Emigrantes stāsts: Uz Somiju devos, jo gribu dzīvot kā cilvēks

No Latvijas uz Somiju aizbraucu pirms pusotra gada. Es to darīju, lai gūtu jaunus piedzīvojumus, un arī tāpēc, ka vēlos dzīvot cilvēka cienīgu, normālu dzīvi. Taisnības labad gan jāteic, ka emigrēšana man tik viegli nebūtu sanākusi, ja Somijā mani nesagaidītu brālis, kurš tur ar visu savu ģimeni dzīvoja jau vairākus gadus.
Šobrīd man ir iespēja salīdzināt, kā ir dzīvot Latvijā un prom no tās. Jāsaka atklāti – jūtu citu līmeni. Negribu nopelt Latviju un tās sistēmu, bet tomēr sajūtot, ka man nav jābaidās iet pa ielu ar somiņu rokās, gribot negribot ienāk prātā doma, ka ir patīkama šī drošības sajūta. ”Esi sveicināta civilizācijā!”, man mēdza teikt. Sākumā tas likās augstprātīgi. Šobrīd? Pat man jau dažreiz mute veras vaļā, lai teiktu šo maģisko frāzi.
 

Esi vai nesi zaglis?

Esmu dzirdējusi, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi ārzemēs, ir jāprot adaptēties jeb, kā saka, „iejukt pūlī”. Sākumā tas bija grūti. Biju tik ļoti pieradusi, ka Latvijā ir jāsargā sava soma, jāmēģina izskatīties neievērojamam, lai apsargi neizjauktu tavu ikdienas veikala apmeklējumu. Pirmkārt, es neesmu manījusi, ka te uz mani skatītos kā uz potenciālo noziedznieku vēl pirms es esmu paguvusi spert kāju veikalā! Vasarā man gadījās interesants atgadījums: tā kā bija ļoti karsts un saulains, mēdzu nēsāt līdzi savā somā pretapdegumu krēmu. Ieejot kādā veikalā, veicu savus iepirkumus un jau grasījos doties savās ikdienas gaitās. bet, šķērsojot kases līniju, drošības sistēma sāka pīkstēt. Protams, es kļuvu mazliet tramīga, jo kurš gan grib skaidrošanos ar apsardzes darbiniekiem visa veikala klātbūtnē!

Es zinu, ka ar saviem pieaugušajiem radiniekiem es varu saglabāt attiecības, bet, kā lai tās izveido ar savu jauno radinieku, esot 500 km attālumā?

Pārdevēja izturējās, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Lēnā solī pie manis pienāca jauns apsargs, jauki smaidīdams un – tiešām – gandrīz atvainodamies, ka man kaut kas ir sagādājis problēmas! Lēnu garu izskatījām, kura prece man "pīkstēja". Protams, nonācām līdz manam pretapdegumu krēmam. Jau grasījos skaidrot, kur, kad, kādos apstākļos esmu savu mantu iegādājusies, bet apsargs man uzmeta smaidošu skatu un teica: "Liecies mierā! Es zinu, ka tas ir pirkts. Iedod šo pārdevējai, viņa noņems svītru kodu, lai tev vēlāk vairs nav tādu problēmu." Gāju prom no veikala, brīnīdamās par to, cik jauki cilvēki ir šajā pasaulē. Diena izdevusies! Vēl par veikaliem runājot, Somijā somas liek iepirkumu ratos un iepirkumu grozos, un, kad pērk ēdamo, netur grozus krampjaini rokā. Var gadīties, ka uz brīdi atstāj grozu uz grīdas un meklē vajadzīgos produktus.

Bet šobrīd šīs parastās savstarpējās attiecības ir lieta, kas man ir jāmācās – kā būt klāt viņu dzīvēs, neesot līdzās.

Mans velosipēds patiešām ir mans
Ir ļoti interesanti redzēt somu cilvēku attieksmi pret savu īpašumu.  Piemēram, velosipēdi – soms atbrauc ar velosipēdu līdz savam izvēlētajam galapunktam, noliek velosipēdu tam paredzētajā stāvvietā un dodas prom! Un ticiet vai ne, pēc laika šis velosipēds ir savā vietā! Nepieķēdēts! Biju nolēmusi veikt eksperimentu. Noliku savu velosipēdu nepieķēdētu pilsētas centrā. Devos savās darīšanās, tomēr visu laiku paturot prātā, ka mans pārvietošanās līdzeklis ir viens un neaizsargāts. Tomēr, ierodoties velosipēdu novietnē, ieraudzīju, ka braucamais ir savā vietā. Un tikai pēc ilgāka laika es sāku pierast, ka tas nav nekāds astotais pasaules brīnums, bet gan normālas sabiedrības ikdiena.

Sprīdītis spodrina Latvijas tēlu
Kad sāku dzīvot Somijā, ļoti apzinīgi un kārtīgi mēģināju spodrināt Latvijas tēlu. Dzimtene, galu galā. Kaut gan somus ir grūti ietekmēt, jo, bez pārliecības, ka "Latvija tā pati Krievija vien ir", viņi zina arī to, ka mēs neesam spējīgi nokārtot savu iekšzemes politiku un  nespējam tikt galā ar saviem policistiem, kas aplaupa visu, ko var aplaupīt – tās ir vienīgās ziņas, ko man ir bijusi tā laime izlasīt Somijas ziņu portālos. Tādēļ nemaz nebrīnos, ka darba intervijā, ieraugot manos papīros vārdu LATVIETE, viņi kļūst tramīgi un īsti nezina, kā ar mani runāt. Nu esmu es terorists, esmu! Šis latvieša zīmogs uz pieres ir tas, no kā es gribētu atbrīvoties.

Devos savās darīšanās, tomēr visu laiku paturot prātā, ka mans pārvietošanās līdzeklis ir viens un neaizsargāts. Tomēr, ierodoties velosipēdu novietnē, ieraudzīju, ka braucamais ir savā vietā.

Ja tu dosi, tev arī dos!
Tomēr visā visumā man gribas teikt, ka te ir jauka dzīvošana. Te ir jācīnās tāpat, kā būtu jācīnās jebkurā citā vietā, tikai te ir tā atšķirība, ka tiek dota iespēja. Tikai tev pašam ir jābūt gatavam dot kaut ko arī no savas puses. Un šis ”kaut kas” būtu godīgums, uzticamība, strādīgums, vēlme būt labam iedzīvotājam. Jo nekas nenotiks, ja cilvēks tikai sēdēs un gaidīs, kad kāds cits izdarīs visu viņa vietā. Es dodu, es saņemu – tā ir tikai godīga apmaina, kas vienmēr strādās pozitīvā virzienā. Un, ja katra puse ir noskaņota vairāk sniegt, nevis saņemt, tad šī sadarbība strādā vēl labāk. Pēc šāda principa esmu noskaņojusies dzīvot. Dzīve mainās ļoti strauji, jo tas ir tikai normāli, ka kāda dzīves posmā es būšu spējīga vairāk sniegt, bet tomēr pienāks brīdis, kad man būs vairāk jāņem… Bet esmu gatava tam. Tas veido manu dzīvi tik aizraujošu.

Prom no mīļajiem
Nekad neesmu nožēlojusi savu lēmumu. Jo patiešām – jaunas izjūtas, jauni piedzīvojumi, pieredze – tas viss manā dzīvē šobrīd ir svarīgākais. Arī iemācīties dzīvot bez ģimenes – maniem pašiem tuvākajiem un svarīgākajiem cilvēkiem. Tas nav nemaz tik viegli, kā varētu šķist – nebūt vairs viņu dzīves sastāvdaļai. Protams, sarunājamies gandrīz katru dienu, bet ir dīvaini dzirdēt, ka viena māsa gatavojas kāzām, otrai māsai ir piedzimis mazais. Es zinu, ka ar saviem pieaugušajiem radiniekiem es varu saglabāt attiecības, bet, kā lai tās izveido ar savu jauno radinieku, esot 500 km attālumā? Es gribu būt mazā ķipara uzticības cilvēks, "foršā tante", nevis "kaut kāda mammas māsa, kas dzīvo kaut kur, un par kuru es nezinu neko, jo mēs satiekamies vienu reizi divos gados". Tas šobrīd ir mans lielākais izaicinājums – saglabāt ciešas, mīļas un brīvas attiecības ar saviem vismīļākajiem. Dīvaini, jo, kad viņi man bija blakus katru dienu, kad es viņus satiku, kad gribēju, tas nelikās tik svarīgi – būt ciešā kontaktā. Viņi vienkārši bija. Bet šobrīd šīs parastās savstarpējās attiecības ir lieta, kas man ir jāmācās – kā būt klāt viņu dzīvēs, neesot līdzās.

 

Iesūtījusi: emigrante