Pieredzējusi dūla: Par vardarbību un neiejūtību dzemdībās

Par dūlu kļuvu, pateicoties savām otrajām dzemdībām, kas notika mājās. Pirmās dzemdības bija slimnīcā, un tās neapmierināja manas gaidas. Domāju, ka vecmāte man palīdzēs, sniegs atbalstu, taču to es nesaņēmu. Gaidību laikā satiku vecmāti, kura mainīja manu dzīvi. No viņas saņēmu atbalstu visā grūtniecības periodā. Tas ne vienmēr bija medicīniska, vienkārši man blakus bija sieviete, kura saprot, kam eju cauri, atbalsta, klausās un sadzini mani. Toreiz biju pārsteigta, ka kādam patiesi interesē, kā jūtos, ko domāju, no kā baidos. To nekad nebiju piedzīvojusi. Pirmajās dzemdībās gribēju, lai kāds man ir blakus un ļoti palīdz, bet, tuvojoties otrajām, kad vecmāte man jautāja, kur  viņu redzu bērna dzimšanas laikā, atbildēju, ka blakusistabā. It kā viņu pieņēmu, jo viņa ļoti atbalstīja un bija gudra, tomēr beigās gribēju būt pati, just pati, darīt pati. Apzināti vai neapzināti biju izaugusi un no nedrošās mammas, kurai vajadzēja palīdzību, tikusi līdz stāvoklim, kurā pati biju gatava uzņemties  atbildību. 
 

Jūs sakāt, ka garīgi izaugāt. Kā tas izpaudās dzemdībās? 
Tā, ka man nebija bail ļauties šim procesam, nevajadzēja, lai kāds masē sāpošo muguru, tur roku un saka, ka man labi sanāk, vai atgādina, ka jāelpo. Iekšēji bija ļoti liela pārliecība, ka ar mani un bērnu viss ir kārtībā. Biju viņu nepārraujamā saitītē. Bērniņš nāca mugurējā veidā, skatoties zvaigznēs. Vecmātes zina, ka tādi mazuļi dzimst daudz ilgāk, tāpēc slimnīcā bieži taisa ķeizargriezienu — nevienam nav pacietības gaidīt Jā, process bija visas dienas garumā, taču mani nesteidzināja un ļāva visam notikt dabiski. Vecmāte pēc tam teica — tu, Līga, izdarīji to pati un izdarīji tik brīnišķīgi, ka mani nemaz nevajadzēja. Viņa arī minēja, ka varētu būt dūla citām sievietēm un iemācīt to, kā nonācu līdz šādam stāvoklim. Tas mainīja manu dzīvi — sāku lasīt, ko dara dūlas, kā atšķiras no vecmātēm. Interese pamazām auga, un pēc pāris gadiem Latvijā sākās pirmās mācības, tajās piedalījos arī es.

Jau vairākus gadus strādājat par dūlu. Mammām esat vajadzīga, taču kā ārsti uztver jūsu klātbūtni dzemdību zālē?
Man bijusi tikai laba pieredze, nekādas piezīmes neesmu saņēmusi. Atceros gan kādu reizi, kad ārsts ienāca dzemdību zālē un, skatoties uz mani, teica – jūs jau zināt, kurš dzemdībās ir galvenais, vai ne? Bet es saprotu, ka personāls ir nedaudz tramīgs un reizēm varbūt šķiet, ka dūla kaut ko norādīs, teiks vai būs gluži kā mammas advokāte, taču tā nav atļauts uzvesties. Tur esmu, lai atbalstītu dzemdētāju.
 

Visas manipulācijas nevar būt patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā nenotiek.

Nav jau arī gluži tā, ka vienkārši ierodamies kopā ar jauno māmiņu – pirms tam tomēr sazināmies ar slimnīcu un informējam par šo faktu. Kopumā sadarbība ar mediķiem ir ļoti laba.

Kādā no sava bloga ierakstiem sakāt, ka sievietes dzemdību un pēcdzemdību aprūpi mēdz asociēt ar izvarošanu. Vai varat paskaidrot sīkāk?
Pēc dzemdībām sievietes nereti man stāsta par savu pieredzi, kas reizēm ir ļoti nepatīkama. Piemēram, jaunā māmiņa tiek izrakstīta no slimnīcas, ginekologs viņu apskata un pamana, ka vēl palikusi kāda plēvīte vai kaut kas cits, kas jāiztīra. Ne vienmēr to izdara iejūtīgi, pabrīdinot vai izskaidrojot, ko un kāpēc dara. Vienkārši izdara, un viss. Sievietes saka, ka reizēm sajūta ir tik netīra, it kā kāds būtu izvarojis.

Jā, visas manipulācijas nevar būt patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā nenotiek.
Nav runa par gadījumiem, kad jāglābj dzīvība, tad nav laika un skaidrošana notiek pēc tam. Tā ir tāda kā izlīdzināšanās. Tad ārsts pat var pateikt – piedod, ka izdarīju sāpīgi, tā vajadzēja, lai pasargātu tavu dzīvību. Atgriezeniskā saite ir būtiska.

Kādi, jūsuprāt, ir neiejūtības iemesli?
Domāju, ka tā ir rutīna un izdegšana. Būtisks faktors ir arī tas, ka pieredzējušie kolēģi, mācot jaunos, to neparāda, bet pašam aizdomāties nereti ir grūti. Steiga, stress kā jebkur citur. Piemēram, dzemdībās joprojām lieto Kristellera paņēmienu: kad bērns ir izstumšanas periodā, bet sieviete ir pārgurusi, mazulis iesprūst – tad ārsts vai kāds no personāla guļas virsū viņas vēderam un ar spēku stumj mazuli ārā. Ir smagi būt klāt šai vardarbībai. Nereti sieviete pat netiek brīdināta par to, kas notiks. To izmanto, ne tikai lai palīdzētu iesprūdušam mazulim, bet arī gadījumos, kad bez tā var iztikt. Šis paņēmiens ir aizliegts vairākās pasaules valstīs, jo nodara kaitējumu gan mātei, gan bērnam. Bieži vien daudz palīdzīgāka būtu sievietes informēšana, iesaistīšana, pozīcijas maiņa, iedrošināšana un atbalsts jau atvēršanās posmā, lai adrenalīns, kas būs vajadzīgs stumjot, neiztērētos iepriekš.

Jāpiebilst gan, ka personāls, protams, negrib nodarīt pāri, tieši pretēji – vēlas palīdzēt. Tomēr sajūta pēc tam ir briesmīga. Un, ja nav atgriezeniskās saites, sieviete nesaprot, kas noticis. Dažreiz, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumu sekām, nepieciešama psihoterapija.

Pat neko nezinot par Kristellera paņēmienu, jaunas sievietes nereti baidās no dzemdībām. Kāpēc?
Tie ir mīti, kurus sagādā vecāki, televīzija un citi informācijas avoti. Mūsu mammas savā laikā dzemdēja… nu, kā dzemdēja. Tā, ka reizēm dvēsele kliedz par to, ko izjutusi. Ir izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas šausmīgs, un šī informācija tiek izklāstīta visapkārt. Bet sievietes, kas piedzīvo jaukas dzemdības, visbiežāk par to daudz nestāsta.

Arī televīzija ietekmē uztveri. Visbiežāk filmās rāda, ka dzemdības sākas ar ūdeņu noiešanu kaut kādā nepiemērotā vietā, bet pēc tam ir lielas sāpes, kliegšana, haoss. Dzīvē tā īsti nenotiek.
 

Vai atbalstot dzemdībās sievietes, pati jūtaties kā piededzies bagāta sieviete?
Kaut kādā ziņā jā, savu pieredzi esmu krājusi visu mūžu. Protas, ar gadiem jūtu, ka man tās ir vairāk, tomēr nevaru teikt, ka es visu saprotu. Man ir uzkrāta diezgan liela pieredze dzemdībās. Taču, vai man ir pieredze būt blakus mammai, kurai ir jādzemdē miris vai dzīvotnespējīgs bērniņš? Dzemdības ne vienmēr ir prieks. Esmu ar to sastapusies, taču šī pieredze nav liela.

Ar klientēm esat kopā noteiktu laiku. Vai beigās nav grūti atvadīties?
Jā, mēs sadarbojamies kādu mirkli dzīvē, un tam pienāk beigas. Tā arī saku, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās. Reizēm ir atvadu ceremonija, kurā savu darbu beidzam ar pirtīžām vai rebozo lakatu masāžu. Mēs nosvinam, ka tagad šī sievietes ir mamma, viņa ir gatava būt patstāvīga, daļa grūtību jau ir aiz muguras.

Protams, ir liela emocionālā saite, tāpēc atvadīties ir grūti. Es savu darbu nevarētu darīt, ja šīs sievietes nemīlētu. Vienmēr, pirms piekrītu darboties, sev pajautāju – vai es spēšu iemīlēt  to sievieti? Ja viņu nemīlēšu, nevarēšu nakts vidu piecelties un priecīga braukt uz dzemdībām. Tikai mīlestības dēļ to varu darīt.

Dažādi pētījumi apstiprinājuši, ka dūlas klātbūtne dzemdības, piemēram, par 50% samazina ķeizargrieziena risku, ir ari citi ieguvumi. Tomēr tas ir maksas pakalpojums. Vai nav tā, ka tikai turīgās sievietes var atļauties vieglas dzemdības, bet pārējām jādzemdē, kā pagadās?
Ideālajā  gadījumā varētu runāt par valsts atbalstu. Kamēr tā nav, jāmeklē citi varianti. Turklāt vienmēr ir dūlas, kuras mācās. Tas nozīmē, ka viņas ir ieinteresētas praksē. Sievietes, kuras nevar samaksāt, var vērsties pie topošajām dūlām

Samazinātu ķeizargriezienu skaitu min pie dūlošanas plusiem, tomēr dažas sievietes, kas to izvēlas apzināti.
Ne vienmēr cilvēki apzinās, ka tā ir liela operācija, iejaukšanās cilvēka ķermenī. Tas var būt bīstami, jo nekad nevar zināt, kā organisms uz to reaģēs. Var būt daudz komplikāciju, par kurām sievietes nav informētas. Piemēram, asiņošana, infekcija, risks zaudēt dzemdi, palielinās  trombu skaits, narkozes komplikācijas. Vēderā var veidoties saaugumi, uz ķermeņa paliks rēta, un reizēm atkopšanās process ir daudz sāpīgāks, nekā dzemdējot dabiski. Katrai manipulācijai ir savi riski. Tas nenozīmē, ka sievietē nav jāieklausās — kaut kas viņu ir pamudinājis izvēlēties ķeizargriezienu, jāmeklē sakne. Tas varbūt saistīts, piemēram, ar iepriekšējo dzemdību pieredzi, seksualitāti, mītiem par dzemdībām un citiem faktoriem.

Ja tēvs vēlas piedalīties dzemdībās, bet tur jau atrodas medicīniskais personāls un dūla, vai viņš netiek nedaudz pastumts malā?
Tētis tiek iesaistīts. Vīrietim nekad netiek atņemta viņa loma. Ja sievietei vajadzīgi pieskārieni vai masāža, to var izdarīt vīrs vai dzīvesbiedrs. Tas ir viņu bērns, viņu mīlestības stāsts. Bieži vien vīrietis daudz labāk zina, kas sievietei vajadzīgs, jo jau kādu laiku ir kopā. Viņš zina, kādi pieskārieni viņai patīk vai sagādā baudu. Es ļauju viņam justies drošāk, jo nereti vīrietis nesaprot, ko drīkst vai nedrīkst darīt. Tad es varu pateikt, ka var pieskarties vai nobučot. Varētu pat teikt, ka es esmu slinka, jo ļoti iesaistu tēvus. (Smejas.) Reizēm viņiem pat neienāk prātā, ka tāda vienkārša lieta kā buča var palīdzēt.

Kad piedzimst bērns, savā ziņā piedzimst ari mamma un tētis.
Jā, piedzimst jaunā lomā. Ne vienmēr tajā pašā sekundē vai minūtē, tomēr izveidojas kaut kas, kā viņos iepriekš nav bijis. Dažreiz vecāki tikai gadu pēc bērniņa nākšanas pasaulē var patiesi teikt — es esmu piedzimusi kā mamma vai tētis. Pat ja dzemdē ceturto reizi, sieviete piedzimst kā četru bērnu māmiņa. Var teikt, ka dzemdības ir arī atvadas no iepriekšējās dzīves. Kaut kas tiek zaudēts un kaut kas iegūts.

Autors: Inese Liepiņa

Teksts: Žurnāls "36.6"