Izrādē bērni vēro Ādama un Ievas mīlas aktu. Situāciju komentē Latvijas speciālisti

Šokējošs, provokatīvs, pavisam ne viennozīmīgi vērtētais beļgu režisors Milo Rau ir mākslinieks, par kuru Guardian raksta, ka viņam ar mākslu patīk izaicināt, un tā ir arī daļa no mārketinga. Viņš ir Eiropas festivālu mīlulis, jo... šokē, taisot mākslu no tā, kas nu tajā brīdī ir politiski aktuāls un rada rezonansi - pedofilija, slepkavības, ISIS un tamlīdzīgi. Viņa izrāžu mārketings ir tāds, kas pārkāpj robežas, piemēram, kādās reklāmās tika meklēti teroristu grupējuma ISIS kaujinieki, par ko teātrim, kas uzveda šo lugu, nācās atvainoties.

"Daži mākslas darbi ir īpaši ne tikai ar savu stāstījumu, naratīvu, bet arī veidu, kā tas tiek pasniegts un nereti arī - ar mārketingu, kā tie tiek pārdoti," norāda publiciste Linda Curika.

"Viena no pēdējām skandalozajām lugām, kas tiek apspriesta sabiedrībā, sociālajos medijos un preses slejās, ir epizode, kas attēlo Ādama un Ievas seksa aktu, pa malām sēž bērni, kas uztverami kā eņģeļi. "Guardian", aprakstot šo mākslas aktu, pamana, ka bērni izskatās garlaikoti, tomēr neieslīgst dziļāk, analizējot to, vai bērniem tur vispār vajadzētu atrasties.

"Guardian", aprakstot šo mākslas aktu, pamana, ka bērni izskatās garlaikoti, tomēr neieslīgst dziļāk, analizējot to, vai bērniem tur vispār vajadzētu atrasties.

Šis attēls tiek un tiks šērots dienu no dienas dažādos konservatīvos portālos, un jo īpaši Krievijas medijos, kā ilustrācija tam, ka Rietumu sabiedrība ir degradēta. Tad, ja tu jau esi tajā informācijas burbulī, kur par to tiek daudz runāts, tev sociālo tīklu algoritmi piedāvā arvien vairāk un vairāk informācijas, kas saskan ar taviem uzskatiem, un mērķis tam ir tikai viens - lai tu sociālajos tīklos pavadītu pēc iespējas vairāk laika.

Piemēram, Milo Rau izrādē "Pieci Viegli Gabali" (Five Easy Pieces) pedofila un izvarotāja Marka Dutro (Marc Dutroux) stāstu izstāsta bērni. Tas ir nepatīkams, mokošs process, to vērot uz skatuves, un tas noteikti pārkāpj skatītāju robežas. Jau vien saskaršanās medijos ar pedofiliju pārkāpj mūsu robežas, jo mēs uzdodam sev jautājumu - kā tas varēja notikt ar bērnu? Šī izrāde savukārt rada bezpalīdzības sajūtu, liek izdzīvot vainas sajūtu, šausmas pavisam citā līmenī. Kad mēs izrādē redzam, ka kāds tiek piekauts vai nogalināts, mēs saprotam, ka tā ir spēle. Tomēr šajā izrādē spēle pārkāpj robežas un pārvēršas par klātbūtni nozieguma, pārkāpuma vērošanā. No vienas puses tātad ir cilvēku emocionālais piedzīvojums par pedofiliju, kas ļauj šīs šausmas, ko piedzīvojuši bēnri, teju izjust uz savas ādas. No otras puses, skatītājiem rodas jautājums, vai dalība šajā izrādē, kas jau ir traumējoša skatītājam, nav traumējoša aktieriem? Šī ir viena no izrādēm, kas radīja ievērojamu sašutuma vilni.

Viena no pēdējām skandalozajām lugām, kas tiek apspriesta sabiedrībā, sociālajos medijos un preses slejās, ir epizode, kas attēlo Ādama un Ievas mīlas aktu, pa malām sēž bērni, kas uztverami kā eņģeļi.

No vienas puses, vecākiem bieži vien piemīt realitātei neatbilstoši uzskati par to, ko viņu bērni ir redzējuši un arī dabiska vēlme pasargāt no netiklā, nepareizā. Tādēļ nereti kailums, kas pieaugušajiem šķiet šokējošs, bērniem tāds neliekas. Tomēr šī situācija liek uzdot jautājumu par to, kādēļ bērnu vecāki piekrita bērnu dalībai šajā izrādē, un vai bērniem tur bija jābūt.

Foto: Režisors Milo Rau

Es varu ieraudzīt gan mārketinga potenciālu šādā izrādē, gan arī mākslinieka domu ielikt radīšanas stāstā nevis bērnus, kas tērpti enģeļu tērpos, un Ievas un Ādama intīmās daļas sedz vīģes, bet gan kaut ko mūsdienām atbilstošu. Tomēr tīri objektīvi man rodas jautājums - ja tas ir pamatojams no mārketinga un no mākslinieciskās perspektīvas, vai tas ir pamatojams no ētiskās perspektīvas?

Gribētos atgādināt, ka dažādās valstīs notiek dažādi, tai skaitā nereti - apšaubāmi mākslas procesi. Tā ir daļa no mākslas un nav obligāti jābūt mākslas kritiķim, lai pateiktu - stop, kaut kas ar šo nav kārtībā. Galvenais ir nekrist panikā - tas ir viens mākslinieks un viņa darbi. Tas nenozīmē, ka pasaule iet uz galu."
 

6 FOTO

Režisors Milo Rau un viņa provokatīvās izrādes

+ 2

Skatīt visus

Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte neredz nekādu attaisnojumu tam, kāpēc mākslas vārdā būtu psiholoģiski jātraumē bērni: "Mans uzskats ir, ka bērniem, īpaši tik maziem, tomēr nevajadzētu būt līdzeklim kāda mākslinieka rokās. Gan jau var atrast citus veidus, kā sociālas un citādi smagas tēmas pasniegt sabiedrībai.
Piedalīšanās šādās perfomancēs var būt bērnam traumējoši. Var būt, ka tas notiek ne vienmēr, tomēr mūsdienās ir pietiekami daudz pētīta bērnu uzvedība un attīstība, kas skaidri atklāj, kas katram vecumposmam ir svarīgi. Ja bērns tiek piespiests vērot seksuālas darbības - aktu -, tad to var uzskatīt par seksuālu vardarbību, kas ietekmē gan fizisko, gan garīgo veselību. 

Mazam bērnam ir normāli redzēt vecāku tuvību tādā izpratnē, kā, piemēram, apskaušanās, skūpsts, bet viņam nav jābūt lieciniekam vecāku intīmajai dzīvei.

Protams, es nezinu, kas un kā konkrētajā perfomancē tika attēlots, kā bērni tam iepriekš tikuši sagatavoti, un cik viņi par visu notiekošo uz skatuves ir informēti, tomēr, atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvenciju, pieaugušam ir jārīkojas bērna labākajās interesēs. Diez vai piedalīšanās vai klātbūtne šādos pasākumos ir bērna labākās intereses. 

Viņam pietrūkst gan izpratnes par sociālo un kultūras kontekstu, gan izpratnes par seksualitāti un seksuālām attiecībām. To izprast nav bērna uzdevums ne pirmsakolā, ne sākumskolā.  Citādāk tas varētu būt ar pusaudžiem, kuriem seksualitāte mostas un šāda izrāde/perfomance var būt  temats par ko runāt, diskutēt, veicināt izpratni u.tml.

Vienmēr ir jautājums par formu un to, no kādas ģimenes un vides pusaudzis nāk. Ja no liberālas vides, tad viņš, iespējams, to neuztvers tik šokējoši. Viņam līdzās būs pieaugušais, kas ir gatavs runāt par redzēto. Turpretim, ja pusaudzim ir traumatiska pieredze, un nav kāds, kurš ar viņu par to būtu gatavs runāt, tad šāda pieredze var būt traumatiska un retraumatizēt viņu. Tas var veicināt neadekvātu uzvedību vai neveselīgas seksualitātes veidošanos.  

Mazam bērnam ir normāli redzēt vecāku tuvību tādā izpratnē, kā, piemēram, apskaušanās, skūpsts, bet viņam nav jābūt lieciniekam vecāku intīmajai dzīvei. Tāpat to nevajag skatīties ekrānos. Tas ir bērniem nepiemērots seksuāls saturs, kas var negatīvi ietekmēt priekšstatus par attiecībām. Tas var šķist biedējoši un radīt priekšstatu, ka sekss ir kaut kas nepatīkams vai agresīvs. 
 

Izrādes fotogrāfijā redzams, ka bērni ir garlaikoti, jo, visticamāk, viņi īsti nesaprot, kas tur notiek. Par ko ir šis stāsts? Toties viņi, visdrīzāk, jūt emocijas, kas valda apkārt. Tas var radīt nevajadzīgu spriedzi. Daži bērni izskatās miegaini, kas var būt arī psiholoģiska aizsargreakcija pret to, ko viņi piedzīvo.

Seksualitāte attīstās kopš dzimšanas. Tā nav jāpadara par tabu tēmu, tomēr katram vecumam ir jāsniedz atbilstoša un piemērota informācija. Līdzās jābūt uzticamam pieaugušajam, kas nejūtas neērti runāt par intīmām tēmām. 
Izrādes fotogrāfijā redzams, ka bērni ir garlaikoti, jo, visticamāk, viņi īsti nesaprot, kas tur notiek. Par ko ir šis stāsts? Toties viņi, visdrīzāk, jūt emocijas, kas valda apkārt. Tas var radīt nevajadzīgu spriedzi. Daži bērni izskatās miegaini, kas var būt arī psiholoģiska aizsargreakcija pret to, ko viņi piedzīvo. Pieaugušiem ir jānodrošina, lai bērna drošība un robežas tiktu ievērotas visplašākajā nozīmē. Tas attiecas gan uz to, kur mēs vedam bērnus, kur ļaujam piedalīties un kādu saturu ļaujam skatīties sociālajos medijos, kā mācam izvērtēt un saprast piedzīvoto."

Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode jautājumu vērtē plašāk: "Vērtējot konkrētā mākslinieka konkrētos darbus, ir vērts papētīt, kādi Beļģijā ir seksuālās izglītības rādītāji, jo nav korekti spriest par cilvēku tolerētspēju, neņemot vērā aktuālo kontekstu.

Ažiotāža ap beļģu režisora izrādi var radīt sajūtu, ka sabiedrībā notiek ļoti radikālas lietas. Bet tas ir tikai viens mākslinieks. Jā, var šausmināties par izrādi, par tās izteiksmes formām, bet tas nav produktīvi. Šāda šausmināšanās vien ilustrē mūsu seksuālās izglītības trūkumu. Mākslu nevar vērtēt tā vienkārši no morāles principiem.

Māksla vienmēr iet sabiedrībai desmit soļus pa priekšu. Māksla vienmēr bijusi provokatīva. Māksla liek jautāt par sabiedrības vērtībām – vai tās nav novecojušas un vai nav pienācis laiks kaut ko mainīt savos uzskatos.

Tā vietā, lai satrauktos par viena režisora mākslas izpausmēm, mums pašiem savās mājas ir daudz nesaprotamu lietu, par ko runāt un saprast, ko tās nodara bērniem. Te jāmin traumas informētības princips, par ko arvien vairāk un vairāk tiek runāts, – ir svarīgi bērnus nevis turēt kā siltumnīcā, bet adekvāti izglītot, lai viņi būtu informēti un spējīgi spriest, vērtēt, pieņemt lēmumus, vajadzības gadījumā meklēt palīdzību. Ja bērniem pietrūkst adekvātas informācijas, nav brīnums, ka rodas neprognozētas, agras grūtniecības, fiziskas, emocionālas un arī seksuāli traumatiskas pieredzes. Jāapzinās, ka cilvēks tomēr ir seksuāla būtne, seksuālā daba cilvēka uzvedībā redzama daudz agrāk, nekā mēs parasti mēdzam domāt. Tāpat jāsaprot, ka mīlas akts pēc būtības nav nekas slikts, ka tam ir vieta cilvēku attiecībās. Tādēļ būtiski bērniem mācīt, kas notiek, kad līdz tam nonāk, ir svarīgi mācēt definēt to, kas patīk, kādas ir vajadzības, kā arī noteikt veselīgas robežas.

Ja skatāmies uz problemātiku plašākā mērogā, redzam, ka pasaule kopumā virzās uz to, ka seksuālajā izglītībā nav uzsvara uz seksu kā darbību, bet uz cilvēka seksuālo dabu, kas kļūst labi saprotama attiecību kontekstā. Seksuālajai izglītībai ir jābūt kontekstā ar citām zināšanām, caur kurām bērni mācās arī robežas attiecību jomā. Te atkal jāmin traumas informētības aspekts. Tas nozīmē, ka svarīgākais par vērtējumu, ka bērni piedalās izrādē, ir jautājums, vai viņi zina, kur piedalās, vai viņi saprot, kas tiek rādīts un ko tas nozīmē. Vai viņiem ir iespēja attiekties, ja kaut kas kļūst nepatīkami vai nepieņemi.

Cilvēka ķermenis ir noliegts gadsimtiem ilgi, uzskatot, ka ķermenis ir cilvēka kaut kāda zemāka būtības daļa.

Māksla vienmēr iet sabiedrībai desmit soļus pa priekšu. Māksla vienmēr bijusi provokatīva. Māksla liek jautāt par sabiedrības vērtībām – vai tās nav novecojušas un vai nav pienācis laiks kaut ko mainīt savos uzskatos.

Izrādes kontekstā varam runāt par kailumu bērna priekšā. Un jāsaka, ka arī šajā ziņā mēs ne vienmēr gribam iet līdzi laikam. Cilvēka ķermenis ir noliegts gadsimtiem ilgi, uzskatot, ka ķermenis ir cilvēka kaut kāda zemāka būtības daļa. Šobrīd sabiedrības doma ir tikusi tik tālu, ka beidzot cenšas dziedēt šo rētu, mēģina normalizēt kailu ķermeni – cilvēks taču piedzimst ar ķermeni, līdz ar to tas ir socializējams un integrējams. Labā ziņa, ka pasaules kontekstā Latvija tomēr nav trakākā no valstīm – mums ir pirts tradīcijas, vannošanās. Jautājums par kailu ķermeni pie mums vairāk tomēr ir estētisks nevis bāzisks, proti, nav raksturīga kaila ķermeņa noliegšana pēc būtības. Un te jau kļūst aktuāls cits jautājums – kādas sekas uz mūsu domāšanu atstāj pārdošanas kultūra?"

Foto: www.ntgent.be