Marts Kristians Kalniņš un Kristīne Kārkle: par jauno ģimeni, bērniem un rituāliem

 20. augusts 2019 8:00 Intervija

Tikai pirms trim gadiem Marts Kristians Kalniņš un Kristīne Kārkle ar draugiem izlēma svinēt īstos saulgriežus. Tas ir maģisks mirklis, kad ģimene uzvelk tautastērpus un visu dienu pavada, vijot vaiņagus un gādājot uguni pūdelei. Abi ar Raxtu raxtiem būs arī Imantdienās, Mazajās Kalniņu dienās Inešos, rudenī ar Autobusu debesīs dosies 20 gadu jubilejas turnejā… Uz interviju viņi ir atnākuši ar abām meitiņām; mazākajai ir tikai daži mēneši.

 



Foto: Rojs Maizītis


Kad pirms dažiem gadiem Marts un Kristīne apprecējās jūras malā, viņu ģimenē auga Marta dēls Matīss, padsmitnieks, un Kristīnes meitiņa Madlēna.

Nu abu kopīgajam dēlēnam Eduardam ir jau trīs gadiņi, bet mazā Margrēta ir simtgades bērns. Pirms intervijas vecākā māsiņa ir apņēmības pilna izklaidēt mazo, bet drīz vien vecāku rokas un acis ir pie pastarītes. Viņa kā kamoliņš veļas un ņurcās.

Pavisam no Rīgas viņi atrauties nevar, bet ir gatavi veidot savas dzimtas mājas. No nulles. Jo svarīga esot enerģija, ar kādām tās top. Tad pēc gadiem visa viņu lielā dzimta – bērni un bērnu bērni – sēdēšot pie viena liela galda. Viņi ir mazliet noguruši, bet mīlestības pilni. Ēteriski un stipri vienlaikus.


Latviju izbraukāt
– Kādas attiecības ar vasaru ir jūsu ģimenē?

Kristīne: – Vislabākās. Visi esam vasaras mīļi, vienmēr ļoti gaidām. Tas, protams, mums ir arī aktīvs darba posms, bet mēģinām atrast laiku izbraukt kādā ceļojumā. Šogad dosimies uz Gruziju, Raxtu raxtiem būs koncerti Īrijā un Kanādā. Tā ka darbīga vasara. Cerams, arī silta. Centīsimies pavadīt laiku ar bērniem, jo visu gadu ir skolas, pulciņi, un tad tik bieži nesanāk.


– Vai jums izdodas paceļot arī pa Latviju?
Marts: – Šis, godīgi sakot, ir gadiem atlikts jautājums. Braucieni ar ģimeni pa Latgali, Daugavas lokiem, piemēram.

Kristīne: – Ir vietas, kur braucam visa gada garumā. Uz laukiem Līvānos pie maniem vecākiem, tāpat uz Kurzemi, kur dzīvo mūsu draugi. Protams, uz Vecpiebalgu.


– Tās ir vietas, kurās pulcējas jūsu dzimtas?
Kristīne: – Manējie ir Līvānos, un 20 kilometru aiz tiem, Vanagu ciemā, dzīvo mans vectēvs. Ziemassvētkos pulcējamies tur, tad māsa atbrauc un mammas brālis. Līvānos – Lieldienās un dažādos pasākumos.

Marts: – Vecpiebalga ir manas bērnības vieta. Tā visu laiku seko pa pēdām, manās domās. Ne velti tur atgriežamies, un tagad darīsim to arvien biežāk. Ir iedibinājies Mazo Kalniņu dienu pasākums Inešos, šogad jau trīspadsmito gadu. Mājas ir pie Ineša ezera, visas takas tur ir izstaigātas.


Savas peonijas, savas jāņogas
– Kādā sarunā teicāt, ka abi esat laucinieki.

Kristīne: – Ja tu paprasītu manai meitai, arī viņa teiktu, ka ir lauciniece.


– Nav bail izskriet basām kājām, kādam čiekuram uzkāpt, paņemt sienāzi rokā…
Kristīne: – Pats par sevi saprotams! Kā vien ir iespēja, tā tikai basām kājām. Arī Rīgā pie mājas mums ir gana plašs pagalms, mazdārziņš, ogu krūmi...

Marts: – Pašu stādīti. Tā mēs laukus ienesam Rīgā. Lai, paskatoties pa logu...

 
Foto: Rojs Maizītis

– …redzi ziedošu jāņogu krūmu?
Marts: – Tieši tā, un ceriņi nupat noziedēja. Peonijas. To visu Kristīne savām rociņām sastādīja. Bet mums ir tā laime, ka arī lielveikali ir blakus.

Kristīne: – Martā uz palodzītes iesēju sēkliņas un tad pārstādīju dārzā. Tagad aug puķes. Es dārzā nerosos cimdiem rokā, jo gribas sajust zemi. Rokas pēc tam nav pašas tīrākās un vieglāk nomazgājamās, bet man vajag to sajūtu, kad varu ar pirkstiem iebraukt zemē.


– Tevi audzināja ar lauku darbiem? Gāji govis slaukt?
Kristīne: – Govis neslaucu, bet ganos gāju.

Marts: – Man vienmēr liekas interesanti, ka augstākā latiņa ir – vai gāji govis slaukt? Īstenībā bez tā ir daudz grūtāki darbi, tā pati biešu ravēšana...

Kristīne: – Mums govju nebija tik daudz, trīs vai četras. Vecmamma, mammas māsa un mamma tās slauca. Mēs, bērni, darījām visu pārējo.


– Pilsētas cilvēkam ir bail no ragulopa, tāpēc tā šķiet augstākā latiņa – vispār pieiet viņam klāt.
Kristīne: – Man tas nelikās nekas īpašs. Tad jau drīzāk kartupeļus kaplēt, sevišķi sausā vasarā. Agrāk nebija pļaujmašīnas, vecmammai ļoti patika dārzs un puķes, apkārt mauriņš, un tad mēs ar rokām plēsām visu to zāli.

Mēs arī vircu vedām, kūti tīrījām. Tas bija normāli – palīdzēt vecmammai, vectēvam lauku darbos. Nebija tā, ka viņi strādā, bet mēs smilšu kastē spēlējamies. Siena talkas bija skaistas, bet arī ļoti grūtas. Kamēr traktora nebija, ar grābekli, vālus taisīt...


– Tu arī, Mart, kaut ko no tās eksotikas dabūji?
Marts: – Dabūju. Deviņdesmito gadu sākumā brālis mācījās Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā, pēc tam desmit gadus tēva mājās bija jaunsaimnieks. Bija trīs gotiņas, arī cūciņas, aitiņas, vistiņas. Pa ziemu man bija skolas gaitas, bet vasarā biju tur. Siena pantus un nebeidzamas biešu vagas – to esmu izbaudījis. Otri bija mammas lauki Kurzemes pusē.

Kristīne: – Lauki taču vienmēr ir divi, un jābrauc uz abiem.

Marts: – Tur apjomi ir divdesmitkārt lielāki, 25 govis. Mammas brālis tur saimnieko līdz šim brīdim.


– Pa ziemu gāji skolā Rīgā. Tev neteica, lai saudzē rokas? Jāspēlē…
Marts: – Oboja. Jā, esmu absolūts Rīgas centra bērns, 20 gadus dienu dienā te staigāju. Interesanti, ka sirdī pilnīgi pretēji – vēlējos tikt prom. Vairs mani nedabūs atpakaļ, nevar mani te ieslodzīt. Mani tas asfalts, pilsēta neuzrunā vairs. Mūsu bērniem jau vairs nebūs tā, ka gotiņa jāslauc ar rokām, bietes un burkāni jāravē.


– Tu domā, tagad cilvēki nekaplē savas vadziņas?
Kristīne: – Nu… Kaplē, ja gribas.

Marts: – Bet tikai tad, ja gribas. Aizej, nopērc siltumnīcu, trīs vai sešus metrus, mans tomāts, gurķītis. Tas, protams, ir fantastiski, ka paša izaudzēts, bet kādreiz tās nebeidzami garās vagas bija izdzīvošanas jautājums.

Kristīne: – Kad domāji ne tikai par sevi, bet arī par lopiem, ar ko barosi ziemā. Mūsu bērniem noteikti būs citi dzīves uzdevumi, ar ko jātiek galā. Cits laiks, nevar teikt – labāk vai sliktāk.

Marts: – Acīmredzot ir vecums, kad kaut kas mainās. Nemitīgā ņirboņa pilsētvidē ir ļoti nogurdinoša. Pietiek jau ar to, ka ar skolām un bērnudārziem esi tajā iesaistīts. Tāpēc gribas ārā. Pilnīgi saprotu cilvēkus, kuri, ja ir tāda iespēja, dzīvo laukos vai, kamēr bērni nemācās, tur atpūšas. Tā vismaz ir iespēja uzlādēt baterijas.


– Kad sāki spēlēt Raxtu raxtos, teici, ka tev ir bijis jāiekodējas tautasdziesmu valodā, domāšanā, spēlēšanas manierē.
Marts: – Jā… Lai gan domāju, ka manī šīs sajūtas arī pirms tam ir dzīvojušas.

Kristīne: – Tā vienkārši ir cita veida jušana. Pilsēta to notrulina. Ej pa ierasto taku un īpaši neskaties, kas apkārt notiek. Tikai ej un ej, pildi pienākumus, bet, kad nonāc laukos, tās ir īpašas enerģijas, kas atveras. Kad dabu ielaid sevī, tā tevi sakārto. Man liekas, ar tautasdziesmām ir tāpat. Ja trakā skrējienā paņemsi dainu, tu nevari to izprast. Ir jāļauj sevī ieplūst tai enerģijai, pārdzīvojumam...

Paskaties, kā saule riet, kā tas dainā aprakstīts, un saproti – jā, tā ir patiesība. Pilsētā par to neaizdomājies. Tā lauku, dainu, latviskā izjūta iet roku rokā. Jo dainas ir tapušas dabā. Kā cilvēks dzīvo saskaņā, tajos procesos...

 
Turpat riet un aust
– Jums Jāņi ir darba laiks? Vai sanāk kādus rituālus iziet?

Kristīne: – Jāatšķir, par kuriem Jāņiem runājam. Man saulgrieži ir gada skaistākais laiks. Pirms diviem trim gadiem ar draugiem izdomājām, ka gribam to piedzīvot un nodot šo tradīciju bērniem.

Koncertā izej uz skatuves, nodziedi Jāņu dziesmas, un viss, bet ir vesela lietu kārtība, kas jāievēro saulgriežos. Un mēs sākam to aizmirst. Ja nesāksim atjaunot, mums nekad nebūs iespēju to saviem bērniem parādīt. Tāpēc ar draugiem vienojāmies, ka 21. jūnijā svinēsim.


– Kāda ir atšķirība? Pirms tam kā visi svinējāt Jāņus?
Kristīne: – Jāņus svinējām bērnībā un, protams, citādi. Pēc tam tas aizgāja profesijas zīmē, Jāņi bija darba diena, kad naudiņu pelnījām. 21. jūnijā ir cita sajūta. Tu esi dabā, nevis uz skatuves. Nav masveidā sanākuši cilvēki. Tu esi pats ar sevi, bērniem, draugiem un ej visam tam ciklam cauri – piedzīvo saulītes rietēšanu un uzaušanu.

Esam šos svētkus pakārtojuši tam, kā vēlamies. Dziedam dziesmas, kas patīk, un dejojam dejas, kas patīk. Skaidrs, visas izdziedāt nevar. Jo tās nav tikai Jāņu dziesmas, ir ļoti daudz par vasaru, alu un sieru. Visu ko var apdziedāt.

Marts: – Man īstā svētku sajūta ir gatavošanās process. Visi sabrauc, meitas no rīta līdz vakaram pin ozolu pīnes, vainagus. Mēs ar piekabēm braucam pa pļavām un mežiem, meklējam, vedam… Nav jau tā, ka var ņemt visu, ko ieraugi, mūsdienās ir daudz privātīpašumu. Tātad tas prasa lielu laiku.

Kristīne: – Saules rata un pūdeles izveidošana...

Marts: – Tagad mums ir iestrādes, ir kaut kas sagatavots. Plosts jau uztaisīts.

Kristīne: – Iededzinām un laižam... Pie mājas, kur svinam, ir milzīgs dīķis, ap to laižam arī sārta riteni...

Marts: – Tas ir simbolisks. Un nav jau Tallink lieluma plosts. Apmēram tik liels kā šis galds.

 

– Kā peldošs ugunskurs?
Marts: – Jā! Kas visu nakti deg. Protams, pirmajā gadā visas šīs lietas jāizveido. Arī pūdeles, ko ceļ kārtī, lai deg, piecus sešus metrus augstas. Tas nav nemaz tik viegli, bet šī rosīšanās ir pats foršākais.


– Kristīne, tu sien sieru?
Kristīne: – Agrāk ar vecmammu sēju, tagad man ir citi uzdevumi.


Marts: – Būt namamātei..
Kristīne: – Nē, nē… Nu, namamātei arī. Bet mēs ar meitenēm ejam puķes plūkt, pušķojam visu. Pagājušogad divi puiši – mūsu draugs Krišjānis, kuram pieder folkklubs Ala Vecrīgā, un Kārlis Auzāns no Raxtu raxtiem – iesēja sieru. Kad atvērām, lai redzētu, kas sanācis, kādu lepnumu redzējām viņu acīs! To nevar izstāstīt.


Marts: – Bija uztraukušies, jo varēja arī nesanākt. Bet viss beidzās laimīgi.
Kristīne: – Nav tā, ka tikai meitenes sieru sien un puiši kaut ko savu... Katrs dara to, kas viņa sirdij tuvāks. Krišjānis arī alu brūvē. Viss ir savām rokām darīts, no veikala nav gandrīz nekā.

Arī maizīti turpat Vecpiebalgā cep draugu vecāki. Var teikt, ka mēs mācāmies, jo ne visiem ir bijusi pieredze. Veidojam savu tradīciju, jaunu, jo nav viena varianta. Ir galvenais simbols – saule. Kā to visu izvīsi caur vainagiem un sieru, kāda būs pasākuma režija, to pielāgojam.


– Vai jums ir svarīgi atrast savu sajūtu, kad viens aizej mežā, pļavā, meklē, esi kontaktā ar dabu?
Kristīne: – Noteikti. Tas sākas ar to, ka pļavā iebrien. Domāju, puišiem tāpat. Mežā ne vienmēr esi kopā ar citiem. Tu savu puķi, ko liksi vainagā, meklē viens pats, krāsiņas lasi. Tā ir pirmā sajūta – iebrauc, noliec mašīnu un brien iekšā... Dažreiz pat nesasveicinies ar saimnieku. Vilkme ir milzīga – iebrist un sataustīt. Jo viss smaržo, virmo īpašas sajūtas.


Tiem, kas grib dzirdēt un just
– Kādi ir spilgtākie Jāņi, kas palikuši atmiņā?

Kristīne: – Man spilgtākās ir bērnības atmiņas, kad savācās kaimiņi, sabrauca radi. Tās bija tiešām lielas svinības. Varbūt bija mazāk rituālu, bet cits citu apdziedāja, gatavojās, tāda liela ņemšanās. Kā bērnam tas likās ļoti krāšņi, iespaidīgi.

 

Tas, ka gribējām lielu ģimeni, ir skaidrs, uz to mēs gājām. Zinājām, ka būs grūtības, jau ar vienu bērnu bija, bet neļāvām tam traucēt piepildīties mūsu sapņiem.

Un noteikti tie ir mūsu kopīgie Jāņi, sajūta, ko vari dabūt, esot kopā ar savu ģimeni, vīru un bērniem. Pārējā laikā tu skrien pa labi, pa kreisi, vienreiz nonāc tur, otrreiz tur... Ir ļoti daudz labu cilvēku satikts, daudz foršu sajūtu bijis, bet tas, ka vari ar savu ģimeni uzvilkt tautastērpus, uzlikt galvā vainagus...

Marts: – Tas ir ļoti spēcīgi.

Kristīne: – Apstājies ar vainagiem – mēs, lielie, un bērni. Tā ir...

Marts: – …maģiska sajūta. Zini, ir visādi ieroči pasaulē izdomāti, tomēr ir sajūta, ka ir lietas, pret kurām tie nestrādā. Un šis ir viens no tiem momentiem.


– Tieši ģimenes sajūta?
Marts: – Domāju, vispār... Rituāli jau nav tā, pa virsu. Ja iedziļinies, tas ir pārmantots, mūsu senču, un, domāju, materializējas, arī domas. Tā sajūta nevar rasties ne no kā. Jūti, ka ir kāda neizskaidrojama aizmugure. Varbūt kāds domā, ka esmu prātā sajucis (smejas).

Kristīne: – Visdrīzāk.

Marts: – Un varbūt esmu, jā. Bet, kaut filosofiski runājot, tā ir. Mēs katrs pats radām šo sajūtu. Ja tev acis un ausis ir ciet, negribi dzirdēt un just, tad, iespējams, arī nepiedzīvosi.

Kristīne: – Liels skaistums ir, kad visi uzvelk tērpus. Redzi, kā cilvēks mainās, iztaisnojas mugura, un parādās cits tēls. Vairs neesam tie ikdienišķie, kas skrien un saguruši kašķējas... kad bērni un viss ir pāri galvai. Kad uzmauc tautastērpus, visi uzreiz kļūst...


– …gaišāki?
Kristīne: – Un piepildītāki. Ar kaut ko tādu... Pat grūti vārdos ietērpt. Ļoti īpašas sajūtas, kam nav nekāda sakara ar materiālo pasauli. Pat bērni vairs nav tie ikdienišķie, kas rosās pa smilšu kasti, viņi ir mazi cilvēki, kas ir dabā, šai pasaulē, ar savu mugurkaulu, esību, vērtību. Viņi uzreiz atšķiras. Piemēram, Eduards uzliek ozola vainagu un pilnīgi pārvēršas. Tu redzi, ka viņš ir mazs vīrietis, ne puišelis. Vīrieši izskatās vēl vīrišķīgāki, un sievietes izskatās vēl sievišķīgākas, kad uzlikušas vainagus galvā un ietērpušās.

Marts: – Tas jau ir tas spēks. Arī Dziesmu svētkos ar tautastērpiem un visu...

Kristīne: – Bet vēl lielāks ir spēks, ja uzvelc sava novada tautastērpu. Tas vēl vairāk pastiprina tavu identitāti.


– Tev ir Līvānu?
Kristīne: – Krustpils. Agrāk Līvāni bija Krustpils novadā. Un arī Martam ir Krustpils.


Lielāki par grūtībām
– Jūs arī kā ģimene gājāt cauri rituāliem? Precības bija pēc latviešu tradīcijām?

Kristīne: – Nē, precības mums bija...

Marts: – …pēc Latvijas Republikas tradīcijām (smejas).

Kristīne: – Jo mums abiem tā bija otrā laulība, tāpēc nebija tāda uzstādījuma. Vienkārši gribējām apprecēties. Bet bija ļoti skaisti – jūras malā, Lielupē. Mēs šo pasākumu neredzējām telpās.


– Bet bērniem krustabas?
Kristīne: – Visiem ir bijušas. Tikko arī Margrētai.


– Kā pārdzīvoja?
Kristīne: – Lieliski!


– Viņa jums simtgades bērniņš. Jūsu ģimene kļūst arvien kuplāka – tur tas spēks aug?
Kristīne: – Noteikti. Neesam tikai mēs, ir arī mūsu brāļi, māsas, vecāki, vecvecāki, draugi. Es to visu uztveru par ģimeni. Tur ir tas spēks. Arī brīžos, kad vajag palīdzību ar auklēšanu, līdzbraukšanu, zini, ka vienmēr apkārt ir ļoti labi cilvēki.

 

Mūsos visos ir daudz ego, dažreiz gribas ko citu, bet saproti, ka tavai ģimenei vajag tevi, kas savāks visu, noturēs zem saviem lielajiem spārniem. Domāju, ar šīm prasmēm reti kurš piedzimst. To visi mācāmies. 

Tajā ir spēks. Ja esat tikai divi vai trīs, dzīve ir ļoti grūta. Jo visiem jau gadās arī tās lejiņas, ne tikai augšas. Tajos mirkļos mums ir ļoti stipra aizmugure, vecāki un ļoti, ļoti labi draugi.


– Nav tā, ka gribas savu šūnu, ģimeni kaut kā izolēt, pasargāt?
Kristīne: – Mēs arī sargājam. Skaidrs, nav tā, ka slēpjamies no apkārtējās pasaules, bet tas, ka sargājam viens otru… Noteikti.

Marts: – Bet tā ir… kā lai pasaka? Dabiska forma.

Kristīne: – Arī dzīvnieku pasaulē.

 
– Sava ala, miga?
Marts: – Tas, man liekas, ir katram. Cilvēciskā vajadzība pēc savas mājas. Zini, tev ir, kur iet, lai kāds tev ko teiktu vai darītu, mājās ir mājas. Tu ienāc tai telpā un vairāk vai mazāk esi ar sevi.


– Nenobijāties no grūtībām, kas bija, kad Eduards ienāca ģimenē, un sadūšojāties arī Margrētai.
Kristīne: – Nujā... Man vienmēr ir gribējies, lai varu izvēlēties, kā dzīvot, stāvēt pāri… Lai nav tā, ka loģistika mani ietekmē. Es cenšos ietekmēt loģistiku. Neļauties bailēm, grūtībām, mēģināt tikt pāri un visu saņemt savās rokās. Tas, ka gribējām lielu ģimeni, ir skaidrs, uz to mēs gājām. Zinājām, ka būs grūtības, jau ar vienu bērnu bija, bet neļāvām tam traucēt piepildīties mūsu sapņiem.


Zemi un gaisu mēs mācāmies
– Kristīne ir stipra un pamatīga. Vai arī tu audz kā ģimenes tēvs?

Marts: – Visādā ziņā. Tas nav tikai tā, ka vienkārši pielāgojies apstākļiem un audz. Domāju, tā ir savstarpēja mijiedarbība vienam ar otru. Gan es augu, gan viņa. Īstenībā jau nav citu iespēju. Redzi saikni, ir bērni, kas arī aug tajā visā. Ja Kristīne tāda ir, tad arī pamati, kas doti, ir stipri.


– Tu mēģini būt pamatīgs blakus?M
Marts: – Jā, jā. Protams, ir brīži, kad nav viegli. Tīri psihoemocionāli. Ir vēl viena ļoti liela, būtiska lieta – ka vienlaikus notiek arī skatuves dzīve. Un tā ir citiem vispār neizskaidrojama.


– Ko, teiksim, es nevarētu saprast?
Marts: – Tas nav iespējams. To pat es nevaru saprast. To Kristīne nevar saprast.


– Tu runā par to, kad abi esat uz skatuves?
Marts: – Gan kopīgo, gan atsevišķo. Te jau ir tas stiprums un vājums, sauksim par dzīves pretestību. Šo uzdevumu ir ļoti daudz.


– Vai Marts aug kā ģimenes tēvs, kā tev liekas?
Kristīne: – Viņam nav variantu.

Marts: – Es tā neatbildēju, jo zināju, ka tu tā teiksi. Redz, to pateica Kristīne (smejas).


– Marts vienmēr ir licies tāds trausls mākslinieks...
Marts: – Zini, gadi arī iet uz priekšu.

Kristīne: – Man arī agrāk likās, ka viņš ir trausls mākslinieks. Un varbūt tāds arī bija. Bet, kā Marts ļoti labi saka, dzīve iet uz priekšu, un mēs visi maināmies, pieaugam – viens ātrāk, cits vēlāk. Cits savā apziņā nepieaug nekad. Ir briedums, un katra bērna nākšana pasaulē mūs maina. Un ir jāmāk pielāgoties, sadzīvot.

Gadās, ka bērni ir tik atšķirīgi, ka savā starpā nevar satikt, un tu esi vidutājs starp tām abām pasaulēm, tev jāmāk atrast kopīgu valodu ar visiem. Bez iekšēja brieduma, pieredzes to grūti izdarīt.


– Tev jābūt tam harmoniskajam centram, kas līdzsvaru notur?
Marts: – Ļoti liela diplomātija vajadzīga.

Kristīne: – Un mugurkauls. Ir situācijas, kad jāpasaka – būs tā, nav variantu, nevaram izvērsties plašās diskusijās. Tas, ko jūtu, – ir ļoti svarīgi būt par stipru aizmuguri savai ģimenei.

Mūsos visos ir daudz ego, dažreiz gribas ko citu, bet saproti, ka tavai ģimenei vajag tevi, kas savāks visu, noturēs zem saviem lielajiem spārniem. Domāju, ar šīm prasmēm reti kurš piedzimst. To visi mācāmies. Jautājums, vai gribam. Ja negribas, atrodam attaisnojumus.


– Var dzīvot arī upura lomā – redz, kā nolieku savas vieglās dienas. Ārēji smaidu, bet iekšēji ciešu.
Kristīne: – Nē, nē...


– Tu tā esi juties, Mart, ka esi nolicis kaut ko no savas patības un pielāgojies?
Marts: – Šajā ģimenē ne. Bet dzīvē tā ir bijis.


– Tevī ir stiprs Kalniņu gēns – visi ir tādi gaisa un ideju cilvēki.
Marts: – Nezinu. Grūti pašam par to spriest.

Kristīne: – Jā, Marts ir gaiss. Un mums tas bija jāiemācās – jo es atkal esmu ļoti pie zemes. Apmainīties lomām – ka viņš ir tas, kas sazemējas, un es paceļos gaisā.


– Tev ir viegli pacelties?
Kristīne: – Nav bijis viegli, nē. Esmu mācījusies.


– Tas ir tikpat grūti...
Kristīne: – …kā viņam sazemēties, jā. Ja viens sāk zemēties, tikai tad otrs sāk celties gaisā. Ir jābūt līdzsvaram. Un abi to mācās. Meklē ceļu, kā to panākt. Iespējams, uz skatuves vari lidināties, bet mājas dzīvē, ar rūpēm un ikdienu, tas ir jāmācās.

Marts: – Skatuve īstenībā pati par sevi ir virs. Jo vairāk nobriesti, jo labāk saproti – tā nav pie zemes.

Acīs skatīties
– Jūs spēlējat instrumentus, dziedat, bet arī saskatāties ar citiem grupas biedriem. Un tur veidojas attiecības. Vai jūtat, ka parādāt mazliet vairāk nekā tikai dziesmu?

Kristīne: – Labi pateici – par tām attiecībām. Bet realitātē jau mums tās ir. Marts ir mans vīrs, turpat ir mans brālis un Kārlis Auzāns, Marta bērnības draugs, mūsu dēla Eduarda krusttēvs. Līdz ar to attiecības ir citādas. Es to negribētu saukt par teātri, bet uz skatuves ir…


– …jāstaro?
Kristīne: – Jā. Man tā saspēlēšanās un acu kontakts ir svarīgs. Agrāk ar brāli spēlēju, kad Marta vēl nebija manā dzīvē, un mums visu laiku teica, ka izskatāmies kā vīrs ar sievu. Nu, visu laiku skatāmies viens uz otru. Man ļoti svarīgs ir cilvēks, ar kuru kopā spēlēju. Jo es ar viņu šeit, šajā mirklī, veidoju ko īpašu, pārpasaulīgu, tāpēc ir īpašas attiecības. Savā ziņā viņi ir ļoti tuvi, uz viņiem gribas raudzīties.


– Ir saspēle...

Kristīne: – Tā ir dziļāka. Jau pēc acīm redzi, ko tas cilvēks jūt, domā, grib pateikt. Tās ir īpašas sajūtas, un tajās acīs pat gribas raudzīties. Ir kuriozi – brālis skatās, uztaisa baltas acis, un man sāk smiekls nākt... Tādas foršas lietiņas, kas man skatuves dzīvē ļoti patīk.


Marts: – Tas to visu padara dzīvu!
Kristīne: – Jā, tas nav iestudēts. Vai paskatos uz Kārli, viņš kādus jokus taisa vai nevar īsto instrumentu atrast, ir jāspēlē, bet tu sasmejies. Vai Marts dzied, un es redzu, ka viņš tūlīt pazudīs. Redzu viņa acīs, ka vai nu vārdi aizmirsušies, vai nesaprot, kur atrodamies. Jūtu, ka tūliņ viņa nebūs, ir pazaudējies.

Marts: – Tas, par ko tu runā, ir ļoti reti izņēmumi.

Kristīne: – Bet tā katram var gadīties. Neesam jau pārcilvēki, visi var ko aizmirst. Bet svarīgi, vai grupa ir spējīga reaģēt uz tik mazām niansēm.

Marts: – Tas nav mehāniski.

Kristīne: – Visu laiku jūt viens otru. Varbūt stabule neskan, laika apstākļu ietekme, dažādas situācijas, un tu reaģē – sāc uz vijoles spēlēt stabules melodiju.

 
Imantdienas gaidot
– Vai uz jums šovasar attiecas arī lielās Imantdienas?

Kristīne: – Jā! Ir divi lielie pasākumi – Imantdienas un 18. novembris.

Marts: – Raxtu raxtu iedibināta tradīcija ir valsts svētki. Rīgā. Mums ir milzīgs prieks, ka ideja, kas radās pirms gadiem septiņiem, pirmoreiz koncertzālē Rīga, vēl dzīvo. Raxtu raxti tikko bija sākuši spēlēt, un domājām, kas rīdziniekiem varētu būt tāds tautisks… Nākamajā gadā pārcēlāmies uz Ķīpsalas halli, un tur tagad notiek Raxtu raxtu Latvijas valsts svētku lielkoncerts, katru gadu ar oriģinālām idejām. Arī šogad būs interesanti.


– Izvāksiet krēslus, lai visi var dancot un dziedāt?
Marts: – Tā ir sadziedāšanās daļa. Mums vairāk interesē izstāstīt māksliniecisko pusi. Tiks veidots tautas mūzikas orķestris, kas otrajā daļā spēlēs ar Raxtu raxtiem, speciālas aranžijas. Būs kokles, mandolīnas, ģitāras, dūdas, stabules, vijoles...

Kristīne: – Mums visu laiku Auļi bija otrajā daļā, bet skaidrs, ka laiks iet un vajag kaut ko pamainīt. Visi ir Latvijā zināmi etnomūziķi, skanēs labi. Scenogrāfiju veido Ivars Mailītis. Šajā laikmetā, kad visur uguņo, šauj raķetes, mēs tomēr ejam savu ceļu. Mums galvenais ir mūzika un teksts.


– Imantdienas savukārt būs Vika zīmē. Ko tev viņš kā tēva brālis ir nozīmējis, kā personība, rakstnieks?
Marts: – Te atgriežamies pie bērnības un mana tēva lauku mājām Vecpaulēniem. Tad Vikam vēl nebija savu māju Dikļos, viņš brauca no Rīgas un vasarās kādus mēnešus tur dzīvoja.

Atceros, kūtsaugšā viņš bija iekārtojis sev stūrīti un rakstīja, nosaucis par Vasaras pili. Ja nemaldos, viņam pat bija grāmatiņa ar šādu nosaukumu, autobiogrāfiska. Tas man saistās ar bērnību. Pēc tam – apzinātais laiks, Vika ciešā sadarbība ar manu tēti, pirmās piecas dziesmas – speciāli Autobusam debesīs. Ar tām aizgājām savā mīļajā, foršajā Latvijā.


– Uzbraucāt debesīs.
Marts: – Kļuvām pazīstami, jā. Nupat mums bija koncerts Dikļu Dziesmu svētku estrādē sakarā ar Vika jubileju. Secinājām, ka mūsu repertuārā ir ļoti daudz dziesmu ar viņa vārdiem. Pēdējā sarunā Viks teica, ka viņam esot pietrūcis mūzikas skolas izglītības, tā būtu palīdzējusi rakstīt dziesmu tekstus. Viņam ir kādas dziesmiņas uzmetums, kuru viņš gribot uztaisīt. Vienojāmies, ka šogad ar Autobusu debesīs to ierakstīsim. Vika vārdi un melodija.


– Būs jau Imantdienās?
Marts: – To nevar paspēt, pārāk spontāna un strauja ideja. Autobusam debesīs šogad ir 20 gadu jubileja, rudenī izsludināta turneja. Darbojamies, un tas mūs tur virs zemes. Mākslas pasaulē. Un šis (paskatās uz Margrētu) atkal riktīgi pie zemes.

 

No portāla Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas