Mammas vīrietis mani seksuāli izmantoja. Mamma to zināja...

Pedofīlija ir parādība, kuras esamību gribas noliegt, tomēr tā pastāv. Par to liecina aizvien jauni un jauni traģiski stāsti, ko mums uztic portāla lasītāji.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

"Arī manā bērnībā atgadījās šis briesmīgais notikums. Tas bija manas mātes mīļākais. Un man bija kādi 6 gadi. Bet mana bērnība jau tā bija lielā mērā izkropļota, jo man, kā bērnam bija domas, ja manai mammai vaicātu, kā mani sauc, tad viņa nezinātu atbildi. Tomēr es ļoti mīlēju un mīlu savu mammu, un droši vien visu to domu rezultātā, kādas man bērnībā bija galviņā, arī man izveidojās tāda personība, kas ļoti mīl citus un maz rūpējas par sevi. Un es biju tas drosmīgais un gudrais bērns, kurš to mammai pateica! Viņa mani uzklausīja un tad atklājās, ka viņa to jau zina. Šis vīrietis bija dzērumā un dusmīgs uz manu mammu, kura nebija mājās  un esot „sajaucis” ... Viņš vienkārši ielīda manā gultā, apgūlās blakus un kādu ... mūžību... droši vien pusstundu vai stundu man tur ar rokām grābstījās. Nesabojājot nevainību. Tāpēc es arī neticu, ka viņš kaut ko sajauca.

Un es biju tas drosmīgais un gudrais bērns, kurš to mammai pateica! Viņa mani uzklausīja un tad atklājās, ka viņa to jau zina.

Un es viņam pat varu piedot, jo viņš pats ir bijis bērnamnieks un manā uztverē „sajāts” cilvēks un vienīgais, kādu attaisnojumu es varētu rast savas mammas rīcībai ir bailes viņu nodot policijai, jo viņš bija no kriminālajām aprindām. Bet diez vai te būs kāds attaisnojums, jo... Ir pagājuši daudz gadi un viņi savu ārkārtīgi stipro emocionālo saikni – to saku ar izsmieklu, nav pārtraukuši. Domāju, ka tās attiecības bija balstītas uz kaisli un to, ka mana mamma viņu vienkārši nevarēja dabūt sev, jo viņš bija un ir precējies. Mana mamma arī tagad ir precējusies. Un turpina sazvanīties ar savu bijušo mīļāko. Un manī par to ir liels aizvainojums. Mana mamma nekad man nav atvainojusies par to visu... Viņai pat ir nostāja, ka katrs cilvēks ir dzīvē pelnījis tādu laimi, kāda viņai esot bijusi ar to deģenerātu, un neviens viņai to nevarot pārmest. Es viņai nesen teicu, ka nevis viņam, bet viņai man to ir grūti piedot. Bet es cenšos. Un viņa vienmēr man saka, ka nevajag centrēties uz bērnību, uz negatīvo, bet nekad neatvainojas. Nu jā, ko gan tas mainītu, ja viņa viņu neizmeta pa durvīm toreiz, vismaz to taču varēja izdarīt.

Domāju, ka tās attiecības bija balstītas uz kaisli un to, ka mana mamma viņu vienkārši nevarēja dabūt sev, jo viņš bija un ir precējies. Mana mamma arī tagad ir precējusies. Un turpina sazvanīties ar savu bijušo mīļāko.

Man liekas, ka no tā laika viņa pret mani ir izturējusies kā pret konkurenti, nevis meitu. Nav mani čubinājusi, bučojusi, klēpī turējusi, nedz par meitiņu saukusi. Kāpēc saku – man liekas? Jo viņa to visu laiku noliedz. Jā, viņa tagad cenšas, cik var un ir laba mamma, bet vienmēr noliedz, ka neizturoties pret mani kā pret meitu un arī, kad es viņai pateicu, ka man jau visu bērnu dārza laiku bija tās domas, ka viņa nezinātu, kā mani sauc, viņa to noliedz, jo esot mani vedusi uz teātriem un čubinājusi. Bet es jau zinu, ko jutu. Un man bieži nāk virsū depresijas, esmu 2 bērnu mamma, bet man nāk virsū bailes un aizdomīgums uz visu un uz visiem, tai pat laikā nezinu, vai varēšu būt laba mamma. Ar mammu man tagad ir labas attiecības, esam, kā vienmēr, kā draudzenes, un es esmu ticīgs cilvēks un cienu baušļus, tāpēc  cenšos cienīt mammu. Un es viņu arī mīlu.

Man ir jautājums, ko es daru nepareizi? Ko mana mamma darīja nepareizi? Ko tas var nodarīt manai personībai, ja šīs pārdomas man tomēr ir un pagātne peld man blakus? Kādi ieteikumi varbūt ir?

VISU FORUMA DISKUSIJU LASI ŠEIT!

Komentē psihoterapeite Aelita Vagale:
„Jūsu rakstītajā ir daudz pārdomu, izjūtu  par pagātni un Jūsu un mammas šodienas attiecībām. Jūs pati precīzi esat arī aprakstījusi problēmas, kas rodas bērnības traumu rezultātā. Esat atspoguļojusi arī tipisku pieaugušo aizsargreakciju – mātes noliegumu par notikušo. Pieaugušo glābiņš, lai nebūtu jārīkojas, kā rezultātā cieš bērns.
Jāsaka, ka es saskatu zināmas pretrunas tajā, ko rakstāt par piedošanu – gan varat, gan nevarat piedot. Grūti pateikt, ko darāt nepareizi, jo vēstulē pārsvarā rakstāt par savām un mātes attiecībām  un savām izjūtām par to – gan bērnībā, gan tagad. Tas liek domāt, ka patiesībā ir daudz neatrisinātu lietu šajās attiecībās gan toreiz, gan tagad. Jo bērnam VIENMĒR ir svarīga sajūta, ka vecākiem rūp, kas ar viņu notiek, ka vecāki (māte) ir tā, kas rada  drošību, izšķir, kas ir labi un kas slikti, risina problēmas, ja pie viņas griežas pēc palīdzības.

Reklāma
Reklāma

Galvenais, Jums ir jāsaprot – Jūs  neesat vainīga par notikušo. Bet pieaugušie, kas bija un  ir Jums blakus, gan ir atbildīgi par to.

Seksuālās vardarbības sekas vienmēr ir nopietnas, tās ietekmē cilvēka dzīvi, pat ja viņš CENŠAS aizmirst, nolikt visu malā, piedot, utt. Arī Jūs rakstāt, ka pagātne vienmēr ir blakus. To, cik nopietni šī trauma skar Jūs un Jūsu dzīvi šodien, var noteikt tikai Jūsu sarunā ar speciālistu. Biežākās sekas vardarbībai ir depresija, trauksme, zems pašvērtējums, grūtības veidot attiecības, ēšanas traucējumi,  kā arī citi personības traucējumi. Mans viedoklis ir tāds, ja pagātne neliek mieru, nepieciešama speciālista palīdzība. Savā , bērnu un ģimenes labā.Palīdzības iespējas ir dažādas – tās var atrast  arī  internetā. Jums svarīgi pašai izlemt, vai  esat gatava to uzsākt. Terapijas process palīdzēs sakārtot jūtas un attiecības, lai arī aizmirst to nevarēsiet nekad.  Ir arī lietas, ko var saprast (mātes rīcību), bet ne  piedot. Lai tiktu līdz piedošanai, var paiet laiks. Jūsu rakstītajā ir ļoti daudz aizvainojuma pret māti.  Arī tas būtu terapijas jautājums – ko ar to darīt.
Galvenais, Jums ir jāsaprot – Jūs  neesat vainīga par notikušo. Bet pieaugušie, kas bija un  ir Jums blakus, gan ir atbildīgi par to. Es ļoti gribu Jūs iedrošināt meklēt palīdzību! Lai Jums pietiek drosmes un uzņēmības!

IZLASI ARĪ:

Kā seksuāli izmantoja četrgadnieci. Patiess stāsts

Ūsainis vilka mani pie sava locekļa. Bērna seksuālās vardarbības stāsts

Stāsts par ūsaini un seksuālo vardarbību. Psihologa komentārs

Kā runāt ar bērnu par pedofīliju?