Tā nāca pasaulē manas dvīnītes. Dzemdību stāsts

18. oktobrī man ir vizīte pie savas ārstes. Viņa uzskata, ka 19. man ir jāstājas slimnīcā, lai viņi mani var uzmanīt, galu galā dvīņi. Bet tā kā 20. oktobrī bērnu tēva māsai ir dzimšanas diena un es gribu kūku, izlūdzos, lai norīkojumu man izraksta uz 21.oktobri. Tā arī dara.

Nosvinam dzimšanas dienu, un 21. oktobrī jubilāre pati personīgi aizved mani uz slimnīcu. Dzīvojam Dunalkas pagastā, bet dzemdēt grasos Liepājā. Esmu nedaudz sabijusies, jo tik daudz lasīts par negatīvo attieksmi, ja nav ņemtas ģimenes dzemdības. Bet tas tā.
Biju jau sagatavojusies uz 2 līdz 3nedēļu dzīvošanu pa slimnīcu, jo mazo dzemdību datums bija 9. līdz12. novembris. Un es domāju, ka izturēšu.
Tad nu mani apskata. Uzzinu, ka makstī ir infekcija, izraksta zāles. Saka – dzemdību ceļi gatavojas. Nosūta uz palātu. Tur vēl viena sieviete – gaida, kad sāksies dzemdības, kas viņai stimulētas. Puncis lielāks par manu. Gaidot puiku. Lai gan datums vēl tikai priekšā, neviens nevēlas, lai dzemdē sestdienā, tādēļ viņai jādzemdē līdz 6dienai. Parunājam. Mani aizved uz sirds tonīšiem. Tur noguļu kādas 3 stundas, jo visu laiku vienu mazo nevar īsti uztvert. Tad aizsūta uz usg. Uzzinu, ka mazā, kas visu laiku gulēja ar dupsi uz leju, sākusi griezties pareizi. Tad nu beidzot ap diviem tieku atpakaļ uz palātu. Runājos ar palātas biedreni, smejamies un salīdzinām savus grūtniecības stāstus. Izsperu joku, ka arī vēlos dzemdēt šodien... Aizeju uz tualeti un skatos – tādi sarkanīgi izdalījumi.

Tur vēl viena sieviete – gaida, kad sāksies dzemdības, kas viņai stimulētas. Puncis lielāks par manu.

Pasaku palātas biedrenei. Tā domā, ka tas no tā, ka mani sabakstīja izmeklēšanā. Noticu. Neuztraucos. Viņai masiņa prasa, vai kas notiek. Viņa atbild, ka ne. Es guļu gultā. Tad pus četros sajūtu tādu kā nelielu bukšķi un tad sajūtu, ka slapjš notek pa kājām. Saku ar smaidu – man laikam ūdeņi nogāja. Viņa šokā, liek aiziet pie māsiņas. Aizeju pasaku. Viņa uzreiz mani pie ārstes uz apskati. Tā ir nepatīkama. Ūdeņi tek. Liek aiziet uz dušu, tur auksts ūdens. Sajūtu pirmās sāpītes, bet tas netraucē. Nomazgājos. Tad seko klizma un apskūšana. vēl nekādas sāpes nav. Jūtu, ka tādas pa laikam uznāk. Tad beidzot sakrāmēju visu nepieciešamo dzemdību palātai. Sāpes jau liek nedaudz apstāties un ievilkt elpu, bet es nesatraucos, esmu priecīga un saviļņota. Aizsūtu sms bērnu tēvam, ka man nogājuši ūdeni. Mani aizved uz vietu, kur nu man būs jādzemdē. Tur palieku viena. Tagad sāpes jau sāk likt elpot, lai tās pārietu. Vēroju pulksteni. Ir pus seši. Jūtos vientuļa. Laukā līst. Nožēloju, ka mobilo nepaņemu līdzi. Sāpes nu jau ir ik pa 3min. Visu laiku sev atkārtoju, ka es ļoti labi turos un es izturēšu. Ir prieks un nav bailes, kas agrāk bija visu grūtniecības laiku. Atnāk masiņa. Liek gulties gultā. Uzliek sirds tonīšus paklausīties. Dzirdu, ka citā palātā kliedz cita topošā māmiņa. Aizdomājos, vai arī man tā būs jākliedz. Tad šķita tas nevajadzīgi. Neticami, jo sāpes bija ciešamas. tad ienāca brigāde ar ārstiem. Teica, ja jūtu, ka gribas tā kā uz tualeti vai vienkārši spiest, lai saku māsiņai.

Uzzinu, ka mazā, kas visu laiku gulēja ar dupsi uz leju, sākusi griezties pareizi.

Šodien esot slimnīcai daudz dzemdētāju. Visi aiziet. Nepaiet ilgs laiks, un es saku, ka ir tāda sajūta, ka gribētu uz tualeti un pluss spiest. Viņa sasauc atkal brigādi. Mani apskata. Ārste izbrīnīti saka – meitenes mums jau ir 7 cm. Visi brīnās – dvīnītes un vēl pirmie bērni, un trīs ar pusi stundu laikā jau 7 cm. Nu saka, ka man var iedot paelpot kaut kādu gāzi, kas atvieglotu sāpes. Saelpojos to, un galva reibst. Jautāju, vai nav citi veidi. Man atbild, ka ir vēl vanna, bet tā kā jāklausās tonīšus, tad nevar mani vannā ielikt. Jautāju, kas ir visgrūtākais dzemdību posmā. Atbild – atvēršanās. Priecājos, jo man vēl bija jāizmoka 3 cm. Nu jau mani uzrauga visu laiku. Māsiņa pamana, ka vienus sirdspukstus var sadzirdēt tikai tad, kad uznāk kontrakcija. Atkal sasauc brigādi. Tie saka, ja nekas nemainās tuvākā laikā, tad būs ķeizars. Es vēl jokoju, ka viss vēl beigsies ar ķeizaru. Protams, nekas nemainās. Kļūst ļaunāk. Mazo vispār ir grūti uztvert. Nu sāp ļoti. Kliedzu. Un viss iet uz riņķi. Esmu nogurusi. Un tad beidzot nolemj ķeizarot. Ieliek katedru. Atkal uznāk sāpe, un daktere tik mīļi patur aiz pleca un saka – būs labi, vēl viena sāpīte, tā tūlīt būs cauri, turies. Un es turējos. Beidzot es redzēju tādu darbību, kā rāda filmās. Visi steidzas un sakliedzas – kas jāpaņem līdzi, kur braukt un kas brauks ar mani. Ar mani sarunājas. Jautā daudz ko. Bet es domāju jau tikai par sāpēm. Operācijas zāle ir aizņemta. Man nedaudz jāuzgaida. Tad beidzot mani ieved. Dežurē vīrietis labākajos gados. Viņam ir kaut kādi apmaiņas praktizējošie ārsti laikam no Amerikas... Viņš joko, un viņam apkārt skraida masiņas. Visi ir mīļi. Mani apsēdina un liek nekustēties. Tas ir grūti. Bet es turos. Mani atkal nogulda, katru roku uzliek uz sava paliktņa. Anesteziologs jautā, kas gaidāms – saku, divas meitiņas. Tad jautā vai jūtu kājas – saku, vēl jā. Pagaidīja vēl minūti. Un tad, uzliekot aizslietni, viss sākās. Ar mani turpināja runāt. Pēc brīža pirmā bija klāt. Viņa uzreiz iekliedzās. Es turējos, lai neraudātu. Viņu aiznes. Pieraksta laiku – 19:45. Anesteziologs jautā – nu kā, maziņā, jūties? Atbildu, ka labi. Sāpes nebija. Tikai dīvainā sajūta, ka kāds rokas pa tavu vēderu. Dzirdu, ka māsiņas sarunājas – pieturi te – nē, tā nesanāk – nu taču!  – labi, maināmies, es turēšu te, tu spied te! – nu nāc taču! – izspruka! – tūlīt jau būs!
Un bija. Sākumā nebija spiedziena, bet pēc pāris sekundēm tas piepildīja telpu. Es biju laimīga. Jautāja, kādus vārdus dosim – teicu, ka Gabriela Maija un Keitija Laura. Tad anesteziologs izspēra joku – pag, teica, ka būs divas meitenes. Bet man šķiet, ka viens bija puika. Māsiņa izskrēja pārbaudīt. Viss bija kārtībā. Pierakstīja laiku – 19:48. Tad atnesa pirmo meitiņu. Maziņa un krunkaina. Atļāva iedot buču un tad atkal aiznesa. Tad atnesa otru. Viņai bija garas kājas un lielas pēdas. Bučiņa un prom. Man ļāva atpūsties. Nedaudz iesnaudos. Tad aizveda mani uz palātu. Man sākās drebuļi. Mazās mani jau gaidīja.
Keitiju pielika pie krūts pirmo. Viņa uzreiz sāka ēst. Bet Gabriela neēda. Viņu uzreiz aizveda uz intensīvo. Keitija palika pie manis. Visu nakti. Bet no rīta arī viņa atteicās ēst, un viņa pievienojās māsai. Man sākās komplikācijas no narkozes. Galva un sprands tā sāpēja. Domāju, ka nomiršu. Daudz raudāju, jo biju tik nepieredzējusi. Pirmo reizi, ieraugot mazās pie sistēmas tik maziņas, raudāju. Pirmā autiņbiksīšu maiņa bija kuriozs. Nezināju, kur tos attaisa. Pētīju un beigās jau atradu. Bet māsinas noteikti pēc tam ilgi smejās par mani. Nebiju nekad agrāk ko tādu darījusi. Bet es iepraktizējos. Piens mans pazuda. Gāju pie mazajām, cik bieži varēju.

Gabriela sāka ēst manu krūti, bet Keitija nē. Tā nu man bija dubults darbs. Ik pa 3h mazās bija jābaro.

Tad 26. oktobrī mūs ielika vienā palātā. Tad sākās mamma uz visiem 100%. Gabriela sāka ēst manu krūti, bet Keitija nē. Tā nu man bija dubults darbs. Ik pa 3h mazās bija jābaro. Jāsver un jāmaina autiņbiksītes. Viss jāpieraksta. Traki. Biju miega badā. Raudāju katru mīļu dienu. Gribēju mājās. Visi mani apsveica. Nāca ciemos. Bet es nebiju laimīga. Priecājos, redzot, ka blakus palātās bija tādas pašas mammas, kas mocījās tāpat kā es. Beidzot bērnu ārste paziņoja labus jaunumus – 29. oktobrī mazās izraksta. Biju tik laimīga. Bet tad manas cerības gribēja sagraut mana ārste, neizrakstot mani. Bet es tik ilgi lūdzu, līdz viņa apžēlojās. Mums pakaļ bija bērnu tētis un viņa māsa.
Nekad neaizmirsīšu to skatienu, ar kādu viņš lūkojas mazajās. Sākumā visi jauca vārdus. Bet pierada. Mazās piedzima 37. nedēļā – Gabriela – 2.290kg un 51cm, Keitija – 2.770kg un 53cm. Divas atšķirīgākās dvīnītes, kādas esmu redzējusi.
Tāds nu bija mūsu stāsts. Tagad mums jau ir gads un jau gandrīz 10 meneši... Divas pavisam dažādas masiņas...