Policija meklē .... Kur pazūd (un pēc tam atrodas) pusaudži?
Gandrīz katru dienu interneta portālos un sociālajos tīklos parādās ziņas par pazudušiem pusaudžiem. Vairumā gadījumu jau pēc dažām stundām tīnis ir atradies un ziņa par pazušanu tiek atsaukta.
Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem 2018. gadā
par pusaudžu pazušanu tika reģistrēti 1915 ziņojumi, bet 2019. gadā
- 1593 ziņojumi. Šī statistika atspoguļos pazušanas gadījumu
skaitu nevis pazudušo personu skaitu. Viena persona gada laikā var
pazust un tikt atrasta daudz reižu.
Organizācijas Bezvests.lv pārstāve Olga Ušakova stāsta, ka pēdējo
trīs gadu laikā aptuveni 15-20% no visiem gadījumiem, kad pie
Bezvests.lv ir vērsušies pēc palīdzības atrast pazudušu personu, ir
gadījumi par bērniem vecumā līdz 18 gadiem. Pārsvarā tie ir
gadījumi, kad pazūd pusaudži, lielākā daļa no tiem aizbēgt no mājām
vai sociālajām institūcijām. Aprunājoties pēc tam ar jauniešiem,
atklājas, ka visbiežāk aizbēgšanas iemesli ir vēlme izpētīt pasauli
patstāvīgi, aizvainojumi un strīdi ar ģimenes locekļiem, pārāk
strikti aizliegumi, ko viņiem izvirza vecāki, arī slikta
izturēšanās ģimenē un manipulācija no bērna puses.
Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu
profilakses nodaļas speciālists psiholoģiskās konsultēšanas
jautājumos Aija Lilienfelde, kuras ikdiena norit,
sadarbojoties ar pilsētas bērniem un jauniešiem, un arī viņu
vecākiem, novērojusi, ka biežāk tīņi aizbēg no mājām, kur ir
konflikti un domstarpības ar ģimenes locekļiem. Viņi to dara
apzināti kā atbildes reakciju uz situāciju ģimenē. Savā ziņā
tā ir varas demonstrēšana un eksperiments, lai lai paskatītos, kā
tad vecāki reaģēs un ko darīs.
Otra liela bez vēsts pazūdošo tīņu grupa ir bērni, kuri dzīvo
ģimenes ar destruktīvu attieksmi pret bērnu audzināšu, kur lieto
alkoholu un dzīrošanas jeb plostošanas periodos bērnus vienkārši
izliek ārā no dzīvokļa. Tad bērni sāk klaiņot, satiek līdzīgus
bēdubrāļus, un tad arī nav tālu līdz situācijai, ka vecāki attopas
un secina, ja pusaudzis ir pazudis. Daļa bērnu baidās atgriezties
mājās, jo baidās no iespējamā soda. Ir bijis gadījums, kad meitene
pa naktīm klaiņoja, jo uz ielas jutās drošāk. Rajonā bija daudz
policistu, viņa teica, ka uz ielas jūtās drošāk, jo mājās bija
vardarbīgas attiecības.
Konfliktējošas attiecības, šķirti vecāki, problēmas attiecībās ar vienaudžiem, tāpēc viņi bēg no situācijas. Vēl jau jāņem vērā, ka bērnus uz ielas labprāt uzņemt pie sevis mājās cilvēki ar pedofiliskām vai citām dziņām
Rika grupa ir bērni ar mentālas dabas traucējumiem. Traucējumi var
nebūt pārāk izteikti, bet šādi tīņi viegli pakļaujas citu ietekmei,
aicinājumam doties līdzi. Nedrīkst to atstāt bez ievērības.
Piemēram, redzot apjukušu tīni vēlā vakarā klīstot vienu pašu, var
uzsākt sarunu vai norādīt policistam, lai viņš pienāk un risina,
nevis atstāj apjukušu bērnu vienu pašu.
Ir bērni, kuriem klaiņošana ir personības iezīme un
dzīvesveids. Pazūd bērni, kas aiziet prom no internātskolām,
bērnunamiem, kas ir regulārie klaiņotāji. Viņi pazūd vairākas
reizes gadā, bet pēc tam vai nu tiek atrasti, vai arī paši
atgriežas bērnunamā.
A. Lilienfeldes pieredzē ir ļoti dažādi gadījumi, kas liek
aizdomāties, kāpēc bērni labāk izvēlas pavadīt laiku uz ielas nekā
mājās: "Pusaudži saka, ka vecāki nemaz neinteresējas par viņu
dzīvi. Bet, neraugoties uz vēlmi pēc pieaugušo dzīves, viņi
joprojām grib, lai vecāki joprojām interesējas un pieskata, pat ja
ārēji izrāda neapmierinājumu. Konfliktējošas attiecības, šķirti
vecāki, problēmas attiecībās ar vienaudžiem, tāpēc viņi bēg no
situācijas. Vēl jau jāņem vērā, ka bērnus uz ielas labprāt
uzņemt pie sevis mājās cilvēki ar pedofiliskām vai citām
dziņām."
Policijas pārstāve piemin situācijas, kas jāpārrunā ar visiem
jauniešiem, proti, tā ir dzērienu lietošana publiskās vietās.
"Bērns aiziet uz kafejnīcu ar mazpazīstamu kompāniju, ko sauc par
“draugiem”. Kaut ko iedzer un atslēdzas. Izrādās, dzērienā bijusi
iebērta kāda spēcīga apreibinoša viela. Tāpēc ar tīni ir jārunā,
kas īsti ir draugs, un ka nedrīkst lietot svešu gatavotus
dzērienus. Vislabāk dzert dzērienu, kas ir atkorķēts tavā acu
priekšā. Īpaši to jāņem vērā, ja tusiņš notiek mazpazīstama
kompānijā".
Skolēni, kas pazūd Rīgā, ļoti bieži bariņos uzturas tirdzniecības centru apkaimē un ļoti bieži tur tiek atrasti.
Valsts policijas pārstāve Gita Gžibovska stāsta,
ka personu pazušanas iemesli var būt ļoti dažādi. Pieaugušie bieži
vien dodas uz ārzemēm, par to nepaziņojot tuviniekiem, jo vēlas
aizbēgt no ikdienas problēmām. Tāpat daudzi izvēlas šo “pazušanu”
uz laiku kā šķietamo risinājumu daudzajām problēmām, kas sakrājušās
personu dzīvē. Ja runa par mirušo atrašanu, tad vairāk nekā 90%
gadījumos, kad persona atrasta mirusi, ir noticis nelaimes
gadījums vai pašnāvība. Pārējos gadījumos ir runa par noziedzīgiem
nodarījumiem.
Savukārt pazudušie jaunieši parasti ir tie, kas vēlas izbaudīt
brīvību. Bieži pazūd arī bērni no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
Skolēni, kas pazūd Rīgā, ļoti bieži bariņos uzturas tirdzniecības
centru apkaimē un ļoti bieži tur tiek atrasti.
Kā rīkoties vecākiem, kuru pusaudzis ir
pazudis
• Uzreiz ir jāvēršas Valsts policijā! Nevajag
gaidīt diennakti vai noteiktu stundu skaidu no pazušanas brīža.
Policija, saņemot informāciju par personas pazušanu, meklēšanu
uzsāk nekavējoties.
• Sniegt informāciju Pašvaldības policijai.
• Var vērsties arī organizācijā Bezvests, kas palīdz
meklēt pazudušus cilvēkus.
• Ir jāsagādā skaidri saskatāma, svaiga bērna
fotogrāfija.
• Apzināt draugus, ar kuriem kopā varētu būt bērns.
Tāpēc svarīgi ir veidot tādas attiecības, ka bērna draugi, viņa
vecāki ir zināmi.
Ko nosaka likums
Līdz 16 gadu vecumam pusaudzis bez pilngadīga pavadoņa atrasties
ārā drīkst līdz plkst. 22. 00. No 16 gadu vecuma jaunietis uz ielas
bez pieaugušā drīkst atrasties arī naktī.
Līdz ar to formāli šādu tīni nemaz nevar uzskatīt par pazudušu.
Tāpēc ģimenē vajadzētu būt iekšējās kārtības noteikumiem, kas
nosaka, cik ilgi jaunietis var nebūt mājās, kā un kad paziņo
pārējiem ģimenes locekļiem, kur viņš atrodas.
Ja jaunietis regulāri klaiņo apkārt un viņš ir jāmeklē teju ar
policiju, pašvaldības policija par šādiem gadījumiem informē
sociālo dienestu un bāriņtiesu, kas izvērtē, kas notiek ģimenē un
kādas vecāku bērnu attiecībās, stāsta Aija Lilienfelde.
Dažkārt pazušanas stāsts ir pavisam savādāks nekā to varētu
uztvert vērotājs no malas, tāpēc nozīme ir arī līdzcilvēku
iesaistei.
Piemēram, 2019. gadā Rīgas reģiona pārvalde piešķir pateicību 14
gadus vecā bezvēsts prombūtnē bijušā Oskara Kristiana "sargeņģelim"
Agrim Rubinam-Kļavinskim. 2019. gada 12. jūnija vēlā vakara stundā
Valsts policija saņēma ziņu, ka pa ceļam no Lielupes uz mājām Rīgā,
Imantā, ir pazudis 14 gadus vecais Oskars. Par notikušo policijai
ziņoja zēna vecmāmiņa, kura jau pievakarē bija gaidījusi zēnu
mājās. Pulksten 16.25 Oskars bija zvanījis un sacījis, ka atrodas
Lielupē un jau grasās doties uz mājām. Taču zēns mājās nepārradās
ne pulksten sešos vakarā, ne deviņos, ne vienpadsmitos…Ņemot vērā,
ka zēns slikti orientējas apkārtējā vidē, policisti saprata, ka
situācija ir nopietna un jāuzsāk vērienīgi meklēšanas pasākumi.
Valsts policija plašsaziņas līdzekļiem izsūtīja informāciju par
zēna meklēšanu, aicinot atsaukties ikvienu iedzīvotāju, kurš puiku
varētu būt redzējis. Meklēšanā tika iesaistīti gan Valsts policijas
Rīgas reģiona pārvaldes likumsargi, gan Galvenās kriminālpolicijas
pārvaldes policisti, gan pašvaldības policija, gan organizācija
Bezvēsts.lv. Neraugoties uz to, ka policisti un brīvprātīgie
nenogurstoši meklēja visu nakti, vēl līdz rītam zēns nebija
atrasts. Tobrīd neviens nezināja, ka zēns nakti pārlaidis mežā
starp Priedaini un Babīti. Viņa mobilais telefons bija izlādējies,
taču bez navigācijas Oskars Kristians nemāk orientēties apkārtējā
vidē. Tātad viens pats pret milzīgo mežu. Laimīgas sagadīšanās dēļ
13. jūnijā pēc pulksten 8 no rīta mežā starp Priedaini un Babīti
zēnu pamanīja Agris Rubins Kļavinskis, kurš tobrīd veica darbus pie
elektropārvades līnijām. Visu nakti nogulējis mežā un saskrāpētām
kājām puika mierīgā solī turpināja savu ceļu cauri mežam, nevienam
nelūdzot palīdzību un pat nenojaušot, ka tiek meklēts. Sākotnēji
uzlūkojot zēnu, Agrim pat nešķitis, ka nepazīstamajam zēnam
nepieciešama palīdzība. Taču tobrīd viņš atcerējās, ka no rīta
dodoties uz darbu, sociālajā tīklā Facebook bija pamanījis Valsts
policijas paziņojumu, ka tiek meklēts 14 gadus vecais Oskars
Kristians. Tobrīd zēns bijis dezorientējies laikā un telpā. Agris,
kurš kādreiz bija strādājis par skolotāju, labi pārzina bērnu
psiholoģiju, tūdaļ saprata, ka nedrīkst ņemt vērā to, ka bērns no
palīdzības atsakās. Agris sazinājies ar Valsts policiju un, gaidot
likumsargus, kopā ar kolēģiem zēnam iedevuši padzerties, kā arī
viņam iedevuši savas līdzi paņemtās pusdienas. Veiksmīgas
sakritības rezultātā arī citi apstākļi bija spēlējuši pazudušajam
Oskaram Kristianam par labu. Nakts bija ļoti silta un bērns nebija
krasi zaudējis ķermeņa temperatūru. Ņemot vērā, ka viņš, nakšņojot
meža brikšņos, bija vien noskrāpējis kājas un nosmērējies, bet
citādi bija vesels, policisti jau tajā pašā dienā viņu nodeva
vecmāmiņas aprūpē.