Manam tētim. Dzeja

Ar tēti
Tēti... tēti... mīļo tēti...
Es saucu tevi vakar un šodien.
Tu atnāci pie manis sapnī,
Paņēmi mani klēpī.

Es skatījos tavās pelēkās acīs
Un lūpas paverās smaidā.
Es pieglaudos, tu apskāvi mani
Un nedomāji, kas rīt mūs gaida.

Šīs naktis bija tik garas,
Kad mēs bijām kopā ar tevi.
Es biju laimīga, ka tu man esi,
Es stāstīju visu par sevi...

Tu smagi nopūties un teici:
"Ak, meitiņ, mīļo meitiņ..."
Es zināju, tu drīz iesi
Un es gaidīšu atkal to reizi,

Kad tu nāksi krāsainos sapņos,
Kad turēsi manu roku savā.
Es tevi mīlēšu tikai tāpēc, ka esi.
Esi mans tētis, biji un būsi.

/Olga Solima, 2012/

**********************************

Tētis
Tev skatoties acīs, tik savādi jūtos
Un zinu: ap kaklu Tev nemetīšos.
Ar gadiem Tev noticēt kļūst arvien grūtāk,
Ja vēl kas tiks apsolīts, pacietīšos.
 
Es atceros bērnības ilgpilnās domas,
Sapņus un cerību, ciemos ka brauksi,
Bet izrādē Tavā man nebija lomas,
Un klusītēm vilšanās asaru notraucu.
 
Tu mani daudzreiz salti piemānīji,
Kad solīji tik daudz man skaistu lietu,
Bet savu titulu pa īstam pazaudēji,
Kad sacerēji leģendu par miljonāra meitu.

Es daudz varu piedot un neturēt naidu.
Iespējams, šādi Tev dvēselē spļauju,
Kad, nedomājot par sekām, kas gaida,
Sāpēm, kas sirsniņā, vaļu reiz ļauju.
 
Kaut nebija bērnība drāmā tik skaista,
Šad tad manas domas pie Tevis trauc.
Ir kāda saikne, kas cieši mūs saista,
Mans raksturs - no Tevis, un tas jau ir daudz.
 
Es izaugu liela, kaut maz bija Tevis,
No tā es ko mācījos – par to saku paldies.
Tagad es protu būt pati par sevi,
Bet nu kādu laiku jau Tu man vien – Valdis.
 
Lai titulu atgūtu,  neuzsāc karu:
Šai lietā tas labu neko nebūs devis.
Tu mierīgā ceļā to panākt vari,
Vien nepievil vairs un pierādi sevi!

/Zita Reča, 2012/

**********************************

Veltījums simboliskajam tēvam
Savādi, ka šodien kalnā smaržo ēdelveiss,
Savādi, ka strauts, kas vienmēr klusē
Šodien sarunājas liegi.
Brīnumaini skaisti putni vītero,
Arī vējā jūtams miers un silta dvesma.

Savādi, ka šodien ceļš tik gluds un plats
Vijas cauri kalnu ārēm.
Šodien viss tik miermīlīgs un jauks
Un..................
Lai mājās iet tas cirka klauns.

/Dace Grieze, 2012/
***************************************

Tēvam
Laternu gaismas apspīdētas
Ēnas teātri spēlē
No malas skatoties
Runā tās it kā svešā mēlē

Kāds klusējot padod roku
Pat tumsā mēs tagad varam apmest loku
Paldies tev - vai tas neskan par maigu? …….
Asara lēni rit pār vaigu

/Dace Grieze, 2012/

**************************************

Es mīlu tevi,tēti!
Mans pamats un stabilais jumts
Kā balsts un siena
Ko nespēj sagraut neviens.
Ticība un cerība
Ko dāvā ikdienu
Asaru neļauj notecēt ne vienu.
Mana stingrā roka
Kas vada pa pasaules ceļu
Pasargājot no ik viena
Dienas,kad šķiet,ka nu ir gana
Es saprotu,ka mana sirds ir tava

Tēti,es tevi mīlu!

/Liene Helēna Puriņa, 2012/
*****************************************

Tētim
Tēt, pietrūka man tavu stipro roku,
kad maza lūdzos, lai tu samīļo,
kad raudot tinos vecas segas krokās
un domāju - kāpēc tā jādzīvo?

Kāpēc tu nevēlējies savu mazulīti
ik rītu smaidot maigi modināt?
Es taču tevis paša meitenīte!
Kā man pie tevis dzīvē aizstaigāt?

Uz kuru pusi jāiet? Teic, es iešu!
Man vajag paldies, tēt, tev pasacīt
par to, ka esmu, priecājos un ciešu,
par to, ka ļāvi sevi ieraudzīt.

Un tas nekas, ka palicis viss pusē,
es tevi mīlu, tētuk, tik un tā!
Kaut zinu, ka tu tālu, ka tu klusē -
trīs vārdus saku saulei rītausmā.

Tēt, pietrūka man tavu mīļo smaidu,
kad maza lūdzos, lai tu pasargā,
bet, zini - mana sirds vēl tevi gaida!
Es tava, tētuk, vienmēr maziņā...

/Laimdota Vištarte, 2012/

*********************************

Katrs no mums
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Katrs no mums tik īpašs un svēts,
Katram mums pieder it viss, kas ir gūts.
It viss, kas nākotnē sagaida mūs.

Kalni un lejas,
Kāds raud un kāds smejas,
Bet kopā mēs spodrinam zvaigznes,

Kalni un lejas,
Kāds krīt un kāds ceļas,
Mēs atrodam durvis no bezizejas.

Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Mēs esam labākais alfabēts-
No burtiem uz vārdiem,
No vārdiem uz stāstiem,
Mēs ceļojam blakus ik brīdi.

/Jānis Jerofejevs, 2012/

***********************************

Pateicība
Man ir maza vēlme,
Ko vēlos teikt tev, tēt,
Es saku tev paldies,
Par dzīvi dāvāto!
Man dzīve liekas skaista,
Ja līdzās esi tu.
Kas mani sasargājis,
Kas mani lolojis.
Tāpēc saku tev paldies,
Par dzīvi dāvāto,
Kas man liekas krāšņa,
Šai pasaulē ........

/Vita Bitte, 2012/

**************************************

nav abstraktu tētu

vai tomēr es kļūdos

ja pajūgu ieraugu tukšu

svētkos Rīgas ielās

un gaidu joprojām

caur pūļa trokšņiem

tavu balsi

tēt

pār Daugavu lidmašīna

ātruma jūsmā

starp debesīm un zemi

met nāves cilpas

tev patiktu tēt

un labprāt sēdētu

ar mani uz akmens tilta

un katru tās kustību

izstāstītu

kamēr es skatos

tavās dzidrajās acīs

tēt

atveru sirds plakstus

un dzirdu

caur vārtiņiem

nākam

klusu kā...

/Jānis Cirvelis, 2012/

**********************************************

tēti kāpēc tu neatbildi

es turos pie tavas rokas

tu augstumā cēls mani sildi

tēti kāpēc tu neatbildi

uz perona zvirbulis trokšņo

raibs kaķis uz soliņa snauž

uz rokas apaļām acīm lācēns

rīta stundu un ledeni grauž

pirms pienāk brīdis

kad lietus sāk līt

es gribu ar tevi parunāt

vai tu man mācīsi

baltas pasakas stāstīt

skropstās iezīmēt skaņu

un izdziedāt krāsu

lai debesīs balti mākoņi gubās

klusas vēdas vēl augstāk par tiem

tavās siltajās rokās

ir pasaules sākums

tēti kāpēc tu neatbildi

/Jānis Cirvelis, 2012/

*************************************

Tēt!

Divas mazas mutes sauks: "Tēt!"

Divas mazas sirdis pukstēs līdzi tavai.

Četras mazas rokas lūgs: "Dod!"

Četras mazas kājas skries tev līdz.

Neaizej! Nu lūdzu! Tēt!

Bet viņš aiziet...

Atnākšu es drīz...

Un divas mazas mutes sauks...

Un divas mazas sirdis pukstēs...

Un četras rokas, kājas gaidīs...

/Anda Bērziņa, 1987/

************************************

Manam tētim Aldim Cīrulim

Tēt, Tu manā dzīvē biji viss,

Gan gudrs prāts,

Gan atbalsts dzīves grūtos brīžos.

Tu biji kopā ar mani gan priekos, gan bēdās.

Tu spēji mani saprast.

Paldies Tev par visu!

/Anda Bērziņa, 2012/

**********************************

TAS ESI TU
Tu esi tas
kurš caurām naktīm
nomodā pie gultas
sargā manu miegu.

Tas esi tu
kurš grūtā brīdī
satver roku un
ar acīm runā.

Tas esi tu
kurš gadiem ejot
kļūst stiprāks, viedāks,
trauslāks un mīlētāks.

Tēt.

/Ilze Knusle-Jankeviča, 2012/