ABC vecākiem, lai telefons bērnam nekļūst par problēmu ģimenei

 30. augusts 2019 7:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Soma, burtnīcas, zīmuļi...Tagad skolai nepieciešamo lietu sarakstu papildina arī telefons skolnieciņam. 



Foto: Shutterstock.com

Ja bērns pārmērīgi daudz spēlē spēlītes telefonā, to nevar pielīdzināt situācijai, kad cilvēks ir atkarīgs no narkotikām.


No viedierīcēm pilnībā atteikties mūsdienīgam skolniekam nevajag, tomēr “Tele2” rīkotās kampaņas ietvaros “Jēgpilns internets”, atgādina ābeces patiesības vecākiem, kas būtu jāzina par saprātīgu viedierīču lietošanu bērniem. 
 

A: Atklāj, kas slēpjas aiz pārmērīgas aizraušanās 
Pusaudžu resursu centra vadītājs, BKUS atkarību profilakses speciālists Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka nav tādu pētījumu vai pierādījumu par to, ka pārmērīga telefona lietošana varētu izraisīt atkarībai līdzīgu stāvokli, kādu izraisa, piemēram, aizraušanās ar apdullinošām vielām. Tomēr aptuveni puse no visiem vecākiem, kuri savus bērnus atved uz konsultāciju Pusaudžu resursu centrā, patiešām sūdzas par bērnu pārmērīgu aizraušanos ar viedierīcēm. “Saukt to par atkarību nebūs korekti, jo nav vajadzības stigmatizēt šos divpadsmitgadīgos bērnus. Ja bērns pārmērīgi daudz spēlē spēlītes telefonā, to nevar pielīdzināt situācijai, kad cilvēks ir atkarīgs no narkotikām. Tāpēc aizraušanos ar telefoniem vai datoriem saucam par problēmātisku viedierīču lietošanu, un zem šīs problēmas parasti slēpjas cita veida grūtības, visbiežāk depresija, paaugstināta trauksme, mobings skolā, izolācija, nespēja izveidot draudzīgas attiecības ar vienaudžiem. Iztēlojaties – pusaudzis dzīvo laukos, viņš ir viens, izstumts, viņam nav draugu, tad dators kļūst par vienīgo veidu, kā viņš var socializēties un gūt atbalstu. Bieži vien bērni ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu ļoti pielīp pie ierīcēm – telefona vai datora, jo tā ir vienīgā vieta, kur viņi spēj noturēt uzmanību,” skaidro atkarību profilakses speciālists. 

 

Aizraušanos ar telefoniem vai datoriem saucam par problēmātisku viedierīču lietošanu, un zem šīs problēmas parasti slēpjas cita veida grūtības, visbiežāk depresija, paaugstināta trauksme, mobings skolā, izolācija, nespēja izveidot draudzīgas attiecības ar vienaudžiem. 

 

 

B: Bīstami – aizliedzot riskējam panākt pretējo 
Gadījumos, ja patiesi skolnieks nespēj kontrolēt savu laiku, ko velta viedierīcēm, visefektīvākais palīdzības veids ir ierobežošana, bet līdzīgi kā ar azartspēļu atkarību – ja uz katra stūra sastopama spēļu zāle, cilvēkam no spēlēšanas būs grūti  atradināties. Šai ziņā skolas, kurās pieņemts iekšējās kārtības noteikums, ka telefonus mācību laikā nav ļauts lietot, ir labs variants, kā viedierīču lietošanas laiku bērniem ierobežot. “Pieredze rāda, ka pat pusaudži, kuriem telefonu lietošana mācību iestādēs tiek limitēta, ātri noteikumiem pielāgojas un par to nesūdzas, jo tas palīdz iemācīt spēju pašam sadalīt savu laiku. Turpretim daudzās ASV skolās, kur šāds noteikums ieviests, novēro citu problēmu – pusaudži izgudro, kā savu telefonu paslēpt vai arī ņem uz skolu līdzi divus telefonus, lai šo ierobežojumu apietu. Tad tādam noteikumam zūd nozīme,” stāsta Nils Konstantinovs un piebilst, ka dažkārt vecāki nepadomā, ka arī lēmums pilnībā bērnam aizliegt vai atņemt ierīces, cerībā, ka tad viņš labāk mācīsies, var nest pat vēl sarežģītākas sekas. “Sevišķi zēniem, kuri nespēlē datorspēles, ir lielāks risks tikt izstumtam savā kolektīvā, viņam grūtāk būs iegūt draugus, jo vienkārši nebūs par ko runāt. Tā, pilnībā aizliedzot viedierīces, vecāki riskē, ka viņu bērns kļūst par mobinga upuri. Pat jautājums par to, vai dažādu aplikāciju instalēšana bērnu telefonā, kas ierobežo viedtālruņa lietošanas laiku, nav viennozīmīgs. Spriežot pēc pieredzes klīnikā – šādas aplikācijas palīdz, ja jāierobežo telefona lietošanas laiks maziem bērniem, bet, jo vecāks bērns, jo veiklāk viņš iemācās šīs aplikācijas apiet. Tad vecākiem atkal jādomā, ar kādiem paņēmieniem ierobežot šo laiku un tas pamazām riskē pārvērsties par jauna veida apsēstību.”

 

Zēniem, kuri nespēlē datorspēles, ir lielāks risks tikt izstumtam savā kolektīvā, viņam grūtāk būs iegūt draugus, jo vienkārši nebūs par ko runāt.

 

C: Centies pamanīt, ka bērns kļuvis citādāks
Nogurums – galvenais iemesls, kādēļ arī pieauguši inteliģenti cilvēki mēdz kļūt atkarīgi no viedierīcēm, jo telefons piedāvā viegli sasniedzamu, ātru izklaidi, kas pielīdzināma izsalkuma remdēšanai burgeru ēstuvē. Līdzīgi ir ar bērniem. “Ja tas notiek pa retam, tad ir pieļaujams, bet šis nav uzskatāms par veselīgu ikdienas paradumu. Tāpat ar viedtālruņu sniegtajām ātrās atpūtas iespējām – šad un tad var, bet tas nedrīkst aizstāt pastaigu gar jūru vai grāmatas lasīšanu, pretējā gadījumā riskējam nokļūt procesu atkarībā,” skaidro psihoterapeite Dace Caica.
 


D: Darinām vecumam atbilstošus ierīču lietošanas paradumus 
“Valodas attīstība ir saistīta tikai un vienīgi ar dzīvas valodas lietošanu, bet vārdu krājumu bērns var paplašināt, tikai klausoties dzīvā tekstā,” saka bērnu neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa. “Ja agrāk teicām – nedodiet saldumus bērniem līdz trīs gadu vecumam, tagad šo pašu ieteikumu var attiecināt uz mobilajiem telefoniem. Pirms 10 gadiem uzskatīja, ka šo laiku var aprēķināt pēc formulas “bērna vecums x 3 minūtes”, tātad 10 gadu vecumā internetu drīkstētu lietot 30 minūtes dienā. Šodien, kad arī mācību process paģērē viedierīču lietošanu, ar šo laiku varētu nepietikt. Es teiktu, ka bērniem līdz 5 gadu vecumam no viedierīču lietošanas maksimāli jāatturas, 6-8 gadu vecumā tā varētu būt 1-2 stundas dienā, sākumskolā 2-3 stundas dienā, pusaudžu vecumā vēl mazliet ilgāk. Savukārt vecākiem vēlos atgādināt, ka nav jēgas bērnam teorētiski skaidrot, cik kaitīgi “sēdēt” visu laiku telefonā, ja tieši to dara arī tētis un mamma. Bērni mācās no reāliem piemēriem, ko viņi dzīvē redz.” Savukārt pusaudžu resursu centra atkarību profilakses speciālists Nils Sakss Konstantinovs teic, ka klīniskie novērojumi rāda – ja bērnam līdz pubertātes vecumam (10-12 gadiem) vecāki izveido viedtālruņa lietošanas paradumus, pieradina, ka laiks spēlīšu spēlēšanai ir limitēts, nosprauž stingras robežas, cik daudz drīkst un kad jāliek ierīce malā, tad pusaudžu vecumā ar viedierīču lietošanu problēmas visdrīzāk neradīsies. “Turpretim, ja līdz pubertātei tiek dota visatļautība viedierīču lietošanā, rēķinieties, ka būs teju neiespējami vai arī tas prasīs izdomāt kādu daudz radikālāku metodi, lai pusaudzim palīdzētu atradināties no pārmērīgas aizraušanās ar viedierīcēm vai mainītu lietošanas paradumus,” teic Nils Sakss Konstantinovs.


E: Esi zinošs, kā bērns pavada brīvo laiku
Kā vecākiem vislabāk saprast, vai tas, cik daudz bērns patērē viedierīces, uzskatāms par problēmu? Nils Sakss Konstantinovs iesaka vienkārši pārdomāt, vai jūsu bērns nodarbojas arī ar citām savam vecumposmam atbilstošām nodarbēm:  apmeklē skolu, pilda mājasdarbus, pavada laiku ar draugiem, ar ģimeni, sporto, spēlējas ārā ar draugiem, nodarbojas ar sportu vai kādu hobiju. “Ja viņš to visu dara, bet vēl  atliek kāds brīvs laiks, to viņš varētu veltīt arī viedierīču lietošanai.” 
Bērnam nav nekā veselīgāka par skaidru, sakārtotu dienas režīmu. Sastādiet grafiku pa stundām, uzrakstiet bērna pienākumus, ar kuriem pa dienu atvasei jātiek galā. Šai sarakstā var iekļaut arī tādas nodarbes kā satikties ar draugiem pagalmā, paspēlēties, izpildīt mājas darbus. Kad grafiks sastādīts, būs skaidri redzams, cik daudz patiešām brīva laika paliek pāri. Ja tās ir divas trīs stundas dienā – šo laiku bērns var droši atvēlēt arī viedierīcēm, neraizējoties, ka tās neizkonkurēs citas dzīvē svarīgākas nodarbes. “Un vēl noteikti pievērsiet uzmanību, vai bērns labi guļ,” uzsver Nils Sakss Konstantinovs. “Padomājiet, kā mājās varētu ieviest noteikumu, ka guļamistabā viedierīces netiek lietotas. Zilā gaisma, kas tiek atstarota no ekrāniem, nelabvēlīgi ietekmē nakts miegu, bet nepietiekams naktsmiegs slikti atspēlējas uz mācībām.”




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas