Cerība, kas pārvērtās ellē: aizkustinošs stāsts par sievieti, kura savā kāzu dienā tika nosūtīta uz Aušvicas nāves nometni 1

 29. janvāris 2020 7:00 Raksts

Ibolai Knillai kājās bija sarkanas augstpapēžu kurpes, kad nacistu karaspēks vienā no pārsteiguma reidiem ieradās ebreju mājā Ungārijā, kur atradās arī 19 gadus jaunā meitene. Nedēļu vēlāk viņai bija jāprecas. Meitenes vasaras kleitas kabatā atradās laulību gredzeni ar gravējumu: 1944.gada 12.jūnijs.

 



Ibola Knilla tika nosūtīta uz Aušvicas nāves nometni 19 gadu vecumā. (Foto: Ekrānuzņēmums no Twitter)


2020.gada janvārī aprit 75 gadi, kopš padomju karaspēks atbrīvoja Aušvicas ieslodzītos. Tagad Ibijai ir 96 gadi un par notikušo viņa stāsta dzīvespriecīgi. Ibija piedzima mātei ebrejietei Bratislavā, kas tolaik bija Čehoslovākija.

Pēc nacistu iebrukuma viņa tika slepus nogādāta Ungārijā, kur dzīvoja ar tēvu neebreju ģimenē. Meitenei tika izveidoti viltoti dokumenti, kuros teikts, ka viņa nav ebrejiete. Taču 1944.gada martā nacisti iebruka arī Ungārijā.

Ibija bija ciemos pie ebreju drauga, bet viltoto personas apliecinošo dokumentu viņai līdzi nebija. Tomēr pat tie nebūtu garantējuši drošību, jo Ibija tika arestēta par savu līdzdalību pretošanās procesā.

Meitenei bija bail tikt pieķertai kā nelegālajai imigrantei. Šīs bažas palīdzējis pārvarēt nesen sastaptais Gaspars. Viņš Ibiju bildināja cerībā, ka Ungārijas pilsonība viņu glābs.

“Mēs pazinām viens otru vien pāris dienas, bet man liekas es viņā iemīlējos. Tajos apstākļos ar to pietika. Cilvēki nezināja, kas ar viņiem notiks un dzīve ritēja raiti. Viņš iedeva man naudu gredzeniem un gravējumam,” atceras Ibija.

Kādreizējās Aušvicas koncentrācijas nometnes galvenie vārti ar uzrakstu vācu valodā: "Darbs dara brīvu" (Foto: ZUMAPRESS.com/Scanpix)



Tomēr liktenīgajā dienā gredzeni viņai tika atņemti un Gasperu viņa vairs nekad nesatika. Piecu dienu ilgais ceļš uz Aušvicu bija briesmīgs. Pārgurusi un pārbijusies Ibija ieradās nāves nometnē. Meitenei būtu jājūtas pilnīgi satriektai, taču viņā uzbangoja dusmas.

Uzkāpusi uz nāves nometnes dzelzceļa platformas, viņa sadevās rokās ar draugiem ar kuriem kopā atceļoja. Lai arī nobijusies un izbadējusies, Ibija savās izaicinoši sarkanajās augstpapēžu kurpēs devās uz nāves nometni dziedot Ungārijas nacionālo valsts himnu.

 

Šī drosmīgā rīcība paglāba Ibiju un viņas draugus no nāves: “Mēs domājām, ka mums nav ko vairs zaudēt un bija jāizskatās dzīvīgi, ja vēlamies izdzīvot. Mengele (Jozefs Mengele, vācu ārsts, kurš Otrā pasaules kara laikā darbojās Aušvicas koncentrācijas nometnē – aut.) smējās. Viņam tas šķita jautri. Es viņu atceros – ļoti gudrs ar diviem suņiem un divām sievietēm uniformās aiz muguras. Viņš mums pamāja caur vārtiem. Es biju tik dusmīga. Un dusmas palika manī. Tās palīdzēja man izdzīvot.”

Ibija tika iegrūsta milzīgā telpā: “Viņi mani izģērba. Kājās palika tikai kurpes." Ieslodzītajiem mugurā bijušas strīpainas pidžamas, nodzīti mati un uztetovēts reģistrācijas numurs. Ibijai numuru neuztetovēja, jo tetovētājam bija beigusies tinte. Tomēr savu numuru sieviete atceras vēl šodien – 2502.

Giljotīna gūstekņu nogalināšanai. (Foto: imago/Reinhard Schultz/Scanpix)


Šī drosmīgā rīcība paglāba Ibiju un viņas draugus no nāves: “Mēs domājām, ka mums nav ko vairs zaudēt un bija jāizskatās dzīvīgi, ja vēlamies izdzīvot. Mengele (Jozefs Mengele, vācu ārsts, kurš Otrā pasaules kara laikā darbojās Aušvicas koncentrācijas nometnē – aut.) smējās. Viņam tas šķita jautri. Es viņu atceros – ļoti gudrs ar diviem suņiem un divām sievietēm uniformās aiz muguras. Viņš mums pamāja caur vārtiem. Es biju tik dusmīga. Un dusmas palika manī. Tās palīdzēja man izdzīvot.”

Ibija tika iegrūsta milzīgā telpā: “Viņi mani izģērba. Kājās palika tikai kurpes." Ieslodzītajiem mugurā bijušas strīpainas pidžamas, nodzīti mati un uztetovēts reģistrācijas numurs. Ibijai numuru neuztetovēja, jo tetovētājam bija beigusies tinte. Tomēr savu numuru sieviete atceras vēl šodien – 2502.“Tur bija baisi. Ne koku, ne zāles vai putnu dziesmas,” saka Ibija, kas tagad dzīvo Anglijas pilsētā Līdsā un kopš kara beigām nekad vairs nav bijusi Aušvicā: “Man sacīja, ka atmosfēra tur joprojām ir tā pati.”

Ibija dzīvoja istabā ar vairākiem cilvēkiem: “Visi gulēja saspiesti kā karotes. Vajadzēja pacīnīties, lai tiktu ārā no barakām nakts laikā. Atpakaļ gan tikt nevarēja. Bija jāguļ stāvot pie sienas. Bet visbriesmīgākās par izsalkumu bija slāpes."
 

 
 

Reizi nedēļā ieslodzītie vesti uz dušu un tikai tā Ibija varējusi nojaust, kas īsti ir par dienu. Dušas atradušās turpat, kur gāzes kameras un meitene nekad nezināja uz kurieni tajā dienā viņu aizvedīs. 

“Visbriesmīgākā bija smaka. Visur smirdēja pēc degošas miesas,” šī iemesla dēļ Ibija nespēj piedalīties gaļas cepšanā piknika laikā.

Tolaik Ibijai nebija ne jausmas, kas noticis ar viņas ģimeni, taču tad kāds no ieslodzītajiem sacījis, ka viņas māte ir Aušvicā un viņu meklē. Nometnē abas nesatikās, taču pēc kara gan. Vēlāk sieviete uzzināja, ka Aušvicā bijis arī viņas tēvs: “Taču viņš tika ievietots gāzes kamerā dienā, kad to izmantoja pēdējo reizi.”

Ieslodzīto barakas nacistiskās Vācijas nāves nometnē Aušvicā pēc atbrīvošanas 1945. gadā. (Foto: VIA REUTERS/Scanpix)


Ibija Aušvicas nāves nometni atstāja pēc 40 dienām. Izliekoties par māsiņu, viņa pieteicās brīvprātīgo darbam kādā citā koncentrācijas nometnē cerot, ka tur būs labāk. Kamēr viņa gaidīja iekāpšanu vagonā, pie viņas pienākusi jauna meitene:

“Viņa bija dvīne. Abas ar māsu redzēja, kā vecākus nosūta uz gāzes kameru. Bet Mengele ar viņām eksperimentēja. Viņas zināja, ka pēc tam mirs. Meitene lūdza, ja izdzīvoju, lai pastāstu par Aušvicu. Es viņai to apsolīju.”

1945. gada Lieldienās Ibiju atbrīvoja amerikāņu karavīri. 1946.gada decembrī viņa beidzot svinēja kāzas. Meitene bija pieteikusies strādāt par tulku britu militāristiem un iepazinās ar britu virsnieku Herbertu Knillu. Abi ātri vien iemīlējās.

1947.gada martā pāris pārcēlās uz Lielbritāniju, kur kļuva par divu bērnu vecākiem un trīs mazbērnu vecvecākiem. Gadiem ilgi par piedzīvoto Aušvicā zināja tikai Ibijas vīrs, kurš tagad ir miris. Kad sievietes bērni bija 40 gadus veci, viņa sāka stāstīt par piedzīvoto.

Pēc kara Ibija mēģinājusi atrast savu pirmo līgavaini Gasperu, taču viņš miris vergojot Serbijas sāls raktuvēs tāpat kā daudzi citi ungāri. Taču Ibija par viņu pārāk bieži nedomā: “Tam nav jēgas. Pagātne ir pagājusi. Ir tikai šodiena.”


No portala Jauns.lv




1 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas