Kas ir topinambūrs, un kāpēc to vērts audzēt?

Rudenī daudzu dārzu nostūros vai sētmalās zied topinambūri. Ziedi līdzinās mazām dzeltenām saulespuķēm, kas, meklējot rudens saules starus, stiepjas pretī debesīm gandrīz divu metru garumā. Topinambūra daudzviet kļuvis par daudz, taču tā saknes – resnam ingvera īkšķim līdzīgi pazemes bumbuļi ar baltu, dzeltenu, rozā un pat tumši violetu mizu – ir saldas, kraukšķīgas, ar riekstu garšu, bioloģiski aktīvām vielām bagātīgas un ļoti diētiskas. Topinambūru citur mēdz dēvēt arī par zemesbumbieri, Jeruzalemes artišoku un pat saldo kartupeli.

 

Īpaši laba sakne cukura diabēta pacientiem

FOTO: Shutterstock.com

Īpaši laba sakne cukura diabēta pacientiem

Viegli audzēt
Eiropa topinambūru (Helianthus tuberosus) iepazina 17. gadsimta sākumā, kad franču pētnieks Samuels de Šamplēns to atveda no Ziemeļamerikas, tur to ikdienā lietoja indiāņi. To ir viegli audzēt un uzglabāt, taču novācot jābūt ļoti rūpīgam – mazākais bumbulītis, kas paliks zemē, veidos jaunus topinambūru dzinumus. Atstāsi topinambūru savā vaļā un, skat, pēc pāris gadiem būsi tajos ieaudzis!

Stādīšanai derēs jebkurš topinambūra bumbulis – tirgū nopirkts vai kaimiņa iedots. Pirms stādīšanas to, tāpat kā parasto kartupeli, vari sagriezt vairākās daļās; jāskatās, lai katrā no tām būtu viena, divas pumpuru acis. Stādīt vari gan agrā pavasarī, gan vēlā rudenī. Topinambūrs ir ļoti uzņēmīgs augs, tāpēc rūpīgi izvēlis vietu, kur tas augs. Svarīgi, lai blakus nebūtu ceļš vai notekūdens grāvis, jo augot tas uzņems visu slikto, kas ir zemē.

Lai vieglāk ievāktu ražu, topinambūru labāk stādīt vagā 50–70 centimetru attālumā citu no cita 15 centimetru dziļumā. Augs jebkurā augsnē, bet mālaina zeme tam būs par smagu, īpaši, ja rudens ir lietains, bumbuļi zemē var pūt. Labai ražai topinambūrs ik pēc diviem gadiem jāstāda citā vietā – ilgi augot vienā vietā, bumbuļi būs mazi un kraupaini. Pēc iestādīšanas papildus mēslot nevajag, līdz rudenim par topinambūru vari aizmirst.


Viegli novākt
Par to, ka briest topinambūra raža, vēsta dzeltenie ziedi, kas sāk ziedēt septembrī. Pēc pēdējiem ziediem nogaidi divas nedēļas, tad līdz zemei nopļauj garos lakstus (liec tos kompostā vai sasmalcini un iestrādā zemē). Bumbuļiem ļauj briest zemē vēl nedēļu pēc lakstu nopļaušanas – oktobra beigās, novembra sākumā. Vagā stādīto topinambūru ir viegli novākt, jo tā zemes bumbuļi veidojas pie galvenās saknes, netālu cits no cita. Rakšanai vislabākās būs dakšas, ar kurām rūpīgi jāizceļ no zemes auga sakņu kamols.
 

Viegli uzglabāt
Topinambūra bumbuļus ziemā var glabāt vietā, kur ir liels mitrums un gaisa temperatūra ap nulli. Glabājot pagrabā, svarīgi turēt papīra maisā un tumsā, taču, pat to ievērojot, tuvojoties pavasarim, topinambūri bojāsies. Ja vēlies veselīgā topinambūra kūri pavasarī, pa ziemu atstāj to vagā – tas nesasals, jo spēj izturēt salu pat līdz mīnus 50 grādiem.

 

Ja vēlies veselīgā topinambūra kūri pavasarī, pa ziemu atstāj to vagā – tas nesasals, jo spēj izturēt salu pat līdz mīnus 50 grādiem.

Reklāma
Reklāma

 

Vienīgais šķērslis, kas ziemā var kavēt tikt pie vagā atstātā bumbuļa, ir sals, tāpēc pagaidi atkusni un izroc tad. Ledusskapī, dārzeņu kastē, topinambūrs svaigs saglabāsies divas nedēļas. Pavasarī, kad citi dārzeņi ir zaudējuši svaigumu un arī daļu vērības, topinambūra bumbulis, izrakts no zemes, būs kraukšķīgs, svaigs un vitamīniem bagātīgs!


Kāpēc būtu jāēd topinambūrs?
Uzturzinātnieki topinambūru iesaka lietot tiem, kuriem ir aktuāla cīņa ar liekajiem kilogramiem, bet īpaši – cukura diabēta slimniekiem, jo topinambūra ogļhidrāti ir inulīna formā, proti, tie daudz vieglāk pārstrādājās.


Kā to garšīgi apēst?
Svaigus rupji rīvētus rudens salātos, vienus pašus vai kopā ar citiem dārzeņiem, aizdarītus ar skābo krējumu vai eļļas un citrona sulas maisījumu. Tos var gatavot tāpat kā kartupeļus – sautējumos, cept, gatavot plācenīšus vai rupji rīvētus, lai pasniegtu kopā, piemēram, ar kūpinātu lasi. Topinambūra miltus Vācijā mēdz izmantot arī konditorejā – sanāk gardi kēksi (tieši vācieši topinambūru arī atveda uz Baltiju).


Interesanti!
Pirmie topinambūru sāka audzēt Ziemeļamerikas indiāņi; no Tupinambas cilts arī cēlies šā asteru dzimtas sakņauga nosaukums. Savukārt eiropieši to bija spiesti strauji iepazīt un iemīļot 1612. gadā, kad, apgūstot Kanādas piekrastes, viņus piemeklēja bads – kailo dzīvību palīdzēja izvilkt topinambūra saknes.

Tautas medicīnas uzziņu literatūrā topinambūra bumbuļi ir minēti arī kā ārstnieciska substance, kas palīdz cukura diabēta slimniekiem, sirds un kuņģa problēmu risināšanā, kā arī kosmetoloģijā – ziedu un lakstu uzlējums ieteicams kā ādas pretnovecošanas līdzeklis. Latvijā ir nopērkama arī topinambūra ziedu tēja.

Avots: Jauns.lv, žurnāls "100 Labi Padomi"