Vīru kopai "Vilki" – 20. Ieplāno koncerta apmeklējumu!

 05. oktobris 2012 11:20 Ziņa

No 12. oktobra ar koncertiem visā Latvijā 20. dzimšanas dienu atzīmēs vīru kopa „Vilki”. Jubilejas koncertuzvedums, kas izskanēs Valmierā, Saldū, Ventspilī, Rīgā, Jēkabpilī un Suntažos, aptvers „Vilku” daiļradi no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām.



Jubilejas gadu janvārī ieskandinājuši ar jaunākā, nu jau desmitā albuma „Brīvības kareivji” atklāšanas svētkiem Ložmetējkalnā, turpinājuši ar koncertturneju Austrālijā, tikko atgriezušies no saulainās Azerbaidžānas, nu „Vilki” gatavi doties pie klausītājiem visā Latvijā.
Pirmajā daļā skanēs senās karavīru dziesmas, centrā izvirzot senā latviešu karavīra galvenos un uzticamos palīgus – kumeļu un zobenu. Dziesmas papildinās izteiksmīgas videoprojekcijas.


„Ar dziesmu un vizuālā risinājuma palīdzību atbildēsim uz jautājumu, kāpēc latvietis gāja karā: ka visos laikos latviešu puikas gribēja savu zemi pasargāt,” stāsta koncertuzveduma režisors Valdis Pavlovskis.
Savukārt otrajā daļā tiks risināts tālākais latviešu karavīru gājums: strēlnieki, brīvības cīnītāji Bermonta laikā, leģions un Sibīrija, partizāni. „Arī dziesmas, kas simbolizēja mūsu uzdrīkstēšanos – pretsparu padomju režīmam, ieskaitot „Daugav’s abas malas”. Tomēr beigsim uz priecīgas nots, jo latviešu strēlnieki bija ļoti optimistiski,” atklāj V. Pavlovskis.


Dzimšanas diena = vārda diena
„Vilku” vīri saka – vienlaikus 4. novembrī svinot gan dzimšanas, gan vārda dienu: grupas aizsākumi meklējami 1980. gadā, kad Māra Oša vadībā drosmīgi dzima etnogrāfisks ansamblis, kam tika dots Jukuma Vācieša vārds. Bija pats īstākais stagnācijas laiks, par Atmodu varēja tikai sapņot, tāpēc vīru uzdrīkstēšanos ar savām pletnēm mēģināja kapāt VDK. Kad pret Māri Ošu VDK safabricēja krimināllietu, ansambļa vadību uzņēmās toreizējais Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs. Tomēr atkal sekoja čekas provokācijas. Tādēļ ansamblis pārkārtojās un pārtapa folkloras kopā ”Liepavots”, bet 1992. gadā gluži organiski pārauga „Vilkos”, kurā no pirmā sastāva dzied vairs tikai Andris Balcers.
Vēlāk ansamblis pārtapa folkloras kopā „Liepavots”, bet 1992. gadā gluži organiski pārauga „Vilkos”, kurā no pirmā sastāva dzied vairs tikai Andris Balcers.
Šobrīd vīru kopa „Vilki”, kurai pajumti dod Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Kultūras un atpūtas centrs „Imanta”, ir seši dažādu nozaru profesionāļi, kurus vieno latviešu karavīra dzīvesziņa un darbošanās grupā nozīmē pamatīgu mīlestību pret Latviju, interesi par tās vēsturi un vēlēšanos kaut par kripatiņu latviešos raisīt pašapziņu un vīrišķīgu stāju. Izpratni par savām saknēm.
Viņi cits citu jūt. Saprot. Frāzes un domas gan ikdienā, gan koncertos cits citam pasniedz kā uz paplātes. Viņus labi raksturo vārds „stabilitāte”. Gandrīz kā ģimenē, viņi ir pierīvējušies. Uzticas cits citam - arī bez vārdiem. Labi zina viens otra niķus, stiķus un, protams, stiprās puses. Paši smej, ka grupā valdot sinarhija: katrs, ko vislabāk pārzina, to arī dara, jo katrs no viņiem pieprot kādu no senajiem arodiem: apstrādā koku, ādu, kaļ 10.-13. gadsimta rotas. Arī tērpus gatavo paši: šuj kreklus, vamžus un apavus. Pat senie mūzikas instrumenti, kurus spēlē, ir pašu gatavoti. Tas viss tapis, pētot arheoloģiskajos izrakumos Latvijā atrastos 9.-13. gs. tērpu fragmentus, rotas un bagātīgo etnogrāfisko mantojumu.
Viens nu gan: grupā nav garāmgājēju. Lai gan gribētāju iekļauties ansamblī bijis daudz, ir jābūt uz „Vilku” viļņa, lai būtu ar viņiem. Tiesa gan, laika gaitā kopas sastāvs mainījies: ilgus gadus bijuši deviņi, tad septiņi, bet dzīve ievilkusi savas korekcijas, un jubilejas gadā viņi ir „lieliskais sešinieks”.


Griba būt „vilkam”
Katram no sešiem „vilkiem” ir sava motivācija, kāpēc „Vilki” nozīmē viņu otro Es.


Profesionālo leļļu teātra aktieri, ilggadēju pasniedzēju, „Vilku” vadītāju un multiinstrumentālistu Edgaru Liporu vēsture interesē no 10 gadu vecuma. Viņa sirds pieder senajiem laikiem, īpaši - 13. gadsimta brīvības cīņām. Mācoties 69. vidusskolā, paveicies ar vēstures skolotāju, kurš bijis neviens cits kā Odisejs Kostanda. Kopā ar viņu 80. gadu beigās piedalījies daudzu latviešu strēlnieku kapu atjaunošanā. Četras vasaras iesaistījies arī arheoloģiskajās ekspedīcijās. „Tas mītiem apdvestais senais laiks, romantika... Visu itin kā redzēju acu priekšā, šķita – o, kā viņi tur dzīvoja! Un nu, kad varu pieskarties tam laikam, darinot tērpus, dziedot un muzicējot,- tā ir TĀDA sajūta!”


Arī uzņēmējam un zemessargam Uģim Treidem interese par vēsturi sākusies bērnībā. Skolā labi padevusies vēsture, iesaistījies arī arheoloģijas pulciņā. Turklāt Uģa vectēvs bijis Latvijas armijas virsnieks. „Skatoties viņa fotogrāfijas, pārņēma īpašas emocijas. Tāpēc, tikko radās iespēja uzzināt ko vairāk par viņa gaitām, nekavējos ne brīdi. Tikos ar viņa dienesta un cīņu biedriem, kas sniedza neaprakstāmas sajūtas un vērtīgu informāciju.” Arī dziedāšana Uģim vienmēr patikusi, bet par folkloru īpaši sācis interesēties pēc pirmā folkloras festivāla „Baltica”. „Vilkus” sauc par īsto vietu, kur īstenot savas intereses: par latviešu mitoloģiju, vēsturi un seno pasaules uzskatu.


Tikām IT speciālistu Gundaru Kalniņu no bērnības mulsinājusi pretruna: kāpēc tas, ko stāsta Centrālās televīzijas pārraide „Laiks” nekādi nesaskan ar to, ko raida tēva klausītā „Amerikas balss”?! Atklājies tik daudz nepatiesību! Tāpēc, kad sākuši irt padomju laiki, viņš iestājies Tautas frontē, organizējis Pilsoņu kongresu, visbeidzot, saticis Uģi, un šobrīd atzīst: „Man vienmēr svarīgi bijis, ko darījis, ko domājis latvietis, kad aris zemi, kāds bijis viņa mērķis.”


Mājturības un tehnoloģiju skolotājs, tuvcīņas treneris Andris Balcers no daudzu gadu personīgajiem kontaktiem – savulaik ar latviešu strēlniekiem un brīvības cīnītājiem, tagad ar latviešu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, – saņēmis mantojumā viņu cīņas motivāciju, dzimtenes mīlestību, stāju, dziesmu izpildes manieri. Tas noderējis „Vilkiem” labāk saprast, kā to laiku dziesmas būtu dziedamas. Latviešu karavīru pašapziņu un vīrišķību viņš cenšas iemācīt arī saviem audzēkņiem O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā: „Ģimenē vajag vīrieti, tāpēc savus puikas mācu par tādiem kļūt. Lai pastāvētu blakus ienaidnieku masai, jābūt stipram kā vilkam, ar „stīvu” muguru. Komandu sporta veidi ir labi kolektīvisma apguvei, bet individuālie, kā cīņas sports, attīsta patstāvību, paļaušanos uz saviem spēkiem, kas noder, aizstāvot sevi, savu zemi un ģimeni”. Mājturības un tehnoloģiju kabinetā pie sienas stāv liela Latvijas karte, un svarīgās mūsu karavīru uzvaru gadadienās skolotājs saviem audzēkņiem par to stāsta un rāda kartē. „Līdz mūsu darbībai folklorā tas kareivīgais noskaņojums bija tabu. Pakļaušanās, skumjās dziesmas par klaušām un darbu, - tas padomju laikā bija normāli. Bet, tikko parādīji pretsparu, bija slikti. Tāpēc sākām ar latviešu strēlnieku dziesmām – tas bija mūsu vairogs, aiz kura veikli varējām stāstīt arī par citiem latviešu brīvības cīnītājiem.” Starp citu, viens no Andra vectēviem bijis Latvijas armijas kapteinis, kamēr otrs karojis Krievijas pilsoņkarā „nepareizajos” strēlniekos, tāpēc karavīru lietas viņam vienlaikus nozīmē arī dziļi personiskas sajūtas.


Rīgas domes deputātam, Latvijas okupācijas muzeja administratoram un Vispasaules latviešu "3x3" nometnes vadītājam Jānim Atim Krūmiņam motivācija būt „Vilkos” ir okupācijas seku rezultāts. „Manā bērnībā pilnos teikumos nerunāja: Sibīrija bija pārāk tuvu. Nācās daudz ko izlobīt no pusvārda. Netaisnībai, kas gāzās pāri un kuru jau kā bērns sapratu, brieda iekšējs pretspars. Mājās dzirdēju vienu, skolā – ko citu. Protests pret liekulību un iekšējais spīts mūs visus padarīja sīkstus un izturīgus, lai gan dienasgrāmatā krājās piezīmju rindas... Par „Vilkiem” viņš saka: „Mēs nevarējām nesatikties. Esam labi „brūvēti”, viens otru papildinām. Vajag tikai gribēt būt latviskam un tīram, atmest „vot”, „davai” un „okei”. Atmest mētāšanos un izdabāšanu. Saredzēt, atzīt un cienīt savus varoņus.”


Pašvaldības policista Raimonda Kundziņa vecāmāte savulaik bija spilvenā iešuvusi gabaliņu no brīvvalsts Latvijas karoga, lai mazdēlam parādītu, kāds tas ir, jo pie privātmājas plīvojis zilibaltsarkanais. „Nojauta mani nevīla: tas, ko mācīja skolā līdz 1987. gadam, nav Latvijas vēsture, tas nav par mums. No 1988. gada, kad iesaistījos „Liepavotā”, bija sajūta, ka kļūstu par īstu latvieti - ejot cauri vēsturei, pētot un diskutējot ar vīriem, bijušajiem strēlniekiem. „Vilkus” Raimonds sauc par latvietības skolu: „Kamēr vidējais latvietis nebūs tāds, kas ar pašcieņu izturas pret sevi, savu zemi un kultūru, mums būs, ko darīt. Reizēm tā šķiet donkihotiska cīņa, jo mēs nevaram pāraudzināt miljonus, tomēr ļoti gribas, lai šeit dzīvo mūsu valstij lojāli cilvēki.”


„Vilku” fenomens
Senas un nezināmas folkloras izpēte, dziļa latvietība, vīrišķības apzināšanās un vēlme pasargāt savu zemi ar muzikāliem ieročiem, vēstures stāstīšanu, rādīšanu, ar savu piemēru. Tāpēc bieži vien „Vilku” koncertos galvenais nav tikai dziedāšana un muzicēšana, bet arī enerģētika.
Repertuāra pamatu veido karavīru dziesmas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Dziesmas tiek meklētas E. Melngaiļa, A. Jurjāna, J. Vītoliņa un A. Krūmiņa savāktajos latviešu tautas mūzikas materiālos, bet vismaz puse no I pasaules kara latviešu strēlnieku, kā arī II pasaules kara latviešu leģionāru un nacionālo partizānu dziesmām pierakstītas, tiekoties ar šo cīņu dalībniekiem.
Par savu uzdevumu „Vilki” apņēmušies aptvert visus laikposmus, lai emocionāli izjustu un radītu priekšstatu par Latvijas karavīru visas Latvijas pastāvēšanas laikā, savus atklājumus nododot nākamajām paaudzēm. Tāpēc „Vilki” pilda arī tādu kā neoficiālu vēstures skolotāju lomu: brauc uz Latvijas skolām, muzicē un dzied, rāda un stāsta par senajiem latviešu karavīru ieročiem, godu, pašlepnumu, drosmi un cieņu.
Viņi ir „uzrādījuši folkloru”: ja līdz viņiem tā bija sievišķīga, jo folkloru vairāk skandēja sievas un sieviņas, tad „Vilki” tai piešķīruši kārtīgu vīru spēku un raksturu.


Virsotnes sajūta
Virsotnes jeb gandarījuma sajūta par padarīto „Vilkus” piemeklē bieži. Brīdī, kad visi dzied kopā tā, ka šermuļi iet pāri kauliem. Brīdī, kad jūtams: notiek savstarpējā enerģijas apmaiņa ar publiku. Piemēram, skolās, kur pārliecību par viņu darītā vērtību vieš puikas, kas braši dzied līdzi „Vilku” dziesmām un azartiski iepazīst vīru rādītos zobenus, ieročus, rotas un instrumentus. Iespējams, aiz stūra viņi blēņojas ar cigaretēm, bet - dzied līdzi un izvelk pat Latvijas karogu!
Brīdī, kad 11. novembrī, „Vilkiem” iznākot uz skatuves 11. novembra krastmalā, publika kliedz: „Bunkuru! Bunkuru!” Un brīdī, kad Apoles pilskalnā Lietuvā saviļņojošā ceremonijā „Vilkiem” pasniegts zobens par to, ka rosinājuši arī lietuviešu jauniešus sākt izzināt karavīru vēsturi...


Lietišķi fakti
Vīru kopa "Vilki" - starptautiskajos festivālos:
•  Pilsētas svētki Tbilisi, Gruzijā (2005)
•  Baltica" (1994, 1997, 2000, 2003, 2006, 2009. Latvijā, 1995, Lietuvā)
•  Žemaitijas starptautiskais folkloras festivāls (1993, 1999, Lietuvā)
•  Rūjienas starptautiskais folkloras festivāls (1996, 1998)
•  Starptautiskā tautas deju nometne Vācijā (1998)
•  EXPO ‘2000 Vācijā
•  Pagānu festivāls Jonišķos, Lietuvā "KILKIMŽAIBU" (2004, 2005, 2006, 2007, 2008, 2010, 2011)
•  Kuršu svētki Apolē, Lietuvā (2005, 2006, 2007, 2008, 2010)
•  Arhaisko dziesmu festivālā Tartu (2011)
•  Folkloras festivāla Azerbaidžānā (2012)
 
Vīru kopa "Vilki" - liela mēroga pasākumos
•  16. marta gājiens uz Brīvības pieminekli, dziedot Latviešu leģiona dziesmas
•  11. novembra svētki Strēlnieku laukumā (katru gadu)
•  Limbažu pilsētas svētki (2010)
•  Saldus pilsētas svētki (1996, 2003, 2006)
•  Operas "Baņuta" brīvdabas izrāde Zosēnos (1999)
•  Jāņi Zosēnos (2000),
•  „Ar sauli zobenā" Rīgā (2000)
•  Brīvdabas mūzikls "Vella kalpi" – karakalpu un zviedru karavīru lomas (2005)
 
Vīru kopa „Vilki” – koncertos ārzemēs
•  Koncertturneja latviešu centros Kanādā (2004)
•  Piedalīšanās Baltijas dienās NATO mītnē Briselē, Beļģijā (2002)
•  Piedalīšanās Latvijas vēstures muzeja rīkotās izstādes atklāšanā Parīzē, Francijā (2003)
•  Turneja ASV (2006)
•  Turneja Austrālijā (Perta, Adelaida, Melburna, Kanbera, Sidneja, 2012)

Diskogrāfija
•  „Stobri jau karsti” (1997)
•  „Dzeloņdrātis” (1998)
•  „Uz priekšu, latvieši!” (1999)
•  „Dzelzīm dzimu” (2000)
•  „Aši, aši zīle dzied” (2002)
•  „Kroga dziesmas” (2004)
•  „Leģionāri” (2005)
•  „Mans bērīt’s kumeliņš” (2007)
•  „Strēlnieku dziesmu izlase” (2010)
•  „Brīvības kareivji” (2012)

Ieskaties: www.vilki.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas