Patērētais laiks viedierīcē vēl neliecina par atkarību. Pirmās īstās pazīmes atkarībai no viedtelefona

Viedierīce tīņa dzīvē ir kā paša personības neatņemams papildinājums. Teju neiespējami ir iedomāties, ka pusaudzis mūsdienu komunikācijas pasaulē varētu izdzīvot bez virtuālās saziņas un izklaides sniegtajām iespējām. Bezmaksas žurnālā "Mammam un tētiem. Skolēns"  publicējam rakstu, kā patiešām izvērtēt, kad ir sākusies atkarība, bet kad jaunietis lieto viedierīci atbilstoši situācijai un adekvāti.  

Viedierīču lietošana – spēles un sociālie tīkli – var nodrošināt socializēšanos ar citiem vienaudžiem un attīstīt identitāti.

FOTO: Shutterstock.com

Viedierīču lietošana – spēles un sociālie tīkli – var nodrošināt socializēšanos ar citiem vienaudžiem un attīstīt identitāti.

Kur ir trauslā robeža starp adekvātu viedtelefona izmantošanu un slimīgu atkarību un pats galvenais – ko darīt vecākiem, stāsta Pusaudžu resursu centra klīniskais psihologs Jānis Lapa.


Lai gan var saprast vecāku bažas par viņu pusaudžu ilglaicīgu viedierīču izmantošanu, patērētais laiks nav galvenais, kas atšķir adaptīvu viedierīču lietošanu no problemātiskas [2]. Daudzi no pusaudžiem, kuri izmanto ierīces, labi tiek galā ar dzīves izaicinājumiem un neuzrāda būtiskas psiholoģiskas grūtības. 
 

Pusaudžu vecumposma izaicinājumi

Pusaudžu vecumposma galvenie uzdevumi ir pieaugšana un viss, kas ar to saistīts, – pirmo romantisko attiecību veidošana, jaunu sociālo lomu un identitātes apzināšanās, izpratne, kas es esmu, kādi ir mani talanti un grūtības, kā es atšķiros no citiem un kāda ir mana loma starp citiem cilvēkiem sabiedrībā. Šajā dzīves periodā pieaug slodze skolā, mainās attiecību dinamika ģimenē – no bērna, kurš ir vairāk aprūpējams, kļūstot par ģimenes locekli ar lielākām tiesībām uz savu viedokli un tiesībām, ka tas tiek respektēts. 

Vienlaikus dažiem tīņiem, kuri tālruņus izmanto intensīvi, to lietošana kļūst problemātiska. Problemātiskie viedierīču izmantotāji no “normāli telefonu lietojošajiem” jeb adaptīvajiem jauniešiem atšķiras nevis pēc virtuālā vidē pavadītā laika, bet gan ierīču izmantošanas motīviem un  kopējā emocionālā veselības stāvokļa [4]. Problemātiska ierīču izmantošana biežāk skar pusaudžus, kam ir citas psihiskās grūtības, piemēram, UDHS, trauksme, depresija vai uzvedības traucējumi.
 

Statistiskie rādītāji

Latvijā pētījumi par telefonatkarības izplatību pusaudžu vidū nav veikti, bet Vācijā izdarītie pētījumi atklāj, ka līdz pat 20 % pusaudžu varētu būt pakļauti interneta atkarībai vai problemātiskai interneta lietošanai [3]. 

 

Problemātiska ierīču izmantošana biežāk skar pusaudžus, kam ir arī citas psihiskās grūtības, piemēram, UDHS, trauksme, depresija vai uzvedības traucējumi.


Lai arī zēniem un meitenēm atšķiras viedierīču lietošanas paradumi (piemēram, zēni biežāk spēlē tiešsaistes multispēlētāju spēles, bet meitenes vairāk laika pavada sociālajos tīklos), fizikā un garīgā attīstība būs aktuāla abiem dzimumiem. Ņemot vērā, ka zēni biežāk izmanto viedierīces datorspēļu spēlēšanai mājās, līdz ar to ikdienā atrodas vecāku acu priekšā, var rasties priekšstats, ka zēnu grūtības ir izteiktākas. Savukārt meitenes viedtālruņus pārsvarā izmanto, paralēli socializējoties, piemēram, apmeklējot kafejnīcas. Tas ne vienmēr nozīmē mazāku meiteņu pavadīto laiku, lietojot viedierīces, bet, tā kā viņas mazāk to dara vecāku klātbūtnē, tas var radīt priekšstatu, ka grūtības nav tik izteiktas.

 

Skatieties nevis to, cik jūsu tīnis ilgi sēž pie datora vai skatās seriālus, bet vai viņam viss ir kārtībā ar fizisko un emocionālo veselību. 


“Svarīgākais, ko vēlētos pateikt vecākiem, – skatieties nevis to, cik ilgi jūsu tīnis sēž pie datora vai skatās seriālus, bet vai viņam viss ir kārtībā ar fizisko un emocionālo veselību. Vai viņš dara visas lietas, kuras šajā vecumposmā ir paredzētas, – iet uz skolu, ir sekmīgs mācībās un attiecībās ar klasesbiedriem un skolotājiem, draudzējas ar vienaudžiem, nodarbojas ar kādām ārpusskolas aktivitātēm, pietiekami labi ēd un guļ, nodarbojas ar kādu sporta veidu. Ja šīs visas lietas būs, datora lietošana arī tad, ja tā dažkārt šķiet pārmērīga, visdrīzāk būtiskas ilgtermiņa psiholoģiskās problēmas neizraisīs. Savukārt, ja situācija ir nonākusi tiktāl, ka pusaudzim ārpus ierīcēm nav vispār nekādu citu aktivitāšu, tad gan būs nepieciešama speciālista palīdzība viņa kopējo grūtību mazināšanai,” uzsver Jānis Lapa. 


Noderīgais viedierīcēs

Ir neiedomājami, ka mūsdienu tīnis varētu iztikt bet viedtelefona. Tajā norit visa sociālā dzīve. Izolējot viņu no šīs vides, tiek panākts tikai tas, ka topošais pieaugušais vienkārši nespēs iekļauties reālajā dzīvē un veidot draudzības saites. 
Nozīmīgs ir saturs, ko tieši pusaudzis savā viedierīcē izmanto. Dažkārt vecāki ir sašutuši par savu pusaudžu pārmērīgo laika pavadīšanu internetā, nemaz nepamanot, ka pusaudzis pārsvarā skatās dokumentālās filmas vai meklē informāciju. 

Tāpat spēļu spēlēšana un sociālo tīklu izmantošana var nodrošināt socializēšanos ar citiem vienaudžiem un attīstīt identitāti. Saprotams, ir atsevišķi acīm redzami kaitnieciski interneta lietošanas veidi, piemēram, narkotiku tirdzniecība, interneta prostitūcija u. tml., tomēr jāņem vērā, ka šajos gadījumos internets bieži vien darbojas drīzāk kā starpnieks, kur šīm grūtībām izpausties. Nav pārsteidzoši, ka laikmetā, kad tik daudz laika tiek pavadīts internetā, arī grūtības, kuras daļa pusaudžu savulaik piedzīvoja reālajā dzīvē, tagad nereti piedzīvo tieši virtuālajā vidē. 

“Ir svarīgi paturēt prātā, ka daudziem pusaudžiem patiešām spēlē paiet liela daļa dzīves, kas viņiem ir ļoti nozīmīga. Tur ir viņu draugi, ikdienas izaicinājumi, veiksmes un neveiksmes. Līdz ar to, ja vēlaties būt tuvi savam bērnam, ir svarīgi interesēties arī par šo viņu dzīves sastāvdaļu. Tāpat tas ir arī labākais veids, kā pamanīt pazīmes, ka pusaudžu viedierīču lietošana, iespējams, kļuvusi problemātiska.”


 

Reklāma
Reklāma

 

Vai un kuri ierobežojumi strādā

Tā kā intensīva viedierīču izmantošana patiešām var ietekmēt ikdienas uzdevumu veikšanu un attiecības ar līdzcilvēkiem, nereti vecāki vēlas uzzināt konkrētu laika limitu rekomendācijas viņu pusaudžu spēlēšanai. Tomēr ar tīni nestrādā tie aizliegumi, kurus var izvirzīt mazākam bērnam. Labāk viedierīču lietošanas noteikumus un ierobežojumus noteikt jau laikus – krietni jaunākiem bērniem. Piemēram, ieviest “no viedierīcēm brīvas guļamistabas” principu. Tad pastāv mazāka iespēja, ka būs novērojamas problēmas 15–17 gados, kad ierobežot telefona lietošanu dažkārt ir gluži neiespējami. 

Tāpat ir būtiski saprast, ka vecākiem vairs nav darīšana ar bērnu. Ir svarīgi respektēt pusaudža vajadzību pēc komunikācijas un tiesībām uz privātumu tiešsaistē. Laikmetā, kad tik liela daļa pusaudžu socializēšanās notiek internetā, nošķiršana no viedierīcēm var jaunajā cilvēkā attīstīt izolācijas un atsvešinātības no vienaudžiem izjūtu.  

 

Viedierīču lietošana, lai bēgtu no emocionāliem pārdzīvojumiem, bieži norāda uz to, ka pusaudzim ikdienā ir ierobežotas iespējas savus emocionālos pārdzīvojumus mazināt citos veidos – ja pietrūkst ģimenē vai vienaudžu vidū cilvēku, kuriem atklāt savas patiesās izjūtas.


Speciālists uzsver, ka pašlaik nav pamata domāt par vienu recepti laika limitu noteikšanā. Svarīgāk ir novērtēt ierīču izmantošanas kontekstu un kādu lomu tā ieņem pusaudža dzīvē. Tādēļ var būt jēgpilni pārrunāt ar pusaudzi iemeslus viņa intensīvajai viedierīču lietošanai.  
Kopumā tieši atklāta un ieinteresēta vecāku saruna ar pusaudzi var būt pirmais solis, lai saprastu, cik nopietna ir situācija, vai ir pamats bažām un, iespējams, nepieciešama profesionāla palīdzība. Tiesa, mierīga saruna ar pusaudzi, kurā viņš arī ieklausās un piedalās, nemaz nav vieglākais uzdevums vecāku un bērnu attiecībās. 

Ja neizdodas pilnīgi nekāda saruna, kompromisi nav iespējami, vecāku izteiktie priekšlikumi tiek ignorēti, tad ilgstoši dzīvot vienā mājoklī cilvēkiem, kuru starpā nav iespējama komunikācija, ir grūti. Tas liecina par ļoti nopietnu problēmu. Tāpēc, pirms ķerties ir viedtelefona lietošanas ieradumu maiņas, pirmais uzdevums ir atrast un iemācīties veidus, kā savstarpēji komunicēt. 


Kā jau cilvēku attiecībās, nekādas brīnumreceptes šeit nav. Iemaņas un prasmes sarunāties vispirms balstās uz savstarpēju cieņu, pacietību un spēju ieklausīties arī otra viedoklī. Pirmais solis vienmēr būs ļaut pusaudzim saprast, ka esat gatavi sarunai un viņš jūs interesē, ka vecāki ir gatavi ar viņu runāt kā ar cilvēku, nevis bērnu ar mērķi ierobežot vai izmācīt. Otrs solis – jābūt gataviem, ka komunikācijas atjaunošana var prasīt ilgu laiku, pacietību un citus resursus. Dažreiz arī ieguldījumus kopīgo aktivitāšu – ceļojumu, izklaides iespēju – izmaksās. Tāpēc labāk ir nenonākt situācijā, kurā ar bērnu vairs nav nekāda kontakta, jo to atjaunot, kad viņš sasniegs pusaudžu vecumu, var būt patiešām grūti un var prasīt daudz enerģijas.

Gadījumā, ja jau attīstījušās attiecību grūtības starp vecākiem un bērnu vai pusaudzim ir radušies kādi garīgās veselības traucējumi, piemēram, nomāktība, trauksmainība, pārlieka aizkaitināmība, problēmas skolā, miega grūtības vai citi sarežģījumi, vislabāk tomēr ir meklēt profesionālu atbalstu un palīdzību.


Sociālā trauksme un viedierīces kā risinājums 

Pusaudžu vecums ir laiks, kad daudziem attīstās sociālā trauksme, kas izpaužas kā izteikta neērtība un nemiers, bailes, atrodoties starp citiem cilvēkiem, un bailes saņemt negatīvu vērtējumu, nosodījumu no citu puses pat ikdienišķās situācijās sabiedrībā – runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem, atrodoties skolā, ēdot kafejnīcā utt. Pusaudzis var piedzīvot fiziskus simptomus, piemēram, svīšanu, paātrinātu sirdsdarbību, sarkšanu, muskuļu saspringumu, kā arī izteiktu vēlmi izvairīties no biedējošajām sociālajām situācijām, kur var sajust apkārtējo vērtējumu, galējos gadījumos – arī izvairīties apmeklēt skolu un vispār iet ārā no mājas, lai nebūtu jānonāk tiešā saskarē ar citu vērtējumu par sevi. 
 

Zēniem un meitenēm atšķiras viedierīču lietošanas paradumi, piemēram, zēni biežāk spēlē tiešsaistes multispēlētāju spēles, kamēr meitenes vairāk laika pavada sociālajos tīklos.


Daži sociāli trauksmaini pusaudži mierinājumu atrod viedierīcēs, jo tur iegūst pārliecību par spēju panākt zināmu kontroli pār to, kādu iespaidu par sevi atstāt, piemēram, kārtīgi apdomājot tekstu, pirms to otram nosūtīt, vai vairākkārt ierakstot balss ziņu, līdz tā ir kļuvusi “perfekta”, tādējādi gūstot drošības sajūtu. Pozitīvais aspekts ir tāds, ka pusaudžiem ar izteiktu sociālo trauksmi interneta vide var mazināt izolācijas sajūtu un dot iespēju komunicēt ar citiem cilvēkiem. Komunikācija internetā noņem lielu daļu ikdienas trauksmes, ko iespējams piedzīvot klātienes kontaktā, kas pieprasa spontanitāti un augstākas komunikācijas prasmes. Sociāli trauksmaini pusaudži ir izteikti jūtīgi un fokusēti uz citu cilvēku sociālajiem spriedumiem par viņiem, un baidās tikt apsmieti, izskatīties neveikli vai nonākt uzmanības centrā. Labā ziņa, ka lielai daļai pusaudžu sociālā trauksme laika gaitā mazinās arī bez īpašas iejaukšanās vai ārstēšanas, sasniedzot pieaugušo vecumu. Tāpat ir normāli ikdienā izjust zināmu neveiklību un trauksmainību, piemēram, uzstājoties klases priekšā vai iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem. Taču, ja šīs grūtības nozīmīgi ietekmē ikdienas dzīvi – rada lielu spriedzi vai emocionālas ciešanas –, kā arī apgrūtina ikdienas funkcionēšanu (mācības skolā, izolēšanās no sabiedrības), tad ir noteikti vērts vērsties pie speciālista, lai šīs problēmas mazinātu. 


Atsauces 
1. Fumero, A.; Marrero, R. J.; Voltes, D.; & Peñate, W. (2018). Personal and Social Factors Involved in Internet Addiction Among Adolescents: A meta-analysis. Computers in Human Behavior, 86, 2018, 387-400. 
2. Király, O.; Tóth, D.; Urbán, R.; Demetrovics, Z.; & Maraz, A. Intense Video Gaming is Not Essentially Problematic. Psychology of Addictive Behaviors, 31(7), 2017, 807-817. 
3. Lindenberg, K.; Halasy, K.; Szász-Janocha, C.; & Wartberg, L. (2018). A Phenotype Classification of Internet Use Disorder in a Large-Scale High-School Study. International Journal of Environmental Research and Public Health, 15(4), 2018, 733. 
4. Wichstrøm, L.; Stenseng, F.; Belsky, J.; Soest, T. V., & Hygen, B. W. (2018). Symptoms of Internet Gaming Disorder in Youth: Predictors and Comorbidity. Journal of Abnormal Child Psychology, 47(1), 2018, 71-83. 
5. Zajac, K.; Ginley, M. K.; Chang, R.; & Petry, N. M. (2017). Treatments for Internet Gaming Disorder and Internet Addiction: A Systematic Review. Psychology of Addictive Behaviors, 31(8), 2017, 979-994.