Skaudrs stāsts par to, ko bērnam nozīmē gadiem neredzētu tēti satikt uz ielas - jau kā bomzi

 24. augusts 2019 15:20 Pieredze

"Nebiju savu tēvu redzējis trīs gadus. Un tad es viņu satiku. Uz ielas. Viņš mani nepazina," - šādi savu eseju sāk jauns vīrietis, kuram kādreiz bija visnotaļ normāla ģimene, mīloši vecāki. Atkarību dēļ žurnālista Džordana Foizija tēvs pazuda no normālās dzīves, un savu neseno satikšanos ar tēti viņš aprakstījis medija "Vice" Kanādas atzarā. Šis stāsts, iespējams, būs derīgs visiem tiem bērniem, kuru vecāki ir atkarību varā. Kas no cilvēka paliek pāri, kad tās ir izdarījušas savu posta darbu, un vai ir ceļš uz... piedošanu.



Raksta autors Džordans vēl zīdaiņa vecumā, blakus - tēvs, par kuru viņš uzrakstījis šo stāstu. (Foto: ekrānuzņēmums no Vice.com.)


Džordans nāk no pilsētiņas Ontario reģionā Kanādā. Mazpilsētu viņš jau labu laiku ir pametis, taču tur atgriezies, lai nosvinētu divas kāzas saviem bērnības draugiem. Starplaikus starp abiem pasākumiem žurnālists pavadījis, pastaigājoties pa dzimto pilsētu un kavēdamies atmiņās par bērnību, skolas gadiem.

Tētis - bez zobiem un tukšām acīm
"Vienās no kāzu viesībām es sāku fantazēt par to, kā būtu atkal satikt savu tik sen neredzēto tēvu. Nebiju viņu redzējis trīs gadus. Viņam ir problēmas ar narkotikām, ar kokaīnu. Iztēlojos, kā gan tas būtu, ja pēkšņi pilsētā uzskrietu viņam virsū. Kā justos es, kā viņš? Un tad tas notika. Es nogriezos ielā ap stūri, un tur nu viņš bija. Mans tēvs. Viņš stāvēja nošņurcis un pīpēja izsmēķi. Viņš izskatījās tramīgs, itin kā gatavotos pretimnācējam pateikt  - nav naudas, palīdzi mazliet," raksta autors.

"Sūdi vagā, tu tik paskat..." - lai mazinātu nervu radīto šoku, žurnālists vulgāri izsaucies, un abu skatieni sastapušies. Tēvs uzmetis gājējam neizpratnes pilnu skatienu, īsti nesaprazdams, vai runāts tiek ar viņu. 

- Tas esmu es, vecīt!

- Piedod, draudziņ, es tevi nepazīstu, - viņš atbildēja.

- Tēt, tas esmu es, Džordans...

Vienās no kāzu viesībām es sāku fantazēt par to, kā būtu atkal satikt savu tik sen neredzēto tēvu. Nebiju viņu redzējis trīs gadus. Viņam ir problēmas ar narkotikām, ar kokaīnu.

Pirmo reizi trīs gadu laikā sastapos ar tēti, un viņš mani neatpazina. Pēdējo gadu laikā man viņš bija eksistējis kā tāds baumu tēls, urbānā leģenda. Vienmēr, kad apmeklēju dzimto pilsētu, draugi pastāstīja, ka redzējuši viņu šad un tad pilsētas nomalēs. Šie stāsti manī vienmēr radīja vainas, nožēlas un arī atvieglojuma uzplūdus. Oficiālais iemesls, kāpēc es nesatiku tēvu - to es pats sev teicu - ir tas, ka viņu nav iespējams satikt. Taču tie bija meli. Īstais iemesls ir tas, ka es vienkārši negribēju viņu satikt. Jo tas būtu ļoti sāpīgi. Redzēt savu tēvu tādu - ar izkritušiem zobiem un baisām, aizpeldējušām acīm, ģērbtu nožēlojamās netīrās humpalās - tas man ir par daudz sāpīgi".

Kad tēvs jau bija atkarību varā, taču joprojām "labs tētis". (Foto: ekrānuzņēmums no Vice.com.)

Ko augot jūt narkomāna dēls
Esejas autors turpina savu stāstu: "Manas bērnības un pusaudža gadus pavada nemitīga vilšanās sajūta. Es laipoju starp dienām, kad viņš bija "labs tētis", un idealizēju tās, kad viņš dienām ilgi vienkārši gulēja uz dīvāna. Bezpalīdzības un zaudējuma sajūta, frustrācija. Kā labi trenēts atkarīga cilvēka dēls es bieži vien izlikos, ka viss taču ir labi, nekā traka. Dažkārt, viņu redzot, pat smējos, jo nebija iespējams sev atzīt, ka patiesībā šis zilonis ir līdz nāvei sabradājis visu mūsu ciemu.

Negribēju ar viņu runāt, jo tas, uz ko gribēju iegūt atbildes, nebija sarunu ceļā iegūstams. Es vēlējos gūt atbildes, kaut kādu risinājumu notiekošajam. Visu laiku fantazēju par "LIELO SARUNU", kas varētu viņu izglābt, un, izglābjot viņu, es izglābtos pats. Tā beigtos ar elsām un asarām, mēs abi apskautos, viņš apņemtos ārstēties un izbeigt šo dzīvesveidu, viņš atvainotos mums par visām savām izdarībām un meliem... Es kļūtu pilns paļāvības, miera un ticības, un spēka. Pēdējos gados visu laiku atceros šo sajūtu, jo joprojām alku šādas konfrontācijas. Un vienlaikus man bija bail.

Manas bērnības un pusaudža gadus pavada nemitīga vilšanās sajūta. Es laipoju starp dienām, kad viņš bija "labs tētis", un idealizēju tās, kad viņš dienām ilgi vienkārši gulēja uz dīvāna. 

... un te nu viņš stāv acu priekšā - mans tētis. Tikšanās
"Viņš man teica, ka gaidot, kad viņu paķers uz darbu. Bet bija jau pusseši vakarā. Jau iepriekš biju iemācījies viņa sīkos melus ignorēt. Viņš uzdeva pāris jautājumus par to, kā iet man, kā klājas brāļiem - tas bija jauki. Mēs sarunājām aiziet pusdienās nākamajā dienā. Tobrīd pāri ielai uz riteņa brauca kāds vecs vīrs, un mans tētis gāja pie viņa, teica, ka viņam jāparunā par darbu. Nedomāju gan, ka tas bija tas darba devējs," atceras žurnālists. 

"Nākamajā dienā es biju ļoti nervozs. Vai tēvs uzradīsies? Vai es vispār gribu, lai viņš atnāk? Viņš teica, ka būšot klāt ap pusdienlaiku. Kad jautāju, cikos tas ir, viņš sacīja "es nezinu... nu, pusdienlaikā". Tā nu es sēdēju savas mammas mājā, gaidot tēti. Klauvējiens pie durvīm atskanēja pusvienos. Mammas lielais suns sāka mežonīgi riet. Tētis pabāza galvu un pateica, ka gaidīs mani ārā, jo šis suns viņu iepriekš esot nežēlīgi sakodis un padarot viņu tramīgu. Nezināju gan, ka suns būtu jelkad iekodis tēvam, taču šis stāstiņš bija tikai viens no daudzajiem izdomājumiem, ko todien dzirdēju. Vēlāk cits pēc cita bira neskaitāmi izpušķoti stāstiņi par to, kas piedzīvots klaidoņa dzīvē - gan romantiski notikumi, gan kriminālas sāgas. Kā viņš braucis bez tiesībām. Kā reiz sakāvies pludmalē. Kā nokļuvis cietumā. Kā flirtējis ar vientuļām mājsaimniecēm, kā... Arvārdsakot, viņš pats jutās kā varonis no Brūsa Springstīna dziesmām".

Džordans ar savu tēvu pavadīja kopā lielāko daļu dienas, klausoties viņa piedzīvojumos, ēdot un dzerot alu. Apspriesta tikusi arī politika. "Viņš rūgti žēlojās par to, cik grūti iet strādājošiem nabagiem, un ka Donalds Tramps ir nacists. Es sapratu, no kurienes nākuši daudzi mana paša uzskati, un atviegloti nopūtos - cik labi, ka tēvam nav pieejas feisbukam," raksta autors. 

Sačakarētās dzīves neredzēšana
Diena bijusi jautra un visnotaļ viegla, jo Džordana tēvs beidzot runājis atklāti par sevi un to, kas ar viņu noticis. Viņš atzina, ka ir neglābjami atkarīgs. Un, raugoties uz viņu, tas jau nemaz vairs nav noslēpjams - viņam nav zobu mutē un mugurā drēbes no ziedojumiem. "Pašlaik viņš dzīvo motelī. Viņam ir ļoti dīvainas, narkomānam raksturīgas kustības. Viņam bija jāsamaksā par moteli, tāpēc mēs piestājām bankā izņemt naudu. Tur uz letes bija piparmētru konfektes. Viņš paķēra vienu un uzreiz sadauzīja pret grīdu, jo "man nepatīk visu konfekti apēst uzreiz"," tās dienas nianses atceras narkomāna dēls.

"Nekas no šī visa mani nešokēja un nemulsināja, jo tētis šķita ļoti omulīgs, apmierināts ar visu. Viņš atklāti runāja par atkarību no kokaīna - tā ir viņa realitāte, un viņš nedz attaisno sevi, nedz cenšas atkarību nobremzēt. Es ieraudzīju to cilvēku, kuram visu mūžu biju dzinies pakaļ ar iekšēju jautājumu - nu, kāpēc, kāpēc, kāpēc tu tā? Es beidzot pārstāju būt pats savu iedomu ķīlnieks, cerot, ka viņš būs tāds, kādu es gribu viņu redzēt. Tēvs taču vairs neizlikās! Tas bija īstais viņš - dīvains un sirdi plosošs, taču viņš. Tas mani atbrīvoja.
Nav tā, ka tas nebūtu sāpīgi, - tas ir. Tēvs, piemēram, vairs nejūt savu kāju pirkstus un sūdzas par lielām sāpēm uzblīdušajā vēderā. Taču manus ierosinājumus aiziet pie ārsta kategoriski noraidīja. Viņš vispār esot iemācījies zibenīgi skriet, bēgdams no ārstiem.

Kā es saprotu, viņa atklātība izriet no fatālisma apziņas. Viņš ir aizņemts tikai ar narkotikām un ļauj tām sevi nogalināt. Viņš negrib neko mainīt, jo - kāda gan dzīve viņu gaida tajā "otrā pusē"? Viņš ir vecs ēzelis, kurš sačakarējis visas savas attiecības dzīvē. Mēs caurmērā dzīvojam ar domu, ka dzīve skaidrā ir jaunas ēras sākums un ka tas ir viss, kas vajadzīgs. Jā, dažkārt tas ļauj no malas ierauzīt, cik gan ļoti tu esi sačakarējis dzīvi sev un savējiem, un tev vairs nav kur iet kā tikai "tīrā" dzīvē. Bet viņa izvēle ir to neredzēt, un es par to viņu nevaru vainot. Es pats, visticamāk, arī izvēlētos neredzēt, cik ļoti visu esmu sačakarējis.

Ko tētis nožēlo?

Džordans Foizijs savu stāstu noslēdz ar pagrimušā tēva slēdzieniem par to, ko viņš nožēlo: "Viņš teica, ka šo to esot nožēlojis. Tēvs atvainojās, ka ne vienmēr bijis blakus man un brāļiem. Viņš gribētu, lai mamma uz viņu vairs nedusmotos. Bet pats galvenais: viņš ļoti gribēja, lai viņa vistuvākie cilvēki neredzētu tikai to, ka viņš ir atkarīgais, itin kā tas būtu galvenāks par to, ko viņš iepriekš savā dzīvē ir labu izdarījis. Te gan jāatzīst, ka iežēlināšana ir katra atkarīgā cilvēka lielvara un superspēks. Pat es pats sāku par sevi brīnīties, kā pamanījos attaisnot viņa narkomāniju un žēlot viņu par to. Taču to laikam sauc par piedošanu un atlaišanu. Mana tēta dzīvē bijušas gan bēdas, gan arī kopības un sirsnības sajūta, kas tevi apņem, kad tu esi pašā, pašā dibenā. To aizmirsuši visi, atskaitot tos, kuri tobrīd bija ar viņu kopā tajā dibenā. 

Varbūt tieši tā izskatās piedošana. Tā nav šņukstoša kastrācija vai grēksūdze. Tas ir godīgs atzinums par to, ko esi zaudējis un par to, kas tev ir joprojām. Mana tēva dzīve ir traģiska, taču es tajā redzu arī skaistumu. Viņš allaž dzīvojis ārpus labas uzvedības rāmjiem, savdabīgi apejoties ar naudu un vīrišķību. Viņš tā dzīvoja, jo tas bija viņa kods. 
Kamēr staigājāmies apkārt, es vēroju, kā viņš uzvedas. Atver durvis, palīdz sievietēm. Sūdzējās par jaunajiem narkomāniem, kuri vispār negribot strādāt. Viņš bija jocīgs, vērīgs, liekulīgs, apburošs, dīvains un mīlošs. Viņš bija mans tēvs, un es ļoti priecājos, ka man bija iespēja viņu satikt. Mēs norunājām pēc divām dienām atkal aiziet pusdienās. Bet viņš tā arī vairs neuzradās.

 

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas