Stiprais stāsts par 27 gadus veco Pēteri, kurš piedzima bez plaukstām, bet tagad gan stūrē, gan fotografē

 09. jūlijs 2019 6:40 Intervija

Pirms 27 gadiem Mārītes un Voldemāra Gertneru ģimenē ienāca ilgi gaidītais puisītis, kuram deva spēka vārdu Pēteris. Diemžēl dēliņš piedzima bez plaukstām…

 



“Man nekad nav bijusi rūgtuma sajūta, ka Dievs man ir kaut ko atņēmis,” saka Pēteris Gertners. (Foto: Aija Meldere)


Mammai no sākuma bijis grūti pieņemt, ka atvase ir citāda nekā citi bērni – ierunājies egoisms. Bet gadu gaitā Pēteris iemācījies ne tikai tikt galā ar visām sadzīves lietām, bet arī fotografēt un vadīt auto. Dēls ir ļoti uzņēmīgs, un par to vecākiem ir liels prieks – viņa princips ir nepadoties un darīt. Pēterim ir arī vecākā māsa Aija, ar kuru ir ļoti mīļas attiecības, viņa ar ģimeni dzīvo Rīgā un Mākslas akadēmijā studē vides dizainu. Mākslinieciski ievirzīts ir arī brālis.
 

Skolā tāpat kā citi
“Es esmu dzimis un audzis Aizvīķos Priekules novadā. Sevi atceros no triju vai četru gadu vecuma. Nejutu ne atšķirību no citiem bērniem, ne kādus trūkumus, jo tāds jau biju piedzimis. Dzīvoju mājās, tuvumā nebija bērnudārza. Mācījos Gramzdas pamatskolā un pēc tam Vaiņodes vidusskolā. Man klājās labi, jo biju jau bērnībā apguvis iemaņas, kā darboties bez plaukstām,”stāsta Pēteris. “Man nekad nav bijusi rūgtuma sajūta, ka Dievs man ir kaut ko atņēmis. Viss bija kārtībā arī skolā – ko lika, to darīju.” Ja tagad brīnumainā kārtā iedotu pirkstus, viņš nezinātu, ko darīt.  Puisim skolā pedagogi uzdeva to pašu, ko citiem bērniem, arī mamma audzinot viņu neesot īpaši žēlojusi, bet kopumā visi pret Pēteri izturas labestīgi, saprotoši, tikai viņu lielākoties nevērtēja ar atzīmēm. 


Ar protēzēm ir grūtāk
 “Esmu trīs reizes bijis ASV, netālu no Čikāgas, kur dzīvoju viesģimenē pie Dīnas un Maika, viņiem arī ir divas atvases –Mišela un Gregs. Biju pie viņiem piecu gadu, deviņu gadu un četrpadsmit gadu vecumā. Mamma mani palaida vienu, bet bija ļoti uztraukusies. Tur man piemēroja protēzes, un es ASV ar tām mācījos darboties,” turpina Pēteris. Uz ASV viņš aizbrauca ar labdarības organizācijas "Healing the Children" atbalstu, tika Šrainera klīnikā, kurai ir sadarbība ar Latviju, maksāt nevajadzēja. Tā bija arī iespēja redzēt pasauli. “Piecu gadu vecumā vēl nerunāju angliski, kad atgriezos, biju aizmirsis latviešu valodu,” pasmej uzņēmīgais puisis. Joprojām svētkos, atceroties savu ārzemju ģimeni, viņš sūtakartītes cits citam. Tomēr ar ASV piemērotajām protēzēm esot grūti, jo smagas un ziemā grūti apģērbties. Vasarā turpretim irkarsts. 

Pēteris kopš mazotnes iemanījies izdarīt to pašu, ko citi. (Foto: Aija Meldere)

“Protēzes es nelietoju, jo ir lielas un smagas, ar tām viss bija jāmācās no jauna. Ārsti saka – ja lieto protēzes, tās jāuzliek bērnam tajā vecumā, kad viņš tikko sāk iepazīt pasauli. Taču man jau bija pieci gadi,” skaidro Pēteris, kurš šajā vecumā jau bija iemācījies tikt galā bez plaukstām. 


Atgriezies mammas dzimtajā pusē
Kopš oktobra Pēteris ar Annu dzīvo Saulkrastos. Šī ir viņa mammas dzimtā puse, kur viņa uzaugusi, vietējos kapos dusvecmāmiņa. Tāpēc arī puisis izvēlējies Saulkrastus, kurdzīvojies arī savā bērnībā. Ar vecākiem katru dienu sazvanās un pēc iespējas brauc ciemosuz Aizvīķiem, gan atpūsties, gan palīdzēt lauku darbos. Arī svētkos visa ģimene vienmēr ir kopā. “Nezinu, ar ko sevi salīdzināt – man nekad nav bijis grūti jebko darīt. Zīmēšana arī skolā nebija grūta, iemācījos. Starp citu, Vecrīgā esmu gājis zīmēšanas kursos – tikai savām vajadzībām. Man ļoti patīk fotografēt un darboties grafiskajā dizainā,” teic Pēteris.

 

Ja tagad brīnumainā kārtā iedotu pirkstus, viņš nezinātu, ko darīt.  Puisim skolā pedagogi uzdeva to pašu, ko citiem bērniem, arī mamma audzinot viņu neesot īpaši žēlojusi, bet kopumā visi pret Pēteri izturas labestīgi, saprotoši, tikai viņu lielākoties nevērtēja ar atzīmēm. 

 

Viņš bijis ne tikai ASV, uzskaitījums ir plašs – Grenlande, Igaunija, Lietuva, Zviedrija, Dānija, Lielbritānija, Polija, Vācija, Ungārija, Austrija, Somija, gan darbā, gan ekskursijās. “Man ļoti patika Grenlande, gribētu tur atgriezties. Amerika arī ir skaista. Eiropas pilsētas gan ļoti neatšķiras, mani vairāk piesaista daba. Ļoti gribētu nokļūt Islandē, esmu redzējis filmas, fotogrāfijas, video, klausījies viņu mūziķu,” Pēteri vairāk piesaista ziemeļi, nevis dienvidzemes, un arī kalni.


Traktoram pie stūres jau bērnībā
Pēteris ar visu tiek galā, ja vajag, gatavo pusdienas, viņam garšo klasiski ēdieni – kartupeļi ar gaļu. Un vēl puisim ir autovadīšanas tiesības, šīs prasmes apguvis jau vidusskolā pirms septiņiem gadiem. Tikai auto pašlaik nav, jo, dzīvojot Pierīgā, var izbraukāt ar sabiedrisko transportu, kas Pēterim ir par brīvu – tomēr 1. invaliditātes grupa. Auto uzturēšana arī ir dārga. “Bet man patīk braukt ar mašīnu – tā ir brīvības izjūta! Man labs skolotājs bija tētis, pēc profesijas šoferis. Bērnībā jau pa laukiem ar traktoru braukāju,” lepojas Pēteris.

Latvijas simtgades sarīkojumā Gramzdas tautas namā tēti godināja kā labu šoferi – viņš vadā skolēnus. No viņa Pēteris pārmantojis arī aizraušanos ar fotografēšanu. Jau pamatskolā Voldemārs iedeva puikam savu padomju fotoaparātu "Zenit", tā laika grāmatas un teica – mācies, lasi, ja kas, prasi palīdzību.  Vidusskolas laikā vecāki iegādājās pirmo spoguļkameru. “Fotografēšanu apguvu padziļināti un sapratu, ka neko citu vairs nevēlos darīt,” teic Pēteris. Kādu laiku viņš pat Liepājā naktsklubā strādājis par fotogrāfu –bildēja koncertus un mūziķu grupas. Bijis ļoti interesanti, kuram vēl tāda iespēja redzēt populāras grupas par velti?


Fotografē restorāniem
 Fotografēšana ir gan Pētera maizes darbs, gan aizraušanās. “Esmu no Liepājas puses, un man tuva ir jūra. Saulkrastos tā ir dažu minūšu attālumā no mājām,” priecājas Pēteris, kurš bieži šeit nāk pēc skaistiem kadriem. (Foto: Pēteris Gertners)
Gramzdā, Vaiņodē, Priekulē, Liepājā bijušas fotoizstādes, Saulkrastu Jauniešu mājā Pēteris tagad vada jauniešu fotoapmācības. Pēdējā laikā viņš sadarbojas ar vairākiem restorāniem galvaspilsētā – fotografē visu vajadzīgo ielikšanai internetā. “Katrs restorāns ir kā jauns izaicinājums parādīt skaisti to, kas nolikts priekšā. Esmu arī mācījies Liepājas universitātē jauno mediju mākslu. Man patīk lasīt ko jaunu, iemācīties līdz šim nezināmo. Interesē fizika, tehnoloģijas. Nezinu, vai esmu uzņēmīgs, bet katram jau kaut kas jādara,” spriež Pēteris. Ir labi, ja galvaspilsēta ir tuvu, jo tur vairāk iespēju, tomēr brīvo laiku pavadīt Pēteris labāk izvēlas tuvāk dabai. “Nedēļas nogalēs gan ir forši atbraukt uz Rīgu, man patīk mākslas muzeji, interesantais, nebijušais. Laukos man atkal patīk brīvība, klusums, jūra, ja ir silts, peldos.”

 

No portāla Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas