Mamma un tētis negrib būt skolotāji! Kā samierināties? Psiholoģes viedoklis

Jaunā attālināto mācību sistēma, kas jau nedēļu sakarā ar ārkārtējo situāciju ir ieviesta Latvijā, noved pie dažādām lomu maiņām un vecāki savā ziņā kļūst par plaša profila skolotāju. Kā vecākiem labāk izdzīvot šo situāciju un tikt galā ar grūtībām, sarunā ar Mammāmuntētiem.lv stāsta Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo.

Brīvdienās mammai un tētim jāizkāpj no skolotāja lomas

FOTO: Shutterstock.com

Brīvdienās mammai un tētim jāizkāpj no skolotāja lomas

Speciālistes novērojumi pēc pirmās attālinātās nedēļas liecina – ja skola ir veikusi sagatavošanos un ievēro saprātīgus ieteikumus, kas skolām ir izvirzīti šajā laikā un ja vecāki ir gatavi dialogam – mācības var izdoties. Tomēr ne mazums informatīvajā telpā ir izskanējuši pārmetumi, šoks un neizpratne, kā vecākiem tagad dzīvot – ja vienlaikus jāskolo bērni un jāstrādā.


Veidot dialogu
Lai šo situāciju visi mierīgi izdzīvotu bez liekiem saasinājumiem, ļoti būtiski ir veidot dialogu nevis tērēt savu enerģiju destruktīvās sarunās. Šajā laikā vecāki zināmā mērā ierauga realitāti par skolas dzīvi. Viņi iejūtas skolotāju lomās un apjauš savu bērnu spējas, attieksmi un prasmes. Šis ir laiks, kad vecāki noteikti labāk iepazīs savus bērnus, uzzinās ne tikai, ko viņi iemācās, bet to, kā bēriem klājas mācību procesā, kāda ir viņu uzmanības koncentrēšanas spēja, spējas atcerēties, analizēt informāciju, aktivitāte. Šeit ir ļoti svarīgi saglabāt dialogu ar pedagogu un skolu, nevis ar savām grūtībām, pārdomām un emocijām palikt vienam un vairot sevī trauksmi un neapmierinātību. Vecāki droši var dalīties ar skolotājiem par šiem saviem novērojumiem un lūgt profesionālu padomu, kā pedagogi tiek ar situāciju galā klasē.

 Ja vecākiem (kuru bērni ir sākumskolā) vēl pēc nedēļas attālinātajām mācībām liekas, ka jāsēž ir pus diena ar bērniem pie mācību grāmatām – ir jāvēršas pēc palīdzības.

Ja parādās lielas grūtības
Ja tomēr pēc pirmās nedēļas bērnam un vecākiem mācību process sagādā lielas problēmas, vecākiem ir jāizvērtē, kāpēc tā. Un arī šeit aicinājums ir vērsties pie skolas un varbūt citiem vecākiem ar mierīgu un empātisku dialogu nevis uzbrukumu. Varbūt citi klases biedru vecāki arī jūtas pārguruši, varbūt citiem bērniem arī ir problēmas mācībās? Tad, iespējams, skolai ir jāpārskata bērnu slodze, kanāli, pa kādiem tiek sasniegti bērni. Šajā laikā skolām ir lūgums nenoslogot bērnus ar 100% slodzi, kāda tā būtu klātienes mācībās. Tāpat ir lūgums samazināt elektronisko rīku lietojumu, lai mazinātu apjukumu bērnu un vecāku starpā. Tomēr, ja klasē problēmas rodas tikai dažiem bērniem, pavisam iespējams, ka šiem bērniem ir vērts meklēt atbalsta personāla palīdzību. D. Žurilo uzsver, ka nereti vecāki ikdienas mācību procesā negrib atzīst, ka viņu bērniem ir mācību problēmas un nemeklē palīdzību. 

Palīdzība no skolas
Šī situāciju varētu būt tāda, kas izgaismo problēmas un tās parāda kā uz delnas, atklājot vecākiem patiesību par saviem bērniem. Varbūt šī ir reize, kas beidzot mudinās vecākus sev atzīt esošās problēmas un sākt tās pieņemt un risināt. Speciāliste uzsver – šādos brīžos ir jāmeklē palīdzība un jārunā ar skolu. Speciālais pedagogs, psihologs, logopēds, sociālais pedagogs – skolām ir šie speciālisti un arī attālinātajās mācībās viņi savu darbu veic. Īpaši vērts to ir izmantot, ja bērns jau iepriekš ir apmeklējis šos speciālistus. Tāpat priekšmetu skolotāji ir atvērti komunikācijai un palīdzības sniegšanai, ja tāda ir nepieciešama. Galvenais šajā situācijā ir savu enerģiju netērēt nepatīkamās emocijās, bet gan sarunas ceļā meklēt izeju no situācijas. Tātad – ja vecākiem (kuru bērni ir sākumskolā) vēl pēc nedēļas attālinātajām mācībām liekas, ka jāsēž ir pus diena ar bērniem pie mācību grāmatām – ir jāvēršas pēc palīdzības.

Vai es protu kontrolēt savas emocijas?
D. Žurilo uzskata, ka no šīs situācijas noteikti katrs kaut ko var mācīties. Viņa norāda, ka skolas nedēļu saspringtā un intensīvā darbā gatavojās šīm mācībām un rekord īsā tempā pielāgojās situācijai. Vecākiem un visiem pieaugušajiem arī šī situācija ir izaicinājums iepazīt sevi, savas vajadzības un ar tam saistītās reakcijas, mācīties kontrolēt savas jūtas un emocijas un censties domāt racionāli. Krīzes situācijās daudz produktīvāk fokusēties uz rezultātu un situācijai meklēt racionālu risinājumu, sadalīt sasniedzamo mērķi mazākos soļos. Dusmas ir saprotama izpausme, tomēr vairāk vajadzētu fokusēties uz risinājuma meklēšanu. Nevajadzētu tērēt savu enerģiju emocijās, bet virzīties uz mērķi. 
Šie jaunie apstākļi mums liek apdzīvot savu iekšējo telpu. Mēs visi bijām pieraduši steigties, piedzīvot, gūt informāciju un aktīvi apdzīvojam vides ārējo telpu. Tagad varam uzdot jautājumu – kā mums patiesi klājas pašam? Kā klājas mūsu bērnam? Nevis ko viņš ēdis skolā vai kā viņam tur gāja.. bet – kā Tu jūties? Nenoliedzami ciešā kopā dzīvošana un nemitīga kopā būšana, kā arī vecāku papildus slogs apmācot bērnu, nesīs savus izaicinājumus. Bet atceramies, ka mēs varam izvēlēties – vai jūtas valda par mums, vai mēs jūtas.

Dusmas ir saprotama izpausme, tomēr vairāk vajadzētu fokusēties uz risinājuma meklēšanu. Nevajadzētu tērēt savu enerģiju emocijās, bet virzīties uz mērķi. 

Reklāma
Reklāma

Tas nav par reizrēķinu
Speciāliste visiem vecākiem gribētu atgādināt, ka šī attālinātā mācību nedēļa nav tik daudz par to, lai bērniem iemācītu reizrēķinu vai apgūtu visas fizikas formulas. Viņa norāda, ka savā skolā vadības komanda izvērtē kritiski, cik bērns ar ģimeni ir spējīgs mājas apstākļos apgūt vielu un uzstādījusi mērķi, ka darbs mājās varētu būt 50 % apjoms no tā, ko iemācās klasē, bet lielākajām klasēm – ap 70 %. Viņa atgādina, ka arī skolā pedagogam klases stundā neizdodas 100 % visiem bērniem iemācīt visu vielu – tā ir ilūzija. Noteikti nav jācenšas visu apgūt uzreiz.
Viņa uzsver, ka šajā laikā prasmes, ko apgūs bērni (ja vecāki centīgi līdzdarbosies atkarībā no bērna vajadzībām), būs ļoti vērtīgas un nesalīdzināmas ar zināšanām, ko viņi varētu apgūt skolas solā. Pirmkārt, šis ir laiks, kad lieliski trenēties saprast uzdevuma noteikumus – šis ir punkts, kas ikdienā mācības apgrūtina daudziem bērniem. Izlasīt un izprast uzdevumu ir pirmais, lai stunda arī klasē varētu notikt veiksmīgi. Lai skolotājam nav viss jāstāsta priekšā. Tāpat apgūt patstāvīgu un regulāru mācīšanos, kļūt pašiem par sava mācību procesa virzītajiem un iemācīties domāt līdzi visam, kas tiek darīts, ir neatsveramas prasmes, kas noderēs ne tikai atgriežoties skolas solā, bet arī vēlāk, darba dzīvē. Ja šīs prasmes bērni apgūs vai nostiprinās mājas situācijā,  mācību produktivitāti kopā ar pagūto vielu varēsim vērtēt ļoti pozitīvi.

Šajā laikā prasmes, ko apgūs bērni, būs ļoti vērtīgas un nesalīdzināmas ar zināšanām, ko viņi varētu apgūt skolas solā.

Ja mammai nav laika
Ja ir situācija, kurā vecākiem ir papildus slodze darbā un nav tik daudz laika, cik būtu vajadzīgs, lai palīdzētu bērniem mācībās, noteikti vajadzētu ar bērnu situāciju izrunāt. Bērni lieliski jūt vecāku noskaņojumu un nevajadzētu slēpt savas bailes vai bažas par situāciju. D. Žurilo norāda, ka vecākiem ļoti jāuzmanās savas bailes pārnest kā nastu uz bērna pleciem, tāpēc ir jāizvēlas bērna vecumam atbilstošs veids, kā par to runāt. Noteikti nevajadzētu bērnu iebiedēt. Tas ir sarežģīts uzdevums, tāpēc vajadzētu bēram saprotamā valodā skaidrot, ka mammai ir savs darbs, bet mācības ir bērna darbs. Iedrošināt bērnu, ka viņš spēs tikt galā. 
Lai tas patiešām tā būtu, svarīgi bērnam dot vienkāršus, saprotamus uzdevumus, piemēram, dienas pirmajā pusē tikt galā tikai ar matemātikas uzdevumiem, bet vakarā – ar citiem priekšmetiem, ja vecākiem nav laika pa dienu pievērsties bērnam. Nav vajadzīgs “visu ziloni apēst uzreiz” un ar visiem uzdevumiem tikt galā uzreiz. Tas, ja bērns spēs tikt galā ar vienu nelielu uzdevumu, bet patstāvīgi, viņu iedrošinās un cels viņa pašapziņa. Šīs nedēļas prakse rāda, ka daļa bērnu atgriezenisko saiti par mācību procesu skolotājiem sniedz dienas sākumā, bet daļa vakarpusē. Tas, nenoliedzami, norāda par ģimenes dienas darbu plānojumu un iespējām sniegt atbalstu mazajiem skolēniem.

Nedēļas nogales – ģimenei
Īpaši šajā laikā, kas visiem ir saspringts un neziņas pilns, skolām vajadzētu brīvdienās bērnus nenoslogot un atstāt šo laiku, kad mamma un tētis var būt mamma un tētis nevis skolotāji, kas prasa, māca un uzliek stingras robežas bērniem. Šis ir laiks atpūtai, pozitīvām emocijām, priekam, un nedēļas izvērtēšanai un spēku uzkrāšanai jaunajam cēlienam. Brīvdienās nevajadzētu mēģināt kaut ko vēl apgūt vai saraut mācībās, bet atstāt šo laiku bērnu atpūtai un mieram, kas tagad jo īpaši vajadzīgs. Svarīgi, lai arī šajā laikā atšķirtos darba dienas no brīvdienām!