, ka mamma vai tēvs saprot, ka viņu šī brīža aizkaitinājums nav bērna vaina, bet gan pašu atbildība. Nebūtu taisnīgi to "izgāzt" uz bērnu. 

Ik pa laikam sev jāatgādina, ka šajā situācijā visi ir normāli - gan ātri nogurstošais vecāks, gan bērns, kas, pats negribot, var izraisīt aizkaitinājumu.  Pieaugušais ir tas, kas to saprot situāciju ar prātu, un rīkojas racionāli. 

Plāno ar bērnu darīt tās lietas, kas mazāk nogurdina un mazāk kaitina - kopīga grāmatas lasīšana, vai labas etiķetes mācīšana, vai kopīgi pārgājieni, vai kopīga filmas skatīšanās. Pārējo var uzticēt tiem ģimenes locekļiem, kuriem tas padodas vieglāk.  

Sliktākais, ko var darīt šādas attiecībās - darīt visu, kas jādara "labai" mammai, bet ar mokām. Nevajag darīt neko, kas liekas bezjēdzīgs, bet ko dara visi "labi vecāki". Labāk izdarīt mazāk, bet bez mocību sajūtas. Svarīgākais kritērijs ir "darīt ar prieku" tik, cik var paveikt. Lai ir maz, bet toties ar prieku sev un bērnam. 

Emocionālās pieslēgšanās trūkums nav garīgs defekts, uztveres kļūda vai garīgs slinkums. Tikai viens no veidiem, kādā funkcionē vecāki. Ne pats patīkamākais, bet arī ne pats sliktākais. 




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas