No Romas uz Maskavu atbraukusī Jūlija: "Jūs vienkārši neko nezināt"

"Es gribu visiem pastāstīt, kā notiek karantīna, ja ir aizdomas, ka jums ir koronavīruss. Ja jums ir iespēja, lūdzu dalīties ar šo ierakstu, jo nevienu Krievijas amatpersonu sazvanīt nav iespējams, viņi vienkārši neceļ klausuli. Ir cerība tikai uz sociālajiem tīkliem. Es saprotu, ka visi ir ļoti nobijušies no koronavīrusa, bet lūdzu jūs iztēloties, ka esat manā vietā, un padomāt, ko jūs darītu.

Mans psihiskais stāvoklis ir novests līdz galējai robežai. Ja vēlaties tuvāk lietas būtībai, varat sākt lasīt stāstu no trešās dienas.

1. diena
12. martā es atlidoju no Romas uz Maskavu. Domodedovas lidostā visiem pārbaudīja temperatūru, un milicijas darbinieki kopā ar ārstiem mani aizturēja, jo man bija temperatūra 37,5. Es centos paskaidrot, ka man visu mūžu ir paaugstināta temperatūra, un man bieži ir 37 grādi hroniskas slimības dēļ, un ka mēs varam piezvanīt manam loram, kurš zina manu slimības vēsturi, bet man atbildēja, ka tam nav nozīmes.

Man paņēma koronavīrusa analīzes un lidostā noturēja gandrīz 5 stundas. Izrādās, ka koronvīrusa testa rezultātus Krievijā var noskaidrot 3 darba dienu laikā, jo tos sūta uz laboratoriju Novosibirskā. Itālijā testa rezultāti ir zināmi pēc 2 stundām. Nu, labi. Tagad padomājiet, lūdzu, kāpēc Itālijā ir tik daudz gadījumu, bet Krievijā ir tik maz. Jūs vienkārši to nezināt. Itālijā to noskaidro daudz ātrāk.

Man pārbaudīja rīkli un paklausījās plaušas, teica, ka viss esot labi. Es tiešām jutos labi, un man nebija nekādu simptomu.
Uz jautājumiem, kāda ir turpmākā procedūra, neviens man neatbildēja. Man bija bloķēta Krievijas SIM karte, un es nevarēju sazināties ar vecākiem. Kad palūdzu piezvanīt maniem vecākiem, kuri ārā uz ielas gaidīja mani 5 stundas, man atbildēja, ka piezvanīs, bet neviens to neizdarīja.

Pēc kāda laika man iedeva dokumentus, kurus vajadzēja parakstīt. Bija jāparaksta, ka es piekrītu karantīnai slimnīcā uz 2 nedēļām. Es jautāju, kas notiks, ja es atteikšos. Man atbildēja, ka policijas darbinieki pateiks, ka atteicos ar viņiem sadarboties, un mani jebkurā gadījumā aizvedīs uz slimnīcu. Rezultāts viens un tas pats, tāpēc varbūt labāk parakstīt, un es to arī izdarīju. Tad ārsti teica, ka aizvedīšot mani uz slimnīcu. Man nosauca 2 iespējamās slimnīcas, bet galu galā mēs devāmies uz trešo. Pēc 5 stundām mediķi kombinezonos kopā ar miliciju mani konvojēja uz ātrās palīdzības busiņu. Lidostā bija daudz cilvēku. Visi skatījās, kā mani ved darbinieki skafandros. Nu ko, es pati arī būtu skatījusies.

Man izdevās tikai ieraudzīt vecākus garāmejot un nodot vienu čemodānu. Mamma apjukusi jautāja: “Kā tā?” - uz ko es varēju tikai paraustīt plecus.

Mani turp veda gandrīz stundu, tālāk no Maskavas un maniem vecākiem.

Es jokojot jautāju šoferiem:
- Un kas ar mani notiks? Nošaus?
- Nē, ko jūs, katra cilvēka dzīvība ir svarīga.
Kā mēs uzzināsim stāsta beigās, ārsti slimnīcās tā nedomā.

Beigu beigās es naktī nonācu Kļimovskā, kur mani jau gaidīja ārstu brigāde kombinezonos. Mani lūdza nekādā gadījumā neņemt nost masku, šķiet, ka viņi bija nobijušies no manas klātbūtnes. Līdz pulksten 2 naktī mēs ar vietējiem ārstiem aizpildījām dokumentus un mani ielika slimnīcā. Man atkal apskatījās kaklu un un paklausījās plaušas, un ar pārsteigumu paziņoja - izskatās, ka esmu vesela kā rutks.

Pulksten 2 naktī Kļimovskas pilsētas slimnīcā man mērīja temperatūru, bija 37.1. Mani aizveda uz palātu ar 3 gultām, kas bija  ļoti tuvu viena pie citas. Pagaidām tās visas bija tukšas. Neviļus man radās jautājums, kāda velna pēc, kur tad ir atsevišķās palātas cilvēkiem ar aizdomām par koronavīrusu?

Atbilde bija:
- Maskavā slimnīcas aizpildās ātri, atsevišķu palātu visiem nepietiek.
- Tātad pie manis palātā var ielikt kādu ar augstu temperatūru un sāpošu kaklu, kam varbūtība būt inficētam ir daudz augstāka?
- Ja nebūs vietas, tad jā.

Tāpat es uzzināju, ka nevaru atvērt logu, jo logi ir slēgti. Aiz manis aizslēdza visas durvis, lai es nevarētu aizbēgt. Uz maniem jautājumiem tika atbildēts, ka pat tad, ja visi koronavīrusa testi būs negatīvi, mani joprojām turēs 2 nedēļas. Es parakstīju dokumentus, tātad mans liktenis uz 2 nedēļām ir izlemts. Es atdevu savu veselību cilvēkiem kombinezonos.

Ārsti izgāja no palātas un turpināja mani vērot pa logu. Es jutos kā zvēriņš zoodārzā, uz kuru blenž dīvaini, bezpersoniski skafandri aiz stikla un gaida, kas ar mani notiks tālāk. Bet neviens no šiem bezpersoniskajiem skafandriem pat neaizdomājās pabarot mani ar vakariņām, kuru man nebija.

Nepabarotais zvēriņš savā būrī nolēma iet gulēt. Gulta bija neiedomājami cieta, un uz tās bija uzlikta kaut kāda plēve, kas visu laiku slīdēja prom. No vienas puses uz mani krita gaisma no loga, pa kuru mani vēroja skafandri; no otras puses tieši sejā man spīdēja milzīga lampa, nebija iespējams gulēt. Visu nakti man nedeva mieru doma, ka naktī pie manis uz palātu atvedīs slimniekus ar nopietniem simptomiem, un tā kā gultas stāv tik cieši blakus, es no vesela cilvēka ātri pārvērtīšos par slimnieku.

Es raudāju visu nakti, protams, es raudāju. Neatceros, kad pēdējo reizi mūžā man ir bijis tik ļoti bail.

2. diena
Man paveicās, un es pamodos istabā viena pati - pēc apmēram stundas miega.

Pulksten 7 no rīta mani pamodināja uz analīžu ņemšanu: plaušu, kakla, vēdera, temperatūra 36,6, viss kārtībā. Atkal paņēma analīzes uz koronavīrusu. Es dzirdēju, kā ārsti aiz stikla apspriež mani: viņa ir vesela, ko viņa te dara? Man teica, lai savācu mantas, jo mani liks atsevišķā palātā. Es gaismas ātrumā paķēru savas mantas un metos pie ārsta. Biju ļoti priecīga, ka būšu viena, jo slēgtā palāta slimnīcā pandēmijas laikā ir visdrošākā vieta.

Taču patiesībā tas ir cietums. Aiz manis aizvēra ne vienas, bet gan divas durvis. Atkal liels logs gandrīz pa visu sienu. Ēdienu man skafandri nodeva pa lodziņu, gluži kā cietumā. Ēdiens bija drausmīgs, bet paldies, ka atšķirībā no iepriekšējās dienas, man deva ēst.

No nelaimīgā zvēriņa zoodārzā es ātri kļuvu par ieslodzīto, kuram baidās tuvoties. Mani lūdza, lai apstrādāju savu atkritumu kasti ar speciālu dezinfekcijas šķīdumu. Ārsti, bet vai jūs zināt, ka ar priekšmetiem vīrusu nevar izplatīt, jo vairāk - kuram ir vajadzīga mana miskaste.

Pēc kāda laika man tika atnests papīrs ar instrukciju, ka profilakses nolūkos mani lūdz izskalot kaklu ar miramistīnu.
- Labi, es būšu. Dodiet šurp miramistīnu.
- Mums nav. Lai jums atved vecāki.
- Kā - nav? Vai te ir slimnīca vai cietums? Vai jums pat zāļu nav?
- Nē.

Protams, vecāki atbrauca. Mamma raudāja, es centos viņu pārliecināt, ka nav tik slikti. Mani satikt viņiem, protams, neatļāva. Es pamāju pa logu otrajā stāvā, un mēs runājām pa telefonu. Viņi man atveda visu nepieciešamo un zāles, kuras man pat nebija vajadzīgas.

Man, veselam cilvēkam, šeit ir lielāka iespēja inficēties nekā Itālijā. Ko es esmu izdarījusi, kāpēc es braucu prom no Romas.

Dienas laikā pa lielo logu sienā es redzēju, ka ir atnācis kāds darbinieks. Viņš piekāra plāksnītes pie durvīm. Sāka kaut ko kārt arī pie manām durvīm. Pēc kāda brīža redzu, ka manā istabā ir ieslēgta kvarca lampa. Es klauvēju šim darbiniekam:
- Lūdzu, izslēdziet lampu.

Atbilde bija murmināšana man nesaprotamā valodā, ne krievu. Es dauzīju pa stikla sienu, cik vien varējusi. Es taču varu saindēties ar ozonu no ieslēgtas kvarca lampas, un es to pat nevaru izslēgt, jo slēdzis ir ārpus manas istabas, bet durvis ir ciet. Es panikā atvēru logu un izvēdināju istabu. Ko vēl es varu darīt? Pēc kāda laika ieradās ārste, es viņai pateicu par lampu, viņa izslēdza.
- Piedodiet, viņš nesaprot krievu valodu.
- Vai viņš mēģināja mani nogalināt, jo mani tur aizdomās, ka man ir koronavīruss?
- Nē, protams, viņš nezināja, ko dara.
Vai tiešām viņš nezināja, es nodomāju. Vai tiešām mani šajā slēgtajā palātā vienkārši nenogalinās, kad nolems, ka tas vajadzīgs, lai novērstu koronavīrusa izplatīšanos.

3. diena
Pulksten 7 no rīta: analīzes, temperatūra 36,6.
- Taisieties, jūs pārcels uz citu slimnīcu Ļvovskā.
- Kāpēc?
- Uz jūsu palātām pārved slimniekus, kuriem ir konstatēts koronavīruss.
- Vai citā slimnīcā es būšu viena palātā?
- Es nezinu, es tur nestrādāju. Masku uzlieciet.

Es savācu savas mantas. Brokastis. Atbrauca ātrā palīdzība. Mani un vēl vienu meiteni no šīs slimnīcas iesēdināja vienā ātrās palīdzības busiņā un veda prom. Es jautāju meitenei:
- No kurienes tu lidoji?”
- No Milānas uz Irkutsku. Neaizlidoju. Maskavā izsēdināja no lidmašīnas, pat bagāžu neļāva paņemt. Es te vispār esmu bez nekā, pat pārģērbties nav ko.
- Vai tev bija kādi simptomi?”
- Man ir temperatūra 38, un kakls sāp.
- Skaidrs.

Atbraucām. Paskatījās man kaklu, plaušas, temperatūra man ir 36,6. Es jautāju:
- Vai es dzīvošu viena?
- Nē. Jūs atbraucāt kopā, liksim jūs kopā.
- Bet vai tas nekas, ka man nav nekādu simptomu, es esmu vesela, bet jūs mani liekat kopā ar cilvēku, kuram ir 38 grādu temperatūra un sāp kakls? Pat tad, ja viņai nav koronavīruss, varbūt tā ir cita infekcija, un viņa mani inficēs.
- Norādījumi no augšas ir likt jūs kopā, mēs neko neizlemjam, darām tikai to, ko mums saka.

Mūs salika kopā, jā. 9 metru palāta, 4 gultas stāv cita pie citas. divas rozetes pa visu palātu, vājprāts.

Ārsts ienāk palātā.
- Nu, palātā jau jūs varat noņemt maskas, tāpat te neviena nav.
- Nē, paldies.

Arī otra meitene neņēma nost masku. Man bija viņas no vienas puses žēl. Viņai nav līdzi nekādu mantu, vecāki ir citā pilsētā, neviens neko neatvedīs. No otras puses, es no viņas baidījos, jo viņai taču sāp kakls.

Pēc kāda laika dzirdu ārstu balsi:
- Vēl viena atvesta.
Man pa muguru pārskrēja tirpas. Viena. Tātad tā ir meitene. Tātad var salikt dzīvot kopā. Vai tiešām saliks, un ko tad darīt. Man, veselam cilvēkam, šeit ir lielāka iespēja inficēties nekā Itālijā. Ko es esmu izdarījusi, kāpēc es braucu prom no Romas. Kāpēc es nedomāju ar galvu?

Pagājis vēl kāds laiks. Ieradās ārsts. Es jautāju:
-Vai jauno meiteni kaut kur iekārtoja?
- Jā, atsevišķā palātā.
- Tātad jums visu laiku bija atsevišķa palāta, un jūs mūs salikāt kopā?
- Bet jūs abas esat no Itālijas. Tā meitene ir no Kaļiņingradas, un viņai nekā nav.
- No Itālijas, tas nozīmē, ka simts procenti koronavīruss? Tātad ar mums var darīt jebko un likt kopā bez testa rezultātiem?
- Nu, nevajadzēja braukt uz Itāliju.”
- Paldies.

No sarunām ar ārstiem es sapratu, ka neviens no viņiem nezina, ka dažādos Itālijas reģionos ir absolūti dažāda situācija. Romā, no kurienes esmu ieradusies, aptuveni 100. Milānā, no kurienes ieradusies otra meitene, gadījumu skaits ir vairāk par tūkstoti.

Un viņa man teica, ka jūtas apslimusi, un viņa zināja, ka ir slima, kad kāpa lidmašīnā. Un man to saka cilvēks, kurš dzīvo kopā ar mani mazītiņā palātā metru no manis - kurai nav ne simptomu, ne temperatūras, nekā.

Tagad es nevaru gulēt, es saprotu, ka droši vien uz mūsu palātu atvedīs vēl cilvēkus, kuri ir pārķerti lidostā no reisiem. Es neko nevaru darīt. Pat ja es biju vesela, tas vairs nav svarīgi. Koronavīrusa testi, ko man veica lidostā, vairs nav būtiski. Esmu pavadījusi diennakti kopā ar cilvēku, kuram ir simptomi. Man veiks jaunus testus. Es dzirdēju, ka meitene no Sanktpēterburgas aizbēga no karantīnas. Es saprotu, kāpēc. Kā viņu par to var vainot?
Ļvovskas slimnīcā ārsti staigā starp palātām bez kombinezoniem un pat bez brillēm. Tikai maska. Es dzirdu, kā ārsti nemitīgi klepo, viņiem ir piesmakusi balss.

Es jautāju ārstam.
- Vai jums sāp kakls?
- Nē, es vienkārši daudz smēķēju, tā ir mana normālā balss.
Vai es tiešām to domāju? Kā mēs visi zinām, maska neglābj no koronavīrusa. Ārsti var viegli to saķert no cilvēkiem blakuspalātās un pielaist to man.

Un es pat zinu, kāda ir problēma, un kā, visticamāk, to var risināt. Lieta ir tāda, ka pilsoņi no visiem reģioniem tranzītā lido no Eiropas mājās caur Maskavu, jo tiešie reisi ir atcelti. Viņus aptur lidostās Maskavā, neļaujot aizlidot līdz reģioniem un pat neļaujot paņemt savu bagāžu. Galu galā slimnīcas Maskavā ir pārpildītas, un mūs visus krauj kaudzēs viens pie otra, bet slimnīcas reģionos ir tukšas. Diemžēl es nezinu, kāds ir specializēto slimnīcu skaits reģionos, bet kaut kas man liek domāt, ka tādas ir, jo ar infekcijas slimībām cīnījās arī pirms koronavīrusa. Es nesaprotu, kāpēc cilvēkus neliek slimnīcās pēc viņu pieraksta vietas, bet visu saliek vienā kaudzē Maskavā.

Man bail. Es esmu bezspēcīga. Es varu tikai rakstīt par to. Bet vai kāds mani dzirdēs? Es nezinu. Pagaidām neviens mani nav dzirdējis. Lūdzu, palīdziet man. Neieslēdziet mani kopā ar slimiem cilvēkiem. Un nelieciet citus veselos cilvēkus vienā palātā ar slimajiem."

No portāla Jauns.lv