Kā tas ir - audzināt trīnīšus. Intervija ar trejmeitiņu vecākiem. FOTO

Vizītkarte

• Tētis Uldis Zommers (44), SIA „Rīgas meži” valdes loceklis
• Mamma Linda Zommere (42), strādā SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, ir jau arī vecmāmiņa 
• Dēls Mārtiņš (20), mācās jūrniecības zinības Maltā, mākslas un tehnoloģiju koledžā
• Meita Annija (22), studē starptautiskos sakarus Maltas Universitātē 
• Trīnītes Letīcija, Patrīcija, Emīlija (9 gadus vecas), 2. klases skolnieces

Kad kādā saulainā vakarā piebraucu pie Zommeru ģimenes mājas, durvju spraugā parādās trīs vienādi ziņkārīgi deguntiņi. Tās ir trīnītes Letīcija, Patrīcija, Emīlija – šīs dienas galvenās varones. Aiz viņām iznāk mamma Linda – eleganta sieviete ar skanīgiem smiekliem – un ģimenes galva Uldis, kura acu skatiens vēsta – esmu lepns, ka esmu tētis! Tieku ievesta plašā viesistabā, un saruna par trīnīšu vecāku priekiem un rūpēm var sākties.

Grūtniecība. Sākums
Linda: Viss sākās ar to, ka mēs ar Uldi katrā Jaungadā viens otram novēlējām dvīņus. Tā kā man rados ir dvīņi, pastāvēja iespēja, ka tas varētu izdoties arī mums. Periodā, kad plānojām grūtniecību, Uldis nejauši nopirka telefona vāciņu, uz kura attēls ar vairākiem bēbīšiem. Es vēl teicu: kas tu jocīgs – tādus vāciņus?! Ap to pašu laiku ciemos atbrauca draugs no Baltkrievijas un uzdāvināja no ciedru priedes izgrebtu auglības simbolu. Un drīz vien pieteicās meitiņas. Šis Baltkrievu draugs pēc tam ar smaidu teica: vai, vai, nezināju, ka šādi sanāks. Bet tas nav ļauni, tas ir vienkārši superīgi! Katram ir tik grūti vai viegli savā situācijā, cik viņš to iedomājas. 
Tomēr, kad uzzināju par grūtniecību, šķita dīvaini, kā tas tā varējis notikt. Turklāt neviens neticēja – ne lielie bērni, ne draugi, ne radi. Taču pamazām ar neparasto domu apradām. Tomēr, kad mazās piedzima, man pašai bija grūti noticēt, ka nu mums viņas ir veselas trīs!

FOTO: Kad māsiņas tika saģērbtas vienādi, vecāki viņas varēja atpazīt pēc dzimumzīmītēm.

Uldis: Vēl šodien atceros – Linda pārnāca no vizītes pie ārsta un jautāja, vai vēlos vārdadienas pārsteigumu. Protams, vēlos. Mums būšot trīņi. Es vairākas dienas ar sievu nerunāju, jo domāju, ka mani āzē. Vēlāk kopā gājām uz ultrasonogrāfiju. Tur man rāda trīs mazus punktiņus. Ko tur var saprast! Mazums – kāda plate sagaismojusies. (Smejas.) Un beigās punktiņi kļuva lielāki un lielāki, varēja samanīt bēbīšu aprises. Lēnām pie šīs domas, ka būšu trīnīšu tētis, pieradu, bet pa īstam noticēju vien tad, kad dzemdībās meitenes ieraudzīju. 

Linda: Tagad, pēc vairāk nekā deviņiem gadiem, atceros, ka grūtniecības laikā man bija liela drošības sajūta, iekšēji biju noskaņojusies, ka viss būs labi. Un bija arī. Turklāt tai laikā rakstīju arī diplomdarbu. Pēc diploma iegūšanas miera nebija, gribējās vēl darboties, tāpēc kopā ar divām draudzenēm atvērām kosmetoloģijas salonu. 

Uldis: Tā kā grūtniecības lielākais periods bija ziemā, man bija bail, ka tik topošā mammīte kaut kur nepaslīd. Kad Lindai beidzās studijas, es, cik vien bija iespējams, gāju pretī uz sabiedrisko transportu, lai varētu pieskatīt, pieturēt aiz rokas. 

Linda: Dažas dienas pirms došanās uz slimnīcu sabrauca draugi, kā smejamies, uz atvadu ballīti. Jo pēc bērnu piedzimšanas, ja gribēsim braukt ciemos, visi teiks, ka nav mājās. 

Uldis: Iepriekšējos gados, kad plānojām braukt ciemos, bieži pajautāja – jūs būsiet visi vai divatā? Tagad to jautā retāk, jo mājās ir trīs bērni. Lielie jau savās dzīvēs, bet pirms dažiem gadiem bija citādi – ja ģimeni ielūdz ciemos, tad esam mēs divi plus pieci bērni. Un vēl suns bagāžniekā. Tas bija nopietns pārbaudījums viesu uzņēmējiem. 

FOTO: Kādā ekskursijā pa Siguldu Zommeru ģimene iepazinās ar gaidāmu trīnīšu vecvecākiem no Igaunijas. Uz turieni tad pēc tam aizceļoja Letīcijas, Patrīcijas un Emīlijas pirmais braucamrīks. 

Meitiņu piedzimšana. Tagad sākas pa īstam!
Linda: Jocīgi bija pašiem izvēlēties dzimšanas dienas datumu, jo trīnīšiem reti ļauj nākt pasaulē dabiskās dzemdībās. Lai gan biju noskaņojusies, ka varētu dzemdēt arī pati. Tomēr, aprunājoties ar vairākiem cilvēkiem, sapratu, ka nav ko lieki riskēt. Trīņus parasti „ķeizaro” septiņos pilnos grūtniecības mēnešos. Mūsu meitenes pasaulē nāca grūtniecības 8. mēnesī, jo es ļoti labi jutos. Uzreiz pēc „ķeizara” es nemaz meitas neredzēju. Tikai pēc tam, kad mani aizveda uz palātu. Skatījos un neticēju – trīs mazas meitiņas. Toreiz uz slimnīcu apsveikt nāca delegācija – no domes, no ministrijas. Ienāk iekšā, saka – mēs pie trīnīšu mammas. Jā, es tā esmu. Tiešām? Kāpēc jūs neguļat? Bet es esmu piecēlusies. 

Kad mazās piedzima, man pašai bija grūti noticēt, ka nu mums viņas ir veselas trīs!

Katram raksturam savs vārds
Linda: Par diviem meitu vārdiem bija skaidrs uzreiz – Letīcija un Patrīcija. Ar trešo veicās grūtāk. Domājām, ka trešais mazulis varbūt būs puika. Sonogrāfijās trešā razbainiece tā arī neparādīja, ko gaidām. Kāds no draugiem ieteica – Emīlija. Padomāju, tiešām skaists vārds. Parasti par trīnīšu piedzimšanu ziņo mediji, pastāstījām, ka trešajai māsai vēl vārds nav izdomāts. Uz slimnīcu viena tante pat atsūtīja vēstuli, kurā rakstīja, ka viņai ir mazmeita Letīcija un mums trešajai meitai ieteiktu likt vārdu Konstancija. Bet Emīlija uz to brīdi jau bija tikusi pie vārda, tāpēc citus variantus pat neapsvērām. Meitai Annijai nepatika vārds Emīlija – tāds vecs esot. Manuprāt, meitām vārdi ir ļoti atbilstoši raksturam. Tagad viņām ir savi kāmji, un pat tie ir atbilstoši katras raksturam!

FOTO: Sieva sākumā teica – pati, pati, bet pēc trim naktīm pati pajautāja, kas tur bija ar tām nakts auklēm.

Trīs bērni – trīs uzmanības. Palīgi un aukles
Linda: Kamēr meitas bija zīdaiņi, bija viegli. Tagad ir grūtāk! Neklausa un runā pretī. (Smaida.) To gan atceros, ka nākamajā dienā, kad ārsti solīja vest meitas pie manis uz palātu, pirmā doma bija – ko, jau tagad? Pagaidiet, neesmu gatava! Pirmajās dienās skatījos uz aizmigušajiem bērniem un domāju: nez, kā nu tagad tiksim galā. Bet pamazām, pamazām. Un tad jau kļuva interesanti. 

Uldis: Kamēr bērni bija pavisam maziņi, izmantojām pavisam vienkāršu – rūpniecisko – pieeju. (Smaida.) Es pirmās dienas biju mājās kopā ar ģimeni, pēc tam atgriezos darbā. Linda palika viena pati. Es ātri vien sapratu, ka jāmeklē nakts aukles. Sieva sākumā teica – pati, pati, bet pēc trim naktīm pati pajautāja, kas tur bija ar tām nakts auklēm. No apzinātajām auklēm tikai divas piekrita strādāt naktīs. Linda jautāja, kuru ņemt. Es teicu – ņemam abas, tad jau dzīve parādīs, kura būs īstā. Un tā arī bija – viena no viņām diezgan ātri pateica, ka tomēr bēbjus neauklēs. 

Visgrūtākais, manuprāt, ir vecums, kad bērniem ir no gada līdz diviem, jo tad mazais cilvēks visu ķer un grābj bez domāšanas, jau ļoti aktīvi pārvietojas, pats māk visu attaisīt, bet saprašanas par to, kas ir drošs un kas ne, vēl nemāk aprēķināt – karsts vai smags, ass vai plīstošs.

Linda: Ar otru auklīti mums izveidojās ļoti labs kontakts. Mēs pat viņai par vedējiem gājām. Kad aukle veselības problēmu dēļ pati vairs nevarēja pieskatīt meitenes, ieteica savu kursabiedreni. Un interesanti – šai meitenei nu pašai savi dvīņi mājās!

Uldis: Jā, šī lieta ir lipīga! (Smejas.) Bet, par auklēm runājot, sistēma bija gauži vienkārša – auklīte pa nakti palika istabā ar bērniem, un, ja bija vajadzība, bērnus atnesa pie mammas. Mums arī guļamistabā bija viena gultiņa, kur mazās varēja saguldīt. Sākumā viņas bija tik maziņas, ka visas trīs šķērsām salīda vienā gultiņā. 

Linda: Nakts barošanas varēja notikt bez manas līdzdalības – man bija atslaukts piens. Jo Patrīcija bija vismazākā, man bija svarīgi, lai viņas apēd vienādi, tādēļ izvēlējos piena atslaukšanu. Meitām dienas ritms izveidojās ļoti vienāds – visām iedodu atslauktā piena pudelītes, un tad man trīs stundas brīvas. Uz mazuļu auklēšanu pieslēdzās arī mana mamma, kura tikko bija aizgājusi no darba. Kamēr viņa auklēja, rakstīju savu diplomdarbu. 
Bet gadījās brīži, kad mājās ar meitām biju viena. Ar vienu kāju šūpināju un vienlaikus centos rakstīt savu darbu, kas bija jānodod aprīlī – vien trīs mēnešus pēc meitu piedzimšanas. Jā, ir man bijuši arī grūtāki brīži un bijis, kad sēžu vannasistabā un raudu, bet arī mamma ir tikai cilvēks. Un grūtums ir pārejoša lieta. Vai tad tiešām nepiekūsti, man dažkārt vaicā. Protams, piekūstu. Taču ne visiem jāzina, kā jūtos iekšienē. 

FOTO: Kad meitas paaugās, kļuva skaidrs, ka Rīgas dzīvoklī vietas ir ļoti maz, tāpēc tika pieņemts lēmums pārcelties uz privātmāju Mārupē. 

Meitas jau lielas – laiks bērnudārzam
Uldis: Bērnudārzā bērnus pieteicām nākamajā dienā pēc tam, kad pārvedām no slimnīcas, – tāpat kā daudzi citi. Dārziņš bija turpat aiz sētas, un likās, ka viss ies gludi. Tomēr, tā kā meitas dzimušas janvārī, bet dārziņā, kur uzņem no trīs gadu vecuma, grupiņas uzsāk savas gaitas septembrī, tad trīnes dārziņā tika tikai, kad viņām bija 3 gadi un 7 mēneši. Līdz tam – pa māju. Drīz pēc tam mēs pārcēlāmies uz Mārupi, kur tobrīd vēra vaļā jaunu bērnudārzu. Uzreiz arī meitas tika iekšā. 

Linda: Privātajā dārziņā bijām atnākuši uz atvērto durvju dienu. Mums stāsta – 380 latu mēnesī par bērnu. Tā kā jums ir trīņi – 350 par bērnu. Nu jā, bet vienalga dikti dārgi. Un tad mums ieteica baigo padomu – jūs taču varat vienu dienu laist vienu meitu, nākamajā dienā otru, tad trešo. Bet interesanti, kas mums pat to laiku, kamēr viena māsa dārziņā, pieskatīs pārējās divas? Laimīgi tikām pašvaldības dārziņā. Visas meitas gāja vienā grupiņā. 
Bērnudārza laikā bija arī slimošanas, tur mums ļoti palīdzēja ome. Bija arī tā, ka viena māsa saslimst, to uzreiz aizvedam pie omes, lai veseļojas. Kad meitenēm bija vējbakas, izolējām pie omes, un mēs te divatā paši puzles likām. Tā bija ziema, bijām ieputināti līdz acīm, gribēdami no mājas nevarējām izkļūt. 

FOTO: Darbojoties kopā, māsām vienmēr ir jautri un interesanti. Tētis saka: "Pašām sava republika."

Turpinot par valsts atbalstu
Uldis: No valsts pirmais pabalsts par meitenēm bija 5000 latu, bija arī lielāks pašvaldības vienreizējais pabalsts. No vienas puses, šāda naudas summa ir liela, jo bērnu lietām tik daudz naudas uzreiz nevajag, taču mums ļoti aktuāls bija mašīnas jautājums. Tā arī visu summu ieguldījām transportlīdzekļa iegādei.

 
Linda: Šobrīd saņemu 98 eiro par trim bērniem. Tad vēl ir dažādas nodokļu atlaides, ir zemāka maksa par elektrību, īpašuma nodokļa atlaide no pašvaldības. 

Uldis: Valstiski godīgi būtu, ja mamma varētu atļauties nestrādāt un algas tiesu saņemt pabalstos. Nešķiet pārāk taisnīgi, ka, pieņemot bērnu aizbildniecībā, audžuģimene dabū daudz ievērojamāku atbalstu no valsts. Arī pensijas uzkrāšanai no bērnu auklēšanas praktiski nav. Mamma ir valstiski nozīmīga persona – viņa audzina nākamos nodokļu maksātājus. Mamma veic arī tik daudzas nozīmīgas funkcijas – ir sociālais pedagogs, psihologs, menedžeris. Viss vienā personā, turklāt 24 stundas diennaktī. Būtu loģiski, ja, piemēram, līdz bērnu 12 gadu vecumam vismaz kāds no daudzbērnu vecākiem varētu atļauties visu uzmanību veltīt atvasēm. 
Bet šobrīd sanāk, ka, neraugoties ne uz ko, mammai ir jāatgriežas darbā. Un tomēr visi kaut kā iztiek. Cits lūdz palīdzību omēm, cits algo aukles, cits aiziet no darba, lai paliktu ar bērniem. Šobrīd, kad meitas iet skolā, esam ļoti priecīgi, ka valsts atcēla grāmatu iegādi no ģimenes budžeta. Vecākajiem bērniem tās bija tīrās šausmas. Grāmatas, kas pirktas vienam, nākamajā gadā vairs nederēja otram, lai gan gāja vienā skolā. 

Linda: Tāpat jau sagatavošanās 1. septembrim ir gana dārga, jo pa vasaru meitas izstiepušās. 

Uldis: Arī kājas ātri aug. Kurpes nepaspēj novalkāt. Un veikalā visam koeficients – 3. Atceros, ar vecāko meitu Anniju pienāca tāds brīdis, kad mammai ar meitu ir vienāds izmērs. Mamma sāk valkāt jauneklīgākas drēbes, bet uz skolas ballēm meita aizņemas mammas štātes. (Smejas.)

FOTO: Vecāki stāsta, ka meitām vārdi pilnībā atbilst viņu raksturiem. Un to parasti var redzēt arī fotogrāfijās. No kreisās: Emīlija, Parīcija un Letīcija. 

Visgrūtākais vecums
Uldis: Visgrūtākais, manuprāt, ir vecums, kad bērniem ir no gada līdz diviem, jo tad mazais cilvēks visu ķer un grābj bez domāšanas, jau ļoti aktīvi pārvietojas, pats māk visu attaisīt, bet saprašanas par to, kas ir drošs un kas ne, vēl nemāk aprēķināt – karsts vai smags, ass vai plīstošs. Tas ir ļoti traumatisks vecums. Pēc divu gadu vecuma kļūst vieglāk – bērni labāk iepazinuši vidi sev apkārt, sāk iemācīties prognozēt rīcības sekas. 

Linda: Tajā laikā mājās mēbelēm apkārt bija visādi mīkstumi. Bet man tieši šobrīd šķiet visgrūtāk – ik pa laikam meitenes runā pretī, neklausa. Mani traucē pašas neiecietība, man vajag tagad un uzreiz. Ja tā nenotiek, varu ātri sadusmoties. Bērni dažkārt, arī savulaik lielie, saka – es dzirdēju, pabeigšu un tad. Mums atšķiras tā brīža sajūta par svarīgo, kas, protams, ir normāli. 

FOTO: Ģimenē vēl ir divi lielāki bērni - meita Annija un dēls Mārtiņš. Kamēr abi mācās ārzemēs, svētkus sanāk svinēt šaurākā ģimenes lokā. 

Māsas. Tik līdzīgas. Tik atšķirīgas
Linda: Gribētos domāt, ka vecāki savus bērnus atšķir, bet ir bijis visādi. (Smaida.) Bēbīšu bildēs vispār nevar pateikt, kura ir kura māsa. Meitas prasa, kura esmu es. Bet es droši nezinu. Kad bija maziņas, atpazinām pēc dzimumzīmītēm. 

Uldis: Meitenes var atpazīt pēc balsīm. Ja otrā istabā savā starpā sarunājas, nesajauksim. Tomēr, ja pavirši ieskatāmies, varam arī sajaukt. 

Linda: Reiz pie manas draudzenes meitas mani izjokoja. Aizbraucām uz laukiem, kādā situācijā saku – Emīlij, nāc šurpu! Tūlīt nākšu, Emīlija atsaucas, un nāk nokārtu galvu. Paņemu klēpī, stāstu, vai tad tā var darīt, pēkšņi meita sāk smieties. Izrādās, pārģērbušās, samainījušās ar drēbēm, jo bija sapratušas, ka citi cilvēki viņas atpazīst pēc drēbēm. Aha, Patrīcijai zila jaciņa, Letīcijai – sarkana, Emīlijai, piemēram, ar puķēm. Kaimiņiene apgalvo, ka viņa meitenes vispār nespēj atšķirt. Arī angļu valodas skolotāja man rakstīja, ka joprojām šīs trīs māsiņas neatšķir. 

Trīnes. Patiesībā dvīnes un māsiņa
Linda: Kad biju narkozē, daktere teica – pirmā un trešā identiskie dvīņi. Es vēl domāju, kā tas ir iespējams. Izrādās, tas nozīmē, ka divas – Patrīcija un Emīlija – bija vienā augļūdens apvalkā, bet Letīcija – savējā. Un dzīvē to var manīt: dvīnes savā starpā ir ļoti saradušas, bet Letīcija vairāk dzīvo savu dzīvi. 

Uldis: Letīcija par to dažkārt mēdz pārdzīvot. Bet tad viņa uzņemas iniciatīvu un sāk draudzēties ar citiem bērniem. Viņa līdz ar to ir iemācījusies ātrāk sadraudzēties nekā dvīnes. Šobrīd viņai ir psiholoģiski grūti, bet es domāju, ka tas attīsta komunikācijas spējas un raksturu. Vēlāk viņa noteikti jutīsies kā ieguvēja. Tāpat ir savs pluss, ja ir vairāki vienāda vai vismaz līdzīga vecuma bērni, – ir sava kompānija, kurā spēlēties, ir sava republika, savas darīšanas. Tajā pašā laikā, manuprāt, viņas ir bērnišķīgākas par vienaudžiem. Ne sliktā nozīmē – tādā, ka viņām ir lieliska iespēja būt bērniem bērnu sabiedrībā. Un mūsu ieguvums – meitas spēj būt pašpietiekamas. 

Skola. Pulciņi. Talanti
Linda: Meitas jau kādu laiku dīca, ka apnikusi pagarinātā grupa, lai ļauju braukt mājās ar autobusu. Vienu brīdi saņēmos un teicu: labi, tikai pirms tam vēlos redzēt, kā pašas ejat uz autobusu un tiekat mājās. Kad meitas sakāpa autobusā, ar mašīnu to apdzinu un sagaidīju netālu no pieturas. Tad vēroju, kā viņas dodas pāri ceļam. 
Pulciņus esam izraudzījušies tā, lai vecākiem vieglāk. (Smejas.) Vienu brīdi meitas gāja Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolā. Letīcija izvēlējās gleznošanu, viņa patiešām skaisti glezno, māk ieraudzīt kompozīciju. Mazās gāja dziedāt, pamēģināja arī kādu instrumentu uzspēlēt. Tad skolotāja aizgāja dekrētā. Sākām meklēt citu pulciņu iespējas. Tā pamazām tikām līdz laikmetīgajām dejām, ko tagad apmeklē trīs reizes nedēļā. Ak, jā, tagad arī sestdienās, jo gatavojas skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Nesen bija Spānijā uz festivālu, kur ieguva otro vietu. 

Uldis: Ja katra meita vēlētos kaut ko pavisam atšķirīgu, vecākiem būtu grūtāk. Bet dejošana ir ļoti laba, jo meitas ir kustīgas, un bērniem vispār ļoti vajag izkustēties. Īpaši kopš iet skolā – sports ir tikai divas reizes nedēļā. 

Kurpes, kleitas. Iepirkšanās
Linda: Šobrīd labāk, ja tētis ar meitām iet uz veikalu. Viņam kaut kā vienkāršāk sanāk. Uldis pēc acumēra pat man var nopirkt gan kleitas, gan kurpes. 

Uldis: (Smejas.) Vieglāk ir tad, ja gadās kāds ārzemju brauciens vai komandējums, kad meitu nav līdzi. Ar meitenēm kopā, tad gan jānoskaņojas... Agrāk bija vienkārši: visām vienādu apģērbu nopērk, un nekādu problēmu – no viena izmēra uzreiz trīs. Ir gadījies, ka veikalā ir tikai vienā eksemplārā un pārdevējas jautā – kam jums tik daudz, vai tad tālāk tirgosiet? Nu tagad katrai veidojas sava gaume – vajag savu, vēlas atšķirties. 

Linda: Citreiz uznāk – saģērbjamies vienādi, bet pilnībā tas vairs nav iespējams, jo apavu izmēri, līdz ar to arī modeļi, nedaudz atšķiras. Kad meitas bija mazas, lielveikalā iepirkāmies ar diviem ratiem. Vienā sēdēja bērni, otrā likām iepirkumus. Ir bijuši nelieli strīdi, kura sēdēs veikala mašīnītē pie stūres, bet visu vienmēr esam varējuši sarunāt. 

Ģimenes atbalsts un spēks 
Linda: Ir būtiski, ja vecāki savstarpēji atbalsta viens otru. Sākumā ir bijis, ka domas atšķiras par kādiem audzināšanas jautājumiem, tomēr visu var izrunāt. Tāpat lielais spēks ir bijis vecākie bērni. Annijai bija 13 gadu, kad piedzima māsas. Viņa vispirms priecīgi iesaucās – mammu, tev būs dvīņi! Es teicu – nē. Cik tad? Viens? Ziņa par trīņiem, lai cik cerēta, šķita nereāla. Pat man pašai. Smejos – ar sapņiem jābūt tik ļoti uzmanīgiem, tomēr es nenožēloju ne mirkli, ka ir sanācis tieši šādi. 
Pirmajās nedēļās pēc meiteņu piedzimšanas Annija visu laiku mudināja, lai aizbraucam kaut kur un ļaujam viņai paauklēt māsas. Vienā no šādām reizēm Anniju atstājām kopā ar viņas māsīcu Almu. Pēc tam skatāmies bildes, ko lielās meitenes pašas fotografējušas, – ik pa pusstundai mazajām jaunas kleitas mugurā, tik ļoti patika dzīvoties ar mazajām. Annija vienmēr ir ilgojusies pēc kādas jaunākas māsiņas vai brālīša. Un dzīvē šādi arī sanāca.

Sabiedrība. Negatīvais, pozitīvais
Linda: Reiz ar visām meitām un draudzeni devāmies iepirkties. Izdomājām, ka varētu aiziet paēst suši. Saņēmu ļoti negatīvu reakciju no ēstuves darbinieces puses – te ar maziem bērniem nevar, mums nemaz nav tik daudz bērnu sēdeklīšu. Mana draudzene dikti enerģiska, uzreiz lūdza pasaukt vadītāju. Un pēkšņi izskanēja arguments – es jau neko, bērni tik maziņi, vienkārši nevēlējos zupu uzliet virsū. 
Esmu sajutusi, ka uz mums skatās kā uz tādiem dīvaiņiem, īpaši – kad braucām ar ratiņiem. Mums bija tādi, kur trīs sēdvietas cita aiz citas. Replikas visdažādākās: kā jūs, nabadziņi, tiekat galā, citi saka – cik labi, ka mums tā nav. Es tikai pēc vairākiem gadiem palasīju komentārus pie rakstiem internetā par to, ka piedzimušas trīnītes. Tur rakstīts – labi, ka es ar viņu neapprecējos, tad man tagad būtu trīs bērni. Nesaprotu, kāpēc šāda attieksme – ir taču piedzimuši trīs jauni bērniņi. Tas taču liels prieks! Jā, ir bijis nepatīkami, taču caurmērā attieksme pozitīva un atbalstoša. Ir bijuši arī jautri momenti. Kādā veikalā iegāju ar meitām. Pārdevēja vaicā – jūs par auklīti strādājat? Jā, arī par auklīti... 

Kamēr pļāpājam, pie ģimenes ciemos ieskrējuši pāris draugu – dvīnīšu un trīnīšu tētis no Talsiem un ģimenes draugs, Apsaras īpašnieks Ikars Keišs, ko mīļi dēvē par Tējas vīriņu. Dāvanā arī es saņemu dažādu garšu un smaržu tējas. Mājās valda nemitīga kņada – meitenes skrien iekšā, ārā, lēkā pa batutu, nes rādīt kāmjus, met kūleņus un demonstrē spēju stāvēt uz galvas. Kad dodos prom, nepamet sajūta, ka esmu ielūkojusies laimīgas ģimenes sirdī, kura pa īstam sākusies ar Jaungada naktī izteiktu vēlēšanos. 

Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā.

Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi.

Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".