Meli, meliņi un epidēmiskā histērija jeb VEIKFĪLDA SINDROMS
Šis raksts, iespējams, top par vēlu – mīti par vakcīnām, vakcināciju un pierādījumos balstītu medicīnu kopumā ir tik dziļi iesakņojušies cilvēku prātos, ka gandrīz kļuvuši par daļu no tautas folkloras. Pateicoties nespeciālistu datu interpretācijai plašsaziņas līdzekļos, jau ilgāku laiku zinātni mēdz uztvert tikpat izklaidējoši kā, piemēram, horoskopus. Kas pie tā vainīgs – sabiedrības vispārējās izglītības līmenis, mediji, mediķi, industrija? Vai vispār ir vērts šajā situācijā meklēt vainīgo?
Šīgada 26. oktobrī ziņu portāls «Euronews» publicēja apskatu,
kurā atspoguļoti dati no ārstu grupas ziņojuma Eiropas
Komisijai (European Commission) par vakcīnu nozīmību un uzticēšanos
to efektivitātei, drošībai Eiropas Savienības valstīs 2018. gadā.
Un atkal, maigi izsakoties, apkopotie dati ir visai neiepriecinoši,
īpaši par Latvijas iedzīvotāju attieksmi. Latvija ir topa augšgalā
par neuzticību vakcīnām: starp 28 Eiropas Savienības valstīm, kas
iekļautas pētījumā, esam pirmajā vietā ar zemāko respondentu
skaitu, kuri uzskata, ka vakcīnas ir efektīvas – par efektīvām tās
uzskata vien 70,9% respondentu, kamēr, piemēram, Portugālē vakcīnas
par efektīvām uzskata 96,6% respondentu. Savukārt mēs esam otrajā
vietā ar zemāko respondentu skaitu, kuri uzskata, ka vakcīnas ir
drošas (šajā pozīcijā mūs apsteidz Bulgārija) – par drošām tās
uzskata vien 68,2%, kamēr, piemēram, Somijā vakcīnas par drošām
uzskata 97,6% respondentu. Pat apzinoties, ka Latvijā ir visai zema
uzticība vakcinācijai, rādītāji par mūsu valsti ir pārsteidzoši
zemi. Nepatīkami pārsteidzoši. Vai šādai Latvijas sabiedrības
attieksmei pret vakcīnām varētu būt saistība ar pirms
20 gadiem notikušo skandālu veselības aprūpē?
Vai Latvijas sabiedrībai ir skaidrs, ka viss, kas pirms 20 gadiem
apgalvots par MMP vakcīnu, bija meli finansiālā labuma gūšanai
atsevišķām personām un nekas no apgalvotā nav pierādījies kā
patiesība? No kurienes šiem meliem aug kājas, un kāda ir šī
skandāla netīrā virtuve?
Paradigmas maiņa – pierādījumos balstītā
medicīna
20. gadsimta beigās līdz ar ārsta un pacienta attiecību modeļa
maiņu no paternālā (angliski – paternal) uz abpusēji vienlīdzīgo
(angliski – mutual) strauji attīstījās pierādījumos balstītā
medicīna. Iemesls, kāpēc pieredzē balstītā medicīna mainījās uz
pierādījumos balstīto, ir, bija un būs viens
vienīgs princips – ārstēt pacientu iespējami labākajā veidā. Šis
princips aprakstīts bieži piesauktajā Hipokrata zvērestā, sīkāk
definēts ārstu ētikas bībelē – Helsinku deklarācijā, uz kuras (un
citu normatīvo dokumentu) pamata izstrādāti labas klīniskas prakses
(ICH-GCP) starptautiskās kvalitātes standarti un reglaments
klīnisko pētījumu, kurā iekļauti cilvēki, norisei. Šādi
standarti nodrošina ne tikai jaunu ārstēšanas un profilakses
līdzekļu atklāšanu vai jau esošo līdzekļu salīdzināšanu, bet
arī cilvēkam drošu to efektivitātes pārbaudi un uzticamu datu
iegūšanu, uz kā pamata veselības aprūpes speciālisti integrē
iegūtās zināšanas klīniskajā praksē, lai (atkal!) ārstētu
labākajā iespējamajā veidā.
Pētījumu kvalitāte
Par augstākās raudzes pētījumiem uzskata dubultaklos, kontrolētos,
randomizētos pētījumus (doubleblind trial, controlled, randomised),
bet par labāko pierādījumu līmeni uzskata vairāku kvalitatīvu
pētījumu metaanalīzes (metaanalysis) un sistemātiskos
pārskatus (systematic review), kas ļauj spriest par terapijas
līdzekļa vai metodes efektivitāti, drošumu un pielietojuma
pamatojumu.
Esošie kvalitātes standarti nemaina faktu, ka medicīnas literatūrā
joprojām atrodams ļoti daudz nekvalitatīvu pētījumu. Nekvalitatīvi
tie mēdz būt tad, ja, piemēram:
• pētījumā iekļauti cilvēki, kuri neatbilst iekļaušanas
kritērijiem;
• netiek nodrošināta objektīva grupu
randomizācija;
• metodes vai līdzekļa efektivitātes
pārbaudei tiek izvēlētas nepareizas
metodes;
• dati netiek precīzi dokumentēti
(apzināti vai neapzināti);
• dati tiek aplami interpretēti, neņemot vērā jaucējfaktoru
(confounder) ietekmi uz rezultātiem.
Tas nenozīmē, ka šādus pētījumus ņem vērā lēmumu pieņemšanā
parveselības aprūpes stratēģiju. Šie pētījumi kalpo vispirms kā
veselības aprūpes procesa attīstības dzinulis, mēģinot pārbaudīt,
vai iegūtie dati ir pareizi, otrkārt, tie ir lielisks treniņš
sliktās zinātnes atpazīšanai.
Melīgais pētījums un tā nodarītais ļaunums
Ne visiem ārstiem rodas izpratne par pētījumu kvalitāti un to
interpretāciju, ne visi ārsti ir labi zinātnieki, un ne visiem
tādiem ir jābūt. Sešu medicīnas studiju gadu laikā labākajā
gadījumā apgūst bāzes zināšanas par medicīnu, paralēli mēģinot
attīstīt kritisko domāšanu un spēju izvērtēt datus. Studiju sākumā
lasītie fakti par slimību cēloņiem, patoģenēzi, terapiju un
profilaksi līdz augstskolas beigšanas brīdim jau var būt novecojuši
un nepareizi. Medicīna ir mainīga un dinamiska, tai ir regulāri
jāseko līdzi. Iepalikt no jaunākās informācijas un vienmēr nezināt
pareizo atbildi uz kādu jautājumu ir cilvēciski saprotami.
Veikfīlda izvairīgais secinājumu stils ir vienkārši izcils, nemaz nerunājot par to, ka pētījumā analizēti 12 bērni. Tādi secinājumi izdarīti, balstoties TIKAI uz 12 klīniskajiem gadījumiem!
Bet ir absolūti nesaprotami un nepieļaujami, ja ārsts maldina
sabiedrību par savā pētījumā iegūtajiem datiem, kas ir pakārtoti
viņa finansiālajām interesēm, un pat pēc kļūdas vai melu atklāšanas
turpina maldināt sabiedrību. Tas ir bīstami gan sabiedrībai, gan
veselībai. Apzināta maldināšana patiesībā ir krimināli sodāma.
Šoreiz runāsim par Endrjū Veikfīlda meliem attiecībā uz saikni
starp MMP vakcīnu un autismu, meliņiem par viņa finansiālo
neieinteresētību pētījuma veikšanas laikā un pēc tā, kā arī
epidēmisko histēriju, kas valdīja medijos un sabiedrībā. Šī nebija
pirmā reize, kad vakcīnas drošums ticis apšaubīts. Ir negodīgi
apgalvot, ka Veikfīlds ir «visa ļaunuma iemiesojums» un tikai viņš
ir vainojams pie sekām, ko piedzīvojam pat šodien attiecībā uz MMP
vakcinācijas aptveri un masalu izplatību, uzliesmojumiem. Daļa
atbildības ir jāuzņemas katras valsts veselības politikas, konkrēti
– imunizācijas programmu vadītājiem un speciālistiem, kuri pēc
Veikfīlda paziņojumiem nekavējoties nevērsās pie sabiedrības ar
skaidrojumiem, ārstiem, kuri atražoja nepārbaudītas
ziņas, liela daļa atbildības – tiem medijiem, kurus jau
izsenis vairāk interesē skaļas, sensacionālas ziņas.
Ko darīja Veikfīlds?
Viņa un autoru grupas rakstu Ileal-lymphoidal-nodular hyperplasia,
non-specific colitis, and pervasive developmental disorder in
children publicēja prestižā un citējamā žurnālā «The Lancet» 1998.
gada 28. februārī. Pilns raksts pieejams internetā, taču pašlaik
visam tekstam pāri ar sarkaniem burtiem
rakstīts: «ATSAUKTS».
Tas netraucē izlasīt pētījumu, uzmanību pievēršot datu
interpretācijas un diskusijas daļai, kur rakstīts, ka pētnieku
grupa «identificējusi saistību starp gastrointestinālu slimību un
attīstības regresiju (autismu) iepriekš veselu bērnu grupā, kuriem
veselības izmaiņas laikā saistītas ar vides faktoriem jeb
kairinājumiem», turpmāk kā faktorus astoņos gadījumos no 12 minot
vakcināciju ar MMP vakcīnu, kur «šo saistību laikā apstiprina vai
nu vecāki, vai bērna psihiatrs». Turpmāk diskusijas daļā Veikfīlds
samērā uzmanīgā veidā raksta, ka pierādījumus par MMP vakcīnu un
autismu viņi neesot atraduši, bet ir «identificējuši saistību starp
neiropsihiskiem traucējumiem un hronisku enterokolītu, un vairumā
gadījumu simptomi sākuši parādīties pēc vakcinācijas ar MMP».
Veikfīlda izvairīgais secinājumu stils ir vienkārši izcils, nemaz
nerunājot par to, ka pētījumā analizēti 12 bērni. Tādi secinājumi
izdarīti, balstoties TIKAI uz 12 klīniskajiem gadījumiem!
Ko darīja mediji?
Vispirms gan jājautā, ko darīja un domāja žurnāla «The Lancet»
recenzenti un redaktori, publicēdami iepriekšminēto pētījumu.
Savukārt
mediji līdz 2001. gadam praktiski nedarīja neko – 1998. gadā «The
Guardian» un «The Independent» pirmajās lappusēs aprakstīja
Veikfīlda preses konferenci par pētījumā iegūtajiem
datiem.
Par pētījumu lielākoties rakstīja specializēti veselības un
zinātnes žurnāli, kas bija pieejami nozares speciālistiem, kuri
bija spējīgi objektīvi izvērtēt Veikfīlda piedāvāto datu
interpretējumu. Sākotnēji plašsaziņas līdzekļi bija diezgan
piesardzīgi pret publisku secinājumu izteikšanu par pretrunīgo
pētījumu. Līdz ar pieaugošo žurnālistu vēlmi noskaidrot patiesību
ap 2001. gadu MMP skandāls uzņēma apgriezienus – cīņā iesaistījās
vakcinācijas pretinieki, parādījās pirmie skaļie un skandalozie
Veikfīlda datu atspoguļojumi presē, kas avīžu un ziņu virsrakstos
noturējās deviņus (!) gadus. 2001. gada decembrī Lielbritānijas
premjerministrs Tonijs Blērs un viņa sieva Šerija atteicās atbildēt
uz žurnālistu jautājumu, vai viņu dēls Leo bija vakcinēts ar MMP
vakcīnu. Tas bija pamatīgs trieciens sabiedrības uzticībai
veselības aprūpei. Sākās (vārda tiešā nozīmē) histērija – par
pētījumu runāja visur un visi: Veikfīlds ļoti labprāt žurnālistiem
stāstīja patiesību, medijus pārpludināja sabiedēto vecāku
emocionālie stāsti par to, kā vienas diennakts laikā viņu bērns
bija kļuvis citādāks, uzpeldēja citi pētījumi, kas arī it kā
norādīja uz saikni starp MMP un autismu, viedokli izteica ikviens,
kam nebija slinkums to darīt un kam nebija atbilstošas izglītības
un pieredzes, lai to darītu.
Ko darīja mediķi?
Atbildīgās institūcijas un amatpersonas izvairījās komentēt
situāciju, iespējams, nevēloties pievērst lieku uzmanību
briestošajam skandālam. Savukārt sabiedrība un žurnālisti veselības
aprūpes speciālistu klusēšanu uzskatīja par piekrišanu Veikfīlda
datiem, ļaujot domāt, ka viņš ir tas, kurš beidzot pateicis
patiesību. Haoss attiecībā uz turpmāko rīcību mediķu aprindās bija
sācies. Negaidītā uzmanība Veikfīlda pētījumam un nespēja precīzi
pateikt, vai viņa dati ir pareizi vai ne, samulsināja lielāko daļu
mediķu. Kamēr norisinājās plaši pētījumi, lai noskaidrotu
cēloņsakarību, ko it kā bija atklājis Veikfīlds, mediķi lielākoties
izvēlējās klusēt, tāpēc speciālistiem daļēji jāuzņemas vaina par
sekām. Vēlāk, kad avotos parādījās pirmo lielo pētījumu rezultāti,
kas atklāja, ka autisma biežums ir vienādi izplatīts kā vakcinēto,
tā nevakcinēto bērnu vidū, kā arī citi pētījumi, kas absolūti
izslēdza cēloņsakarību starp MMP un autismu, šķita, ka ir jau
nedaudz par vēlu un neatgriezenisks kaitējums ir
nodarīts.
Ko atkal darīja mediji?
Nepievērsa vai pievērsa īslaicīgu uzmanību jaunajiem pierādījumiem,
kas nebija tik šokējoši kā Veikfīlda dati. Ik pa brīdim šie dati
tika minēti žurnālu virsrakstos, bet gan sabiedrība, gan,
šķiet, paši žurnālisti to drīzāk uztvēra kā veselības aprūpes
speciālistu vainas atzīšanu un uzmanības pievēršanu skandālam,
nevis par vērā ņemamu pierādījumu Veikfīlda meliem. Atbildot uz
vienu no raksta sākumā uzdotajiem jautājumiem – nē, nav vērts
meklēt, kurš ir vainīgs šīs panikas radīšanā. Tam nav nozīmes.
Nozīme ir mācībai, kas gūta pēc šī skandāla. Cerams, ka neviens (ne
mediķi, ne žurnālisti) iepriekš rakstīto neuztver personiski.
Vēlreiz jāuzsver, ka Veikfīlda pētījums un visa situācija ap to ir
labs piemērs, kā darīt nevajag. Nav vērts arī ķidāt un analizēt
Veikfīlda netīro veļu un viņa pētījuma netīro virtuvi. Svarīgs ir
tikai norišu un faktu uzskaitījums.
Raksta autori:
Dace Zavadska, RSU pediatrijas katedra RSU, Bērnu slimību
klīnika, Bērnu vakcinācijas centrs
Dana Isarova, BUKS, TIF rezidente
pediatrijā
Raksts publicēts sadarbībā ar