Izdzīvotāja. Seniores Tatjanas stāsts par dzīvi ar minimālo pensiju

Tatjana (persona īsta, bet vārds izdomāts) ir 70 gadus veca rīdziniece. Pēc izglītības ķīmiķe, kas uz Padomju Latviju nosūtīta pēc institūta pabeigšanas un līdz valsts neatkarības atgūšanai šeit strādājusi savā profesijā. Viņa pārstāv pensionāru grupu, kam pensija ir īpaši maza. Tie ir viņas vienīgie pastāvīgie ienākumi, taču dažkārt na mēdz tirgū šo to pārdot, lai kaut nedaudz piepelnītos. Viņa pati gan saka, ka neko dižu nopelnīt nevarot un tas drīzāk saglabājies kā ieradums no agrākiem laikiem - deviņdesmitajos gados, kad zaudēts darbs un pilsonība, lai izdzīvotu, viņa ar savu adījumu tirgošanu nodarbojusies daudz aktīvāk. No tiem laikiem Tatjanai ir kāds stāsts par nodokļu nesamērību un kādas policistes iejūtību: 

Iztikšana par tik nelielu summu, kāda piešķirta Tatjanai, atgādina izdzīvošanas spēli, kura spēlētājs ik soli pakārtojis tam, lai varētu ietaupīt.

FOTO: Shutterstock.com

Iztikšana par tik nelielu summu, kāda piešķirta Tatjanai, atgādina izdzīvošanas spēli, kura spēlētājs ik soli pakārtojis tam, lai varētu ietaupīt.

Fragments no grāmatas - pētījuma "Vecumdienas". Izdevējs Creative Media Baltic

“Es sāku tirgū pārdot savus adījumus jau daudzus gadus atpakaļ, kad pārmaiņu laikos paliku bez darba. Es vienmēr esmu bijusi likumpaklausīgs cilvēks. Toreiz aizgāju uz konsultāciju VSAA un man pateica, ka man stāžs ir pietiekošs normālai pensijai, ka varu darīt, ko vēlos. Visu noformēju, bet pēc tam braucu uz Viļņu pēc dzijas, jo tur bija lētāk. Kaut ko nopelnīju, adot zeķes. Man policiste pateica, ka man vajagot oficiāli noformēt savu darbību. Es aizgāju, bet tur man pateica, ka vajag 350 latus, lai to noformētu! Es gadā tādu naudu nenopelnu ar to! Es izgāju no turienes pilnīgi apstulbusi. Es tai policistei to pastāstīju. Viņa, kā jau adekvāts cilvēks, man pateica, lai es te mierīgi stāvu un ne no kā nebaidos, kamēr viņa tur būs." 

Lai arī agrāk VSAA tikusi solīta "normāla pensija", tas brīdis, kad pensionēšāns vecums tiešām pienācis, nesis lielu pārsteigumu. Tatjana ļoti spilgti atceras to dienu, kad uzzināja, cik tad liela tā būs: 

Kad es pāris godus atpakaļ uzzināju, kāda man būs pensija, es biju trīs dienas emocionālā komā. Kopējā summa bija 59 lati un 15 lati par stāžu. Viss. Vēstules beigās bija rakstīts, ka to var apstrīdēt tiesā. Koma man pārgāja un 75 lati pārvērtās par 100 eiro. Citiem pieliek 20 eiro katru godu, bet citam eiro. Es jau pastā meitenēm teicu: lai es saņemtu iztikas minimumu – 170, man vajag līdz 100 godiem nodzīvot. Mērķis man ir!”

Kundzei ir arī dēls, kas mātei palīdz, bet viņa pati no palīdzības lūgšanas izvairās: "Es negribu nevienam uzbāzties. Ja man iedod, tad paldies, bet es nekad neprasīšu... 
Iztikšana par tik nelielu summu, kāda piešķirta Tatjanai, atgādina izdzīvošanas spēli, kura spēlētājs ik soli pakārtojis tam, lai varētu ietaupīt. Diemžēl šajā gadījuma runa nav par spēli, bet viena konkrēta cilvēka dzīvi. 

 

Ja nav naudas pārtikai, tad nebūs ne holesterīna, ne diabēta, ne aptaukošanās! Jo nav naudas zālēm, tad nebūs arī blaknes. Nav naudas ārstam, tad nav arī ārstu kļūdu. Kaut kā tā! Vieni plusi! Citādi uz to nemaz nevar raudzīties. 

“Kā man paiet diena? Eju uz tirgu. Varu pastāvēt un mēģināt kaut ko pārdot - puķītes, ogas, zeķītes... Kādu stundu, divos. Ne vairāk. Tad eju ar suni staigāt. Tad eju mājās un kaut kur braucu. Paldies Rīgas Domei un Ušakovam, kurš uztaisīja braukšanu sabiedriskajā transportā par brīvu. Es bez tā nespētu iedomāties dzīvi. Bez tā kaut cilpu liec kaklā. Ja ir pavasaris vai vasara, es braucu uz ezeru. Vienkārši pastaigājos. Ja ir tāds laiks, kad var jau ogas, es lasu ogos. Ja pastaigas laikā es salasu sēnes, tad man jau ir labas vakariņas. Vakarā pastaigājos ar suni. Tas ir tajās dienas, kad neesmu nodarbināta ar mazbērniem. Visu vasaru es praktiski biju kopā ar maziņo. Tad bija suns, bērns, ezers, mežs, miegs, režīms. bērnu laukumiņš... Divos vārdos kaut kā tā." 

Sava taupīšanas stratēģija izstrādāta attiecībā uz pārtikas iegādi: 
"Centrāltirgus šai ziņā ir kļuvis labāks, jo 100 ir 100, man naudas kabatā vairāk nepaliek, tāpēc es tur varu aizbraukt un par eiro mierīgi nopirkt pilnu somu ar 2. un 3. šķiras dārzeņiem un augļiem. Tur, piemēram, no baklažāna ir nogriezts gabals. Man vienalga. Es nopērku divus tādus gabalus, bet divreiz vai trīsreiz lētāk. Tur gaļas paviljonā arī var nopirkt kaut ko lēti. Bet es neesmu no tiem, kas pērk atgriezumus. Es pērku vistu kājiņas, bet man un manam sunim ar to pietiek visai dienai. Es tur pērku, jo pirmkārt, ir pusotru reizi lētāk nekā veikalā, un, otrkārt, es paņemu sešas septiņas kājiņas, un man pietiek nedēļai. Plus vēl piedevas. Es neesmu izlepusi dzīvē.”

Reklāma
Reklāma

Arī attiecībā uz komunālajiem maksājumiem ir veidi, kā ietaupīt (ziemā tas esot īpaši sāpīgs jautājums, jo komunālajos maksājumos tad aiziet nedaudz zem simta eiro, kas nozīmē, ka gandrīz nekas vairs nepaliek pāri): 
"Es veļas mašīnu praktiski neslēdzu iekšā, jo to veļas daudzumu, kas man ir, es mierīgi varu izmazgāt ar rokām. Es ar to ūdeni vel pēc tam grīdas izmazgāju un tualetē izmantoju. Un ir labi. Es neuzskatu, ka te ir kaut kādās briesmas. Tas ir jāuztver ka dzīvesveids, nevis piepūle, jo tāpēc, ka man ir maz naudas, esmu spiesta ekonomēt. Ja man būtu nauda, es arī to darītu. Tas ir ieradums. Jo gribi, lai tevi ciena, tad cieni ari citus. Tas pats attiecas ari pret dabu un visu pārējo." 

Ka redzams no Tatjanas teikta, taupīšanu iespējams uztvert ne tikai ka neizbēgamu nepieciešamību, bet var saskatīt tajā arī papildu vērtību: ūdens taupīšanā – rūpes par dabu, pieticīgajā uzturā - veselības garantu. 

Var jau raudāt un lādēties, bet jēgas jau nav.  Ja nav naudas pārtikai, tad nebūs ne holesterīna, ne diabēta, ne aptaukošanās! Jo nav naudas zālēm, tad nebūs arī blaknes. Nav naudas ārstam, tad nav arī ārstu kļūdu. Kaut kā tā! Vieni plusi! Citādi uz to nemaz nevar raudzīties. Uz to jāraugās tikai ar humoru!”

Spēja raudzīties uz lietām ar humoru nevis žēlu rūgtumu ir svarīga stratēģijas sastāvdaļa, lai izdzīvotu šajā negatnajā cīņā ar pastāvīgu naudas trūkumu, nezaudējot veselo saprātu. Humors noderējis arī tad, kad kundze nolēmusi tomēr vērsties pēc sociālās palīdzības. 

"Es arī esmu vērsusies pēc sociālās palīdzības. Man iedeva makaronus, apsolīja kaut ko kompensēt par dzīvokli (es pagaidām nezinu, cik, jo man tagad vēl atnāca pilns rēķins), un 3 eiro sola pielikt, bet pateica, lai es tos netērējot alkoholam. Tas ir smieklīgi! Kāds raudātu un sistu galvu pret sienu, bet es smejos." 
 
Noslēdzot Tatjanas stāstu, jāatzīmē, ka, lai gan kundzes vecumdienas nav no vieglākajam un viņai būtu pamats būt dusmīgai uz valsti gan par mazo pensiju, gan par savulaik nepiešķirto pilsonību, ko sarunas gaita viņa atkārtoti piemin, tomēr sieviete sevi uzskata par Latvijas patrioti, kurai rūp savā valstī notiekošais: “Es esmu patriote. Varbūt kādam tas liekos dīvaini, bet es Latvijā iemīlējos no pirmā skatiena, šķērsojot robežu. Es uz šejieni atbraucu,  jo mani nosūtīja no institūta. Kad no mūsu valsts kāds aizbrauc, man ir sāpīgi par katru aizbraucēju, lai gan visi uzskata, ko tas ir labi un prestiži. Man viņu ir žēl, jo viņi atraujas no savām saknēm." 
 


Īpaši senioriem veltītais festivāls “Zelta ritmi” norisināsies 13. jūnijā Esplanādes parkā Rīgā, sākums plkst. 11.00. Šogad gaidāma īpaši krāšņa festivāla programma, kurā uzstāsies senioru kolektīvi no visiem Latvijas novadiem. Ieeja un aktivitātes pasākumā bez maksas. Vairāk par festivālu lasi šeit.