SOS! Mans pusaudzis neko nestāsta

 26. februāris 2019 7:55 Raksts

Ja ne piedzīvots, tad noteikti ir dzirdēts, ka reiz runātīgais bērns, sasniedzis pusaudžu vecumu, pēkšņi kļuvis noslēgtāks. Parādījušies noslēpumi, uz jautājumiem tīnis atbild nelabprāt, un telefona ekrānu izslēdz, kādam no vecākiem ienākot istabā. Taču vēl sliktāk, ja bērns acīmredzami cieš, bet uz jautājumu – Kas noticis? –, atbild vien ar strupu – Nekas! Konsultē ārste psihoterapeite Žanete Sebre.



Foto: Shutterstock.com

Pusaudžu vecumā ir divi grūtie posmi. Pirmais – pāreja no bērnības uz pubertātes vecumu 11–12 gados. Sākas izmaiņas ķermenī, rodas juceklis galvā. Hormonālās izmaiņas izraisa dažādas sajūtas un pārdomas. Nākamais grūtais periods ir pāreja no pusaudža uz pieaugušo.


Izrādās, lai gan stāsts ir par tīņiem, veiksmīgas komunikācijas saknes meklējamas jau ļoti agrā bērnībā. „Katram no mums ir iedzimts temperaments, kas nosaka mūsu raksturu. Tomēr tas, cik mēs dzīvē būsim atvērti vai noslēgti, atkarīgs no pieredzes, kāda gūta attiecībās ar primārajiem aprūpētājiem – vecākiem,” stāsta ārste psihoterapeite Žanete Sebre. „Tieši attiecībās ar vecākiem veidojas pirmās sajūtas, cik varam kādam uzticēties, cik droši justies, atklājoties citiem, cik otram interesē, kas notiek mūsu prātā. Tāpēc pamatu, kā komunicēsim ar savu bērnu pusaudžu vecumā, kādas būs attiecības – labvēlīgas vai naidīgas, patiesībā veidojam jau kopš bērna dzimšanas.” 

 

Uzticēšanās pirmie pamati
Pirmajā gadā bērnā tiek ielikts, cik droši vai nedroši viņš jutīsies kopā ar kādu – veidojas uzticēšanās un drošības sajūta. Žanete Sebre dalās savos novērojumos: „Pirmā gada beigās jau var pateikt, kāda veida piesaisti – drošu vai nedrošu, bērns ir izveidojis ar vecākiem.” Viens no nedrošas piesaistes veidiem ir tad, kad bērns, piemēram, neatkāpjas no mammas, ir ļoti tai pieķēries, jo nejūtas droši, viņam nav sajūtas, ka jebkurā brīdī, kad vajadzēs, saņems atbalstu. Cits variants – izvairīgā piesaiste, kad bērns izturas tā, it kā mamma viņam daudz neko nenozīmētu. Tie ir bērni, kas iet vieni paši un nemaz neatskatās uz vecākiem.

Nereti jaunās pārmaiņas ir tādas, ka bērns aizvien retāk ir mājās un grib aizvien mazāk runāt ar vecākiem. Tīnis ir aizņemts ar savām lietām un saviem draugiem.

Droša piesaiste ir sajūta, ka vari bez bailēm interesēties par pasauli, ka varēsi saņemt atbalstu, kad tev būs nepieciešams. Šāds bērns ir pārsvarā ar pozitīvām emocijām, viegli nomierināms, ja rodas stresi vai nesaprašanās ar mammu. Pēc kreņķiem viņš ātri atgūst sajūtu, ka viss ir atkal labi – ātri atgriežas pie pozitīvām emocijām. „Tas nenozīmē, ka bērnam nevar būt negatīvu emociju,” piebilst psihoterapeite. „Jaunākajās psiholoģijas teorijās tiek uzsvērts, ka bērnam ir gan jāparaud, gan jādusmojas, gan pat reizēm jānobīstas. Tomēr jābūt sajūtai, ka ir kāds, ar kura palīdzību ātri varēsi atgūt līdzsvaru. Tā mēs iemācāmies regulēt savas emocijas.”

 

Panākt līdzsvaru attiecībās
Sākot ar otro dzīves gadu, bērns sāk sevi apzināties kā atsevišķu cilvēku. Notiek tā saucamais socializācijas periods, kad mazajā parādās savs „es”, bet no vecāku puses – „nē”. „Svarīgi, kā bērns un vecāki tiek cauri šim periodam – vai tiek atrasts līdzsvars starp bērna interesēm par pasauli un vecāku noteiktajiem ierobežojumiem,” skaidro psihoterapeite. „Būtu vēlams šo līdzsvaru panākt tā, lai nerastos pārāk daudz negatīvu emociju – pārāk daudz dusmu un pārāk daudz kauna. Ja šis periods būs piesātināts ar šādām negatīvām emocijām, paredzams, ka vēlāk bērnam būs grūtības,” brīdina Žanete Sebre. Ja bērnam rodas sajūta, ka viņa „es” tiek pārāk nospiests, viņš var ieiet cīnīšanās attiecībās ar vecākiem, vai arī tieši pretēji – bērns var pilnībā padoties un vairs necīnīties ar vecākiem. Tieši tas arī var būt pamats tam, ka pusaudžu vecumā bērns ar vecākiem vispār nesarunāsies. Savukārt, ja vecāki šajā svarīgajā vecumā neuzliek nekādas robežas – atļauj pilnīgi visu, tad bērns neattīstīs spēju izturēt frustrāciju, stresu, viņš nevarēs izturēt negatīvas emocijas. „Tas arī ir otrā dzīves gada uzdevums – iegūt spēju izturēt negatīvās emocijas, ka kaut ko var arī nedabūt,” saka ārste psihoterapeite. 

Ja bērnam rodas sajūta, ka viņa „es” tiek pārāk nospiests, viņš var ieiet cīnīšanās attiecībās ar vecākiem, vai arī tieši pretēji – bērns var pilnībā padoties un vairs necīnīties ar vecākiem. Tieši tas arī var būt pamats tam, ka pusaudžu vecumā bērns ar vecākiem vispār nesarunāsies.


„Pirmie dzīves gadi ir galvenais pamats turpmākajām attiecībām ar vecākiem, un pārējie bērnības gadi tikai papildina gūto pieredzi,” saka Žanete Sebre. Piemēram, ja bērnam šajā laikā rodas sajūta, ka viņa intereses nekad netiek ievērotas, ka „nē” ir pārāk daudz un pārāk strikti, tas varētu traucēt vēlāk iesaistīties attiecībās. Nākotnē šim cilvēkam būs bailes, ka citi ņems virsroku, ka viņš vienmēr būs zaudētājs un viņu nesapratīs. 

 

Sarežģītais pusaudžu vecums
Pusaudžu vecums ir ļoti svarīgs dzīves periods – tā ir pāreja no bērnības uz pieaugušo vecumu. „Kā bērni esam kaut kas viens, kā pieaugušie – pavisam cits,” atzīst speciāliste. „Tas ir transformācijas periods, kuram bērns iziet cauri. Turklāt šajā laikā var parādīties problēmas – rasties arī dažādi psiholoģiskie traucējumi,” brīdina speciāliste.
Pusaudžu vecumā ir divi grūtie posmi. Pirmais – pāreja no bērnības uz pubertātes vecumu 11–12 gados. Sākas izmaiņas ķermenī, rodas juceklis galvā. Hormonālās izmaiņas izraisa dažādas sajūtas un pārdomas. Nākamais grūtais periods ir pāreja no pusaudža uz pieaugušo. Viens no galvenajiem uzdevumiem abos posmos ir separēties jeb pilnīgi atdalīties no vecākiem. Pirmā atdalīšanās notikusi jau divos trijos gados, kad bērns sapratis, ka ir atsevišķs cilvēciņš ar savām domām. Tomēr tad viņš ir kopā ar saviem vecākiem – visu varošajiem pieaugušajiem. Tās ir veselīgas bērnības attiecības, kurās bērnam vienmēr ir droša aizmugure un viņš var būt diezgan bezrūpīgs. Pusaudžu vecums nozīmē, ka no šīm attiecībām jāpāriet uz citām – kad vairs nevar būt bērnišķīgi atkarīgs. „Tas, protams, maina vecāku un bērnu attiecības,” saka speciāliste. „Viena lieta, ka uz vecākiem skaties kā uz lielajiem un varenajiem, kas visu spēj un var izdarīt. Cita – kad pieņem, ka vecāki ir tādi paši cilvēki kā tu – ne visu spējīgi, ne visvareni, ar saviem trūkumiem.” Tad rodas jautājums – kā izveidot jaunās attiecības ar vecākiem. Nereti jaunās pārmaiņas ir tādas, ka bērns aizvien retāk ir mājās un grib aizvien mazāk runāt ar vecākiem. Tīnis ir aizņemts ar savām lietām un saviem draugiem. „Taču ir brīži, kad vecākiem, ar tīni veidojas sarunas, un tās kļūst dziļākas, intensīvākas. Veidojas pieaugušu cilvēku attiecības,” analizē speciāliste. 

 

Raksta turpinājumu lasi žurnālā “Veselība” februāra numurā – kā sarunāties ar pusaudzi, kādas ir pusaudža izjūtas, kā rīkoties gudri? 


Numura tēma MIGRĒNA 


Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē www.ekiosks.lv 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas