Nomodā par bērniem: saruna ar bērnu māsu Tatjanu, kura aprūpē pašus mazākos

 19. novembris 2019 9:20 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Intervija

Piedzīvojot priekšlaicīgas dzemdības, jaunā māmiņa nonāk šoka stāvoklī, no kura ātri attapties nav iesējams. Māmiņas satrauc ne vien mazulīša veselība, bet arī apziņa, ka mazulīša pirmās dzīves dienas būs jāpavada slimnīcā. Nonākot slimnīcā, vecāki ir apjukuši un pilnīgā neziņā gan par to, kas sagaida viņus un bērnu, gan par to, ka slimnīcā var nākties pavadīt garas nedēļas vai pat mēnešus. Parasti bērnu aprūpes māsas ir tās, ar kurām jaunajai māmiņai ir visciešākā sadarbība bērna atveseļošanas laikā, un nereti arī tās, kas kalpo kā mierinājums māmiņām.



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Tatjana ne mirkli nenožēlo savu izvēli strādāt ar bērniem


17. novembrī tika atzīmēta Starptautiskā Priekšlaikus dzimušo bērnu diena, tāpēc Mammamuntetiem.lv uz sarunu aicināja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas bērnu māsu Tatjanu Artajevu. Tatjana ir ieguvusi maģistra grādu māszinībās un jau piecus gadus strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS). To, ka Tatjana vēlēsies strādāt tieši ar bērniem, viņa saprata jau prakses laikā, kad nonāca šajā nodaļā. Studiju laikā nostrādājusi pusotru gadu par jaunāko māsas palīgu, nu jau 3,5 gadus Tatjana strādā par jaundzimušo aprūpes māsu.

Sirds darbs jau piecus gadus
 “Sākumā es kā jaunākais māsu palīgs tikai asistēju darbā ar bērniņiem, bet ar laiku jau bija jāveic bērnu aprūpe pašai. Sākumā bija bail. Mans pirmais bērniņš, kam mainīju autiņbiksītes, svēra tikai 900 gramu un bija nedaudz lielāks par manu plaukstu. Bet pārliecība jau nāk ar pieredzi un to vienmēr saku arī māmiņām. Ar laiku visu var apgūt,” stāsta Tatjana. 

Sākumā bija bail. Mans pirmais bērniņš, kam mainīju autiņbiksītes, svēra tikai 900 gramu un bija nedaudz lielāks par manu plaukstu

Viens mazulis, sešas ārstniecības personas 
Parasti priekšlaikus dzimušo bērniņu mammām viens no satraucošākajiem momentiem ir tieši bērna pārvešana uz slimnīcu. Daudzas māmiņas no sākuma nezina, ka bērnu ved vienu bez mammas ar speciālo transportu, kas mazulim nodrošina drošu braucienu no dzemdību iestādes līdz slimnīcai. Nereti mammas slimnīcā ierodas pirmās un ir satrauktas, ja bērns vēl nav atvests. Mammas ir apjukušas un nezina, kur meklēt informāciju. 
Tatjana stāsta, ka katru jaundzimušo, kas tiek ievests BKUS, sagaida divas bērnu aprūpes māsas, viens māsu palīgs un ārstējošais ārsts. Parasti līdz ar jaundzimušo uzņemšanas brīdī palātā ir sešas ārstniecības personas un paiet ilgāks laiks, kamēr bērniņš tiek sagatavots dzīvei slimnīcā (ievietoti katetri, saslēgtas sistēmas, paņemtas analīzes u.tml.). Līdz ar to vecākiem ir jāuzgaida ārpus palātas. Protams, tas ir raižu pilns laiks mammām un tētiem, bet ir jāsaprot, ka tas viss tiek darīt viena mērķa vārdā – lai pēc iespējas drīzāk palīdzētu mazajam pacientam. 


Diennakts režīmā nomodā par bērniem
Katrai māsai pārziņā tiek nodoti apmēram četri jaundzimušie, bet ja tie ir īpaši smagā stāvoklī, tad tie var arī būt divi bērniņi, ko māsa aprūpē. Sākumā, ja bērniņa stāvoklis ir nestabils, mazuli aprūpē māsa – baro katru bērniņu ik pa trim stundām, maina pamperus, nogulda. 
Tatjanas darba režīms ir diennakts dežūras. Ampēram divas diennaktis nedēļā Tatjana ir nomodā par pacientiem un pa vidu bērnu aprūpes pienākumiem jāpaspēj aizpildīt dokumentācija par pacientiem, ik pa brīdim kāds pacients jāpārved uz citu nodaļu, kādam mazulim pienākusi vannošanās kārta. Piemēram, lai novannotu jaundzimušo, nereti paiet stunda. Protams, mazulis nepavada ūdenī stundu, bet gan 10-15 minūtes, tomēr lielu laika prasa vannas sagatavošana, bērna ģērbšana un svēršana, slaucīšana un apkopšana pēc vannas. Maiņas laikā māsiņai nereti nākas piedalīties ap 30 barošanas reizēs.
Ir arī tādi pacienti, kuriem vecāki nevar būt uz vietas visu laiku vai, diemžēl, izvēlas nebūt kopā ar saviem bērniem. Tatjana atzīst, ka gadījumi, kad māte atsakās no bērna, ar gadiem samazinās. Māsām ir jāparūpējas par visiem šiem bērniņiem. Reizēm gadās, kad naktī bērniņi kļūst nemierīgi: “Ir bijušas reizes, kad ņemam mazo sev uz krūtīm un viņi nomierinās. Viņiem ir ļoti vajadzīgs ķermeniskais kontakts. Bet ja uz vienu māsu ir četri bērni un vairāki no viņiem ir nemierīgi, visus ķengurā pie sevis mēs nevaram paņemt.” 

“Ir bijušas reizes, kad ņemam mazo sev uz krūtīm un viņi nomierinās. Viņiem ir ļoti vajadzīgs ķermeniskais kontakts. Bet ja uz vienu māsu ir četri bērni un vairāki no viņiem ir nemierīgi, visus ķengurā pie sevis mēs nevaram paņemt.”

Emocionālā slodze 
Tatjana atzīst, ka vislabākās zāles viņai ir ģimenes un kolektīva atbalsts. Protams, vislabākais ir darba lietas atstāt darbā, un mājās nemēģināt risināt darba jautājumus. Viņai palīdz, ja ģimene neiztaujā par notikumiem darbā, bet gan novērš domas ar kādām citām aktivitātēm. Tāpat priecē, ja uz nodaļu kādreiz atnāk mammas ar bijušajiem pacientiem un rāda, ka bērnam viss ir izvērties labi. 
Tomēr arī Tatjanas pieredzē ir gadījums, kad bērns, kas ir bijis viņas aprūpē, nomirst. “Tas ir smagi. Lai arī es jau iepriekš biju piedzīvojusi bērna nāvi pacientiem, kuriem asistēju, kad nomirst tieši tavā pārziņā esošais mazulis, tas ir pavisam citādāk. Es kādu nedēļu nevarēju no tā atiet, kaut gan es ar bērniņu nebiju pavadījusi ilgu laiku. Viņš bija braucis tālu ceļu un acīmredzot tas bija pārāk liels slogs mazulim. Bērniņš mira pusstundu pēc iebraukšanas slimnīcā. Pats grūtākais bija tas, ka man uzreiz pēc tam bija jāiet aprūpēt citi bērni. Tā kā man tas bija pirmais gadījums, tas bija ļoti grūti. Māsas, kurām jau ir lielāka pieredze, prot emocionāli tālāk turēt bērnus no sevis, lai vispār spētu veikt šo darbu, ” Tatjana stāsta.  “Tomēr, lai darītu šo darbu, jācenšas koncentrēties uz pozitīvo. Pasaulē taču uz katru slimo vai priekšlaikus dzimušo bērniņu piedzimst daudz vairāk veselo!” optimistiski norāda Tatjana. 

Tā kā man tas bija pirmais gadījums, tas bija ļoti grūti. Māsas, kurām jau ir lielāka pieredze, prot emocionāli tālāk turēt bērnus no sevis, lai vispār spētu veikt šo darbu

Mammu sāpe - krūts barošana
Bieži mammas ļoti pārdzīvo, ja nevar barot savu priekšlaikus dzimušo bērniņu ar krūti. Tatjana no savas pieredzes saka: “Protams, ka mammai tas ir liels ir pārdzīvojums, ja nevar barot bērnu ar krūti. Tomēr ir jāsaprot, ka priekšlaikus dzimušajiem primāri ir stabilizēt savu stāvokli un veseļoties.” Tatjana arī norāda, ka mammas ir dažādas - ir tādas sievietes, kas aktīvi pauž savu vēlmi mēģināt barot bērnu pašai, bet ir māmiņas, kuras nogaida ar šo soli, īpaši, ja bērns ir vēl mazs. 
Tas, vai bērns ir gatavs zīst un vai tas viņam nenāks par ļaunu, ir ārsta kompetencē un tā ir ārsta atbildība. Medicīnas personālam primāri ir bērna stāvokļa stabilizēšana un atveseļošanās. Kad jau bērns ir spēcīgs un varētu būt gatavs zīst, tas arī ārsts to pieļauj. Tatjana norāda, ka nevienai mammai, ja pacients jūtas labi, nav aizliegts mēģināt barot bērniņu pašai, tikai tas viss ir jāsaskaņo ar ārstu. “Kā jau viss – tas ir komandas darbs, bet atbildību uzņemas ārsts, tāpēc arī viņš var izlemt to atļaut vai nē.”

Pasakas, kas nomierina
Jautāta, kā vecāki var vislabāk palīdzēt savam bērnam, kas pēc dzemdībām uzreiz nonācis slimnīcā, Tatjana atzīst – runāt ar saviem bērniem. Lasīt, dziedāt, stāstīt visu, kas notiek. Arī, ja bērns guļ inkubatorā, mammas balss bērnu nomierina. Mazajiem bērniņiem vēl nav attīstījusies redze, bet dzirde viņiem ir laba. “Reizēm tieši tēti ir tie, kas tur mazuļus sev uz krūtīm un lasa pasakas, kamēr mamma iziet laukā no slimnīcas izvēdināt galvu. Lai mammas varētu aprūpēt bērnus, viņām svarīgi saņemt atbalstu no ģimenes. Parasti mamma ir tā, kas ikdienu pavada slimnīcā, un tēvi pie bērniem brauc  brīvdienās un darba dienu vakaros. Diemžēl jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā nav pieļaujama pacientu vecvecāku klātbūtne - tomēr, ja ir gadījums, kad bērna vecāki pie mazuļa nevar ierasties, var nokārtot atļauju te uzturēties kādam no vecvecākiem. 

Reizēm tieši tēti ir tie, kas tur mazuļus sev uz krūtīm un lasa pasakas, kamēr mamma iziet laukā no slimnīcas izvēdināt galvu. Lai mammas varētu aprūpēt bērnus, viņām svarīgi saņemt atbalstu no ģimenes. 

Jauns pacients nodaļā ik dienu
Situācijas, kad starp personālu un vecākiem rodas informācijas plaisa, var būt dažādas.  Slimnīcai ir sava kārtība un vecākiem sākumā ir grūti to apjaust. Parasti katru dienu slimnīcā ieved jaunu pacientu un ne vienmēr laiks, kad iebrauc bērns un vecāki, sakrīt. Reizēm gadās, kad māsa izstāsta aktuālo informāciju par mazuli tētim, bet viņš ir tik apjucis, ka aizmirst to pastāstīt mammai. Bieži mammas šoka stāvoklī nespēj uztver stāstīto. Gadās, kad vecāki atbrauc pie bērna nākamajā dienā – māsiņas nepazīst šos vecākus un nezina, pie kura bērna viņi ir ieradušies. Tatjana atzīst, ka galvenais ir būt saprotošiem citam pret citu: vecākiem pret personālu un otrādi. Reizēm gadās, kad mamma izvēlas komunicēt tikai ar vienu māsiņu un tad pārējām ir jāsāk domāt par sava darba izpildes kvalitāti. Vecāki arī mēdz nedomāt par māsiņām, kā tas liek viņām justies.
“Vislabāk ir, ja mēs kopīgi virzāmies uz mērķi – veselu un spēcīgu bērnu. Katram no mums šajā posmā ir sava funkcija. Galvenais ir meklēt problēmām risinājumu un izrunāt to,” optimistiski saka jaunā māsiņa.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas