Bērns kož! Kā uzveikt mazā agresiju? 13

 28. decembris 2010 11:20 Raksts

Tavs mazais mīļais eņģelītis brīžiem pārvēršas īstā velnēnā un kož citiem, cik tik jaudas! Par ko liecina bērna agresijas lēkmes, kāpēc viņš nodara sāpes citiem bērniem un kā šādā situācijā rīkoties vecākiem?



Foto: Shutterstock.com


Šos jautājumus mūsu portālā uzdeva divas māmiņas. Viena vēlējās noskaidrot, kādi psiholoģiski aspekti liek bērnam kost pusotra gada vecumā, savukārt otra māmiņa meklēja padomu kā rīkoties, ja vienaudzis sakodis viņas mazuli bērnudārzā. Māmiņa raksta: „Kā jau daudzi divgadnieki, arī mēs esam uzsākuši bērnudārza gaitas. Priecājos, ka bērniņš sāk iejusties jaunajā vidē, lēnām pierod, ka mammīte nevar būt vienmēr klāt, spēlējas, mācās tik daudz ko jaunu! Viss būtu labi, ja ne gadījums, ko mums nācās pārdzīvot! Aizejot pakaļ savam bērniņam, sagaidīju viņu ar spēcīgi sakostu, sapampušu vaigu. Audzinātāja paskaidroja, ka ir notikusi trauma, grupiņā esot bērns, kas šādā veidā izpauž savas dusmas! Tobrīd kļuvu mēma, tā loģiskāk sāku visu pārdomāt tikai mājupceļā un man radās daudz neatbildētu jautājumu! Es taču uzticu savu divgadnieku profesionāļiem?! Kā turpmāk es varu pasargāt bērnu no šādiem paridarījumiem neesot klāt? Manā skatījumā pieņemama trauma bērnudārzā varētu būt, ja bērns pakritis trakojot! Bet šāda trauma? Pieminēšu, ka devos pie audzinātājas pārrunāt šo gadījumu un uzdevu jautājumu vai ar kodēju bērnu nevajadzētu nodarboties psihologam, bet izrādās, ka pēc likuma psihologs nākot pie bērniem tikai no trīs gadiem. Bet līdz trim gadiem jau var paspēt daudz sakost un nokost...”

Konsultē psiholoģe Ilze Jansone, krīžu un psihoterapijas centrs Taka.

Košana — veids, kā izpaust dusmas
Bērns kožot visbiežāk pauž savas emocijas. Tā kā bērna runa pusotra gada vecumā ir attīstījusies nepilnīgi un viņš vēl nav apguvis dažādus uzvedības modeļus, kā rīkoties sarežģītākās situācijās — kā izrādīt savu neapmierinātību, kā pievērst sev uzmanību konstruktīvā veidā, kā tikt galā ar dažādām emocijām, piemēram, dusmām, neapmierinātību, vilšanos u.c., tad bērns to dara tādā veidā, kā viņš to prot, piemēram, kožot. Īpaši košana saistīta ar dusmām un neapmierinātību. Visbiežāk bērnam kaut kas nepatīk, ikdienā ir notikušas kādas pārmaiņas, kuru dēļ bērns izjūt spriedzi, neapmierinātību, ir par kaut ko dusmīgs.

Ja bērns kliedz, sit kājas pret zemi, sit pa galdu vai aizsviež savas rotaļlietas, mums vajadzētu viņam to ļaut, jo viņam niknums ir jāizgāž, lai to uzveiktu.

Tāpat bērns šādā veidā pievērš sev uzmanību un izmēģina, kādas reakcijas tas izsauc cilvēkos, pēta, ko var darīt un ko nē — pārbauda robežas. Tāpēc pieaugušo uzdevums būtu, paužot savas izjūtas, parādīt bērnam, ka tas ir nepatīkami, sāpīgi un skaidrot, ka tā nav labi darīt otram cilvēkam. Protams, ka tas uzreiz neizlabos bērna uzvedību, taču tādā veidā bērns pamazām apgūst un saprot, ka viņš otram nodara sāpes. Bērnu noteikti uzreiz nevajadzētu sodīt. Taču vecākiem ar bērniem visu laiku ir jārunā un jāskaidro — ka otram bērniņam vai mammai sāpēja, kad viņš iekoda, ka tas nav labi. Pieaugušajam jāpalīdz bērnam apgūt prasmes, kā savas jūtas paust piemērotākā veidā. Piemēram, iemācīt bērnam, ka tad, kad viņš ir dusmīgs vai neapmierināts, to pateikt vārdiski — „es esmu dusmīgs” un runāt par savu neapmierinātību. Tāpat svarīgi mācīt bērnu arī atvainoties, ja ir nodarījis kādam pāri un samīļot, aprūpēt to, kam ir iekodis. Košana gan parasti pāriet, kad bērns iemācās savas jūtas paust savādākā veidā.

Ko darīt, ja kož tavam bērnam?
Otras māmiņas gadījumā audzinātājai vajadzētu runāt ar tā bērna vecākiem, kas sakoda otru bērnu un viņi kopīgiem spēkiem varētu šo problēmu risināt, strādājot, runājot ar šo bērnu, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos. Savukārt bērnu, kurš cieš no citiem bērniem, vajadzētu iedrošināt būt drosmīgam un pārliecinātam, ka viņam neviens nedrīkst darīt pāri un uzreiz pārtraukt jebkuru mēģinājumu to darīt, reaģēt uzreiz, tūlīt pārtraucot pāridarītāja mēģinājumus kost vai sist, strikti, skaļi sakot, ka tā nedrīkst darīt. Tas bērnam palīdzēs arī turpmāk dzīvē. Noteikti nevajadzētu bērnam mācīt kost pretim vai otram bērnam sist, jo diez vai paši vecāki vēlāk jutīsies labi, ja viņu bērns kļūs par nākamo pāridarītāju.

Padomi, kā rīkoties, ja bērns ir agresīvs (no Rozvitas Špallekas grāmatas Māmiņ, vai tu mani mīli?):
•    Ja bērns dusmu lēkmē sit vai kož, pietiek, ja mēs rociņu, kas sit, vai arī pašu bērnu turam ciet un mierīgi, bet noteikti paskaidrojam, ka viņa agresīvā rīcība mums nepatīk, bet viņš pats mums joprojām ir mīļš.
•    Ja bērns kliedz, sit kājas pret zemi, sit pa galdu vai aizsviež savas rotaļlietas, mums vajadzētu viņam to ļaut, jo viņam niknums ir jāizgāž, lai to uzveiktu. Šāda agresīva uzvedība nevienam nekait, bet ļauj atslogot agresijas rezervuāru. Vecākiem jāsaprot, ka agresīva izturēšanās pieder pie dzīves. Bērns bez agresivitātes nevarēs dzīvē pastāvēt.
•    Viss, kas nevienam nekaitē, ir pieļaujams. Ja bērns tomēr iet par tālu un citiem bērniem nodara sāpes vai pat tos ievaino, ir svarīgi pievērst uzmanību nevis uzbrucējam, bet gan tam, kam uzbrukts. Gandrīz vienmēr agresīvais bērns ar savu rīcību grib nokļūt uzmanības centrā. Ja viņam tas neizdodas, ja viņš sasniedz tikai to, ka cietušais vairāk tiek ievērots, bērns izdara jaunu atklājumu: viņš redz, ka, neskatoties uz agresivitāti, viņš netiek ievērots, bet ir panācis, ka tam, kam viņš ir uzbrucis, tiek vairāk ievērības. Tas nepavisam nav viņa interesēs.
•    Bērnu audzināšanā svarīgs ir vecāku paraugs. Vecākiem bērnam jārāda, kā lai viņš tiek galā ar savu agresiju. Ir nepieciešams parādīt, ka arī mēs varam, piemēram, cirst durvis, lai ar to izlādētu savu agresiju. Šādi bērns redz, kas agresīvas izturēšanās gadījumā ir pieņemams, un var pats izturēties tāpat. Viņš izgāzīs savu niknumu uz nedzīviem priekšmetiem, un viņam nevajadzēs to vērst pret citiem cilvēkiem.
•    Bērns, kas stingru audzināšanas pasākumu dēļ nemaz nedrīkst būt agresīvs, vienmēr ir tikai laipns, draudzīgs, pretimnākošs, pieklājīgs, kļūst par bailīgu liekuli un zaudē savu personību. Neizlādētas emocijas nereti noved pie agresiju sastrēguma, kas izpaužas agresīvos izvirdumos. Šiem cilvēkiem tādas reakcijas ir visu mūžu, jo viņi nezina cita ceļa, kā savas agresijas izdzīvot.

 

IZLASI ARĪ: 

Mans trīsgadnieks ir agresīvs! Ko darīt?




13 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas