Ēšana naktī: parasts ieradums vai nopietna slimība?

Ilgu laiku zagšanos pie ledusskapja nakts vidū uzskatīja tikai par sliktu ieradumu. Tagad tas oficiāli atzīts par sindromu, kas saistīts ar ēšanas un miega traucējumiem.

 

Bez liekā svara nakts ēdājiem jārēķinās arī ar citām sekām: nepilnvērtīgu miegu un miegainību dienā, bet galvenais kaitējums – ar laiku viņi kļūst pagalam izmisuši sava sindroma dēļ.

FOTO: Shutterstock.com

Bez liekā svara nakts ēdājiem jārēķinās arī ar citām sekām: nepilnvērtīgu miegu un miegainību dienā, bet galvenais kaitējums – ar laiku viņi kļūst pagalam izmisuši sava sindroma dēļ.

Zināms, ka daļa cilvēku regulāri ceļas augšā naktīs un apzināti – bez kādām mēnessērdzības pazīmēm – dodas uz virtuvi ko iekost. “Es tā daru kopš laika, kad biju stāvoklī ar dēlu, nu jau divpadsmit gadus!” stāsta Anete. “Galu galā nolēmu aiziet pie ārsta, tas mani nosūtīja pie dietologa, kura vienīgais ieteikums bija: šokolādes un čipsu vietā iedzert glāzi ūdens. Nu, sveiki... Sajutos naktī vēl nervozāka, ja neapēdu kādu našķi. Diabētu man arī neatklāja, tad kas nav kārtībā ar mani? Es to daru joprojām gandrīz ik nakti!”

 

Anetes bēdu māsa Liene atklāj, ka sākumā cēlusies kā štiks pulksten vienos naktī, bet tagad organisms pārslēdzies uz mošanos trijos. Viņas naksniņas parasti beidzas ar zobu tīrīšanu – tā ir ieaudzināts, ka nevar likties gultā bez šīs procedūras!

 

Daudzi nakts ēdāji ierobežo savas nakts gaitas – pirms gulētiešanas jau laikus nodrošinās ar našķiem uz nakts skapīša. “Es vienmēr sev nolieku cepumiņus – kad pamostos, uzgraužu un varu atkal aizmigt,” atzīstas Endija. Un citi ir spiesti būt vēl tālredzīgāki, piemēram, kad pārnakšņo viesos – nevar taču naktī ložņāt pa svešu virtuvi! Tāpēc līdzi tiek ņemtas Gotiņas, Kārumi un citi slepenie krājumi.

 

No malas tas varētu šķist pat nedaudz uzjautrinoši, tomēr pašiem nakts ēdājiem šī našķēšanās nepieciešamība kļūst par murgu. Ko par nakts ēšanu ir noskaidrojuši zinātnieki un ārsti?
 

Nakts izsalkuma lēkmes

Nakts maltītes nav mūslaiku problēma – jau 1955. gadā Pensilvānijas universitātes psihiatrijas profesors Alberts Stankārds pirmais aprakstīja nakts ēšanu kā simptomu kompleksu (sindromu), nevis vienkārši sliktu ieradumu. Viņš saviem pacientiem – nakts ēdājiem – novēroja šādu ainu: no rīta viņiem ir tāda kā rīta anoreksija: galīgi negribas ēst. Tuvojoties vakaram, nakts ēdāju garastāvoklis bieži pasliktinās, var pat uznākt depresija. Vēlu vakarā un naktī pacienti parasti pārēdas, vairākkārt iegriežoties virtuvē, lai panašķētos ar kalorijām bagātīgām uzkodām: cepumiem, šokolādi, čipsiem u. c. Nemiera sajūta un nomāktais stāvoklis turpinās arī naktī, un tas kopā ar epizodisko ēšanu izraisa arī miega traucējumus.

 

Šo simptomu izpausmes gadījumi izrādījās tik izplatīti, ka tagad nakts ēšanas sindroms ir iekļauts gan Starptautiskajā Miega traucējumu klasifikācijā, gan oficiāli atzīts par vienu no ēšanas traucējumiem. Tiek lēsts, ka nakts ēšanas sindroms attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem un aptver 1–2% no pasaules iedzīvotājiem. Parasti tas skar pieaugušos, bet bērniem un pusaudžiem novērots reti.

 

 

Tiek lēsts, ka nakts ēšanas sindroms attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem un aptver 1–2% no pasaules iedzīvotājiem. Parasti tas skar pieaugušos, bet bērniem un pusaudžiem novērots reti.



Bioķīmiskie procesi – īstā atslēga?

Interesantu informāciju sniedzis jaunākais pētījums par nakts ēšanas sindromu, kas pirms pāris gadiem bija publicēts Amerikas Medicīniskās asociācijas žurnālā. Tā vadītāja Mauntsinaja Medicīnas skolas Ņujorkā pētniece Grēte Birketveda sadarbībā ar profesoru Albertu Stankārdu atklāja, ka vismaz trim hormoniem ir nozīmīgu loma nakts ēšanas sindroma izraisīšanā.

 

Pirmām kārtām nakts ēdājiem ir ļoti samazināts melatonīna līmenis. Tas ir hormons, kas palīdz mums iemigt un nodrošina labu miegu. Tāpat arī leptīns – apetīti nomācošais hormons – šiem pacientiem nesasniedz normas līmeni, kas vedina domāt: viņu izsalkuma sajūta var būt tik saasināta, ka neļauj gulēt. Un tad vēl kortizols, tā sauktais stresa hormons, kas naktī paaugstinās un, visticamāk, liek celties un doties uz virtuvi.

Pētnieki ir pārliecināti, ka nakts ēdāji cieš no trim problēmām: ēšanas traucējumiem, slikta miega un garastāvokļa svārstībām. Jo nervozāki un nomāktāki tie kļūst nakts laikā, jo stiprāk pieaug to vajadzība pēc ēšanas. 

“Viņi ēd, lai sevi ārstētu, jo šāda maltīte satur ļoti augstu ogļhidrātu daudzumu, un ogļhidrāti varētu veicināt serotonīna pieplūdumu smadzenēs, kas stimulē miegu,” skaidro profesors Stankārds.

 

Reklāma
Reklāma

Tieši tā varētu izskaidrot naksniņu populārāko ēdienkarti – saldumi, cepumi, čipsi – produkti, kas satur daudz ogļhidrātu. Agrāk populāra bija teorija, ka nakts ēšanu rada enerģijas trūkums un kāre pēc ogļhidrātiem, tomēr tā nav izturējusi laika pārbaudi. Ogļhidrāti stimulē insulīna veidošanos, kas paaugstina triptofāna līmeni smadzenēs, no kā veidojas serotonīns. Šī ķīmiskā viela ne vien palīdz gulēt, bet arī nodrošina apmierinātības un laimes sajūtu. Ne velti ogļhidrātu produkti (našķi) tiek dēvēti par mierinājuma un komforta pārtiku.

Pētnieki ir pārliecināti, ka nakts ēdāji cieš no trim problēmām: ēšanas traucējumiem, slikta miega un garastāvokļa svārstībām. 

Tas gan neattiecas uz slimību gadījumiem. “Ir vairākas patoloģijas, par kurām vajadzētu padomāt nakts ēdājiem, piemēram, vairogdziedzera hiperfunkcija vai cukura diabēts,” norāda medicīnas zinātņu doktore, homeopāte Inese Joksta.

 

Iedzimtības nezināmais un citi faktori

Ar hormonālo disbalansu šis stāsts gan nebeidzas. Kā uzskata pētniece Birketveda, nakts ēšanas sindromam ir arī iedzimtības elements, kas vēl nav atšifrēts. “Stress to izraisa, bet jābūt kādam īpašam veidam, kā rodas tieši šāda atbildes reakcija, un es domāju, ka tas ir ģenētiski noteikts,” viedokli atbalsta profesors Stankārds. To apliecinājis arī viņu kolēģu pētījums Norvēģijā, aptaujājot 24 ģimenes, kuras apgalvo: nakts ēšanas sindroms viņiem raksturīgs jau vairākās paaudzēs.

 

Savukārt homeopātus nakts ēšanas gadījumā vairāk interesē, cikos pacients mēdz mosties. “Pamošanās laiks dod informāciju par traucējumiem konkrētā orgānā, jo ir noteikti orgānu bioloģiskās aktivitātes laiki: žults pūslim no pulksten 23 līdz 1, aknām no pulksten 1 līdz 3, plaušām no pulksten 3 līdz 5, resnajai zarnai no pulksten 5 līdz 7 un tā tālāk,” skaidro homeopāte Joksta, kurai praksē bijuši vairāki gadījumi, kad pacienti sūdzējušies par miega traucējumiem konkrētos laikos. “Īpaši izplatīta ir mošanās ap pulksten 3 naktī. Antropozofi uzskata, ka šajā laikā notiek augstākā es un astrālā ķermeņa atkalsavienošanās ar ķermeni. Ja ar aknu funkciju viss kārtībā, cilvēks turpina gulēt miegā, bet, ja tā traucēta, tad šajā brīdī pamostas.”

 

Tikpat labi šo sindromu var izraisīt arī dažādi psiholoģiski un emocionāli faktori, lai gan arī tos nevar vainot kā galvenos. Nakts ēšanas sindroms var sākties jebkurā brīdī kāda dzīvē, un tam nemaz nav jābūt psiholoģiski grūtam laikam. Pēc psihosomatiskā uzskata par psihisko un somatisko (ķermenisko) procesu saistību organismā – tas, kā ēdam, atspoguļo mūsu emocionālās vajadzības un veselības stāvokli. Šī sakarība darbojas jau kopš zīdaiņa vecuma – mazulim izsalkuma apmierināšana rada labsajūtu un drošību, ka viņš tiek mīlēts. Bērni, kas to nav saņēmuši, vēlāk pastiprināti pieprasa mātes uzmanību, turklāt ir liela varbūtība, ka viņu veselības problēmas nākotnē būs saistītas tieši ar ēšanas un gremošanas traucējumiem. Šajā kontekstā nakts ēdāji ir bērni ar neremdināmu izsalkumu – vienalga, cik apēsts, izsalkums saglabājas.

 

Nakts ēdāji un liekais svars

Lai arī nakts maltīšu upuri bieži vien neēd brokastis un arī dienas laikā uzņem mazāk kaloriju nekā citi, laikā no deviņiem vakarā līdz rītam viņi var to kompensēt, apēdot pat pusi no dienas kopējā kaloriju daudzuma. Tādā veidā viņi uzņem vidēji par 500 kalorijām vairāk nekā normāli ēdāji.

 

Vai tāpēc viņiem varētu draudēt lielāks liekā svara risks? Kā psihiatrs Stankārds novēroja savā ēšanas traucējumu klīnikā Filadelfijā, gandrīz desmit procenti no tuklajiem pacientiem cieta arī no nakts ēšanas sindroma. Jaunāks pētījums atklājis, ka tam pakļauti apmēram 27% cilvēku ar lieko svaru. Taču ne visiem nakts ēšanas pacientiem svars ir virs normas, daudziem slimības vēsturē iepriekš bijusi arī bulīmija vai anoreksija, un viņu svars ir pat nepietiekams. Pētniece Birketveda uzskata, ka aptuveni puse nakts ēdāju ir vāji, turpretī otrai pusei ir liekais svars.

 

Bez liekā svara nakts ēdājiem jārēķinās arī ar citām sekām: nepilnvērtīgu miegu un miegainību dienā, bet galvenais kaitējums – ar laiku viņi kļūst pagalam izmisuši sava sindroma dēļ. Un, tā kā par nakts ēšanas sindromu joprojām tik daudz nenoskaidrota, nav arī atrasta efektīva ārstēšanas terapija. Skaidrs, ka nakts ēšanas sindroma ārstēšanai vajadzētu būt kompleksai, jo tā cēloņi parasti ir gan bioloģiski, gan psiholoģiski un sociāli – dažādās attiecībās, intensitātē un mijiedarbībā. 

 

Medicīnas doktore Grēte Birketveda, piemēram, saviem pacientiem iesaka ieplānot patīkamas sabiedriskas aktivitātes vakarā, lai apmānītu vēlmi ēst – vismaz nakts pirmajā daļā, kā arī iekļaut diētā produktus ar augstu triptofāna saturu (tītara gaļa, zemesriekstu sviests u. c.), kas veicina labu miegu. Vairākums speciālistu rekomendē kognitīvi biheiviorālo terapiju, progresīvo muskuļu atslābināšanu, homeopātiju un, ja nepieciešams, svara samazināšanu un antidepresantus.

Saistītie raksti