10 vērtīgākie garšaugi tavam dārziņam un bazilika pesto recepte

 03. augusts 2014 10:40 Padoms

Ēst gatavošana nav iedomājama bez garšaugu pievienošanas. Uzzini, kurš garšaugs ar kādu ēdienu draudzējas un kādas vēl vērtīgas īpašība piemīt šiem zaļumiem.



Foto: Shutterstock.com

Iepazīsti garšaugus un izkrāso savu ēdienkarti ar jaunām garšām!


 

Konsultē dārzaugu veikala iDille saimnieks Gaitis Burba.

Baziliks 
Tulkojumā no grieķu valodas vārds „basileus” nozīmē – „valdnieks”, tādēļ daudzviet pasaulē tas tiek dēvēts par karalisko garšaugu. Baziliks ir ļoti populārs Vidusjūras, it īpaši itāļu virtuvē, tas lieliski sader kopā ar dārzeņu ēdieniem, svaigiem salātiem, zupām, mērcēm, piemērots arī gurķu un kabaču marinēšanai. To izmanto arī makaronu, kā arī picu un olu ēdienu gatavošanā. Īpaši  labi baziliks garšo kopā ar tomātiem, ne par velti tomātu un mocarellas siera salātos baziliks ir neatņemam sastāvdaļa. Svaigu baziliku jāpievieno ēdienam gatavošanas beigās vai īsi pirms pasniegšanas, lai nezustu tā garša un aromāts. Ja svaigs baziliks nav pieejams, var izmantot kaltētu, ko pirms tam ieteicams sajaukt ar olīveļļu, sāli un pipariem. Baziliku nevajadzētu vārīt, jo tas var piedod ēdienam rūgtumu. Bazilikam piemīt antibakteriālas īpašības, tas satur beta karotīnu, A, C, K, B6 vitamīnus, kalciju, dzelzi, magnēziju, fosforu, cinku, kāliju. Baziliks satur 1,5% ēterisko eļļu, 6% miecvielu, glikozīdus un saponīnus. 

Klasiski timiānu izmanto trekna, taukvielām bagāta ēdiena gatavošanā, jo tas ir aromātisks un palīdz kuņģim vieglāk sagremot ēdienu.

Timiāns jeb mārsils 

Timiāna nosaukums ir cēlies no grieķu vārda thymon, kas tulkojumā nozīmē ”drosme”. Tas ir ļoti spēcīgs, nedaudz rūgtens garšaugs, tāpēc ar tā lietošanu ir jāuzmanās. Pie mums visbiežāk izplatītais ir dārza timiāns un citrontimiāns. Ja parastā timiāna aromāts ir ass un nedaudz atgādina krustnagliņu, tad citrontimiāns smaržo pēc citrona.  Klasiski timiānu izmanto trekna, taukvielām bagāta ēdiena gatavošanā, jo tas ir aromātisks un palīdz kuņģim vieglāk sagremot ēdienu. Šo garšaugu mēdz pievienot gatavojot dažādus kūpinājumus. Labi sader ar sēnēm, zivīm, vistu, medījumu, pupiņām, zirņiem un kartupeļiem. Nelielā daudzumā to var pievienot arī zupām un veģetārajiem ēdieniem. Ja kaltētu timiānu var pievienot ēdiena gatavošanas sākumā, tad svaigu labāk likt tad, kad  ēdiena gatavošana tuvojas beigām.  Garša būs spēcīgāka, ja pievienosi ļoti smalki sakapātas šī garšauga lapiņas. Timiāns noder  dažādu marināžu, sarkanvīna mērces pagatavošanā, kā arī gurķu skābēšanā. Tas lieliski garšo kopā ar citiem garšaugiem, kā piemēram rozmarīnu, lauru lapām, muskatriekstu un salviju. Timiānā ir 2% ēteriskās eļļas, rūgtvielas, miecvielas, saponīni u.tml. 

Rozmarīns ir piemērots jēra gaļas ēdieniem, medījumam, sātīgiem sautējumiem, pupiņām. To var pievienot arī dažādiem kartupeļu ēdieniem. 

Rozmarīns 

Rozmarīns nāk no Vidusjūras reģionā un tā nosaukums cēlies no ros (rasa) un marinus (jūra). Rozmarīnam ir spēcīga kampara smarža un viegli rūgtena priežu skujām līdzīga garša. Intensīvās smaržas dēļ rozmarīns lietojams mazās devās un to ieteicams pievienot ēdienam tikai gatavošanas beigās. Atceries, ka rozmarīns ļoti labi sader ar pētersīļiem, bet to nevajadzētu lietot kopā ar lauru lapām. Rozmarīns ir piemērots jēra gaļas ēdieniem, medījumam, sātīgiem sautējumiem, pupiņām. To var pievienot arī dažādiem kartupeļu ēdieniem.  Kopā ar citronu rozmarīns veido lielisku garšas kombināciju krāsnī ceptai vistai. Rozmarīns arī lieliski sader ar citrusaugļiem, zivīm, cūkgaļu, sēnēm, sīpoliem,  spinātiem, sieru. To ieteicams izmantot gaļas un dārzeņu marinādēm. Tikpat labi rozmarīnu var pievienot arī saldajiem ēdieniem, ievārījumiem, marmelādēm un atspirdzinošiem dzērieniem. Rozmarīnu var kaltēt, var arī gatavot garšaugu eļļas un etiķus. Žāvētas lapas labi noder tējai un limonādei. Rozmarīns ir viena no garšvielām, kas ne tikai papildina virtuves garšvielu plauktiņu, bet labi izskatās podiņā, bez tam, šis garšaugs nav īpaši cimperlīgs. Jau kopš seniem laikiem rozmarīnam piedēvēja atmiņu uzlabojošas funkcijas. 

 

Pētersīlis 

Pētersīlim raksturīgs svaigs un spēcīgs aromāts un to var droši uzkost pēc ķiploka ēšanas lai neitralizētu nepatīkamo smaku. Pie mums pazīstami gan lapu, gan sakņu pētersīļi. Abas pētersīļu sugas lieto kā aromātiskas garšvielu piedevas pie dažādiem ēdieniem, bet sakņu pētersīļus – kā patstāvīgu dārzeni, no kā var pagatavot dažādus ēdienus. Garšas uzlabošanai pētersīļus pievieno salātiem, zupām, mērcēm, gaļas un zivju ēdieniem, kartupeļiem, biezzupām un krēmzupām, makaronu sacepumiem un sautējumiem. Franči ir iecienījuši arī kaltētas pētersīļu saknes. Tā kā pētersīļiem piemīt visai specifiska garša, to mēdz miksēt kopā ar citiem garšaugiem,piemēram puravu,dillēm. Pētersīļi uzskatāmi par ļoti labu vitamīnu un minerālvielu avotu. Šajā augā ir daudz ēterisko eļļu, flavonoīdi, fitoncīdi, olbaltumvielas, ievērojams daudzums C vitamīna, kā arī B1, B2, K, PP vitamīni, nikotīnskābe, karotīns, folskābe, kālijs, magnijs, dzelzs, fosfors. Uzturā regulāri lietojot pētersīļu saknes un lapas, jūtami samazinās cukura līmenis asinīs, tāpēc tie ieteicami cukura diabēta slimnieku pārtikā. 


Izrādās, ka kinza ir tas pats koriandrs! Svaigas kinzas lapiņas ir lielisks papildinājums gaļas sautējumiem, zupām, mērcēm, salātiem. 

Kinza (koriandrs) 
Koriandrs ir viengadīgs, aukstumizturīgs augs un par koriandru sauc šī auga sēklas, kamēr zaļās lapas tiek dēvētas par kinzu. Sava specifiskā aromāta dēļ kinza ir viens no vis pretrunīgāk vērtētājiem garšaugiem, taču iesaistot to ēdienu receptēs, iespējams panākt spēcīga aromāta efektu. Tieši tādēļ kinza dominē austrumu virtuvē. Svaigas kinzas lapiņas ir lielisks papildinājums gaļas sautējumiem, zupām, mērcēm, salātiem. Īpaši bagātīgi ar kinzu pārkaisa meksikāņu un taizemiešu, kā arī gruzīnu ēdienus. Ar kinzu labi sader ēdieni, kas gatavoti uz kokosriekstu piena bāzes, kā arī wok ēdieni. Svaiga kinza bieži tiek pievienota jūras produktiem. Pareizās proporcijās kinza piedos ēdienam atsvaidzinošu garšu. Atceries, ka ja reiz esi ēdienam pievienojusi kinzu, tad ēdiens saglabās tās specifisko garšu un aromātu arī tad, ja mēģināsi lapiņas no ēdiena izņemt. Kinzas sastāvā ir ēteriskās eļļas, augu eļļa, saharīdi, minerālvielas un vitamīns C. Koriandra ēterisko eļļu lieto arī parfimērijā - rožu, vijolīšu, liliju un citrona aromātu iegūšanai. 

 Latvijā raudene ir savvaļas augs, ko var atrast upmalās, krūmājos - tai ir zarains stumbrs ar ieapaļām lapām un  rozīgi violetiem ziediņiem. 

Raudene (oregano) 

Raudene, jeb oregano  ir ļoti aromātisks garšaugs ar mazliet rūgtenu, piparotu garšu. Latvijā raudene ir savvaļas augs, ko var atrast upmalās, krūmājos - tai ir zarains stumbrs ar ieapaļām lapām un  rozīgi violetiem ziediņiem. Raudenes viegli piparotā garša piestāv itāļu un grieķu virtuves ēdieniem. Tā uzlabo jēra un teļa cepeša garšas īpašības. Raudeni pievieno salātiem, tomātu biezeņiem, olu ēdieniem, dārzeņu cepšanai, to izmanto arī gaļas grilēšanai. Raudene labi sader ar olīvām, kaperiem, asiem ēdieniem, tā  piestāv baklažāniem, kabacim un sieram, īpaši – kazas. Šis garšaugs perfekti papildinās arī risoto, zivju un pastas ēdienus. Īpaši pazīstama raudene ir kā picas garšviela. Raudene ir arī lielisks šķiedrvielu avots, ar to palīdzību no organisma tiek izvadītas šlakvielas un tā palīdz  mazināt holesterīna līmenis asinīs. Raudenes lapās ir ēteriskā eļļa, kurā ietilpst fenols, timols, karvakrols. Tajās ir ļoti daudz C vitamīna. Augam piemīt spēcīgas antioksidantu un antibakteriālas īpašības. 

Stēvija 
Stēvija ir daudzgadīgs zaļš kultūraugs, kas satur steviozīdu – dabiskas izcelsmes vielu, kas ir 300 reižu saldāka par cukuru, tādēļ diabētiķi to var izmantot uzturā kā cukura aizstājēju. Stēvija nostiprina imūnsistēmu, uzlabo gremošanu, normalizē asinsriti un ir ieteicama cilvēkiem ar lieko svaru. No svaigām stēvijas lapām var gatavot sīrupu (dzinumus ar lapām sasmalcina, pārlej ar karstu ūdeni un divas trīs dienas ļauj ievilkties), ko pievieno ēdieniem cukura vietā. No kaltētām lapām iegūst pulveri, ko lieto ēdienu saldināšanai. Stēviju var izmantot ievārījumu un kompotu gatavošanai  pilnībā aizvietojot cukuru un nodrošinot dabisku un veselīgu saldumu. Stēvija ne tikai saldina, bet ir arī dabisks konservants. Šis augs neietekmē cukura līmeni asinīs, nesatur ogļhidrātus un kalorijas.  Latvijā stēvijas popularitāte pēdējā laikā ļoti strauju pieaug un ir izveidota īpaša mājas lapa www.stevija.lv, kurā var iegūt visplašāko informāciju par šo augu. 

 

Kā pagatavot bazilika pesto? 

Nepieciešamās sastāvdaļas: 
•    150 ml olīveļļa 
•    100 g zaļā bazilika 
•    60 g parmezāna siers 
•    60 g ciedru rieksti 
•    1 ķiploka daiviņa 
•    Sāls, pipari 

Sanāk 350 grami pesto mērces! 

Pagatavošana. 
1.    Ciedru riekstus apgrauzdē, kamēr tie kļūst dzeltenbrūni. 
2.    Baziliku rūpīgi nomazgā un nosusina. 
3.    Blenderī liek bazilika lapas, ciedru riekstus, ķiploka daiviņu, parmezāna sieru. Maļ vidējā ātrumā. 
4.    Pakāpeniski klāt lej olīveļļu, kamēr mērce kļūst vienmērīga. Sāli un piparus pievieno pēc garšas. 

Ieteikumi, lai sanāktu labs pesto: 
•    Pesto gatavošanai izmanto tikai bazilika lapiņas, nevis kātus. 
•    Ciedru riekstiem obligāti jābūt grauzdētiem. 
•    Parmezāna sieram jābūt ļoti smalki sarīvētam. Iesaka izvēlēties Parmigiano Regiano. 
•    Ķiploka daiviņai jābūt lielai, ar izteikti spēcīgu aromātu. Ja tas ir, piemēram, Ķīnas ķiploks, tad jāņem vismaz divas daiviņas. 
•    Pievienojiet olīveļļu pakāpeniski, tā varēsiet kontrolēt pesto konsistenci. 
•    Šai receptei var pievienot arī 50 gramus pētersīļu lapas. Bet tas ir garšas gaumes jautājums. 
•  Šo mērci var gatavot, izmantojot arī piestu. To izmantojot, process būs interesantāks un mērces struktūra būs dabiskāka. 

  Avots: www.kasjauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas