"Nekad dzīvē neesmu tik traki slimojis," brits no Uhaņas izstāsta, kā pārcietis Covid-19

Konors Rīds – 25 gadus vecais Ziemeļvelsas pasniedzējs, kurš dzīvo un strādā Uhaņā, Ķīnā, kļuvis par pirmo zināmo britu, kurš uzvarējis vīrusu Covid-19. Vīrietis izlēmis dalīties pieredzē, rūpīgi, pa dienām aprakstot pārdzīvoto.

 

Viss sākās ar simptomiem, kas atgādināja vienkāršu saaukstēšanos, pauž britu skolotājs. Turpmākajās dienās viņa veselības stāvoklis krasi pasliktinājās un līdz atlabšanai bija jāgaida vairākas nedēļas. (Foto: ekrānuzņēmums no video)

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Viss sākās ar simptomiem, kas atgādināja vienkāršu saaukstēšanos, pauž britu skolotājs. Turpmākajās dienās viņa veselības stāvoklis krasi pasliktinājās un līdz atlabšanai bija jāgaida vairākas nedēļas. (Foto: ekrānuzņēmums no video)

Pirms jaunā vīrusa Covid-19 uzliesmojuma Konors Rīds gandrīz gadu esot nostrādājis kādā no Uhaņas skolām.

Kā apgalvo pats Konors, viņš saslima jau 2019. gada novembrī, taču tagad ar pasniedzēju viss esot kārtībā – infekcija atkāpusies.

Nesen Konors britu medijam Dailymail.co.uk kā arī citiem ziņu portāliem ļāva publicēt savu dienasgrāmatu, kurā sīki aprakstīts slimības sākumposms un gaita, kā arī koronavīrusa simptomi, paša izjūtas un veidi, kā “cīnījies” ar infekciju.


Pārpublicējam to tulkotu, nerediģētā formā:

“Sākums. Nekas vairāk par saaukstēšanos”
1. diena
- pirmdiena, 25. novembris: Man ir saaukstēšanās. Es nošķaudos. Bet nav tik slikti, lai nedotos uz darbu. Atbraucu uz Ķīnu, lai mācītu angļu valodu, bet tagad es esmu menedžeris skolā Uhaņā, kur dzīvoju pēdējos septiņus mēnešus.

Es labi runāju vietējā valodā, un mans darbs ir interesants. Nedomāju, ka mana saaukstēšanās ir lipīga, tāpēc mierīgi dodos uz darbu. Es dzīvoju viens, tāpēc nedomāju, ka vēl kādu aplipināšu. Ziņās par jauno vīrusu neko nesaka. Tāpēc nav iemesla raizēties.

2. diena. Man sāp rīkle. Atceroties, ko mana māte darīja tādos gadījumos, kad es biju bērns, pagatavoju sev tasi karsta ūdens ar medu. Tas palīdz.

3. diena. Es nesmēķēju un gandrīz nekad nedzeru. Bet man ir svarīgi ātrāk izveseļoties, lai beidzot varētu doties atpakaļ uz darbu. Ārstnieciskos nolūkos medus dzērienam pievienoju mazliet viskija. Tas ir kaut kas līdzīgs pērkonam.

4. diena. Pagājušajā naktī gulēju kā bērns. Ķīniešu viskijs acīmredzot ārstē visas slimības. Iedzeršu vēl vienu tasi pērkona.

5. diena. Saaukstēšanās ir pagājusi. Nekā sevišķa.

7. diena. Pārāk agri sapriecājos. Jūtos briesmīgi. Tā vairs nav saaukstēšanās. Man sāp, dūc galva, deg acis. Ir parādījies biežs, sauss klepus.

Tā ir gripa, un man vajag kaut ko vairāk par vienkāršu medus dzērienu ar burvju viskiju vai bez tā, lai es justos labāk. Simptomi ļoti strauji izpaužas, un, ja naktī nenotiks brīnums, es rīt nebraukšu uz darbu. Es jūtos slikti un negribu inficēt kolēģus ar gripu.

8. diena. Šodien negāju uz darbu. Brīdināju, ka varbūt palikšu mājās līdz nedēļas beigām. Pat kauli sāp. Ir grūti iedomāties, ka man tuvākajā laikā izdosies izveseļoties. Es guļu uz spilvena, skatos televizoru un cenšos mazāk klepot. Klepošana sāp.

9. diena. Pat mans kaķēns, kas staigā pa dzīvokli, izskatās nevesels. Viņš neizskatās pēc sevis un atsakās ēst. Es viņu nevainoju, man arī nav ēstgribas.

10. diena. Man joprojām ir temperatūra. Izdzēru ceturto daļu no viskija pudeles, un es tik un tā nejūtos pietiekami vesels, lai kaut kur ietu. Nedomāju, ka kāda no paša ārstēšanās metodēm man palīdz.


“Mans nabaga kaķēns ir miris”
11. diena. Es jūtos labāk, vismaz fiziski. Gripa atkāpjas. Bet mans nabaga kaķēns ir miris. Nezinu, vai viņam bija tas pats, kas man, un vai kaķi var inficēties ar cilvēka gripu. Jūtos nelaimīgs.

12. diena. Viss atkārtojas. Domāju, ka atveseļošos, bet slimība man uzbrūk ar jaunu spēku. Man ir grūti elpot. Izkāpšana no gultas un gājiens uz tualeti beidzas ar to, ka es aizelšos un bezspēkā nokrītu. Es svīstu, man ir drudzis, reibonis un stipri drebuļi. Televizors ir ieslēgts, bet es to gandrīz nedzirdu. Tas ir murgs.

Ap pusdienlaiku es jutu, ka aizelšos. Es nekad neesmu tā slimojis. Es grābju gaisu, un, kad izelpoju, manas plaušas izdveš tādu skaņu, it kā sažņaugtu papīra maisiņu. Kaut kas nav kārtībā. Man jāiet pie ārsta. Bet, ja es piezvanīšu uz ātrās palīdzības dienestu, man būs jāapmaksā izsaukums. Un tas šeit maksā veselu bagātību. Es esmu slims, bet nedomāju, ka mirstu.

Protams, es varu pārdzīvot braucienu ar taksometru. Nolemju doties uz slimnīcu. Tas nav ļoti racionāli, bet drudžainajā stāvoklī es gribu vērsties tieši pie britu ārsta. Es labi runāju vietējā valodā, tāpēc man nav problēmu izsaukt un lietot taksometru.

Brauciens aizņem apmēram divdesmit minūtes. Slimnīcā diagnosticē pneimoniju. Tā tiek skaidrota skaņa, kuru izdveš manas plaušas. Man jāuzkavējas sešas stundas.

Reklāma
Reklāma

13. diena. Atgriezos mājās vēlu vakarā. Ārsts izrakstīja antibiotikas, lai ārstētu pneimoniju, bet es nevēlos tās lietot - baidos, ka ķermenis izstrādās rezistenci pret zālēm un gadījumā, ja es patiešām saslimšu, tās vairs nestrādās. Turpinu dot priekšroku tautas metodēm.

Tagad es zinu, ka tā ir pneimonija. Man ir tikai 25 gadi, un man ir laba veselība. Es sev saku, ka nav iemesla raizēties. Es dodu priekšroku “vecajai skolai”, bet turu antibiotikas pie rokas - gadījumam, ja man tās patiešām būtu vajadzīgas.

14. diena. Vāru ūdeni, pievienoju savu ziedi, apsedzu ar dvieli, elpoju stundu. Atkārtoju vēlreiz.

15. diena. Visas dienas saplūdušas kopā.

16. diena. Zvanu mammai Austrālijā. Nebija jēgas viņai zvanīt agrāk - viņa būtu satraukta un mēģinātu atlidot pie manis. Bet viņai tas nebūtu izdevies – šādu vīzu Ķīnā formētu veselu mūžību. Prieks dzirdēt viņas balsi, bet viss, ko spēju, ir ieskandināt telefonā: “Mamma, man ir tik slikti.”

17. diena. Man ir nedaudz labāk, bet es izvairos cerēt, ka viss pamazām pāriet.

18. diena. No plaušām vairs neskan lauztu zaru skaņa.

19. diena. Es jūtos pietiekami labi, lai izietu ārā un nopirktu vēl nedaudz ziepju. Deguns jau jūt ēdiena smaržu, ko gatavo kaimiņi. Un pirmo reizi divās nedēļās ir parādījusies ēstgriba.

22. diena. Šodien mēģināju doties uz darbu, bet nesanāca. Pneimonija ir pārgājusi, bet viss sāp tā, it kā man kāds būtu pārbraucis pāri. Uz deguna viss deg, un bungādiņas tūlīt eksplodēs. Es zinu, ka tā nevar, bet es masēju ausis ar vates kociņiem, lai kaut kā tiktu galā ar sāpēm.

24. diena. Aleluja! Es domāju, ka man beidzot ir labāk. Kurš zināja, ka gripa var būt tik briesmīga?

“Ķīnas valdība ir noraizējusies par kādu jaunu vīrusu”
36. diena. pienāca ziņa no drauga, kas lika man steigties uz veikalu. Acīmredzot Ķīnas valdība ir noraizējusies par jaunu vīrusu, kas ātri izplatās. Klīst baumas par komandantstundas ieviešanu un pārvietošanās ierobežošanu. Es zinu, ko tas nozīmē - visi panikā skries uz veikaliem. Man ir jāiegādājas visas nepieciešamākās preces, pirms tās izpērk.

37. diena. Baumas apstiprinājās. Visiem ir jāpaliek mājās. No tā, ko esmu dzirdējis: vīruss izpaužas kā gripa un var izraisīt pneimoniju. Tas izklausās pazīstami.

52. diena. Pienāca paziņojums no slimnīcas. Man stāstīja, ka esmu inficējies ar jauno koronavīrusu. Es domāju, ka man vajadzētu priecāties, ka nevaru viņu atkal “saķert” - tagad man ir imunitāte.

Bet man tik un tā jāvalkā maska, tāpat kā visiem pārējiem, kad izeju no mājas. Citādi mani var arestēt. Ķīnas valdība ļoti aktīvi cenšas apturēt vīrusa izplatīšanos.

“Par Covid-19 nu jau zina visa pasaule”
67. diena. Par Covid-19 jau zina visa pasaule. Es savus piedzīvojumus izstāstīju dažiem no saviem “Facebook” draugiem, un kaut kādā veidā šī informācija nonāca arī medijos, arī manas dzimtās pilsētas vietējā avīzē.

Iespējams, esmu saķēris vīrusu zivju tirgū. Tā ir lieliska vieta, kur var nopirkt lētu ēdienu - daļa no Uhaņas, ko vietējie apmeklē katru dienu. Līdz šim arī es šeit regulāri iepirkos.

Esmu redzējis histēriskas ziņas (īpaši ASV presē) par to, ka zivju tirgū pārdod sikspārņu gaļu un pat kaķus. Es tur nekad ko tādu neesmu redzējis. Visdīvainākais, ko ir nācies tur novērot – veselas cūkas un jēra liemeņi kopā ar galvu.

72. diena. Otrdiena, 4. februāris: avīzes šausminās un kritizē manas ārstniecības metodes. Mēģinu paskaidrot, ka man nebija ne jausmas, ar ko esmu saslimis, bet viņi nevēlas to dzirdēt.

“New York Post” virsraksts vēsta: “Skolotājs no Lielbritānijas apgalvo, ka viņš uzvarējis koronavīrusu ar karstu viskiju un medu”. Es gribētu, lai viss būtu bijis tik vienkārši.
 

No Jauns.lv