Ārsti solīja, ka Madaras izdzīvošanas varbūtība ir 1%. Stiprais stāsts

 11. novembris 2019 12:30 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Tikai 1% lielu iespējamību, ka bērniņš vispār izdzīvos, Aļonai solīja slimnīcas ginekoloģijas nodaļas dakteri. Tagad 1,6 gadu vecā Madara intervijas laikā saldi guļ ratos, bet pēc pusdienas miedziņa dzīvespriecīgi smaida mūsu fotogrāfam.



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Šī ir pirmā īstā fotosesija mazajai Madarai un viņas mammai.


Jau no 4. grūtniecības mēneša māmiņa Aļona bija stingrā ārstu uzraudzībā. Taču pēc vairāku mēnešu gaidīšanas, ka tūlīt, tūlīt sāksies priekšlaicīgas dzemdības, situācija beidzās ar gandrīz iznēsātas un veselas meitiņas Madara piedzimšanu. 

Bērniņš piesakās kāzu naktī
“Kad iepazinos ar vīru, viņš uzreiz pateica, ka grib trīs bērnus. Mana nostāja bija, ka bērni būs tikai pēc kāzām,” stāsta Aļona. “Tā arī iznāca – pagāja divi gadi, kamēr nosvinējām kāzas, un tikai tad pieteicās bērniņš. Līdz tam dzēru vitamīnus, dzīvoju veselīgi, bet bērniņš ar pieteikšanos kavējās. Tā kā vīrs tolaik strādāja ārzemēs un mājās bija tikai noteiktos laikos, tad diezgan precīzi varēju pateikt, kura bija tā diena, kad paliku stāvoklī ar meitiņu. To, ka esmu stāvoklī, sajutu 3 nedēļas pēc kāzām.”

“Dzīvojām mierīgi, nestresojām, jo apkārt ir daudz draudzeņu, kas tā uzreiz stāvoklī nepaliek. Arī ginekologs teica, ka viss man ir kārtībā. Vienīgais, kas man no bērnības ir bijis, rudeņos un pavasaros rodas cistīti. Paliekot stāvoklī, šī kaite uzliesmoja. Sāku dzert zāles, bet 4. grūtniecības mēnesī pamanīju, ka man ir sākusies asiņošana”. Ārste topošo māmiņu uzreiz nosūtīja uz slimnīcu, tika iedotas zāles, izrakstīta slimības lapa un likts palikt mājās gultas režīmā.  Decembrī atkal sākās asiņošana, bet šoreiz Aļonu uzreiz aizveda uz slimnīcu, kur konstatēja, ka ir sākuši tecēt augļūdeņi:  “Mani pat nelika dzemdību nodaļā, bet ginekoloģijas nodaļā, jo bija nepilni pieci grūtniecības mēneši.  Tobrīd man pat nojausmas nebija, cik nopietni ir tas, ka tek augļūdeņi”.  


Jātic brīnumam 
Iestājoties slimnīcas ginekoloģijas nodaļā, ārste uzreiz diezgan skarbi pateikusi, ka bērniņš vēl ir pārāk maziņš, lai izdzīvotu. Ja tek augļūdeņi, tad būs jāierosina dzemdības un ka tad bērniņš neizdzīvos. Aļona atceras, ka daktere devusi tikai “1% no miljona".  “Daktere to pateica ļoti skarbi, bet īsti viņu vainot nevaru, jo palātā, kurā nogulēju 2 nedēļas, man vienīgajai no 13 meitenēm bērniņš piedzima... Es redzēju, kas notiek tajās palātās, kur uzturas māmiņas līdz 22. grūtniecības nedēļai. Sapratu, ka nekad nevienam nevajag jautāt, kad pārim būs bērniņš. Jo pat tad, kad bērniņš ir vēderā, no rīta viņš ir, bet vakarā vairs var nebūt.”  

 

Sapratu, ka nekad nevienam nevajag jautāt, kad pārim būs bērniņš. Jo pat tad, kad bērniņš ir vēderā, no rīta viņš ir, bet vakarā vairs var nebūt.

 

Personālam, kas strādā slimnīcu nodaļās, ir milzīga nozīme tajā, kā jūtas sievietes, kas spiestas ārstēties slimnīcā. Aļona ar īpašu siltumu atceras kādu jaunu ārstu – rezidentu. Vīrietis uz kopējā personāla fona izcēlies ar īpašu iejūtību. “Viņš mani ļoti atbalstīja. Teica, ka ir jātic brīnumam. Un lai neklausos to, ko citām sievietēm manā palātā stāsta ārsti. Lai arī diagnozes mums visām mazliet līdzīgas un biedējošas. Beigās es vienkārši gāju ārā no palātas, lai nedzirdētu, ko saka citām un nedomātu, ka tas attiecas arī uz mani.”

“Inernetā atradu informāciju, ka iespēja saglabāt bērniņu tik mazā grūtniecības laikā ar tekošiem ūdeņiem nav reāli. Pieteicos kādā interneta atbalsta grupā, kur no mammām ar līdzīgām pieredzēm smēlos ļoti lielu atbalstu un palīdzību. Sveši cilvēki, kas ar to ir saskārušies, saprata, cik problēma ir nopietna. Savējie īsti nesaprata, teica tikai, ka būs jau labi, nesaprotot, kas īsti notiek,” tā par līdzcilvēku izpratni vai drīzāk – neizpratni, stāsta māmiņa. 

Pirms pieņemt gala lēmumu par dzemdību ierosināšanu, Aļonu aizsūtīja pie ļoti pieredzējušās ārstes – ginekoloģes Zanes Krastiņas, kas sonogrāfijā izpētīja situāciju un teica, ka ar ūdeņiem tomēr nav tik slikti. To ir mazāk, bet ne kritiski. Šis lēmums, ka grūtniecību var saglabāt, viesa ļoti lielu mieru un beidzot arī cerību. Tiesa, palaižot mājās, ārste noteica gultas režīmu. “Draugi un radi veda pārtiku, reizi mēnesī aizbraucu pie dakteres, kas teica, ka bērns attīstās normāli un viss ir kārtībā. Skatījos pozitīvas filmas par dzīvnieciņiem, centos neskatīties neko ne smieklīgu, ne arī raudulīgu.”

14. februāra sonogrāfijā izrādījās, ka augļūdeņu ir ļoti maz. Beidzot lika vākt somas un tiešām braukt dzemdēt. Tā bija tikai 24./25. grūtniecības nedēļa. Slimnīcā Aļonu apskatīja, iedeva zāles un atkal palaida mājās, piekodinot, ka pie pirmajām pazīmēm nekavējoties jābrauc atkal atrādīties. “Nedēļu biju šoka stāvoklī – apātija, gulta, ūdens pudele, labierīcības,” atceras Aļona. Bet dzemdības nesākās. Pēc nedēļas izrādījās, ka augļūdeņu apjoms ir atjaunojies un var turpināt gaidīt.

“17. aprīlī naktī, esot mājās, sajutu, ka augļūdens pūslis pārplīsa, vakarā aizbraucu uz slimnīcu. Tobrīd bija 33. nedēļas un 4 dienas. Ārsti teica, ka vēl varam gaidīt dažas dienas, līdz būs 34. pilnas nedēļas. Sekoja līdzi, vai nesākas iekaisums, jo ūdeņi tomēr visu laiku bija tecējuši.
Beigās sākās dzemdības, kas bija vieglas un ātras. Dzemdības bija tik nereāli foršas! Kad to stāstu, neviens netic. Atbrauca vīrs, jokojām ar ārstiem, meitiņa piedzima 1950 gramus smaga un 46 cm liela pilnās 34. nedēļās bez veselības problēmām,” tā vairāku mēnešu gaidīšana, ka tūlīt, tūlīt sāksies priekšlaicīgas dzemdības, beidzās ar gandrīz pilnībā iznēsātas un veselas meitiņas Madara piedzimšanu. 


Kā mamma sajutos tikai tad, kad sāku pati zīdīt
“Neticējās, ka meitiņa ir piedzimusi dzīva un kas viss ir kārtībā.  Biju iedomājusies, ka tāpēc, ka man ir maz augļūdeņu, bērniņam nav kur kustēties, viņa var piedzimt ar defektiem. Pētīju pirkstiņus, rociņas, kājiņas... Bet viss patiešām bija kārtībā. Tomēr P. Stradiņa Klīniskās universitēs slimnīcas Dzemdību nodaļā šādā laikā dzimušus bērniņus liek inkubatorā. Un tad ir tā dīvaini - tev it kā bērns ir, bet vienlaikus it kā nav. Inkubatorā ļauj bērnu apkopt, vakaros paņemt pie sevis, tomēr tas viss notiek noteiktos laikos,” tā pirmo dzīves nedēļu ar meitu atceras Aļona. 

Ar vīru, Madaras tēti, mums ir tāds īpašs lepnums par to, ka mūsu meitiņa, kurai deva tikai 1% iespēju izdzīvot, tagad ir tik jauka un stipra meitene. Tas mums ir tāds kā stiprinājums abiem, kas mūs vēl vairāk apvienoja. Ka viss nedevās tik viegli, bet ka mēs to kopā izcīnījām.

 

Pēc tam vēl nedēļu abas uzturējās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Vienības gatvē. Tur brīdināja, ka būs grūtības ar zīdīšanu, bet izrādījās, ka meitiņa lieliski prot zīst. “Īstā sajūta, ka es esmu mamma, ka vairs nekas slikts ar bērniņu nenotiks, atnāca krietni vēlāk, kad bērniņš sāka zīst krūti. Sasniedzot 2 kilogramu svaru, devāmies mājās”. 

Aļona pārsteidz ar ļoti lielu iekšējo mieru un pārliecību, ka viss ir kārtībā un viss būs labi: “Cenšos visus ikdienas stresus norobežot, lai esmu mierīga, un lai ir bērns, kas izbauda bērnību. Madara ir ļoti mierīga. Varbūt tāpēc, ka es grūtniecības laikā biju mierīga, nekur nedevos, sevi neuzvilku, ticēju ārstam, kas teica, ka viss būs labi. Ar vīru, Madaras tēti, mums ir tāds īpašs lepnums par to, ka mūsu meitiņa, kurai deva tikai 1% iespēju izdzīvot, tagad ir tik jauka un stipra meitene. Tas mums ir tāds kā stiprinājums abiem, kas mūs vēl vairāk apvienoja. Ka viss nedevās tik viegli, bet ka mēs to kopā izcīnījām. ”
 
Vēlāk gan meitiņai atklāja nieru problēmu jeb urīnceļu refluksus, ko saista ar to, ka meitiņa piedzima priekšlaicīgi. Tomēr, lietojot zāles, tā pamazām atrisinās. Citu attīstības problēmu Madarai nav, viņa liek puzles, labi fiziski attīstās - līdzīgi kā citi vienaudži viņas, 1, 6 gadu vecumā. 

Cilvēki, kas ar priekšlaicīgi dzimušiem bērniem nav saskārušies, pat nesaprot, cik tas ir grūti, cik lielu cīņu vecāki pirms tam ir izcīnījuši, lai pēc tam citi varētu teikt, ka “redzi, ka viss ir normāli”, novērojusi Aļona. Bet, kamēr ar šādu situāciju pats dzīvē nesastopies, informācijas un izpratnes par priekšlaikus dzimušo bērnu problēmām sabiedrībā ir ļoti maz. 

 


IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

 

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas


Notice: Undefined index: articles in /data/web/root/slim/app/views/article_layout.php on line 612