"Ļaujiet man mācīties pašam!" Kā nenogalināt mācītiesprieku un atbalstīt, nekaitējot

Klausoties vecāku sarunas par bērnu mācīšanas procesu, aizdomājos, kuras no vecāku izvelētajām metodēm ir pareizas, un ar kādu mērķi mēs tās izmantojam.  Labas atzīmes un sasniegumi skolā ir bērna izvēle vai vecāku ambīcijas, lai varētu lepoties ar savu atvasi?

Protams, ka vecākiem ir jārūpējas, lai bērns mācītos un paveiktu uzdoto, tomēr, klausoties, ko tik vecāki ir gatavi darīt bērna vietā, tā vien gribās uzdot jautājumu kurš tad pelna atzīmes?  Domāju, ka bērnam pašam ir jāspēj izpildīt mājasdarbus, bet vecāki var viņu atbalstīt un motivēt.  Vēl viens aizdomāšanās vērts jautājums – pavērojiet, vai bērns mācoties, ir arī laimīgs? 

Tik bieži mēs cenšamies piespiest bērnus mācīties,  esam tik ļoti pārņemti ar šo procesu, ka uzņemamies vadību un aizmirstam, ka bērns ir tas, kuram ir jāapgūst prasme mācīties un tikt gala ar grūtībām. Jāsaprot, ka ir lietas, kuras var nepatikt, radīt grūtības, bet ar kurām ir jātiek galā. Tas bērnā attīstīs savas iniciatīvas un kompetences sajūtu. Sajūtu, ka viņš var. Ja visu izdarīs vecāki, kamēr bērns pa to laiku mājās saņems komentārus, kas viņš pats neko nevar un netiek galā, vai atkal kaut kas jāpielabo, tad to visu apgūt viņš nevarēs. 

Lasi arī:
Iebiedēšana skolā kā "efektīva" mācību metode jeb bailes no izplēstās lapas

Daudziem vecākiem pieredzē ir samēra grūts mācīšanās process.  Nemitīga kontrole no līdzās esošiem pieaugušajiem – vecākiem, kas teica priekšā, kurš mājas darbs ir jāpilda, bet ja bērns to nedarīja, lasīja morāli. Tālāk sekoja nosodījums vai pārmetums arī no pedagogiem.  Tā ir daudzu mūsdienu vecāku pieredze no laikā,  kad bērns netika uzskatīts par personību. Bija jāklausās pieaugušais, bet bērna viedoklis nebija svarīgs. 

Jāsaprot, ka ir lietas, kuras var nepatikt, radīt grūtības, bet ar kurām ir jātiek galā. Tas bērnā attīstīs savas iniciatīvas un kompetences sajūtu. Sajūtu, ka viņš var. 

Vienkāršs jautājums, ko vairums no mums zina: “Kuru grāmatu ikviens ir lasījis raudot? Atbilde - ĀBECE”.  Šobrīd daudzi bērni iemācās lasīt neraudot.  Mūsdienās ir daudz vairāki pētījumu  par vecāku un bērnu attiecībām, arī par to, kādas ir moralizēšanas sekas, cik neauglīga ir dzīšanās pēc perfekcionisma, kas neļauj bērnam attīstīt savu mācību apguves procesu. Tomēr bērni joprojām bieži saņem  komentārus : “Tu esi slinks, jo saņēmi tikai 7! Ja labi nemācīsies,  neko dzīvē nesasniegsi.  Paskaties - tas “bomzis” arī nemācījās skolā” utt.   
 

Kā mazajā skolēnā radīt iekšējo motivāciju mācīties

Kā tad rīkoties,  lai veicinātu bērnu iekšējo motivāciju mācīties un radītu viņā velmi sasniegt labākus rezultātus, jo tas var būt jautri, interesanti  pat tad, ja ne vienmēr ir viegli? 

Iekšējo motivāciju veido vairākas lietas. Viena no svarīgākajām - vecāku ticība savam bērnam. Tam, ka viņš spēs izpildīt uzdevumu pats un, ja tas nebūs perfekti vai neatbildīs vecāku priekšstatam par labi veiktu darbu, vecāki saglabās mieru un parādīs, kas mazajam skolēnam ir izdevies un pie kā vēl vajadzētu piestrādāt. 

Mācieties iepazīt sava bērna mācīšanās paradumus un izprotiet, kā bērnam ir labāk mācīties, atceroties, ka ne visi bērni mācas vienādi. 

Mājas darbus pildot,  ļoti labi var palīdzēt liela uzdevuma sadalīšana mazākos soļos. Par katru paveikto mazo solīti bērnu var apbalvot ar uzslavu, vai uzmundrināt ar frāzēm “Dod pieci! Lieliski! Es redzu,  kā Tu centies. Daļa no darba jau izpildīta!”  Reizēm apbalvojums var būt arī maza konfektīte. Tas viss bērnam palīdzēs noturēties pie darba un iegūt sajūtu, ka darbu ir vērts turpināt. 
 

Nebaidieties, pildot mājas darbus,  smieties.  Pozitīvas emocijas un labas sajūtas palīdz mācīties. 

Esiet blakus bērnam, bet nepārņemiet mācību procesu. Ja bērns vēlas, lai jūs nebūtu blakus,  novērtējiet viņa velmi būt patstāvīgam, izsakot atzinību un to respektējot. 

Nepārcentieties ar tādu motivējošu sistēmu ieviešanu, kurās tiek solīts par labu mācīšanos kaut ko nopirkt. Pētījumi parādījuši,  ka šāda motivācija darbojas īsāku laiku, un bērnam rodas velme mācīties tikai, lai saņemtu attiecīgo lietu. Tā nav iekšējā motivācija.  Labāk nosviniet pirmo kontroldarbu ar lielisku kopīgu vakaru par tad, ja atzīme nav bijusi izcila. Parādiet bērnam, ka novērtējiet viņa darbu,  un salīdziniet bērnu tikai ar viņu pašu un viņa iepriekšējiem sasniegumiem.

Bērna iekšējo motivāciju attiecībā uz mācībām un skolu veido arī vecāku attieksme pret skolu. Tas, kā vecāki runā un kādu viedokli pauž par skolu un mācību vidi. Vecākiem jāapzinās, ka viņu attieksme pret skolu ietekmē bērna velmi apmeklēt skolu . ja vecāki saka, ka skola ir vieta, kurā ir interesanti,  kur var daudz ko iemācīties un augt, tad tā domās arī bērns.  Turpretim, ja viņš dzirdēs, ka skolā ir grūti un bezjēdzīgi,  ka skolā neko nevar iemācīties un skolā iegūtās zināšanas dzīvē neko nav devušas, tad šādu uzskatu pārņems arī bērns. 

Pat ja vecāki uzskata, ka ne vienmēr skolā viss notiek tā, kā viņiem gribētos,  ir jāspēj savu attieksmi veidot konstruktīvi.  Zinu, ka var mūsu pašu pieredzē var būt ļoti nepatīkamas situācijas saistībā ar skolu, tomēr pašu bērnu dēļ ir jāmeklē risinājumi, lai šo sajūtu nenodotu tālāk.  

Svarīgi ir atcerēties, ka sadarbojoties un interesējoties, ļaujot augt un attīstīties, mēs ar bērnu veidojam labas attiecības. Mums ikvienam ir patīkami attīstīties labās attiecībās, kur tuvākais cilvēks priecājas par procesu. Ļausim bērnam augt, būt laimīgam un priecīgam.  

Gunita Kleinberga, 3 bērnu mamma, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite