Bērna izcelsme nedrīkst būt noslēpums

 12. septembris 2019 7:55 Sadarbības projekts

Ja agrāk bērniem viņu izcelsmi noklusēja adoptētāji, tad šodien, kad arvien vairāk bērnu dzimst mākslīgās apaugļošanās ceļā, noslēpuma plīvurs pārklāts arī pār šiem mazuļiem. Slēpt no bērna patiesību par viņa izcelsmi nedrīkst, jo tādējādi viņam tiek laupīta iespēja izzināt savas saknes. Turklāt viņš tik un tā saprot, ka ģimenē ir kāds noslēpums, kas saistīts ar viņu, tāpēc uzticēšanās nav iespējama. 



Foto: Shutterstock.com

Neatkarīgi no tā, kādā veidā bērns radies, viņam ir svarīgi to zināt, jo tas skar viņu. Jebkas, kas skar cilvēku, viņam jāzina un jāsaprot, tas nedrīkst būt noslēpums.


Izcelsme – tā ir daļa no cilvēka identitātes, kas katram no mums ļauj saprast, kas es esmu, no kurienes nāku, kā esmu radies un nokļuvis savā ģimenē. Varētu teikt, ka izcelsme ir cilvēka starta punkts, tāpēc to zināt ir tik svarīgi. Dzīvē ir posmi, kad par to nedomājam, tomēr ir periodi, kad tas kļūst īpaši svarīgi. Un ir ārkārtīgi žēl, ja daudzus jautājumus vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, brīžos, kad vecāki aiziet no dzīves, bet viņu klātbūtne tikusi uzskatīta par pašsaprotamu un daudz kas nav pajautāts par viņu izcelsmi, par vecvecākiem un citiem radiniekiem, kurus paņēmis karš un izsūtījums. 


Vēl krasāk izcelsmes jautājums nomoka tos, kuri nojauš vai pat skaidri zina, ka viņu bioloģiskās saknes meklējamas citur, nevis ģimenē, kurā viņi uzauguši, bet nav bijis iespējas par to runāt vai to noskaidrot. Tieši tāpēc ir svarīgi adoptētiem un mākslīgās apaugļošanās ceļā dzimušiem bērniem jau no brīža, kad viņi ienākuši ģimenē, stāstīt viņu satikšanās stāstu ar konkrēto ģimeni. Neatkarīgi no tā, kādā veidā bērns radies, viņam ir svarīgi to zināt, jo tas skar viņu. Jebkas, kas skar cilvēku, viņam jāzina un jāsaprot, tas nedrīkst būt noslēpums.

Vecāki visdažādāko iemeslu dēļ slēpj no bērna viņa izcelsmi, tomēr viņu pamatmotīvs ir vēlme pasargāt sevi no nepatīkamiem brīžiem un sarunām, aprunāšanas, nosodījuma.

Neglītais noslēpuma plīvurs
„Ja bērnam netiek teikts, kā viņš radies, vai arī tas tiek īpaši slēpts, tad ģimenē ir noslēpums. Un ģimenes spēks un resurss tiek tērēts noslēpuma saglabāšanai. Noslēpuma uzturēšana mūža garumā ir daudz grūtāka, nekā tā atklāšana un atklāta izrunāšanās. Tieši tāpat noslēpums tiek uzturēts, nerunājot par mirušiem bērniem,” atklāj psihoterapeite Diāna Zande. Viņa teic, ka vecāku dzīvē ir periodi, kad noslēpumu uzturēt nav sarežģīti, tomēr trigeru momentos tas prasa lielu piepūli. „Trigeris var būt jebkāds jautājums par bērna izcelsmi, trigeris var būt pat filma, piemēram, mamma skatās filmu, kurā adoptē bērnu vai kurā pēc ilgiem pūliņiem vecākiem izdodas saglabāt mākslīgās apaugļošanās ceļā ieņemtu bērniņu, un sāk raudāt. Desmit gadu vecais bērns, kurš ir vai nu adoptēts, vai dzimis mākslīgās apaugļošanas ceļā, prasa – kāpēc tu raudi? Mamma atbild, ka filmas sižeta dēļ. Bērns ir pārsteigts, jo mamma parasti neraud, skatoties filmas. Viņa ir izsista no līdzsvara, turpina melot, un bērns šajā brīdī redz, ka kaut kas nav kārtībā, jo viņš pazīst savas mammas reakcijas.” Bērns, protams, nav nekāds gaišreģis un nezina, kas nav kārtībā, bet šī sajūta viņu, visticamāk, nepametīs visu atlikušo mūžu, jo viņam ir skaidrs, ka vecāku rīcība kaut kādā ziņā ir nedabiska. 


Vecāki visdažādāko iemeslu dēļ slēpj no bērna viņa izcelsmi, tomēr viņu pamatmotīvs ir vēlme pasargāt sevi no nepatīkamiem brīžiem un sarunām, aprunāšanas, nosodījuma.

Ja vecāki nav runājuši atklāti, izvairījušies no nepatīkamiem tematiem, runājuši aplinkus, tad bērnam nav parādīts, ka arī par sarežģītiem un emocionāli grūtiem tematiem var runāt.

Lūk, daži iemesli, kuru dēļ vecāki klusē!
* Sociāli nav pieņemams atšķirties. Ir runa par jebkāda veida atšķiršanos, un bieži vien cilvēki nejūtas pietiekami drosmīgi, lai atklātu savu pieredzi, proti, ka bērns ticis adoptēts vai radies mākslīgās apaugļošanas ceļā. Teorētiski mums visiem šobrīd ir skaidrs, ka bērni piedzimst un ienāk ģimenē dažādos veidos – mākslīgā apaugļošana ar partnera spermu, mākslīgā apaugļošana ar donora spermu, mākslīgā apaugļošana ar donora olšūnu, surogātmātes iznēsāts vai adoptēts bērns. Zināt to teorētiski ir viens, bet, ja cilvēki paši ar to saskaras, nereti rodas vēlēšanās šo faktu slēpt, jo daudziem šķiet, ka atšķirīga pieredze ir slikta pieredze, un cilvēki negrib būt slikti.

* Negribas, lai kāds uzzina. Dažreiz ir kauns par notikušo vai vienkārši negribas, lai apkārtējie par to runā, it īpaši tad, ja pāris dzīvo mazpilsētā, pagastā un ciemā, kur cilvēki par apkārtējiem runā vairāk nekā lielpilsētās.

* Bail ievainot bērna jūtas, jo šķiet, ka viņš cietīs no patiesības uzzināšanas.

* Bail no sarunas ar bērnu, un nevis tāpēc, ka ir bail sarunāties ar bērnu, bet ir grūti uzsākt sarunu par tik nopietnu tematu. Vecākus nereti no patiesības teikšanas attur bailes par to, ka bērns pēc tam pateiks – tu neesi mana īstā mamma vai tētis, tu man vispār nekas neesi!

* Ģimenes tradīcija – nerunāt par būtisko. Šādai attieksmei ir sekas – ja vecāki nav runājuši atklāti, izvairījušies no nepatīkamiem tematiem, runājuši aplinkus, tad bērnam nav parādīts, ka arī par sarežģītiem un emocionāli grūtiem tematiem var runāt. Ja šis cilvēks kļūst par mammu vai tēti, viņš turpina dzīvot pēc šāda modeļa. „Faktiski noklusēšana ir melošana, tikai nereti cilvēki tos sauc par baltajiem meliem. Mani meli ir balti, bet citu meli – draņķīgi. Parasti cilvēks melo, lai no kaut kā izvairītos un paglābtos. Mūsu kultūrā pārāk bieži tiek melots par svarīgiem jautājumiem, un tas ir iesakņojies. Ir ģimenes, kurās ir meli uz meliem. Ir dzimtas, kurās māca, ka visu nevajag teikt, ka vajag paturēt pie sevis, vajag vīru grozīt pēc sava prāta, likt zem tupeles vai arī nevajag sievai visu stāstīt,” teic Diāna Zande un piebilst, ka meli ir traumējoši. „Bērns var netikt galā nevis ar to, ka ir ieņemts vienā vai otrā veidā, bet ar to, ka viņam gadiem ilgi melots. Man ir jautājums – kāds ir bērna ieguvums no tā, ka viņš nezina, ka ir adoptēts vai radies no cita cilvēka spermatozoīda vai olšūnas? Īpaši aktuāls šis jautājums ir, domājot par to, ka pieaugot viņš pamanīs, ka izskatās atšķirīgs no saviem vecākiem. Mūsu kultūrā šāds jautājums rodas retāk, jo mēs esam diezgan monolīta sabiedrība. Bet tur, kur ir citas ādas krāsas un tautību cilvēki, var labi redzēt nacionālās iezīmes. Pie mums tikai reizumis var redzēt, ka bērns stipri atšķiras. Un, ja to redz pārējie, arī bērns pēc kāda laika sāks jautāt – kāpēc man vienīgajam ģimenē ir uzrauts deguns, vasarraibumi un gaiša āda?”


Raksta turpinājumu lasi žurnālā “Veselība” septembra numurā! 
Numura tēma: PAAUGSTINĀTS ASINSSPIEDIENS 
Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē www.ekiosks.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas