Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

"Lielākā daļa pusaudžu ir ļoti forši – pat ja viņiem ir kādas problēmas!" saka pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs.


Nils Sakss Konstantinovs: Ja pusaudzis izskatās negants, vienalga ir iespēja

 21. janvāris 2020 7:00 Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv Intervija

“Pat ja pusaudzim ir nelabvēlīgi apstākļi, problēmas skolā, neatbalstoša vide, viņu nepieņem ģimene – pat tad ir iespēja pamainīt viņa dzīves trajektoriju,” par mūsdienu pusaudžiem, viņu problēmām un iespējām žurnālam "Mammām un Tētiem. Skolēns" stāsta pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs



Pusaudžu psihoterapeits Nilss Sakss Konstantinovs ir speciālists, kura vārds vecākiem kļuva vairāk pazīstams jaunatklātā Pusaudžu resursa centra dēļ – viņš ir tā vadītājs. Un Nils Sakss Konstantinovs ir tieši tāds, kādu varētu iztēloties ideālo speciālistu, ja runa ir par palīdzību un atbalstu pusaudzim. Ass humoriņš, acu kaktiņos dzirkstelīte. Pa brīdim viņa runā iepeld tieši tādi vārdi, kādus izmanto paši pusaudži. Arī ģērbšanās stils pusaudžiem saprotams. Sarunas laikā jutu, ka gribas dalīties savā viedoklī, un ne mazākās neērtības par to, ka speciālista priekšā varētu sarunāt muļķības – tik atbruņojošs ir šī psihoterapeita komunikācijas veids. Un, kad par garu izplājos ar savu viedokli (jo esmu mamma pusaudžiem), speciālists vērīgi ieklausās, un pat viņa oponēšanas maniere ir pieņemoša un patīkama. 
Par to, kādas ir mūsdienu pusaudžu lielākās bēdas, ar Nilu Saksu Konstantinovu sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

IZZIŅA
Nils Sakss Konstantinovs

Profesija: bērnu un pusaudžu psihoterapeits
Darba vieta: Pusaudžu resursu centra klīniskais vadītājs
Aizraušanās: Grāmatu lasīšana un rakstīšana
Nepatīk: Braukt ar liftu
Ziemassvētku dāvanā gribētu: Trīs mēnešu garas brīvdienas
Grāmata, ko iesaka pusaudžiem: Kens Kīzijs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”
Filma, ko iesaka pusaudžiem: Stand by Me (1986)

Ar ko nodarbojas Pusaudžu resursu centrs?
Šī ir vieta, kur pusaudži var saņemt palīdzību, ja ir sākušās kādas no pusaudžu vecumposmu grūtībām, piemēram, depresija, trauksme, vielu lietošana, klaiņošana, problēmas skolā vai ar vecākiem. Tas, ko mēģinām izdarīt, – būt tā vieta, kur ir pieejama tieši pusaudžiem piemērota palīdzība. Mēs neesam slimnīca vai poliklīnika, sniedzam sabiedrībā balstītus pakalpojumus.
Šobrīd mentālās veselības jomā notiek pārmaiņas – no slimnīcā sniegtiem pakalpojumiem pārsvarā pārejam uz tādiem, kas ir pieejami, saprotami, nav stigmatizēti, varam mazināt stigmu par iešanu pie psihotarapeita. Plus varam sniegt palīdzību, kas šim vecumposmam ir rekomendēta. 
Mūsu centrs ir pa vidu starp skolu, slimnīcu un ģimeni. Lai slimnīcā nonāk tikai tie, kam ir smagas problēmas un kam ir vajadzīga hospitalizācija. 
PRC ir programmas, ko apmaksā gan Labklājības ministrija, gan Veselības ministrija.

Vai mēdz būt arī tā, ka pusaudzis pats izdomā jūs uzmeklēt?
Jā, aizvien vairāk pusaudžu sāk nākt pie mums paši, un tas ir saistīts ar šo destigmatizāciju. Psihoterapeits, psihologs – šis temats sāk palikt saprotamāks. Vienīgi mēs redzam milzīgas atšķirības starp Rīgu un reģioniem. Vasarā atvērām filiāli arī Liepājā. Rīgas centra skolās ir svarīgi sākt iet pie psihoterapeita un runāt par problēmām. Mums ir laba pieredze ar pusaudžiem, kas ir nākuši paši un pēc tam atveduši savus draugus un draudzenes. Tas liekas ļoti forši! Diemžēl situācija ir citāda, kad esi mazliet ārā no Rīgas centra. Tad pārsvarā pusaudži pie mums ierodas ar vecāku vai sociālo dienestu starpniecību. 

Kad pusaudzis atnāk pats, ko viņš jums saka?
Ļoti, ļoti dažādi. Šobrīd pārsvarā tā ir depresija. No tiem pusaudžiem, kas ierodas paši, vairākums nāk tieši ar aizdomām par šo. Nākamais – trauksme.

Vai viņi atnāk un tā arī pasaka – man ir aizdomas par depresiju?
Jā. Jūtas nomākti, visu laiku ir “besis”. Salīdzinoši maza daļa nāk ar specifiskām problēmām, piemēram, ar dzimuma disforiju, seksuālās un dzimumidentitātes jautājumiem. Viņiem mēs esam vieta, kur var nākt par šo runāt un saņemt atbalstu.

Ar Nilu Saksu Konstantinovu sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Šīs problēmas atnākušajiem pusaudžiem patiešām ir vai viņi tā ir iedomājušies?
Pārsvarā tomēr ir. Ja pusaudzis ir nonācis tik tālu, ka nolēmis ierasties pie speciālista, tad šī vai cita problēma ir; ne vienmēr ir tā problēma, ko viņš pats iedomājies, taču ir. Iespējams, vienkārši nekur nesaņem atbalstu. Gados vecākie pusaudži nāk jau ar diezgan skaidru sapratni par to, kas ar viņiem notiek un kāda palīdzība ir nepieciešama. 

Izklausās labi, jo pieaugušie, šķiet, joprojām neiet pie speciālista un iestāsta sev, ka viņiem problēmu nav.
Es domāju, ka tā ir paaudzes maiņa. No otras puses – mūsu kā centra pieredze ir salīdzinoši maza, turklāt mēs esam Rīgā un centrā. Izbraucot uz reģioniem, aina ir atšķirīga.
To novēroju arī, braucot ar lekcijām pa dažādām skolām Latvijā. Jāteic, ka reģionos problēmas ir lielas un situācija – dramatiska. Pusaudžu izpratne ir zema, pieaugušo stigmatizācija un neizpratne liela, palīdzības iespēju praktiski nav. 

Vai pareizi saprotu, ka konsultācijas jaunieši pie jums var saņemt bez maksas? 
Jā, tās ir valsts apmaksātas. Samaksā viena vai otra ministrija, atkarībā no pusaudža problēmas. 

Tātad nevar būt situācija: ja pusaudža problēma neierakstās vienā vai otrā problēmu grozā, jūs liekat maksāt?
Mūsu klientiem absolūti viss ir bez maksas, tostarp arī viņu vecākiem, ja viņiem ir nepieciešama individuāla psihoterapija. Saviem klientiem piedāvājam arī dažādas citas lietas, piemēram, masāžas, sportu, uztura terapiju, brīvā laika pavadīšanas līdzekļus, ja nepieciešams – mēs viņus motivējam.
Protams, ir pusaudži un ģimenes, kuras atnāk, un mēs saprotam, ka viņu situācijā neesam visnoderīgākie, vai arī redzam, ka situācija nav tik grūta un ģimenei pašai pietiek resursu, lai tiktu galā. Tad varam iedot kādus rīkus vai, piemēram, iesaistīt skolas psihologu. Turpretī, ja pusaudzim ir vajadzīga ārstēšana, piemēram, slimnīcā, tad pēc ārstēšanas viņš var atkal atgriezties pie mums.

Pusaudžu depresijas gadījumu pieaugums, iespējams, lielā mērā ir saistīts arī ar vides pārmaiņām, jo parādās arvien jauni dati, kas, piemēram, apliecina: gaisa piesārņojums veicina depresiju, depresīvu noskaņojumu.

Tas ir fantastiski! Klausos un brīnos, kāpēc līdz šim kaut kas tāds nav bijis izveidots. Vienīgi žēl, ka centri Latvijā pagaidām tikai divi. 
Principā šī ir normāla veselības aprūpes sistēma, un jaunajā psihiatrijas plānā tā arī ir – ir vairāku līmeņu sistēma: skola un ģimenes ārsti, sabiedrībā balstīti pakalpojumi, kuros ietilpstam mēs, tad ir psihiatri, ambulatori un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Vajadzētu būt, ka, šādā sistēma esot, līdz slimnīcai nonāk ļoti maza daļa pusaudžu. 

Pēc tā, ko es dzirdu, man gribas pajautāt – kas tev lika izvēlēties tieši pusaudžus kā novirzienu no visiem tiem, ko vien psihoterapeiti var darīt? 
Man šķiet, ka ar mani dzīvē ir noticis tas klasiskais stāsts, kas ar cilvēkiem mēdz notikt, – esmu mēģinājis dzīvē darīt visu citu, lai tikai nedarītu to, ko dara mani vecāki. Abi mani vecāki strādā ar jauniešiem. Arī, nonākot psihoterapijā, biju domājis, ka veidošu normālu psihoterapeita karjeru – esmu konsultējis politiķus, biznesa cilvēkus utt., un šķita, ka šis tiešām būs īstais virziens. Beigās esmu nonācis tieši tur, kur ir mani vecāki, – pie pusaudžiem. Tā bija vieta, kur redzēju, ka ir tiešām daudz, ko darīt, un kas ir ļoti nozīmīga, turklāt, šķiet, tas man atbilst un padodas. Šis darbs man patīk – tas ir intensīvs, dinamisks un ātrs.
Man laikam ir tāds sportiskais draivs – man patīk redzēt ātru rezultātu. Parasti psihoterapijā ātra rezultāta nav, bet ar pusaudžiem ir – bieži viņi atnāk ļoti smagās situācijās, tas var izskatīties traki, bet ar pietiekami intensīvu un mērķtiecīgu darbību pēkšņi situācija var ievērojami pamainīties. Tas tāpēc, ka šis ir tas vecums, kad notiek visintensīvākās pārmaiņas. Katrai mazai intervencei šajā vecumā uz cilvēka kopējo dzīvi ir liela nozīme. 
Protams, sakrita arī apstākļi – izveidojās sadarbība ar BKUS Bērnu fondu, Lieni Dambiņu, kurai šī ideja likās nozīmīga, lai pieslēgtos.

Jums mājaslapā rakstīts, ka pusaudžu vecums ir unikāls laiks, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi. Piemēram, ja man ir pusaudzis un viņam ir nopietnas grūtības, tad viss vēl nav zaudēts un varu mainīt?
Nevienā vecumā nekas nav zaudēts – var rīkoties jebkurā brīdī, kamēr vien cilvēks dzīvs. 
Protams, jo jaunāks bērns, jo iespējama vislielākā ietekme. Šajā ziņā vispateicīgākie ir bērna dzīves pirmie trīs gadi. Atšķirīgais ir tas, ka pirmajos trīs gados ietekme ir iespējama tikai caur vecākiem un apkārtējo vidi. Tas ir darbs ar mammu un tēti. Pusaudžu vecums ir raksturīgs ar to, ka sāk veidoties identitāte. Līdz ar to ar pusaudzi var nodibināt kontaktu un radīt milzīgu ietekmi, lai vai kādi būtu viņa dzīves apstākļi. Ar maziem bērniem tas nav iespējams, ar pusaudzi gan. Pat ja viņam ir nelabvēlīgi apstākļi, problēmas skolā, neatbalstoša vide, viņu nepieņem ģimene – pat tad mēs varam pamainīt pusaudža dzīves trajektoriju. Tas ir iemesls, kāpēc šis posms cilvēka dzīvi visvairāk iespaido. Arī no veselības pētījumiem mēs zinām, ka pusaudža posmā ir visefektīvākās investīcijas – prasa vismazāko ieguldījumu un izaugsme ir vislielākā. 

Nevienā vecumā nekas nav zaudēts – var rīkoties jebkurā brīdī, kamēr vien cilvēks dzīvs. 

Vai vari definēt TOP 5 problēmas pusaudžiem – kādas tās ir šobrīd? Kurām vecākiem būtu jāpievērš uzmanība?
Latvijā pētniecība norisinās ļoti maz, attiecīgi par pusaudžiem mēs varam runāt, balstoties tikai uz klīnisko pieredzi – runāt tikai par mūsu centru un par mūsu klientiem. Kopumā tas gan saskan ar citur Eiropā un arī Amerikā notiekošo. Un pirmā nopietnā problēma ir tā, ka diezgan ievērojami kāpj depresijas un trauksmes rādītāji. Pusaudža vecumā parādās mentālās veselības grūtības – praktiski visas grūtības, kas ir saistītas ar psihi, būs sākušās pusaudža vai agrā jaunības posmā. Attiecīgi depresija un trauksme vecumposmam ir raksturīgi, tomēr – kāpēc rādītāji ievērojami kāpj?
Dažās valstīts tas iet kopā ar pašnāvībām un suicidalitāti; arī tā pieaug – Amerikas dati liecina, ka zēniem pašnāvību skaits pieaudzis pat vairāk nekā par 30 %. To ietekmē dažādi faktori – ekonomiskā situācija, kultūra, pārmaiņas izglītībā. Tagad mēs sākam domāt, ka pusaudžu depresijas gadījumu pieaugums, iespējams, lielā mērā ir saistīts arī ar vides pārmaiņām, jo parādās arvien jauni dati, kas, piemēram, apliecina: gaisa piesārņojums veicina depresiju, depresīvu noskaņojumu. 
Tāpat pusaudžu depresija ir saistāma arī ar sabiedrības pārmaiņām, piemēram, Latvijā vientuļie vecāki nu jau ir majoritāte. Šķiršanās reitingi ir salīdzinoši augsti, atbalsts – mazs. Šo visu redzam pusaudžos.
Tad vēl ir laikmeta trendi, un šajā gadījumā vārds “trends” pat nav labs vārds, tomēr – tā ir graizīšanās. Pēc mūsu un arī Eiropas statistikas, viens no pieciem, septiņiem pusaudžiem ir kaut reizi mēģinājis graizīties. 

Viens no pieciem, septiņiem pusaudžiem ir kaut reizi mēģinājis graizīties. Graizīšanās – ļoti konkrēti un apzināti – tas ir sociāls fenomens. 

Vai graizīšanās pusaudžu vidū nav bijusi vienmēr?
Nē. Deviņdesmitajos gados tā bija sevis dedzināšana ar cigaretēm. Šādā veidā graizīšanās – ļoti konkrēti un apzināti – tas ir sociāls fenomens. 

Tas taču ir sāpīgi!
Sāpes ir galvenais iemesls, kāpēc viņi to dara – šādā veidā risina savas emocionālās problēmas. Protams, vienmēr kāds teiks, ka šobrīd mēs tam vienkārši pievēršam vairāk uzmanības. Jo vairāk cilvēki uzzina, ka ir tādi depresīvi noskaņojumi, jo vairāk sāk to sev pielīdzināt. No otras puses, tas nebūs vienīgais izskaidrojums, jo citi traucējumi nepieaug, piemēram, šizofrēnija turas vienādā līmenī. Tāpēc laikmetam raksturīga tomēr ir tieši depresija un trauksme. 

Minēji, ka laukos ir nopietnākas problēmas. Bet gaiss tur tīrāks.
Jā, bet pusaudžiem numur viens ietekmes faktori ir sociālie faktori. Laukos nabadzība diemžēl ir ļoti liela, un mentālajai veselībai nabadzība ir ievērojams ietekmējošais faktors. Laukos daudzas ģimenes ir sociāli maznodrošinātas, tāpat daudzās ir izplatītas atkarības, alkoholisms. Es kaut kā neticu tai idilliskajai lauku ainavai, kur bērni dzīvo ārā, svaigā gaisā un ēd labu pārtiku. 

Pieļauju, ka šāda idille visbiežāk ir situācijā, kad labi situēta ģimene no pilsētas ar bērniem pārvācas uz laukiem.
Jā, tad tiem, kam jau klājas labi, laukos klājas vēl labāk. Bet kopumā situācija nav spoža.

Es klausos un domāju – vai depresijai un trauksmei varētu būt saistība arī ar to, ka bērnus pieskatīšanai bērnudārzā atstāj arvien agrākā vecumā? Gan Amerikā, gan daudzviet Eiropā bērnudārzā atstāj jau trīs mēnešus vecus zīdaiņus. Latvija ir labākā situācijā – joprojām vecāki ar bērnu mājās var palikt līdz pat pusotra gada vecumam, tomēr atsvešinātība ģimenēs, šķiet, pieaug. Pašnāvības Amerikā novērojamas arī maziem bērniem. Vai šajā nevarētu būt kāda saistība? 
Es domāju, ka tev ir taisnība, un to var pamatot arī ar datiem. Mentālās veselības pētnieki runā par to, kā ekonomiskā situācija ietekmē mentālo veselību, un ir skaidrs, ka ļoti liela ekonomiskā labklājība un uzsvars uz nodarbinātību bērniem nav tas izdevīgākais. Tas ir labi, ka runājam par to, ka arī mammas var strādāt un agri atgriezties darba tirgū, tam ir arī pozitīvi faktori, bet bērnam tas nenāks par labu. 
Bērnam ir svarīgi, lai ir nemainība un pastāvība, pārmaiņas rada lielāku stresu. Ir labi, ja kopš dzimšanas zīdainis tiek audzināts vienā veidā, bet nenāk par labu, ja viņš pēc piedzimšanas nonāk ģimenē, ir mīloša mamma un tētis un pēkšņi pēc trīs vai sešiem mēnešiem ir cita struktūra, un tā izraisa stresu, traucējumus. Bērnam varbūt nav svarīgi, kas ir primārais aprūpētājs, bet lai viņš ir viens. 

Un lai šī aprūpe nenotiek mehāniski, kas varētu būt risks bērnudārzos.
Bija pētījums, kur mazos pērtiķīšus mēģināja audzināt ar pērtiķu robotu mammām. Robotu mammas tehniski darīja visu, ko dara īstās mammas. Interesanti, ka tad, kad šie pērtiķīši izauga, viņiem bija ļoti augsti depresijas un trauksmes rādītāji. 

Vēlmē nodrošināt vecāku ārkārtīgo labsajūtu mēs savā ziņā liekam uz spēles savu bērnu un nākotnes sabiedrības psihisko veselību kopumā. 
Ja skatās ilgtermiņā, tad lielā problēma pēc tam ir vientulība, kas sabiedrībā arvien pieaug. Tas noteikti ir saistīts. 

Drīzumā piedalīšos mammu un tētu konferencē “Vecāku revolūcija” (konference notika novembrī, saruna pirms tās – aut.), un temats ir ģimenes kopīgo maltīšu nozīme. Sākumā domāju, ko tur daudz runāt, taču tad tematam izvirzīju hipotēzi, ka ģimenes maltītes ir ģimenes attiecību spogulis. Jo vairāk runāju par šo ar vecākiem un bērniem, jo vairāk pārliecinos, ka tas tiešām tā ir! Un vēl vairāk – mani satriec, ka daudzās ģimenēs šo ģimenes maltīšu nemaz nav un katrs ģimenes loceklis ēd savā stūrī pie sava ekrāna. Man tas likās traki, ka jau no maza vecuma bērns ir uzlikts uz vientulības takas. Kāds ir tavs komentārs?
Interesanti, ka tu par šo runā. Tavs novērojums ir faktos balstīts! Kopīgas maltītes saviem klientiem es parakstu kā ārstniecības līdzekli. Kad piedalījos Eiropas bērnu psihiatrijas kongresā, speciālisti no Hārvardas, kas pēta digitālās atkarības, stāstīja: viena no efektīvākajām viņu novērotajām intervencēm ir kopīga maltīte. Stundu vai īsāku laiku, taču regulāra un visai ģimenei kopā. Tad var novērot uzlabojumus visās jomās, sākot ar vecāku un bērnu attiecībām. Tā ir vienkārša lieta, nav sarežģīti īstenojama. 
Ir līdzīgi, kā tu saki, kad vecākiem iesaku šo pamēģināt kā ikdienas tradīciju – ir ģimenes, kuras to var, un ģimenes, kuras nevar izdarīt. Cik ļoti ir ielaistas problēmas, ja ģimenē mēs vairs nevaram saorganizēt, ka apsēžamies pie viena galda? 

Runājot ar vecākiem, novēroju, ka pārsvarā tā ir šķirto ģimeņu problēma. Iztēlojos, cik vientuļam vecākam, kuram tā jau, visticamāk, ir izsmelti resursi, dažkārt ir grūti savākt savus pusaudžus uz kopīgu maltīti. Pieļauju, ka vienā brīdī viņš vienkārši atmet ar roku – kam man tas! Vai varētu būt, ka vecāks kādā brīdī zaudē ietekmi, zināmu varu pār savu bērnu? Kā var būt, ka pusaudzis pasūta vecāku cik mājas tālāk un pasaka, ka pie vakariņu galda nenāks? 
Tā ir visas problēmas sāls. Liela daļa no mūsu centra klientu vecākiem ir tieši vientuļās mammas, un viņas, piemēram, stāsta, ka pusaudzis nāk vēlu mājās. Lai vai kā, vecāka pienākums ir nodrošināt, ka pusaudzis nāk mājās laikā, un to nekādi nevar apiet – tas ir ierakstīts likumā. Domāju, ka tā ir sabiedrības tendence – vecāki savā ziņā, kā tu saki, pazaudē savu autoritāti. Kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to nodrošināt. Principā mēs zinām, ka māja un vecāki kā pieaugušie vislabāk funkcionē un tas labi strādā, kad vecāki ir mazliet autoritatīvi. Dažkārt vecāks, it kā gribot labu, arvien vairāk ļauj bērniem uzņemties atbildību, bet rezultātā robežas pēc tam atlikt atpakaļ ir diezgan grūti. Reizēm ir tā, ka vientuļai mammai, kura strādā un kurai ir 15, 16 gadu vecs pusaudzis ar visām savām ambīcijām, pateikt, ka pusaudzim mājās ir jābūt tikos, cikos es tev pateikšu, īsti nav iespējams – jo mammai nav atbalsta. Es to ļoti labi saprotu. 

Pārsvarā gadījumu tās ir meitenes, kuras jūtas kā zēni. Varētu domāt, ka dzimumiem ar šo problēmu vajadzētu sadalīties līdzīgi. Mūsu centra pieredzē šogad šādi klienti ir bijuši deviņi, un visas meitenes. 

Un tas nav tikai par ģimenēm, kurās ir tikai viens vecāks – mamma. Bieži šo lomu nepilda arī vīrieši. Latvijas plašā tēma “mobings” ir par to, kā pieaugušie kopumā nodrošina savu autoritāti. Parasti novērojams, ka mobings notiek tur, kur klasē skolotājs nav autoritāte. Mana mamma visu mūžu ir strādājusi ar jaunietēm, un viņas praksē esmu novērojis – sporta zālē nav iztēlojama situācija, kad bērni sāktu runāt pretī. Ir speciālisti un pedagogi, kuri šo ļoti labi menedžē, neatkarīgi no bērnu skaita. Un ir tādi pieaugušie, kas nespēj savu autoritāti noturēt, un bērni to ļoti labi sajūt, sevišķi pusaudži, un sevišķi, ja viņi ir provokatīvi. Tas beidzas slikti. 
Diemžēl no malas palīdzēt īsti nav iespējams. Ja atnāk mamma un saka, ka pusaudzis nenāk laikā mājās un pīpē, kā es no savas puses varu palīdzēt? Vienīgais – stiprināt mammas resursus, lai viņa spētu atgūt savu autoritāti mājās. Bet, visticamāk, tas nebūs iespējams, un mēs visi to labi saprotam. Jo mammai, esot vientuļam vecākam, resursu iztrūkums ir pārāk liels. Protams, caur lielām pārmaiņām situācija var mainīties, bet tas prasīs gadus, un pusaudzis būs jau izaudzis. 

Acīmredzot vecāki neprot izšķirties, netraumējot bērnus. Nezina, kā veidot savu dzīvi pēc šķiršanās.
Atbildības tēma. Atnāk mammas, kurām pusaudzis ir kļuvis jau nevaldāms, un es saku – bērna dzīvē vajag kādu vīrieti. Bērnam apkārt nav vīriešu, un bezmaz vai ved bērnu pie psihoterapeita, lai būtu kāds vīrietis! Mans jautājums ir: kad jūs šķīrāties un zinājāt, ka jums paliek puika un no viņa dzīves aiziet viņa dzīves vīrietis, kā jūs parūpējāties par to, lai vietā būtu kāds cits vīrietis? Skolotājs, sporta treneris, cits ģimenes vīrietis, piemēram, krusttēvs. Man šķiet, tā ir lieta, par kuru jādomā, kad mamma viena paliek audzināt dēlu. Ideāli, ja šo vecāki šķiroties izdomā kopā, bet diemžēl visbiežāk tēvs pazūd. Turklāt psihodinamiski veidojas tā, ka tēvam ir grūti pildīt vīrieša lomu, ja ģimene ir šķīrusies. 

Biju tieši domājusi pajautāt – ja es būtu vientuļā māte ar bērnu, tad apzināti vestu pie psihoterapeita vīrieša, jo skolā pārsvarā sievietes, mājās mamma, vecmāmiņa. Dzīvot visu laiku māca sieviete. 
Jā, vienīgi žēl, ka vienīgais vīrietis bērna dzīvē tad ir speciālists. Tiem tomēr vajadzētu būt kādam no ģimenes vai vismaz skolotājam.
Aizdomājos. Ir jaunieši ar dzimuma disforiju. Tas ir izplatīti Eiropā, un arī mums šie rādītāji ir pieauguši. Pārsvarā gadījumu tās ir meitenes, kuras jūtas kā zēni. Citviet pētījumi rāda, ka procentuālais sadalījums ir – 90 % meiteņu. Milzīgs pārsvars. Varētu domāt, ka dzimumiem ar šo problēmu vajadzētu sadalīties līdzīgi. Mūsu centra pieredzē šogad šādi klienti ir bijuši deviņi, un visas meitenes. Tas ir daudz! Lai gan esam mazliet specializējušies, pie mums brauks pasaules autoritāte, Kanādas profesors no Toronto Universitātes – cilvēks, kurš šo problēmu aprakstīja un ieviesa psihiatrijas diagnostikā. Jo sapratām, ka īsti nezinām, ko un kā ar šādiem jauniešiem labāk strādāt. Brauks mūs apmācīt, un ieviesīsim algoritmu tieši šiem pusaudžiem. Runājot par trendiem, šis viennozīmīgi ir sabiedrības trends, kas iepriekš tik plaši nebija sastopams.
Lielais jautājums – kāpēc vispār tas tā ir? Šobrīd tas nav atbildams jautājums. 

Mazliet atgriežoties pie tēmas, kāpēc pusaudžus nevar dabūt pie kopīga vakariņu galda, ir jautājums par to, kā pusaudzi var aizvilkt pie speciālista.

Vecāki par šo daudz uztraucas. Reālajā praksē es nevaru novērot, ka tā ir problēma. Kamēr vecāki ir atklāti un godīgi, sarežģījumu nav. Ir bijuši arī kuriozi, piemēram, ienāk pie manis meitene un saka mammai – kā, bet tu man teici, ka šeit 

Nebiju padomājusi no šāda skatupunkta – ka vecāks atnāk un viņam ir kauns. Jo, man šķiet, jākaunas, ja neaizved pie speciālista. 
Vecākiem ir dažādas pieredzes – pie citiem speciālistiem, iespējams, ir saņēmuši kauninošu, pamācošu attieksmi. Ko zinām pavisam droši – mums nevienam nav 100 % ietekmes pār bērnu. Jo bērns ir gados vecāks, jo citi faktori spēlē lielāku lomu. Protams, vecākiem joprojām ir liela ietekme, bet, lai kā viņi mēģinātu, viņi tomēr nevar ne pilnībā sabojāt, ne pilnībā izlabot. Jo ir skola, apkārtējā vide, draugi, sociālie tīkli, internets – jāsakrīt vairākiem faktoriem, lai iznāktu tieši tāds rezultāts. 

Vai ir vēl kādas problēmas, kas būtu iekļaujamas šā brīža topā?
Ēšanas traucējumi – pārstāj ēst vai ēd par daudz un vemj ārā. 

Anoreksija un bulīmija bija aktuālas arī laikā, kad es biju pusaudze.
Senākos laikos tas bija izteikti meitenēm, taču tagad apsēstība ar savu ķermeni arvien izteiktāk sāk parādīties arī zēniem. Tā ir viena no sfērām, kas var būt nāvējoša.

Šī laikam ir problēma, kur jaunieši ietekmējas no internetā, medijos redzētā?
Jā. Depresijai un trauksmei, visticamāk, ir daudz mazāka saikne ar sociālajiem medijiem, nekā mēs domājam. Taču par ēšanas traucējumiem ir skaidri zināms, ka tā ir – runa ir par skaistuma ideāliem. 

Vielu lietošana?
Tā ir klasika, kas vienmēr būs klātesoša. 

Gadu gaitā rādītāji nemainās? Vai arī tā ir stabila problēma?
Latvijā tā ir stabilāka problēma, mums ir salīdzinoši vairāk pusaudžu, kuri dzer un smēķē. Kopējās smēķēšanas trends nedaudz iet uz leju. Nedaudz pamainās narkotisko vielu specifika, taču tendence to darīt vienmēr būs. Mēs redzam, ka šobrīd starp Rīgas jauniešiem ir liela interese par ķīmiskajām vielām, tostarp recepšu medikamentiem. 

Kas par šo jāzina vecākiem? Vecākiem varētu būt šoks, uzzinot, ka bērns lieto recepšu medikamentus. 
Šoks ir gan tad, ja bērns pārnāk mājās piedzēries, gan – kad vecāki uzzina par “zālītes” smēķēšanu. Ļoti svarīgi ir ar pusaudzi par šo runāt. Ļoti dabiska vēlme ir kategoriski visu aizliegt. Taču ir svarīgi runāt, skaidrot veselības apsvērumus – ne vienmēr pusaudži tos saprot un apzinās. Vajag, lai pusaudzis skaidri saprot riskus un, piemēram, zina, ka nedrīkst jaukt kopā dažādas vielas. Šāda saruna vecākiem nekad nav vienkārša. Tas, ko redzam no pētījumiem, – pusaudži lieto un dara to, ko viņa vienaudžu grupa. Šai grupai ir ārkārtīgi liela ietekme. Ja vecākiem gribas uzzināt, ko bērns dara vai potenciāli darīs, ir vērts apskatīties, ko dara citi no viņa grupas. Var bērnam, piemēram, pajautāt, kas viņa skolā vai klasē šobrīd ir populārs? Bērniem reizēm ļoti patīk par šo pastāstīt. 

Senākos laikos anoreksija un bulīmija bija izteikta meitenēm, taču tagad apsēstība ar savu un ķermeni arvien izteiktāk sāk parādīties arī zēniem. Tā ir viena no sfērām, kas var būt nāvējoša.


Ir ļoti svarīgi, lai pusaudzim ir skaidras robežas – vielu lietošana no ģimenes puses nav un nebūs akceptēta. Protams, kādā brīdī viņi to darīs, jo uzpīpēt un piedzerties pusaudžu vecumā savā ziņā ir normatīva lieta. Tam ir arī sava attīstības funkcija. Bet vajadzīgs, lai vecāks zina, kur pusaudzis ir iesaistīts, un pusaudzis zina robežas un ka šo vecāki neakceptē, un vienlaikus zina, ka ir drošība – ja gadījumā sanāks problēmas, viņš var par to runāt ģimenē. Robežas pašiem pusaudžiem ir ļoti veselīgas. Redzam – ģimenēs, kur robežu nav, problēmas ir daudz lielāks. Un problēmas rodas arī, ja robežas ir, bet ģimenē nav atbalsta. 

Es teikšu – nav viegli būt vecākam. 
Reizēm domāju – kādēļ lai kāds izvēlētos kļūt par vecāku (smejas).
Nav viss tik slikti. Pusaudži tiek cauri visādām dzīves problēmām, kaut kā izkuļas. Un to rāda arī dati – lai cik grūti vai cik problemātisks pusaudzis būtu, lielākā daļa pieaugs un normalizēsies, apprecēsies, dzīve mainīsies. Vecākiem lai tas ir kā iedrošinājums – pat ja tas pusaudzis šobrīd izskatās pavisam negants, ļoti liela iespēja, ka viss normalizēsies pieaugot, pusaudžu grūtības vienkārši kaut kā jāpārdzīvo. Tā vienkārši ir. Turklāt lielākā daļa pusaudžu ir ļoti forši – pat ja viņiem ir kādas problēmas. 
Tas, kas ir mainījies, – mūsdienu pusaudži ir pasaules cilvēki. Savienoti ļoti plaši. Puika spēlē datorspēli un ir komandā ar skolēniem no Vācijas, Zviedrijas, Francijas un citām valstīm. Savienotība un būšana daļai no lielā iedod citu vērienu, iedod gatavību darīt lielas lietas, sajust pasaules dažādības garšu. Pusaudži saprot, cik dzīve un pasaule var būt dažāda un daudzslāņaina. Tas mūsdienu pusaudžus atšķir. 

IZZIŅA
Pusaudžu resursu centrs 

Pusaudžu resursu centrs (PRC) ir pierādījumos balstīta, mūsdienīga pieeja pusaudžu garīgās veselības profilaksei un dažādu atkarību novēršanai. PRC sniedz mūsdienīgu un multidisciplināru atbalstu pusaudžiem ar atkarību un garīgās veselības riskiem. Šobrīd ir trīs pieņemšanas punkti Rīgā – centrā Čaka ielā 83/85 un konsultāciju kabinetos Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājā vai Elizabetes ielā. PRC pakalpojumi ir pieejami arī Liepājā, kur atvērta fililāle. Konsultācijas tiek nodrošinātas arī attālināti, izmantojot Skype. Tāpat darbs ar pusaudžiem notiek viņu apkaimēs, sporta zālēs un piedāvājam nodarbības pie saviem sadarbības partneriem. Uzzini vairāk www.pusaudzim.lv, tālr. +37129164747, e-pasts info@pusaudzim.lv.

 

 

 

Latvijas vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" ir izstrādājusi un īsteno programmu “Žurnāls seko bērnam”. Programmas ietvaros izdod arī žurnālu skolēnu vecākiem. Izdevuma mērķis uzlabot vecāku zināšanas par skolas vecuma bērnu vecumposmu īpatnībām, veselību, piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, emocionālo audzināšanu un savstarpējo attiecību veidošanu, t.sk., ar pusaudzi. Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un izglītības iestādēs, elektroniski lasāms ŠEIT.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti




Kategorijas