Trīs bērnu mamma: ja nebūtu uznākusi lēkme, pēc mēneša es būtu neatgriezeniski paralizēta

 17. marts 2020 8:05 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Slimība nešķiro. Slimība bieži vien arī skaidri nepasaka – es tūdaļ būšu klāt. Slimībai ir vienalga, ka tev mājās ir mazi bērni, un bērnu kopšanas atvaļinājums pat nav beidzies. Slimība vienkārši notiek. Un atlabšana lielā mērā atkarīga no paša uzņēmības, neatlaidības un milzīgās vēlmes. Tieši tā noticis ar 3 bērnu mammu Ievu Kalniņu-Jaunāri, kura pirms pusotra gada pārcietusi smagu galvas operāciju. Viņai audzējs jau bija nelielas olas lielumā. 



Ieva Kalniņa-Jaunāre kopā ar ģimeni. Foto: Arita Strode-Kļaviņa, Košumbildes


Ievu pazīstu no pavisam senas bērnības. Mūsu tēti bija klasesbiedri un mīļi draugi. Līdz ar to svētkus, jubilejas, nereti arī brīvdienas pavadījām kopā, skrienot paslēpes, peldoties, spēlējot galda spēles un vienkārši dauzoties. Kad uzzināju par Ievai gaidāmo galvas operāciju, jutos patiesi satriekta – kā tā var būt? Viņa taču ir tik jauna sieviete, trīs bērnu māmiņa, jaunākajam pat vēl nav gadiņš! Nu jau pagājis kāds laiks pēc operācijas, un Ieva piekrita pastāstīt, kam gājusi cauri no brīža, kad piedzīvoja īpatnēju lēkmi, līdz šodienai. 

 

Vizītkarte

Dzīvo: Jelgavā 

Vīrs: Uldis

Bērni: Rēzija (9 gadi); Radans (4 gadi); Ritvars (2 gadi 4 mēneši)

Profesija: grāmatvede

 

Atceros to dienu, kad mans tētis atsūtīja ziņu, ka esi slimnīcā uz operāciju, jo jāizņem no galvas audzējs. Jutos ļoti satriekta. Tas likās tik pēkšņi... Vai tas tiešām notika pavisam negaidīti? 

2018. gada augusts man bija saspringts un satraukts periods, jo nopietni slimoja vīra Ulda vecmāmiņa. Vienā nedēļas nogalē, kamēr Uldis aprūpēja savu omīti, es ar bērniem nolēmu doties pie māsas Vijas uz Dundagu. Rīta pusē sapakoju bērnus mašīnā un devos ceļā. Pa ceļam jutu kreisajā pusē dīvainu sajūtu. Tovakar Radanam nez no kā bija uzcēlusies temperatūra. Laikam pie vainas bija kāds vasaras vīruss. Ap pusnakti cēlos, lai mazo apraudzītu. Kad tiku atpakaļ savā istabā, kreisā roka sāka tik stipri raustīties, ka ar labo es to nevarēju noturēt. Atlaidos uz sāna, pēc brīža palika labāk. Nu spriežu, ka, kaut kas smadzenēs bija nospiests. Tobrīd man pirmā doma bija par insultu. Aizgāju pie māsas pēc asinsspiediena mērītāja – augšējais rādītājs virs 190. Protams, māsa izsauca ātro palīdzību. Pagāja vismaz divdesmit minūtes, kamēr tie no Ventspils uz Dundagu atbrauca, jo māsa dzīvo 20 km vēl aiz Dundagas uz Mazirbes pusi. Lēkme jau bija pārgājusi, un es pa to laiku mierīgi savācu lietas, kas man varētu noderēt slimnīcā. Atbrauca ātrā palīdzība, es izstāstīju situāciju, viņi iedeva vienreiz zāles, otrreiz, bet asinsspiediens nemazinājās. Rokas dēļ līdzi nebūtu ņēmuši, bet spiediena dēļ nācās mani vest uz Ventspils slimnīcu 70 km. Mani aizveda naktī vienos, vēlākais divos, bet neirologs pie manis atnāca vien pēcpusdienā. Viņš izdauzīja locekļus ar savu āmurīti, lika aizvērtām acīm pieskarties degunam un darīt visu, ko jau nu parasti šādās situācijās liek darīt. Nozīmēja datortomogrāfiju galvai. Kad ieraudzīja rezultātus, neģīmī atnāca pie manis, bet neko vairāk neteica. Vien to, ka jātaisa magnētiskā rezonanse. Un ir varianti – vai nu braucu mājās un meklēju, kur to var izdarīt (bet esot jādara steidzami!), vai palieku slimnīcā un pārbaudes veicu tepat. Es tā arī nesapratu, ka man galvā kaut kas ir, tik to, ka nepieciešamas pārbaudes. Sazvanījos ar Uldi, izrunājām, ka labāk palikt slimnīcā un izdarīt visu, kas nepieciešams. Nākamajā dienā noskaidrojās diagnoze – veidojums galvā. 

Un tad tevi zibenīgi aizveda uz Rīgu?

Daktere man vaicāja, kurā dienā es varu būt Rīgā Gaiļezera slimnīcā uz operāciju. Es nevarēju iedomāties, ka audzējs ir nelielas vistas olas lielumā, tādēļ sāku mierīgi plānot – bija trešdiena, Uldim tuvākās svētdienas rītā uz nedēļu jābrauc komandējumā uz Londonu, mana mamma no ekskursijas atgriezīsies svētdienas vēlā vakarā. Pie kā es atstāšu bērnus? Es mammai nezvanīju un neko neteicu, lai nesabojātu braucienu. Biju plānojusi viņai zvanīt vien pirmdienā. Un tad es otrdien varētu būt slimnīcā. 

Daktere pati uzreiz sazvanīja Gaiļezera slimnīcu un tur sarunāja operāciju pie Neiroķirurģijas nodaļas galvenā ārsta Bicāna. Man pašai bija tikai jāaizbrauc un jāiestājas slimnīcā. Uz Ventspili man pakaļ atbrauca māsa Vija, bet uz mājām Jelgavā pati atbraucu ar mašīnu. 

 

Nez, cik tas vispār bija prātīgi!

Vai ne! Bet es taču neko daudz nezināju. Man neviens tā skaidri neko nebija izstāstījis. 

Svētdienas vēlā vakarā mamma pārbrauca no savas ekskursijas. Piezvanīju viņai, kad viņa jau sēdēja jaunākās māsas Ritas mašīnā. Devu viņai vienu dienu, lai visu aptvertu un sagatavotos trīs mazbērnu auklēšanai. Otrdien no rīta māsa Vija aizveda uz Rīgu uz slimnīcu. Tajā brīdī es jau ar labo roku vairs īsti nevarēju parakstīt. Man tiešām strauji palika slikti. Devos pie daktera uz sarunu, viņš paskatījās datorā un noteica – būs smaga operācija. Man tas neko daudz neizteica – kura operācija gan ir viegla? Atlikušo dienu slimnīcā vienkārši nobumbulēju. Varbūt veica kādas analīzes, vairs neatceros. Trešdien no rīta mani veda uz operāciju. Kad es pamodos, kreisā kāja nekustējās. Sākumā nedaudz vēl kustējās kreisai rokai pirksti, bet tad arī tuvāko stundu laikā tie pārstāja kustēties. Sajūta drausmīga – roka kā baļķis, nejūtīgs gaļas gabals. Kad pieskaries, jūti, ka pieskaries, bet reakcijas nekādas. 

Es sapratu, ka man ir ļoti grūti samierināties ar to, ka vēl pavisam nesen es varēju tik daudz, bet nu vairs gandrīz neko nevaru izdarīt. Un ir vienalga, cik tevi slavētu, ko esi pēc operācijas sasniegusi, esi piecēlusies, atsākusi staigāt. Bet tas nav tas, ko es esmu iepriekš varējusi. 

 

Vai iepriekš manīji kādas pazīmes, ka ar veselību līdz galam kaut kas labi nav?

Pirms tam tādu izteiktu pazīmju, ko es būtu ņēmusi vērā, nebija. Vienīgais, kas bija un ko es saprotu tagad, skatoties pagātnē, reizēm straujāk ceļoties, sareiba galva. Man tas likās normāli, īpaši naktī, liecoties pie bērna gultiņā. Un reizēm ķērās kāja, piemēram, ejot pa istabu. Es to izmetu no prāta, jo man asociējās ar mammas draudzeni, kura salīdzinoši nesen ļoti ātri aizgāja ar retu slimību – viņai atrofējās muskuļi.  Bet man bija bērni, visādas ņemšanās, kur nu man laiks sēdēt un domāt par sevi! (smejas) Kādreiz liku bērnu uz poda, pietupos vai pieliecos, sareiba galva. Liku drēbes veļas mašīnā – tas pats. Kuram gan kaut kas laiku pa laikam nekaiš? Radanam tobrīd bija mazliet vairāk kā 2 gadi, jaunākajam dēlam Ritvaram – 9 mēneši. Domāju tas viss tādēļ, ka liels nogurums. Ar paaugstinātu asinsspiedienu man bija problēmas, bet tās man bijušas praktiski vienmēr, arī grūtniecības laikā. 

 

Un kā ir tagad? Tu tagad vairāk uz kājām. Neprasās apsēsties, atpūsties?

Esmu uzkačājusies (smejas). Man no mājas līdz darbam ir pusotrs kilometrs. Un bērnudārzs arī ir pa ceļam. Nu šo gabalu varu noiet nepilnā pusstundā. Lēnāk iet kopā ar bērniem. Ir brīži, kad iestājas pagurums, iemetas stīvums. Ik pa laikam mēdz būt epilepsijas lēkmes. Vakaros, kad ejot gulēt atslābinos, kāja raustās. Sēžot nogurstu vairāk kā stāvot, jo ir lielāks saspringums ķermenim Arī mašīnā kā pasažierim ir grūti ilgstoši braukt. 

Man pēc slimošanas ir citādāka domāšana, tā nav tik asa kā bija pirms slimošanas. Bet jāņem vērā arī to, ka esmu četrus gadus pavadījusi mājās ar bērniem, jo bija divi bērnu kopšananas atvaļinājumi pēc kārtas. Un arī tas atstāj savu iespaidu. 

 

Kad dodies ārpus mājas, kājai velc ortozi.

Jā, ārpus mājas es staigāju ar speciālu ortozi. Tās ideja ir noturēt potīti un pēdu 90 grādu leņķī, bez tās man ir krītošā pēda – es varu aizķerties un nokrist. Es pati ar savu spēku pēdu nevaru noturēt. Kad pirmo reizi biju Vaivaros uz rehabilitāciju, man izrakstīja ortozi. Noņēma mērus turpat uz vietas, lai nav speciāli jādodas uz Rīgu. Pēc tam es to gaidīju divus mēnešus, kas, ņemot vērā to, ka man bija jāsāk mācīties staigāt, bija ļoti ilgi. Un sākumā es ar ortozi nemaz nestaigāju – nesapratu, ko man ar to iesākt, kā pareizi lietot. Turklāt pašā sākumā saite, ar ko ortoze turas pie kājas, bija par īsu, nevarēju aiztaisīt ciet. Nācās vest pārtaisīt.

Neviens nevienā brīdī man nav sacījis, vai vispār tikšu uz kājām, kādas ir manas prognozes.

Epilepsijai ir tūkstoš un viens veids. Kā tā izpaužas tev?

Man epilepsija izpaužas ar kreisās kājas raustīšanos un krampjiem līdz viduklim. Tad es cenšos apgulties. Pirmā lēkme bija 3 mēnešus pēc operācijas, es nesapratu, kas ar mani notiek - sākumā pēda notirpa, un pēc tam tirpoņa pārgāja krampjos. Pagājušās vasaras sākumā, kad pēc ilgāka laika es ar vīru bijām izgājuši no mājas apskatīties brīvdabas teātra izrādi, estrādes koka soliņi nospieda kājas, un tā man bija pirmā epilepsijas lēkme, kas uznāca sabiedriskā vietā. Un nav jau tā, ka trīc tikai kāja, trīce aiziet pa visu ķermeni, bet tāds kā krampis ir tikai kājā. Pagājušā vasarā, kad atbraucu no rehabilitācijas, lēkmes amplitūda nāca augšā līdz padusēm. Tas bija ļoti nepatīkami, jo bija sajūta, ka žņaudz plaušas un sirdi. Pēc lēkmes kāja paliek vārgāka, kā spēku zaudējusi. 

Tagad, kad esmu atsākusi strādāt, man kājām ir izteikta raustīšanās pirms miega. Nesen biju Gaiļezerā pie epileptoloģes. Šī bija otrā vizīte. Tagad likās, ka viņa man velta vairāk uzmanības. Pirmajā reizē viņa bija tik ļoti pārslogota – studenti jāmāca, no visām pusēm kāds kaut ko prasīja, ka es kā paciente paliku pēdējā. Viņa vizītes laikā vienlaicīgi runāja ar kaut ko pa tālruni, lai viņa savas lekcijas varētu atdot kādam citam pasniedzējam, bet es kā uzmācīga muša gribēju noskaidrot atbildes uz visiem saviem jautājumiem.

Dakteris izstāstīja vien to, ja man nebūtu uznākusi tā lēkme, pēc mēneša es būtu palikusi pilnīgi paralizēta. Visticamāk neatgriezeniski.

Kā slimnīcā izjuti ārstējošā ārsta un pārējā personāla rūpes?

Lai arī ārsta kabinets man bija tieši aiz sienas, aiz galvas, viņš pēc operācijas praktiski pie manis nepienāca. Kad nāca palātā kāda medmāsa vai sanitāre, sacīju, ka man vajag aprunāties ar dakteri, jo māsiņas taču arī neko īsti nevarēja pateikt. Vienīgais, kas kaut ko varēja, bija dakteris. Viņš neko man neteica, bet bija tik daudz jautājumu! Kad atbrauca Uldis, bija aizgājis pie viņa. Dakteris izstāstīja vien to, ja man nebūtu uznākusi tā lēkme, pēc mēneša es būtu palikusi pilnīgi paralizēta. Visticamāk neatgriezeniski. Tad vairs nebūtu arī jēgas operēt. 

Trakākais, ka es patiesībā nezināju, ko darīt, kad nokļūšu mājās. Mani no slimnīcas izrakstīja sestdienā. Man vienkārši paziņoja, ka ir sagatavots izraksts. Vismaz labi, ka pirms tam bija uz palātu pasaukts ergoterapeits un fizioterapeits pārbaudīt, kā man ir un ko pati varu darīt. Pēc nokļūšanas mājās – kur man iet, ko man darīt, kam man ko prasīt? Neko nezināju. Tāpat neviens nevienā brīdī man nav sacījis, vai vispār tikšu uz kājām, kādas ir manas prognozes. Neviena vārda! 

Pēc nokļūšanas mājās – kur man iet, ko man darīt, kam man ko prasīt? Neko nezināju.

Zināju, ka aptuveni pēc 3 nedēļām pēc izrakstīšanas biju pieteikta Vaivaros uz rehabilitāciju. Bet skaidrs, ka līdz tam taču arī kaut kas ir jādara. Vasarā pirms operācijas jaunāko dēlu Ritvaru biju vedusi pie fizioterapeita. Un tad arī pati pāris reizes biju. Sazvanījos ar šo fizioterapeiti, viņa mani pati nevarēja pieņemt – vietas nebija. Uldis mani ar ratiņkrēslu veda uz nodarbībām pie viņas ieteiktās speciālistes. Un tad jau es pamazām pati varēju, balstoties uz rokām, mēģināt piecelties kājās. Šīs vingrošanas bija par valsts līdzekļiem.

Septembra beigās tiku uz Vaivariem. Tad vēl biju ratiņkrēslā. Kompresijas zeķes man vilka sanitāre, matus ķemmēja sanitāre. Pati to visu nevarēju. Vaivaros biju pilnas divas nedēļas, par ko bija līdzmaksājums 10 eur dienā. Labā ziņa, ka Uldim bija darba apdrošināšana, kas attiecās arī uz ģimeni, līdz ar to reāli man nevajadzēja maksāt. 

 

Kā tiki galā slimnīcā?

Slimnīcā manā istabiņā gulēja medmāsa Gunita, kas strādāja pāris stāvus zemāk. Viņa bija paģībusi un tāpēc ievietota neiroloģijas nodaļā. Šī sieviete man ļoti daudz palīdzēja, bez viņas tiešām būtu bijis grūti. Kaut vai tajās pašās ēšanas reizēs. Es pati gultu nevarēju dabūt augšā. Ja es visu laiku gaidītu, kamēr atnāk sanitārs, kuru gaida vēl vesela kaudze pacientu un citu darbu, es droši vien badā nomirtu. Nu labi – regulāri ēstu aukstu ēdienu. Vēlāk jau es iemanījos iekrampēties gultas malā ar labo roku, lai pagrieztos, jo visu laiku taču nogulēt uz muguras nav iespējams. Vēlāk arī iemanījos sataustīt gultas kloķi, lai tiktu augšā. Lejā tikt bija grūtāk, jo tur vajag spēku. Tā kā man visai kreisajai pusei bija hiperparēze, pirmās dienas pēc operācijas man bija autiņbikses. Dibens bija izsutis un sūrstēja. Prasīju, lai man dod tā saucamo “pīli”. 

Uz izrakstīšanās laiku no gulēšanas un salīdzinoši sliktās higiēnas man dibens bija iekaisis. Mājās vīrs palīdzēja smērēt bērniem paredzētos līdzekļus. Pagāja labs laiks, līdz viss sadzija. Kamēr biju slimnīcā medicīniskais personāls labākajā gadījumā apslaucīja dibengalu, visādi citādi – neko. Nopietnāku aprūpi palīdzēja veikt mamma. Kad mamma atbrauca pie manis uz slimnīcu, ieraudzīja man uz muguras nogulētu sarkanu pleķi un saķēra galvu – tā pirmā izgulējumu pazīme. Nākamajā dienā pēc darba viņa zibenīgi atveda visu kaut ko, kas nu šādā situācijā nepieciešams, jo saprata, ka citādi ar mani te neko nedara. Ka es varu gulēt un sapūt. Viņa pirmajā dienā paņēma mazo frotē dvielīti un mani visu nomazgāja, norīvēja. Nākamajā dienā mamma atkal bija klāt, bet viņa bija kādam palūgusi, lai atved, jo iepriekšējā dienā aiz uztraukuma knapi bija tikusi līdz mājai, jābrauc 85 km. Un varu saprast – ieraudzīt, ka tavs bērns guļ gultā nekustīgs... 

Neviens neko nestāstīja, es gāju, prasīju un uzmācos kā dulla muša!

Mājās noteikti nebija vieglāk. 

1. septembrī mani izrakstīja. Un tajā dienā Ulda vecmammai bija bēres. Pēcpusdienā viņi atbrauca man pakaļ. Tad es jau biju ar lielām pūlēm iemācījusies pati apsēsties. Ar palīdzību varēju noturēties pie gultas malas un kādu brīdi sēdēt. Bez kompresijas zeķēm dakteris Bicāns man vispār neļāva mēģināt pašai vai kādam prasīt mani apsēdināt! Kad pirmo reizi mani apsēdināja, biju kā lupata – bez spēka un satura. Līdzsvara sajūta bija zudusi. Kāja nekustējās vēl ļoti ilgi. Kad rakstījos ārā no slimnīcas, roku biju nedaudz iekustinājusi.

Mājās mamma man bija sagādājusi ratiņkrēslu, sēdpodu pie gultas, uz kuru bez palīdzēšanas es tik un tā nevarēju tikt. Labi, ka Uldis visu septembri bija mājās. Es biju pilnīgi kopjama. Manam vīram mājās tagad bija 4 bērni! Tikai pēc nedēļas mājās es pati pirmo reizi tiku ratiņkrēslā, bet pārvietoties nevarēju, jo kreisā puse nedarbojās. Un protas tuvojās pirmdiena 3.septembris - Rēzijai 1. skolas diena 1. klasē un vidējais bērns Radans pirmo reizi devās uz dārziņu!

Sākumā mamma brauca palīgā mani mazgāt. Par abiem ar Uldi iecēla vannā uz taburetes, es turējos ar labo roku, lai negāztos. Jo pēc šādas operācijas stabilitātes ilgi nekādas. Tikai vēlāk es nejauši uzzināju, ka varu rakstīt iesniegumu, lai saņemtu vannas dēli, uz kā var sēsties, kāpjot vannā. Tas vismaz man ļauj nomazgāties pašai. Es gaidīju no maija, dabūju decembrī. 

 

Filmās skaisti rāda, ka pavisam drīz pēc slimošanām cilvēki ātri vien atgriezušies ierastā dzīvē bez nekādām sekām. Tomēr dzīvē tā nav. Jau mazliet stāstīji par pirmo rehabilitācijas kursu Vaivaros. Zinu, ka ar to nekas nebeidzās. 

Pēc pirmās rehabilitācijas Vaivaros nedaudz turējos uz kājām, izmantojot augstās staigas, bet pārsvarā pārvietojos ratiņkrēslā. Atbraucot mājās, pamazām mācījos ar staigām pārvietoties. Arī tās man mamma bija sagādājusi. 

Nākamā rehabilitācija man bija vēl pēc 3 mēnešiem - jau 2019. gada janvārī. Braucot uz otro rehabilitācijas kursu Vaivaros, balstījos uz nūjošanas nūjām. 

Nebija jau nemaz tik daudz variantu, jo Uldis darbā atgriezās oktobrī, es paliku mājās viena ar nepilnus gadus veco Ritvaru, kurš vēl nestaigāja. Gribot negribot jāstutējas uz kājām! Tā es un Ritvars sākām vienlaicīgi mācīties staigāt!

Starp abām Vaivaru rehabilitācijām es izgāju 15 fizioterapeita nodarbības, gāju pie ergoterapeita, arī pie logopēda. Jā, ar runāšanu un atmiņu pēc šādas operācijas arī bija sarežģīti. Uz šīm nodarbībām mani veda viens taksists. Sākumā ar ratiņkrēslu, vēlāk ar zemajām staigām tiku līdz taksim, kas mani aizveda uz Zemgales veselības centru un atveda atpakaļ. Laukos šādi izbraukāt nebūtu reāli.  Pa to laiku mājās pie mana viengadīgā dēla palika kaimiņtante Silvija.

Staiguli noliku malā Ziemassvēkos. Tas viss, pateicoties intensīvam darbam. Galu galā, nebija jau nemaz tik daudz variantu, jo Uldis darbā atgriezās oktobrī, es paliku mājās viena ar nepilnus gadus veco Ritvaru, kurš vēl nestaigāja. Gribot negribot jāstutējas uz kājām! Tā es un Ritvars sākām vienlaicīgi mācīties staigāt! Un man te vēl viens slieksnis, kam pāri varēju tikt tikai ar ieskrējienu. 

Par to laiku es uzzināju, ka ir tāda Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA), par to man pateica meitene, kas arī 2019. gada janvārī gāja rehabilitācijus kursu Vaivaros. Vīrs aizveda mani uz Jelgavas sociālo lietu pārvaldi, uzrakstīju iesniegumu, viņi mani izprašņāja, pēc mēneša atbrauca uz mājām pārbaudīt, kāpēc es pieprasu rehabilitāciju paātrinātā kārtā. Viņi man piešķīra iespēju doties uz vēl vienu rehabilitāciju 2019. gada aprīļa beigās - maijā uz 3 nedēļām. Kad atbraucu no SIVAs, es noliku arī nūjas. Protams, vēl nebiju stabila, grīļojos, kājas gāja krustām, bet nūjas tomēr traucēja. Vēlāk jūnijā un jūlijā vēl desmit reizes izgāju valsts apmaksātu fizioterapijas kursu tepat Jelgavā. Tad bija neliels pārtraukums, kam oktobrī un novembrī sekoja vēl viens valsts apmaksāts fizioterapijas kurss. Uz to es braucu ar pilsētas autobusu, jo man piešķīra invalīda apliecību. Un tad vēl tiku pie apmaksātām 10 peldēšanas nodarbībām invalīdiem no ES projekta par veselības veicināšanu Jelgavā. Tomēr, lai tās dabūtu, es stāvēju divas stundas dzīvajā rindā kā siļķe mucā. Es nezinu, kam man jāsaka paldies, bet man tiešām praktiski viss ir bijis sakārtots un pēctecīgs. Tajā pašā laikā neviens neko nestāstīja, es gāju, prasīju un uzmācos kā dulla muša!

Es tikai pēc nepilna gada iemācījos tikt uz grīdas četrāpus un no grīdas guļus stāvokļa tikt četrrāpus uz kājām. Kāda vēl vingrošana pašam mājās?

Tu īsā laikā esi dabūjusi tik daudz. Manas ģimenes pieredze ir daudz bēdīgāka. 

Ja es pati nebūtu gājusi, prasījusi un cīnījusies, neko tā arī nebūtu dabūjusi. Jā, es nekaunīgi uzbāzos. Pieprasīju no slimnīcas, lai mani uzreiz nosūta uz Vaivariem, un ieliek paātrinātajā rindā. Daudzi patiešām nesaprot, kur ko prasīt, kad iznāk no slimnīcas. 

Labi, ka pārbraucot mājās, mamma bija kaut ko sagatavojusi, izejot no slimnīcas neviens nepastāstīja, kas man tieši būs vajadzīgs. Iedeva sarakstu, kur ir iespējams izīrēt visādas invalīdiem nepieciešamās lietas.  

Kad tiku uz rehabilitācijām, es tiešām darīju daudz, izmantoju visu, ko piedāvāja un vēl vairāk - ņēmu papildus nodarbības pa maksu. Es apzinājos, kad aizbraukšu mājās, atkal būs bērni un mājas solis. Tad es netieku ārā no mājas, lai regulāri vingrotu vai darītu citas lietas. 

Var jau teikt, ka ikviens var mājās vingrot, bet realitāte nav tik vienkārša. Es tikai pēc nepilna gada iemācījos tikt uz grīdas četrāpus un no grīdas guļus stāvokļa tikt četrrāpus uz kājām. Kāda vēl vingrošana pašam mājās? Jāatceras, ka visi mājas darbi (ēst gatavošana, drēbju mazgāšana u.c. darbi) arī ir jāizdara. To darbu izpilde tagad aizņem daudz vairāk laikā nekā pirms operācijas. Protams, puikas ar jāatved mājās no dārziņa ar kājām.

Iedomājies, tev pēkšņi vienā brīdī mājās ir četri bērni. No tiem viens pieaudzis un kopjams.

Un nu tu esi atgriezusies darba dzīvē. 

Esmu atsākusi strādāt jau divus mēnešus un esmu nomainījusi darbu. Šobrīd esmu uz aizvietošanas laiku, bet man darbs AS "Latvijas Valsts mežos" ļoti patīk. Tagad esmu nevis galvenā grāmatvede, bet vienkārši grāmatvede. Un esmu ļoti apmierināta. Man ir konkrēts darba uzdevums, nav jārisina globālas problēmas. Un tas man iekšēji nerada lieku stresu, kas man varētu veicināt saasinājumus. Es īpaši raugos, lai regulāri pieceltos un izkustētos, ja nosēdēšos, palikšu stīva kā miets un nevarēšu pastaigāt.

 

Ticu, ka šis garais periods galīgi nav bijis viegls. 

Es domāju, ka Uldim šajā laikā emocionāli ir bijis ļoti smagi. Iedomājies, tev pēkšņi vienā brīdī mājās ir četri bērni. No tiem viens pieaudzis un kopjams.

Liels paldies mammai un māsām, kad viņas mani emocionāli atbalstīja īpaši pirmajā pusgadā. Mums vēl ir viena bilde, kas uzņemta mēnesi pēc operācijas, kur esam laukos dzimtas mājās, lauka malā es sēžu ratiņkrēslā, ietinusies pledā, bet pārējie rosās pa dārzu. Man ļoti svarīgi satikties ar māsām. Tas katru reizi ir kā restarts. 

Kādā brīdī es sapratu, ka man ir ļoti grūti samierināties ar to, ka vēl pavisam nesen es varēju tik daudz, bet nu vairs gandrīz neko nevaru izdarīt. Es ar vīru savu māju visu esam paši remontējuši, un pēkšņi vairs nevaru izdarīt neko. Un ir vienalga, cik tevi slavētu, ko esi pēc operācijas sasniegusi, esi piecēlusies, atsākusi staigāt. Bet tas nav tas, ko es esmu iepriekš varējusi. 

Jaungadā ar vīru divatā aizbraucām pastaigāt gar jūru. Es Uldim teicu – man prātiņš “veras ciet”, man jāmeklē palīdzība. Pēc divām dienām mamma ar Uldi man bija noorganizējuši psihologu. Es aizgāju uz vairākām tikšanās reizēm pa pusotrai stundai. Un man tiešām palika vieglāk. Izrunājos un izraudājos. Bet neslēpšu - joprojām mēdz uznākt grūti brīži. 

Ar esošo situāciju esmu apradusi un saprotu, ka tuvākā laikā noteikti vairs nevarēšu uzkāpt pa alumīnija saliekamjām kāpnēm kā agrāk, par skriešanu jau sen esmu aizmirsusi. Aktīvas rotaļas ar bērniem ir ierobežotas dēļ tā, ka kreisā kāja pilnvērtīgi nestrādā, pārvietojos ar ortozes palīdzību. Dejas, dejas... Un protams apavi – atrast sev piemērotus, kuros vienai kājai varu ievikt ortozi, bet otrai nekristu nost, ir patiešām grūti. 
Ļoti ceru, ka pienāks tā diena, kad atkal varēšu sēdēt automašīnai pie stūres! Neatkarības sajūta man ir ļoti nepieciešama.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas